Autors: Glorija Laptijeva
Avots: Glorija Laptijeva
Bieži vien cilvēku dzīvē notiek gadījumi, kas liek nopietni aizdomāties par ticību augstākiem spēkiem, garīgumu un par brīnumu pastāvēšanu kopumā. Parasti tas notiek grūtās dzīves situācijās, smagu pārdzīvojumu rezultātā. Taču manā gadījumā pārdomu mirklis notika negaidīti, apmeklējot Monseratas klosteri Katalonijā.
Monseratas klosteris ir vecākais Spānijas Benediktu klosteris, kas atrodas Monserata kalnu masīvā, Katalonijas sirdī- tikai 50 kilometru attālumā no Barselonas. Nosaukums "Monserata" no kataloniešu valodas tulkojams kā "Sazāģēts kalns", jo leģenda vēsta, ka to izgrieza eņģeļi ar zelta zāģi. Monseratas klosterī atrodas garīgā svētnīca un melnās Madonnas statuja, kurai cilvēki piedēvē ārstēšanas spējas, kā arī iz vēstījums, ka tā piepilda vēlēšanās.
Reklāma
Uz klosteri es ierados ar funikulieri. Rīta saules apspīdētais kalns izskatījās brīnumaini skaisti, tāpēc es ar nepacietību gaidīju, kad sasniegšu virsotni. Taču ceļa beigās nācās vilties, jo mani sagaidīja pavisam laicīgas ēkas ar veikaliem un ēdnīcu. Galvenā ieeja klostera kompleksa "sakrālajā" daļā atradās mazliet tālāk. Uzmanīgi klausoties gida stāstā par klostera vēsturi, izgāju caur vārtiem, kas kādreiz kalpoja par mūku robežu ar pārējo pasauli un ierados lielā laukumā, kuru no vienas puses norobežoja akmens arkas ar statujām, bet no otras- klostera bibliotēka, bet pa taisni- atradās bazilika. Tālāk devos pie Melnās Madonnas. Ieeja pie tās ir ierīkota pa labi no centrālās ieejas bazilikā. Kaut kur vidusceļā man sāka sāpēt galva un parādījās uztraukums. Vēlāk gids man paskaidroja, ka tā ir normāla parādība bazilikā, jo tai ir spēcīga enerģētika. Pie Madonnas es pavadīju mazāk par pusminūti. Tikko pieskaroties Madonnas labai rokai un klusībā izsakot vēlēšanos, es sajutu siltumu - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un pēkšņi mani pārņēma miera sajūta. Dīvaini, bet likās, ka izejot laukā no turienes biju kā "no jauna dzimusi". Pēc dabas esmu ļoti līdzsvarots cilvēks un pret visu pārdabisko attiecos ar skepsi, taču šoreiz - noticēju. Iepriekšminētā sajūta saglabājās visu atlikušo ekskursijas daļu. Pēc Madonnas apmeklējuma devos uz pašu baziliku un vēlāk - uz muzeju. Taču ne ar ko sevišķu abi neizcēlās.
Pēdējā ekskursijas daļā tika piedāvāts iziet kādu no vairākām pārgājienu takām, jeb tā saucamajiem svētceļojuma ceļiem. Katra ceļa beigās ir iespējams nonākt līdz kādam nozīmīgam objektam, piemēram, alai, kurā tika atrasta Madonnas statuja, vai krusts kalnu visaugstākajā punktā. Tāpat pastāv pieņēmums, ka izejot šo ceļu, tavi grēki tiek atlaisti. Pati izvēlējos ceļu pa kalnu malu, kas veda līdz alai. Skats bija fantastisks - gigantiskie izrobotie kalni, kas izaug no zemienes, kurā kā sīki puteklīši ir izkaisīti cilvēku mājokļi. No skaistuma aizrāvās elpa.
Dodoties prom, bija grūti noticēt, tam ko redzēju un ko izjutu šajā vietā. Gribētos novēlēt katram cilvēkam vismaz reizi mūžā apmeklēt Monseratu. Iespējams tad pasaule kļūs labāka.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
.jpg "Putnu vērošanas pārgājiens Veclaicenē! Alūksnes TIC")
