«800 km atpakaļ pie sevis» - 2. diena: ilgais ceļš kāpās un Džo Dasēna plate - Ceļotāja stāsts

Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās (pirmās) dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

2. diena: ilgais ceļš kāpās un Džo Dasēna plate (Roncesvalles-Larrosaña, 30 km)

19. maijs

Mūsu istabā, izrādās, guļ dūšīgākie krācēji. Vismaz četri, turklāt visi kā sarunājuši “zāģē” sinhroni, tāpēc ausu aizbāžņi ir ļoti laba lieta, ko paņemt līdzi Santjago ceļā. 6:00 no rīta alberģes iemītniekus ar lustīgu dziesmu modina pāris vecu vīru, kas demonstratīvi noiet gar gultām un uzmana, lai ikviens izrādītu celšanās pazīmes – tāda šeit ir kārtība. Bet ārā vēl krēsla un gāž diezgan nopietni! Ar Hilki un Džefu sagrabinām vakariņās nočieptās maizītes un kopā ar siera vai desas šķēli – ko nu kurš sataupījis grūtam brīdim – uzņemam kalorijas. Dienā taču nodedzinām ap 2800, tāpēc bāka nedrīkst būt tukša! Tuvākā kafejnīca šajā nekurienē būs pēc 4 km. Iezieduši kājas ar dārgu kanādiešu prettulznu krēmu (Džefs padalījās), kopā ar pēdējiem svētceļniekiem alberģi pametam pusastoņos.

Maza atkāpe par iepriekšējās dienas vakariņām. Pilgrimu komplektā ciema vienīgajā restorānā ietilpa brokoļu biezzupa, makaroni ar desu, gulašs ar frī kartupeļiem, jogurts, daudz maizes, sarkanais un rozā vīns, ūdens. Bagātīga maltīte! Ēdāji tika sasēdināti pie apaļiem galdiem pa grupiņām. Mūsējā trāpījās māte ar meitu no Dienvidāfrikas, dzīvespriecīgs japāņu večuks, jauns zviedru pāris, dāniete un mēs trīs. Apspriedām jautājumu, kāpēc cilvēki izvēlas tieši Svētā Jēkaba ceļu, kas tajā ir tik magnētisks un atkarību raisošs, ka daudzi mēdz atgriezties vēl un vēl.

Šorīt Hilke pūcīga (nav agrais putniņš), tāpēc klumburē nopakaļus, bet Džefam uznākuši atklātības uzplūdi. Eju ar viņu un klausos. Stāstu savu dzīvi arī pati. Pēc kafejnīcas apmeklējuma – karstas tējas un kafijas – visi kļūst līksmāki. Arī lietus vairs negāž kā no spaiņiem. Ceļš ir daudzkārt vieglāks par pirmās dienas ellīti. Divas franču kundzes iet palēkdamās un dziedādamas; palūdzu uzlikt Džo Dasēna “plati”, un mana vēlme ar lielu sajūsmu uz karstām pēdām tiek piepildīta. Abi mani ceļabiedri atkal kļūst apcerīgi, un sākam cilāt Pavisam Svarīgos Jautājumus. Kas ir tava vājā vieta? Kādas ir tavas lielākās bailes? Kas tev padodas vislabāk? Kā tev šķiet, vai eksistē dvēseļu radinieki? Kilometri zem kājām krājas nemanot.

Ceļš vairāk ved uz leju nekā augšā. Likumsakarīgi pamanu daudzus, kuri iet ar taisnām kājām, saudzējot ceļus. “Savējos” atpazīstu, jo man ir līdzīga kaite – pēc stāviem lejupceļiem pašas ceļi sāk protestēt, jo īpaši labais. Tāpēc indīgākos kritumus ņemu zigzagā.

Ātri vien nonākam 23 km tuvajā Zubiri, kas kartēs norādīta kā laba pilsētele nakšņošanai. Vairums pilgrimu paliek šeit. Tā kā spēks kaulos vēl ir, izlemjam iestiprināties un turpināt ceļu uz nākamo pilsētu vārdā Larrosaña, kas ir tikai 6 km attālumā.

Garās ēšanas pauzes un tai sekojošā noguruma dēļ šo vietu sasniedzam tikai piecos. Tas ir vēlu, jo pārsvarā cilvēki ierodas ap diviem-trijiem. Tomēr rūme vienā no alberģēm mūsu trijotnei atrodas. Nakti pavadīsim atsevišķā istabiņā ar 4 gultām, baudot Džefa krākšanas solo. Pirms gulētiešanas prasu biedriem: “Kāpēc mēs vispār turamies kopā?” Nonākam pie secinājuma, ka šādā sastāvā daudz smejamies, laikam jau tāpēc. Man gan vairāk liekas – satiku viņus tālab, ka man bija vajadzīgas bremzes, lai es netestos uz priekšu kā raķete, bet ietu baudīšanas režīmā.

Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.