«Impro ceļojumi» grupu menedžere Guna Kalna: Virpuļojošo dervišu pilsēta – Konja

''Mīlestība ir okeāns bez krastiem. To ir jāmācās izturēt.'' /Mirjela Morfuā, ''Rūmī meita''/ 

Caur pavasara maigajiem vējiem un ābeļziedu baltumu, caur augstu debesīs peldošu mākoņu pūkām nokļūt dienvidu Anatolijā, Turcijas vidienē, pilsētā Konjā ir patiess piedzīvojums. Tas ir kā iekļūt gaismas virpulī.

45 bildes skatiet šeit.


Gaisma te tiešām teju pirkstiem sataustāma: gan daudzstāvu māju fasādes, gan tīras ielas, gan koku lapas sudrabotas, gan debesis ir gaismas pilnas un arī cilvēku acis tā gaiši staro. Var jau būt, ka tās ir tikai manas izjūtas, tomēr nevar noliegt, ka kaut vai visi celtniecības materiāli ir gaišos toņos, un tumšāks tonis redzams vien asfalta klājumā. Ielas tīras, pilsētā daudz parku, nekur nav graustu, klaidoņu un ubagu. Jāsaka, ka turki māk dzīvot ļoti sakoptā vidē pretstatā vairumam musulmaņu. 


Vietējie iedzīvotāji pilsētai devuši dāsnus apzīmējumus: Konja ir siržu pilsēta; miera pilsēta; pilsēta desmit tūkstošiem gadu; gaismas pilsēta. Tomēr vēsturiski šo vietu reiz sauca par “Mariam”, jo Jēzus māte Marija, ceļojot uz Efesu, kādu laiku apmetusies šeit un te bijusi viņas vasaras māja. Vēl citi uzskata, ka pilsētas nosaukums reiz bijis viduslaiku grieķu valodā “Konium” un Iconium” latīņu valodā no vārda “ikona”. Nu re, kopā sanāk: ikoniskā Konja…Tas nekas, ka pilsētā saglabājusies tikai viena kristiešu baznīca – Sv.Pāvila baznīca pašā Konjas centrā pie Aladina kalna. 


Konja bijusi Anatolijas Seldžuku Sultanāta galvaspilsēta no 1081. – 1334.gadam, Osmāņu impērijas viena no svarīgākajām administratīvajām pilsētām, līdz 1923.gadam – vissvarīgākā centrālās Anatolijas pilsēta, apsteidzot Ankaru, kā arī slavenā Persijas mistiķa, filozofa un dzejnieka Rūmī dzīves un atdusas vieta. Turcijas septītā lielākā pilsēta ar 2,1 miljoniem iedzīvotāju, modernu arhitektūru un neaptveramiem attīstības tempiem liek elpai aizrauties. Kā piemērs minams 2014.gadā atklātais milzu futbola stadions, kurā var satilpt 42 276 cilvēki. Vai arī Konjas Zinātnes centrs, kas atvērts 2011.gadā un sevī apkopo jauno tehnoloģiju, veselības, Kosmosa izpētes, Zemes un biosistēmu galerijas. Ļoti daudz ēkas uzbūvētas 2017.gadā (pirms gada) un tikpat daudz joprojām tiek celtas.


 Konja ir maizes klēts, kas baro visu Turciju, jo te izaudzē visvairāk kviešu, kurus tad izmanto maizes izstrādājumiem, arī slavenajai medusmaizei - baklavai. Te ražo visvairāk cukura visā Turcijā un saldumu veikali, tāpat kā mošejas, ir teju uz katra stūra. Turklāt, pilsēta slavena ar paklāju darināšanas darbnīcām. Konjas līdzenumā lieliski aug kokvilna, kamēr uz ziemeļiem, Anatolijas stepē atrodas lieliskas pavasara ganības aitām, līdz ar to vilnas ieguve ir vēl viena ekonomiku spēcinoša nozare. 


 Pilsēta ģeogrāfiski iekļauta tādā kā bļodā un horizonta ainavā tālumā redzami Taurus kalni. Konjas līdzenumā vasarās gaiss ir ļoti sauss un tas sakarst kā cepeškrāsnī, kamēr ziemās te snieg un temperatūra var noslīdēt zemāk pat par -20° C. Tāpēc mājas tiek apkurinātas ar dabas gāzi, kas nerada būtisku atmosfēras piesārņojumu, un visām ēkām redzami arī gari skursteņi. Būtiska iezīme pilsētas kopainā ir sarkanie dakstiņu jumti: tas ir vienojošais elements, kas harmoniski savieno pilsētas plānojumu ar tradīcijās balstītu estētisko gaumi. Vasarās dakstiņi sargā māju no karstuma, to dzesējot,  kamēr ziemā lieliski saglabā siltumu iekštelpās. 


No reliģiskās puses skatoties, Konja ir viena no viskonservatīvākajām pilsētām Turcijā. Sievietes ievēro ģērbšanās tradīcijas atbilstoši musulmaņu tradīcijām, tomēr liela daļa jaunās paaudzes meitenes nevalkā ne galvassegas, ne parandžas. Tomēr visas precētās sievas teju 100% nēsā hidžābus un tekalē vīra pavadībā kopā ar bērniem. Ceļotājiem būtu jāievēro musulmaņu ģērbšanās tradīcijas kā cieņas apliecinājums pret vietējo kultūru, un atkailinātiem pleciem un ceļiem te labāk nerādīties. “Esot Romā, dari kā romieši,” saka paruna un to jāņem vērā arī Konjā. Vēl kāds mazs sīkums, ko vēlams ņemt vērā ceļotājiem: turki daudz lieto melno tēju, retāk arī melno kafiju. Un ja tā ir kafija, tad tā ir tipiskā turku kafija: maza mini tasīte smalki maltas, uz uguns vārītas kafijas kopā ar daudz cukura vai saldumiem. Brokastīs par melno kafiju var nesapņot, bet ja pagaldē atrod, tad tā tik vien - kā šķīstošā.


Konja viennozīmīgi ir izglītības pilsēta, un tāds tituls tai ne velti. Te atrodas lielākā Turcijas augstskola - Seldžuku universitāte - ar lielāko studentu skaitu visā valstī – aptuveni 85 000, kamēr koledžās vien mācās virs 100 000 studentu. Kur izglītība, tur vairāk prāta gaismas. 


Eiropas lielākajā tauriņu audzētavā jeb Tauriņu ielejā iespējams nokļūt tropiskajā dabas zonā 25°C siltumā un priecāties par vismaz 15 dažādu sugu tauriņiem un 98 sugu augiem. Ieleja patiesībā nav nekāda ieleja, bet gan milzu stiklota ēka, zem kuras kupola tad norit eksotisko tauriņu dzīve. Ēkas tapšanā iesaistījās arī Malazijas Penang tauriņu fermas īpašnieki, radot unikālu projektu visas Eiropas mērogā, kuru atklāja 2013.gadā. Daudzi apmeklētāji te uzzina, ka briesmīga paskata, gaļīgs kāpurs spēj pārvērsties trausla tauriņa skaistumā. Un pa vidu visam šim procesam ir transformācijas sāpes kūniņas veidolā. Kā saka Rūmī: “Pārmaiņas nāk no iekšienes, nevis no ārienes.” Skaistums, kas pieder mirklim, jo daudzas tauriņu sugas dzīvo vien tikai pāris nedēļas.


Konjas ikdienas ritmus vislabāk var sajust, dodoties uz vēstursiko Grand Bazaar jeb tirgus ellīti. Arī šo sauc par jumta seguma klāto tirgu, lai gan tas ne tuvu nelīdzinās tāda paša nosaukuma brālim Stambulā. Konjas Grand Bazaar aizsākumi ir jau no Romas impērijas laikiem, un tagad tas ir labiekārtots veikaliņu kvartāls, kuru savieno plašas, ērtas, ar bruģi klātas gājēju ieliņas, uz kurām ir ziedi un daudz brīvas telpas. Tā teikt, ja esi sapircies, ka knapi panest vari, tad virsū neviens neuzskries un savu nesamo varēsi izvest kaut vai ar ratiem. Un ko pirkt te ir visa kā: sākot no saldumiem un pārtikas precēm, līdz beidzot ar visām ikdienā nepieciešamajām lietām kā apģērbs, trauki, katli, galda piederumi.  


Tomēr lielākā daļa ceļotāju Konjā ierodas, lai apmeklētu tās slavenāko vietu – Rūmī mauzoleju un muzeju. Tā ir gluži kā Turcijas Meka, uz kuru ceļo musulmaņu, īpaši – sūfiju svētceļnieki. Sūfisms ir islāma mistikais novirziens, kas ir ļoti tuvs islāmam. Tas ir ceļš un mācība vienlaikus. Cilvēkam, kurš iet sūfija ceļu, nav obligāti jābūt musulmanim. Sūfiju prakse ietver centienus saplūst ar Dievu, iegūstot tiešu, personisko dievišķās atklāsmes pieredzi. “Mīlestība nav nekas cits, kā vien Dieva elpa, kad viņš tevi izelpo un ieelpo. Mīlestība, īsta mīlestība, tas bija kā skatīties uz kādu caur Dieva logu. Pārējais bija pieķeršanās, un pieķeršanās bija kā izkrišana caur logu, “ saka Rūmī ar Mirjelas Morfuā vārdiem. 


Džellāluddīns Muhammads Balkhī jeb Rūmī dzimis 1207. gada 30.septembrī  senās Persijas (mūsdienu Afganistānas) pilsētā Balkhī jurista ģimenē. Kad 1219.gadā pilsētā iebruka mongoļi Čingishana vadībā, viņa tēvs kopā ar ģimeni devās uz rietumiem. Vēl pēc 9 gadiem ģimene apmetās Konjā, kas kļuva par nākamā dzejnieka, mistiķa, filozofa Rūmī mājvietu. Daudzi tā laika dzejnieki, mākslinieki, zinātnieki un mistiķi meklēja patvērumu tieši Konjā, jo tā bija viena no drošākajām vietām mongoļu sirojumu laikā. Pēc tēva nāves Rūmī mantoja tēva titulu un kļuva par madrasas (reliģiskās skolas) vadītāju jeb islāmā “mavlavi”, kas nozīmē “mūsu meistars” un “tas, kurš pabeidzis pilnas islāma studijas”. Rūmī bija iemīļots dzejnieks, skolotājs un teologs vietējā sabiedrībā. Reiz, ejot pa zeltkaļu ielu, āmuru klaudzieni viņu ieveda dziļā meditācijas stāvoklī, un viņš sāka griezties pats ap savu asi, labo roku paceļot pretim debesīm, lai uztvertu Allāha svētību, kamēr kreisās rokas delna vērsta pret zemi, atdodot debesu svētību apkārtējiem cilvēkiem un zemei. Šī deju kustība kļuva populāra sūfiju vidū un tika nodibināts Mevlevī dervišu ordenis. Derviši jeb askētiskie sūfiju meistari, virpuļojot ap savu asi,  koncentrējas uz augstāko mīlestības formu, pazaudējot savu ego un līdz ar to tādas nevēlamas īpašības kā liekulība, materiālisms, meli, pieķeršanās, iekāre. Virspuļojošo deju dēvē arī par semas ceremoniju, kuru pavada liega niedres flautas melodija, un viss process atgādina debesu ķermeņu rotāciju Saules sistēmā.  Sema ietver arī lūgšanu rituālu – dhikr, kas nozīmē “atcerēšanās”. Un atceras Allāha vārdu, pirms ceremonija sākas. Mirjela Morfuā grāmatā “Rūmī meita” uzsver: “Šī griešanās aizskar sirdi; tā izraisa spēcīgas emocijas, ko bieži vien sajauc ar augstiem garīgiem stāvokļiem; tad rodas liels kārdinājums griezties. Tāpēc griešanās tik ilgi ir tikusi turēta noslēpumā. Pirms griešanās sirdij jānoplēš viss, kam tā pieķērusies. Ne visi vēlas tikt sadedzināti tik lielā mērā.” 


Dervišiem uz galvas ir gara vilnas cepure, - tā simbolizē kapakmeni, jo virpuļojot dervišs simboliski aprok savas šīszemes iekāres, kuras rodas prātā. Melnais apmetnis simbolizē laicīgās dzīves pieķeršanās. Tas krīt semas ceremonijas laikā un tad atklājas baltais tērps, kas simbolizē nāvi - atbrīvošanos no ego.


Virpuļojošā deja, mūzika un dzeja bija tas īpašais veids, caur ko Rūmī nodeva tālāk savas mistiskās zināšanas. Ne velti semas ceremoniju Turcijā UNESCO 2008.gadā pasludināja kā vienu no “Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma vērtībām”. Tomēr viduslaikos Mevlevi ordenim gan spoži neklājās: ordeņa brāļi tika vajāti, spīdzināti, un viņi bēguļoja pa dažādām Anatolijas vietām. Tā tradīcijas nonāca Stambulā tikai 17.gs., un semas ceremonija slepus tika praktizēta pagrabos. 20.gs.sākumā Turcijā tradīcija bija gandrīz izzudusi, līdz 1925.gadā to aizliedza pavisam līdz ar pārējām sektām. Derviši meklēja patvērumu citās valstīs:  neliela daļa patvērās Aleppo klosterī Sīrijā, kamēr citi izklīda pa dažādām Tuvu Austrumu pilsētām. Dervišu tradīciju atdzimšana sekoja tikai 1954.gadā, kad speciāla atļauja tika dota no Turcijas valdības puses, un dervišiem deva iespēju divas nedēļas gadā izpildīt rituālās dejas publiski tūristu priekšā. Tūristiem tas patika un patīk arī mūsdienās. Tomēr ar divām nedēļām gadā nepietika pilnvērtīgai garīgajai praksei, un Mevlevi ordenis slepus turpināja pastāvēt. Mūsdienās tradīcijas atjaunojas un semas ceremonija Konjā notiek oficiāli katru dienu no plkst.16:00 Kultūras un Zinību centrā, un pasākums ilgst vienu stundu. Pēc ceremonijas apmeklētāji tiek pacienāti ar dzeramu rožūdeni. Roze ir sūfiju svētais zieds. Tās ērkšķi uzplēš un atbrīvo visus sārņus cilvēka sirdī, kamēr rožu smarža dziedina miesu un dvēseli. Roze plaši atspoguļota dažādās islāma mākslas nozarēs. Sūfiju kenotafi, arī Rūmī mauzolejā tiek smaržināti ar rožu eļļu, uz tiem tiek birdinātas sārto rožu ziedlapiņas, pie piemiņas akmeņiem kapos zied dažādu krāsu rozes. Paši sūfiji saka, ka svēto cilvēku pīšļi smaržo pēc rozēm. Arī Pravieša Muhammeda mats, kas atrodas Rūmī mauzolejā Konjā, ievietots īpašā kastītē kā viena no svētajām relikvijām, izstaro rožu aromātu. 


Sūfiju prakse un karstās Konjas vasaras radījušas tradīciju lietot daudz saldumu. Pēc virpuļošanas saldumi kompensē zudušos enerģijas daudzumus un atjauno ķermeņa ikdienas ritmus. 


Katru gadu decembra sākumā Konja pulcē cilvēkus no visas pasaules, jo tad notiek Starptautiskais Virpuļojošo Dervišu festivāls. Tas ir atceres laiks Rūmī miršanas dienai 1273.gada 17.decembrī. 2018.gadā festivāls notiks no 10. – 18.decembrim, un tad pilsētas laukumi ziemas aukstumā būs pilni ar viesiem un visa pilsēta ievibrēsies Visuma ritmos. Jāsaka, ka Rūmī tiek dēvēts par tādu kā enerģijas banku arī 21.gs., un to tik tiešām katrs var sajust, esot pie viņa atdusas vietas.  


Ja gribas aizbēgt no pilsētas burzmas, tad Konja piedāvā unikālu iespēju tikai dažu kilometru attālumā, - tā ir Sille. Ciematiņš, kur laiks apstājies savā ritējumā no senā Zīda ceļa laikiem. Bizantijas imperatora Konstantīna māte Helēna, ceļojot uz Jeruzalemi 327.gadā, piestāja Sillē un ieraudzīja neparastu ainavu: kalnu nogāzēs bija cilvēku veidoti alu tempļi no pirmajiem kristietības ēras gadiem. Helēna izlēma, ka vēlas šeit uzbūvēt jaunu templi. Tā radās Aya Elenia baznīca, kura glabā skaistus sienu gelznojumus un unikālas ikonas. Sille ir viens no retajiem Turcijas ciematiem, kurā vēl līdz 1922.gadam cilvēki runāja grieķu valodā! Viņi spēja izdzīvot līdzās Konjas musulmaņiem veselus 800 gadus! Tas izskaidrojams ar to, ka reiz Rūmī pieredzējis mistisku atklāsmi grieķu ortodoksālās baznīcas tuvumā, un teicis saviem sekotājiem, lai nekad neaizskar grieķu kristiešus. Viņa lūgums ticis ņemts vērā visus garos gadu simtus, bet 1922.gadā visi grieķi pameta Silli Ataturka reformu iespaidā. Sille ir romantiska vieta, kurā atrodas ielu kafejnīcas, senas ēkas, alu tempļi, kā arī Laika muzejs ar seno laiku pulksteņiem. Ciemata kanāla ūdens šalkas nomierina satrauktus prātus un staltie jātnieki ielās atgādina, ka Anatolija bija pirma vieta pasaulē, kur tika pieradināti zirgi. Šī ir vieta, kur gribas atgriezties atkal un atkal. 


Görüşürüz (uz redzēšanos) Konjā!


Teşekkür ederim/ Paldies Turkish airlines kompānijai par iespēju apmeklēt Konju!


Guna Kalna,
Impro ceļojumi grupu menedžere



KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 16.07.2018 - 22.07.2018 Ceļojumi uz Turciju 21/07 no 399 € ! Hot Travel
Karstākie piedāvājumi uz Turciju, Antaliju no Rīgas lidostas 21/07 uz nedēļu no 399 € ! | Skatīt vairāk
Turcija no 399 EUR
Supercena uz Turciju 27/07 no 299 € ! Hot Travel
Karstākie piedāvājumi uz Turciju, Antaliju 27/07 uz nedēļu no 299 € ! | Skatīt vairāk
no 299 EUR
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 14.07.2018 - 20.07.2018 Ceļojumi uz Turciju 20/07 no 335 € ! Hot Travel
Karstākie piedāvājumi uz Turciju, Antaliju no Tallinas lidostas 20/07 uz nedēļu no 335 € ! | Skatīt vairāk
no 335 EUR

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2018 www.turismabizness.de | Design & maintenance © 2000 - 2018 1st-studio.com

 
Total Timed::0.37232089sec.