Latvijas svētkiem par godu, esam
šķetinājuši raibo vēstures kamolu, lai uzzinātu un noskaidrotu
interesantus faktus par mūsu mīļo Latviju. Tādēļ, sadarbībā ar pilsētu
tūrisma informācijas centriem, noskaidrojām, kā radušies Latvijas
pilsētu nosaukumi.
Sigulda
Reklāma
Siguldas vietvārda izcelsmei pastāv dažādas versijas. Viens no ticamākajiem variantiem ir vācu nosaukuma Segewold (Siegewald, Sygewalde) atvasinājums no Sieg + Wald, kas latviski nozīmē "uzvaras mežs" un norāda uz krustnešu un zemgaļu uzvaru kaujā ar līviem netālu no Satezeles pils 1206. gadā. Kā vēsta Latviešu Indriķa hronika, Siguldas nosaukums radies 13. gadsmita sākumā formā "Sygewalde". Šāds nosaukums dots jaunuzceltajai Zobenbrāļu ordeņa pilij un gandrīz līdz pašām hronikas beigām tas lietots tikai šīs pils apzīmēšanai. Siguldas novada senākais nosaukums bijis Satezele un tā centrs bijusi Satezeles pils tagadējā Lībju kalnā. Pēc tam, kad Satezele 1212. gada nemieros tika nopostīta, Siguldas pils vārds pārgāja uz apkārtējo novadu.
Valmiera
1323. gadā Valmiera pirmo reizi minēta kā pilsēta ar savu maģistrātu jeb Rīgas tiesībām. Tas liecina, ka tā ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. Dažādos gadsimtos un dokumentos atšķirīgi tiek rakstīts pilsētas nosaukums – Wolmaria, Wolmahr, Waldemer, Wolmar. Pār tā izcelšanos ir dažādas versijas, no kurām populārākās divas. Viena saistīta ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču, kuru 1212. gadā - Rīgas bīskaps Alberts ieceļ par novada fogtu (soģi). Otra vēsta par Dānijas karali Valdemāru, kuram kādā kaujā ar Livonijas iedzīvotājiem uzvarēt palīdzējis no debesīm atsūtīts karogs. Valmieras TIC min arī kādu teiku saistībā ar Valmieras vārdu. Senākos laikos Valmierā daudz ceļojuši arī svešzemju tirgotāji, tiem vajadzējis nokļūt no vienas upes krasta otrā. Tad nu pie Valmieras strādājis kāds pārcēlājs, kurš uz plosta labprāt ļaudis pārcēlis. Viņam bijis nikns suns vārdā Valis. Tā kā tas bijis dikti sirdīgs un visus aprējis, pārcēlājs to nav ņēmis līdzi uz plosta un krastā paliekošo suni apsaucis: "Vali! Mierā!" Pasažieri nav sapratuši vietējo valodu un domājuši, ka pārcēlājs daudzina pilsētas vārdu. No tā laika ar pilsēta pie sava vārda tikusi. Ja tā ieskatās, tad leģenda par Vali, iespējams, dzīvo vēl šodien, jo jaunais centra tilts pāri Gaujai mazliet atgādina Vaļa ribas.
Daugavpils
Daugavas loku dabas parka teritorijā, Vecpils pilskalnā, vietā, kur Dinaburgai (tagadējai Daugavpilij) likts pirmais pamatakmens, tagad aplūkojams senās Dinaburgas pils makets un pilsdrupas. Tur, stāvā Daugavas krastā, gravu ieskautā kalnā nopostītās latgaļu pils vietā 1275. gadā pēc Livonijas ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles tika uzcelta mūra pils Dinaburga. 1577. gadā, kad uzbruka Ivana Bargā karaspēks, tā tika pilnīgi nopostīta. Jauna cietokšņa celtniecībai tika izraudzīta vieta vieta 19 kilometru attālumā no sagrautās pils lejpus Daugavai. Tādējādi Dinaburga sāka iegūt tagadējās pilsētas aprises. 1656.—1667. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs ieņēma Latgales dienvidu daļu un pārdēvēja Daugavpili par Borisogļebsku.1667. gadā pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas krievi okupēto Latgales daļu atdeva atpakaļ Polijai - Lietuvai, pilsēta atkal kļuva par Dinaburgu.1893.gadā periodā imperators Aleksandrs III Romanovs pavēlēja Dinaburgu pārdēvēt par Dvinsku. 1920.gadā pilsēta kļuva par Daugavpili. Tādējādi gan pilsētas pirmsākumi un tās nosaukums (izņemot nosaukumu Borisogļebska, ko tā nesusi ļoti īsu laika sprīdi) ir cieši saistīta ar Latvijas lielāko un latviešu tautas dziesmās visvairāk apdziedāto upi Daugavu. Upes nosaukums atspoguļo tās saturu – no senbaltu valodas daug – daudz, ava – ūdens. Tātad, daudz ūdens. Dinaburga, Daugavpils – tulkojot vārdu salikumu – Daugavas pils. Dvinska – upes nosaukums. Arī paši daugavpilieši ar lepnumu saka "Mana pils – Daugavpils". Daugava vijas arī pilsētas ģerbonī: zilā laukā sudraba viļņota sija, augšā zelta lilija, pēdā savrups sudraba robots ķieģeļu mūris. Šis pilsētas ģerbonis ir apstiprināts 1925. gadā. Tajā atrodamas vairākas paralēles ar Dinaburgas pils komturu zīmogu: lilija kopš seniem laikiem ir bijusi Svētās Jaunavas Marijas simbols, bet robotais mūris norāda uz veco Dinaburgas pili – Daugavpils pirmsākumu.
Jūrmala
Vēsturiski Jūrmalas kūrortpilsēta ir veidojusies no atsevišķām peldvietām/ kūrortiem. Pirmo reizi vārds "Jūrmala" parādās 1920. gadā, kad tiek izveidota Rīgas Jūrmala, kas pazīstama arī kā Baltijas Rivjēra. 1946. gadā pilsēta tiek iekļauta Rīgas pilsētā kā Jūrmalas rajons. Kā patstāvīga pilsēta, apvienojot Rīgas Jūrmalu, Sloku un Ķemerus, tiek izveidota 1959. gada 11. novembrī, kļūstot par Republikas pakļautības kūrortpilsētu Jūrmalu.
Limbaži
Mūsdienu Limbažu vietā 10.—12. gadsimtā atradusies līvu pils Lembsele vai Lemesele, kas nozīmējis "plaša sala mežainā purvā". Šajā laikā Ziemeļvidzeme bija klāta ar bieziem mežiem un purviem. Limbažu vārds ir viens no nedaudzajiem Latvijas vietvārdiem, kas rakstos fiksēts sen. 1318. gada 23. februārī Rīgas arhibīskapa uzturēšanās vietā Francijā, Aviņonā, izdotā dokumenta kopijā blakus citiem Latvijas vietvārdiem figurē arī vārds Levisel. A. Bilenšteins un vairāki citi pētnieki šo vārdu uzskata par kļūdaini norakstītu Lemisel un saista to ar Limbažu nosaukumu. Līdz ar to 1318. gads ir laiks, kad Limbaži, pirmo reizi parādās rakstītajos avotos. Vācu un krievu valodā 20. gadsimta pirmajā pusē tika lietots šādi veidots pilsētas nosaukums - Lemsal, Lemzaļ. Latviešu valodā, iespējams, jau no 19. gs. ticis lietots un vēlāk iesakņojies cits vārds – Limbaži. Domājams, ka tas veidojies no lībiešu vārda Lāmist, atvasinot vārdu lāma un pieņemot tā sinonīmu lima jeb Rietumvidzemē lietoto – limma. Skaņa -m izrunāta gari. Limmāžnieks, Limmaži - tā runājuši vecās paaudzes pilsētnieki vēl 20. gadsimta sākumā. Tomēr garās skaņas -m vietā jau bija ieviesusies skaņu kopa mb. Izskaņa ''-aži'' (kā Pabaži, Allaži, Ainaži, Ropaži) ir raksturīga pārlatvisko līvu apvidiem Vidzemē. Par Limbažiem tautā ir saglabājies nostāsts. Kāds zviedru ģenerālis Limbažos ''licis visus rātskungus pakārt kādā pils piebūvē", jo viņi esot ''pilsētu izbruģējuši ar velna akmeņiem, nevis ar reņģu galvām'', kā viņiem likts. ''Viens gribējis vēl pateikt, ka vainīgais esot Limba, bet cilpa jau savilkusies un paguvis tikai izdabūt: ''Limb...''. "Bet bende uzsaucis: ''Āži jūs esat!'' Tai pašā laikā zviedru mācītājs prasījis, kā šo pilsētu saucot un sapratis, ka viņam atbild: ''Limb...āži''. ''Un no tā laika Limbažu pilsētiņu saucot par Limbažiem".
Dobele
Dobe, Dobelene, Dobele. Tās ir nelielās Zemgales pilsētas vārda variācijas dažādos laikos. Dobeles vārda izcelsme acīmredzot jāmeklē bezgala tālos aizlaikos, kad pirms 35 vai varbūt pat 290 miljoniem gadu te notikusi grandioza kosmiska katastrofa, nokrītot varenam meteorītam, kas izveidoja padziļinājumu 4,5 kilometru diametrā. Dobeles krāteris gan ir iekļauts Eiropas nozīmīgāko krāteru sarakstā, diemžēl vairs nav pamanāms klasiskā formā, jo, gadsimtiem ritot, krāteri piepildīja bieza nogulumiežu kārta. Šo ieplaku vēlāk sākušas apdzīvot ciltis, kas ir zemgaļu priekšteči. Tā kā apdzīvotā vieta izveidojusies meteorīta krātera vietā – dobē, vietējie ļaudis to nodēvējuši par Dobi, vēlāk tā kļuvusi par Dobeli. Patiešām, iebraucot pilsētā no Īles vai Apguldes puses, var labi saskatīt, ka Dobele ērti iekārtojusies iedobē. Savukārt, lūkojoties no mājas piektā stāva lodžijas pāri Bērzes upes ielejai, tieši acu augstumā būs pārupes mājas un vēl augstāk līdz horizontam – tīrumi un meži. Tādējādi saulainā ceriņu, ābolu un sniegavīru galvaspilsēta Dobele sev var pievienot vēl vienu titulu – meteorīta pilsēta.
Cēsis
Pilsētas senākā nosaukuma Cēsis izcelsmi valodnieki meklējuši slāvu, somu ugru un baltu valodās. Viena no versijām, kas saistīta ar vārda Cēsis nozīmi, ir saistīta ar tā lībisko (somu ugru valodu grupa) izcelsmi. Ir bijis tā, ka pie Cēsīm esošā upe Gauja daļēji norobežoja lībiešu un latgaļu apdzīvotās teritorijas. Ja kāds lībietis vēlējies norādīt turp, kur tagad atrodas mūsu pilsēta, viņš teicis vārdu, kas šodien skan "Cēsis". Toreiz tas nozīmēja "tur pāri upei". Kā stāsta Livonijas Indriķa hronika, 1206. gadā Cēsu pusē nonāca priesteris Daniels un atrada te Riekstu kalnā dzīvojošos vendus. Viņš šai vietai deva nosaukumu Wenden, kas tika lietots teju 700 gadus. Sākoties latviešu tautas atmodai, literatūrā, periodikā un sadzīvē aizvien biežāk vāciskā Wenden vietā lietoja seno nosaukumu Cēsis. Oficiālajos dokumentos pilsētas nosaukumu Wenden lietoja līdz pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917. gadā. Pētniekiem līdz šim nav izdevies noskaidrot, kad ir pieņemts lēmums lietot tikai nosaukumu Cēsis. Var jau būt, ka tāda lēmuma nemaz nav bijis.
Krāslava
Pats izplatītākais variants - nosaukums "Krāslava" radies no latgaliešu vārda "krāsls" – krēsls, jo Daugava pie Krāslavas met vairākus lokus, kas pēc formas atgādina krēslu. Otrs izskaidrojums runā par to, ka Krāslavas nosaukums radies no cita latgaļu vārda "krāsla" – krēsla. Senatnē Krāslavu iekļāva tumši, neizbrienami meži un to klāja krēsla. Vēl viens Krāslavas nosaukuma izskaidrojums saistīts ar Polockas krivičiem, kuri pazina tagadējās Krāslavas apkārtni jau XI – X gadsimtā, bet varbūt arī agrāk. Viņi Daugavas loku pie Daugavas sauca par "krasnaja luka" vai "krasnaja lava", t.i. "krasnaja" – skaists, "lava" - vieta, krēsls, dotajā gadījumā skaista vieta. Vēl vienā ziņā Krāslavas vēsture tajos laikos saistījās ar Polockas vārdu. Pēc esošiem nostāstiem 10. gadsimtā Krāslava piederēja Polockas kņazienei Rognedai Gorislavai, kuru vēlāk apprecēja Kijevas kņazs Vladimirs. Par Rognedas dzīves vietu Krāslavā tiek norādīts Teātra kalns, kas savu nosaukumu ieguva daudz vēlāk. Tādā veidā ar Rognedas Gorislavas (Gorislava – Kroslova) vārdu saistās ceturtais Krāslavas nosaukuma rašanās skaidrojums.
Preiļi
Preiļi
kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos pieminēta 1348.gadā. Ir vairākas
versijas par Preiļu vārda izcelsmi. Pēc pirmās versijas tiek uzskatīts ,
ka Preiļu vārds cēlies no senlatgaliešu vārda "pleiļi", kas nozīmē -
klaja, līdzena vieta. Otra versija ir tāda, ka pilsētas vārds cēlies no
vārda "preilis", kura nozīme ir "nelūgts kāzu viesis jeb atnācējs",
vārds "preilis" ir sastopams arī latviešu folklorā.
Bauska
Par
Bauskas pilsētas vārda izcelsmi vairākus minējumus sava pirmā Bauskas
apmeklējuma laikā 1857. gadā ir izteicis mākslinieks un senvēstures
pētnieks Jūliuss Dērings, rakstot, kas Bauskas vārds agrākos laikos ir
rakstīts dažādos veidos: Bauschenburg, Bausskenborg, Bauschkenborg,
Bausschken, Bauschen, Bausche Bauschke un Bausske. Minētais autors pats
sev uzdot jautājumu – "Ko šis nosaukums varētu nozīmēt?" Pats uz to arī
atbild: "Vai tas nevarētu būt cēlies no vārda Baush, t.i., "izliekums"
jeb "pakalns", "plato", kam pievienota lejasvācu valodas pamazināmā
galotne -ke, -ken vai -chen?". Savukārt 1884. gadā izdotā rakstu krājumā
J. Dērings izklāstījis teoriju, ka Bauskas vārda izcelsme saistāma ar
Bauskas pils vārdu, kas rakstītajos avotos vācu valodā dēvēta par
"Bowsenborch", kas savukārt cēlies no darbības vārda "bowsen" un
radniecīgs vārdam "bauchen" ar nozīmi "uzblīzt", "uzpampt". Bauskas pils
tika uzcelta uz paugura, tāpēc tā nosaukta par "Bowsenborch", kas
latviski būtu "Pakalnpils". Pilsētas vārds vācu valodā "Bauske" ir
minētā vārda saīsinājums, lietojot senu vācu deminitāva galotni "-ke".
Otru, atšķirīgu skaidrojumu par pilsētas vārda izcelsmi no vācu valodas
1926. gadā ir devis Pauls Pakalniņš, kurš Bauskas vārda vācisko izcelsmi
saista ar vārdu "Aussenburg", kas latviski nozīmē "Ārpils" jeb pie kaut
kā esošs, konkrēti pie Lietuvas robežām vai pie senā Lietuvas
tirdzniecības ceļa esošs. Vārda "Bauska" latviskās izcelsmes piekritējs
valodnieks Jānis Endzelīns ir norādījis, ka ar vārdu "bauska" senatnē ir
apzīmēta slikta pļava un arī veca, sakritusi mājiņa. Līdzās šim
skaidrojumam ir vēl otrs skaidrojums – proti, vārda "Bauska" izcelsme ir
no vārda "bauze", kas apzīmē neauglīgu pakalna galu, t.i., vietu, kur
uzcelta Bauskas pils. Visām vācu un latviešu valodas versijām kopīgs ir
vien tas, ka Bauskas pilsētas nosaukums ir atvasināts no Bauskas pils
nosaukuma. Tas savukārt nozīmē to, ka vispirms ir bijusi pils un pēc tam
līdzās tai ir veidojusies apmetne, kas vēlāk izaugusi par pilsētu.
Gulbene
Teika
stāsta, ka Gulbene radusies vietā, kur drosmīgais arājs plēsis līdumu.
Nostāsti arī vēsta, ka gulbjiem šeit bijusi paradīze zemes virsū un to
tagadējās Gulbenes pilsētas teritorijā dzīvojis ļoti daudz. Tādēļ par
pilsētas simbolu ir kļuvis gulbis, kurš iemājojis Gulbenē, Jaunatnes
parkā pie strūklakas un arī pilsētas un novada ģerbonī. Vēsturiski
Gulbenes pirmsākums un kodols atrodas vietā, kur pašlaik atrodas
Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīca, tur ap 10.-11. gs. tika celta
seno latgaļu koka pils. Pirmo reizi rakstos Gulbenes vārds minēts
1224.g. Tālavas dalīšanas līgumā, kad, bīskapam Albertam un Zobenbrālu
ordenim sadalot Tālavas zemi, bīskapa iegūtā zeme tiesā tiek nosaukta
par Gulbana. 1340.g. Rīgas arhibīskaps uzcēla mūra pili, ap kuru pamazām
izveidojās apdzīvota vieta. 15.gs. Gulbenes nosaukumu vāciskoja un tā
saucās Schwanenburg.
Liepāja
Ap
1263. gadu tika noslēgts līgums starp bīskapu un ordeņa mestru
Andreasu, kurā pirmo reizi bija ierakstīta Līvas osta - Lyva portus -
jūras krasta abās pusēs kā bīskapam piederīga. 16. gadsimta sākuma
dokumentos pirmoreiz lasāms vārds Libow. 1625. gada 18.martā Liepāja
ieguva pilsētas tiesības. Dažās vietās minēts, ka Liepāja vārdu
aizguvusi no pilsētā esošajām neskaitāmajām liepām. Vēstures
dokumentācijās - vārds cēlies no cauri tekošās Līvas upes vārda. Bet
jebkuros laikos Liepājas vārds visiem asociējas ar citātu no grupas
"Liepājas brāļi" dziesmas "...Kur pie jūras mīt sūrie un viņu dievs ir
rokenrols..." (G.Račs, A.Virga) - jo liepājnieki zina, ka visas
revolūcijas sākas ar vēju. Ar vēju galvā.
Madona
Madonas
muiža (no vācu valodas vārda Madohn vai Modohn) jeb Biržu muiža,
iespējams, veidojusies jau XVII gs. Savukārt tās tālāko attīstību
ietekmēja un apdzīvotību muižas tuvumā veicināja tieši šaursliežu
dzelzceļa līnija, kas būvēta 19.-20.gs. mijā un savienoja Stukmaņus
(Pļaviņas) un Valku. Regulārai satiksme tika atklāta 1903.gadā un viena
no stacijām atradās arī Madonā. Tādējādi Madona sāka veidoties kā
centrs. 1921. gada pavasarī Madonai, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedza
tūkstoti, dotas patstāvīga miesta tiesības. 1923. gadā izstrādāts
pirmais Madonas apbūves plāns, doti arī nosaukumi centra ielām. Savukārt
1926. gada 7. jūnijā Madonai piešķirtas pilsētas tiesības, kas ir
apliecinājums tam, ka Madona ir viena no jaunākajām pilsētām Latvijā.
Rēzekne
1980.–1983.
gada arheoloģiskie izrakumi Rēzeknes pilskalnā pierādīja, ka vācieši
savu pili cēluši senajā latgaļu pilskalnā, kas pastāvējis no 9. gs.
Tātad Rēzeknei kā apdzīvotai vietai ir vairāk nekā 1000 gadu gara
vēsture. Pēc valodnieka Ernesta Bleses domām, vietvārds Rēzekne ir
cēlies no līdzīga upes nosaukuma, kas tek cauri paugurainēm, ko sauc par
rozām. Sākotnēji upi, iespējams, esot saukuši par Rēzīti vai Rezītni.
No tā savukārt cēlies vāciskais Rositten, poļu Rzežyca, krievu Režica
(Режица), vēlāk arī Rēzeknes vārds. Viena no leģendām vēstī, ka 13. gs.,
kad seno latgaļu koka pili izpostīja, un Rēzekne nonāca Livonijas
ordeņvalsts sastāvā, livonieši esot ieraudzījuši brīnumskaistu vietu –
apkārt pilij vijusies upe un tās krastos ziedējušas mežrozītes, no
sajūsmas arī nosaukuši to vācu valodā par Rositten. Pirmo reizi
rakstītajos avotos Rositten minēta 1285. gadā. Cita leģenda stāsta, ka
Volkenbergas (Mākoņkalna) pils valdniekam piederējušas plašas latgaļu
zemes un mantojums sadalīts trim meitām, kur katra uzcēlusi jaunu pili:
Marija – Marienhauzen (Viļaka), Lūcija – Ludzu, visdaiļākā Roze –
Rositten. Tagadējais nosaukums Rēzekne apstiprināts Latvijas brīvvalsts
laikā – 1920. gadā, bet joprojām daudzi latgalieši lieto arī seno
nosaukumu Rēzne. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājumā rodami gan
pētījumi par Rēzekni, gan arī leģendas.
Salaspils
"Salaspils
nosaukuma pamatā ir vārdu salikums - pils uz salas. "Indriķa hronika"
vēsta, ka katoļu misionārs, vēlākais bīskaps Sv.Meinards pirmo mūra pili
Baltijā cēla 1185.gadā kaimiņos – Ikšķilē, bet otro pili 1186.gadā –
mazajā, tagad applūdušajā Daugavas saliņā Holme. Vēlāk salā uzcelta
katoļu baznīca, tāpēc kopš 13.gs. vidus sala saukta par Kirchholm (vācu
valodā - Baznīcas sala), bet no 17.gs. nosaukums latviskojies uz –
Mārtiņsala, jo ap 1225. gadu salā uzceļ baznīcu, kas veltīta Svētā
Mārtiņa godam un tās vārdā sāka saukt visu salu. Abus nosaukumus vēlāk
attiecina uz Salaspils teritoriju Daugavas labajā krastā, kur pašlaik
izvietojusies Salaspils pilsēta."
Tukums
Pirmo
reizi Tukuma vārds vēstures liecībās minēts 1253.gadā, bet kā miests -
1445.gadā. Savukārt Krievijas ķeizariene Katrīna II 1795.gada
27.novembrī parakstīja ukazu par Tukuma apriņķa ar centru Tukumā
izveidošanu. 1800. gadā tika apstiprinātas pilsētas robežas, bet pēc
sešiem gadiem tik atvērta pirmā skola. 1837.gadā pirmoreiz tika
apstiprināts Tukuma ģerbonis, be 1860. gadā pilsētā parādījās pirmās
bruģētās ielas. 1877. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga - Tukums.
Tukums ir sena lībiešu apdzīvota vieta, un no lībiešu valodas cēlies arī
vietas nosaukums. Pieņemti divi skaidrojumi: tukku - kaudze, kāpa +
maggi - kalns, tukku - kaudze + maa - zeme. Šāds nosaukums acīmredzot
veidojies tāpēc, ka pilsētas ainavā izceļas šļūdoņa radītie morēnu
pakalni. Īpaši pieminams ir Kartavu kalns (Kapu kalns), kura izliektā
mugura, izstiepusies Z-D virzienā, vēl šodien sargā pilsētu no asiem
vējiem. Līdzīgu skaidrojumu vēsta arī teika par milzi, kas pirmsākumos
nosargājis Tukuma ļaudis. Teikā sacīts, ka iepriekš šis apvidus bijis
līdzens kā galds, bet, būvējot un iekopjot laukus, ciemata iedzīvotāji
saskārušies ar velniem, kas visu pa nakti nopostījuši. Iedzīvotāji tad
talkā saukuši labsirdīgo milzi, kas izspūrušos un negantos velnus
sakāvis, taču cīņā diemžēl dzīvību atdevis arī pats. Viņa kaps esot
Milzu kalns Tukuma pievārtē, bet kalni, kas līkumu līkumiem stiepjas ap
Tukumu ir šīs cīņas vēsturiskās liecības. Tukuma nosaukums tiek
skaidrots arī kā "gala zeme", ar to saprotot vietu, kur robežojas
Kurzemes un Zemgales novadi, tādējādi apstiprinot tautas pieņemto
teicienu "Tukums - vārti uz Kurzemi". Vēl kāds nostāsts vēsta kā radies
Tukuma smukums. Tukumā 18. gadsimta beigās - 19. gadsimta sākumā
dzīvojusi dārzniece vārdā Katrīna, kura bijusi pazīstama kā rožu
mīļotāja, un dāvinājusi īpašas rožu šķirnes katram ceļiniekam un
tukumniekiem, lai tie stāda pie saviem namiem, dārzos, pagalmos un ielu
malās. Katrīna ticējusi, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, un
iestādītās rozes pie mājas bijis kā atgādinājums tam, ka paši veidojam
vidi, kādā dzīvojam. Tukums gadu gaitā, ar dārznieces pašaudzētajām
rozēm, bija kļuvis par rožu pilsētu. Pilsētas viesi no tuvienes un
tālienes apbrīnojuši sakoptās ielas un zaļojošos pagalmus un sētas.
Tieši tajā laikā tā arī esot radies teiciens "Uz Tukumu pēc smukuma!".
Tukumā, Katrīnas laukumā uz kādas mājas sienas ir apskatāms kāds vides
objekts - Tukuma novadnieka Imanta Ziedoņa dzejolis "Tukums". Dzejolis
stāsta, kāds Tukums ir izskatījies agrāk un kādu to tukumnieki vēlas
saglabāt arī nākotnē. Arvien populārākas kļūst rindas, ko Imants
Ziedonis šajā dzejolī ir uzrakstījis un daudzi tukumnieki nebeidz pie
sevis citēt: "Ļauj man iet pasaulē smukumā tā kā ķirši zied Tukumā!"
Saulkrasti
Saulkrastu
novada moto ir "Saulkrasti - tuvāk saulei" un ne velti, jo tur ir
novērots ievērojami lielāks saulaino dienu skaits, nekā citviet Latvijā.
Ja ieskatāmies vēsturē, tad Saulkrasti savu nosaukumu ieguva 1933.
gadā, Neibādes apdzīvotajai vietai apvienojoties ar Pēterupes ciema
teritoriju. Ciema nosaukumu izvēlējies rakstnieks Emīls Cīrulis pēc
savas lugas "Ziedu laiks" darbības vietas.
