Latvijas svētkiem par godu, esam šķetinājuši raibo vēstures kamolu, lai uzzinātu un noskaidrotu interesantus faktus par mūsu mīļo Latviju. Tādēļ, sadarbībā ar pilsētu tūrisma informācijas centriem, noskaidrojām, kā radušies Latvijas pilsētu nosaukumi. Ar raksta pirmo daļu var iepazīties šeit.
Preiļi
Reklāma
Preiļi kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos pieminēta 1348.gadā. Ir vairākas versijas par Preiļu vārda izcelsmi. Pēc pirmās versijas tiek uzskatīts , ka Preiļu vārds cēlies no senlatgaliešu vārda "pleiļi", kas nozīmē - klaja, līdzena vieta. Otra versija ir tāda, ka pilsētas vārds cēlies no vārda "preilis", kura nozīme ir "nelūgts kāzu viesis jeb atnācējs", vārds "preilis" ir sastopams arī latviešu folklorā.
Bauska
Par Bauskas pilsētas vārda izcelsmi vairākus minējumus sava pirmā Bauskas apmeklējuma laikā 1857. gadā ir izteicis mākslinieks un senvēstures pētnieks Jūliuss Dērings, rakstot, kas Bauskas vārds agrākos laikos ir rakstīts dažādos veidos: Bauschenburg, Bausskenborg, Bauschkenborg, Bausschken, Bauschen, Bausche Bauschke un Bausske. Minētais autors pats sev uzdot jautājumu – "Ko šis nosaukums varētu nozīmēt?" Pats uz to arī atbild: "Vai tas nevarētu būt cēlies no vārda Baush, t.i., "izliekums" jeb "pakalns", "plato", kam pievienota lejasvācu valodas pamazināmā galotne -ke, -ken vai -chen?". Savukārt 1884. gadā izdotā rakstu krājumā J. Dērings izklāstījis teoriju, ka Bauskas vārda izcelsme saistāma ar Bauskas pils vārdu, kas rakstītajos avotos vācu valodā dēvēta par "Bowsenborch", kas savukārt cēlies no darbības vārda "bowsen" un radniecīgs vārdam "bauchen" ar nozīmi "uzblīzt", "uzpampt". Bauskas pils tika uzcelta uz paugura, tāpēc tā nosaukta par "Bowsenborch", kas latviski būtu "Pakalnpils". Pilsētas vārds vācu valodā "Bauske" ir minētā vārda saīsinājums, lietojot senu vācu deminitāva galotni "-ke". Otru, atšķirīgu skaidrojumu par pilsētas vārda izcelsmi no vācu valodas 1926. gadā ir devis Pauls Pakalniņš, kurš Bauskas vārda vācisko izcelsmi saista ar vārdu "Aussenburg", kas latviski nozīmē "Ārpils" jeb pie kaut kā esošs, konkrēti pie Lietuvas robežām vai pie senā Lietuvas tirdzniecības ceļa esošs. Vārda "Bauska" latviskās izcelsmes piekritējs valodnieks Jānis Endzelīns ir norādījis, ka ar vārdu "bauska" senatnē ir apzīmēta slikta pļava un arī veca, sakritusi mājiņa. Līdzās šim skaidrojumam ir vēl otrs skaidrojums – proti, vārda "Bauska" izcelsme ir no vārda "bauze", kas apzīmē neauglīgu pakalna galu, t.i., vietu, kur uzcelta Bauskas pils. Visām vācu un latviešu valodas versijām kopīgs ir vien tas, ka Bauskas pilsētas nosaukums ir atvasināts no Bauskas pils nosaukuma. Tas savukārt nozīmē to, ka vispirms ir bijusi pils un pēc tam līdzās tai ir veidojusies apmetne, kas vēlāk izaugusi par pilsētu.
Gulbene
Teika stāsta, ka Gulbene radusies vietā, kur drosmīgais arājs plēsis līdumu. Nostāsti arī vēsta, ka gulbjiem šeit bijusi paradīze zemes virsū un to tagadējās Gulbenes pilsētas teritorijā dzīvojis ļoti daudz. Tādēļ par pilsētas simbolu ir kļuvis gulbis, kurš iemājojis Gulbenē, Jaunatnes parkā pie strūklakas un arī pilsētas un novada ģerbonī. Vēsturiski Gulbenes pirmsākums un kodols atrodas vietā, kur pašlaik atrodas Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīca, tur ap 10.-11. gs. tika celta seno latgaļu koka pils. Pirmo reizi rakstos Gulbenes vārds minēts 1224.g. Tālavas dalīšanas līgumā, kad, bīskapam Albertam un Zobenbrālu ordenim sadalot Tālavas zemi, bīskapa iegūtā zeme tiesā tiek nosaukta par Gulbana. 1340.g. Rīgas arhibīskaps uzcēla mūra pili, ap kuru pamazām izveidojās apdzīvota vieta. 15.gs. Gulbenes nosaukumu vāciskoja un tā saucās Schwanenburg.
Liepāja
Ap 1263. gadu tika noslēgts līgums starp bīskapu un ordeņa mestru Andreasu, kurā pirmo reizi bija ierakstīta Līvas osta - Lyva portus - jūras krasta abās pusēs kā bīskapam piederīga. 16. gadsimta sākuma dokumentos pirmoreiz lasāms vārds Libow. 1625. gada 18.martā Liepāja ieguva pilsētas tiesības. Dažās vietās minēts, ka Liepāja vārdu aizguvusi no pilsētā esošajām neskaitāmajām liepām. Vēstures dokumentācijās - vārds cēlies no cauri tekošās Līvas upes vārda. Bet jebkuros laikos Liepājas vārds visiem asociējas ar citātu no grupas "Liepājas brāļi" dziesmas "...Kur pie jūras mīt sūrie un viņu dievs ir rokenrols..." (G.Račs, A.Virga) - jo liepājnieki zina, ka visas revolūcijas sākas ar vēju. Ar vēju galvā.
Madona
Madonas muiža (no vācu valodas vārda Madohn vai Modohn) jeb Biržu muiža, iespējams, veidojusies jau XVII gs. Savukārt tās tālāko attīstību ietekmēja un apdzīvotību muižas tuvumā veicināja tieši šaursliežu dzelzceļa līnija, kas būvēta 19.-20.gs. mijā un savienoja Stukmaņus (Pļaviņas) un Valku. Regulārai satiksme tika atklāta 1903.gadā un viena no stacijām atradās arī Madonā. Tādējādi Madona sāka veidoties kā centrs. 1921. gada pavasarī Madonai, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedza tūkstoti, dotas patstāvīga miesta tiesības. 1923. gadā izstrādāts pirmais Madonas apbūves plāns, doti arī nosaukumi centra ielām. Savukārt 1926. gada 7. jūnijā Madonai piešķirtas pilsētas tiesības, kas ir apliecinājums tam, ka Madona ir viena no jaunākajām pilsētām Latvijā.
Rēzekne
1980.–1983. gada arheoloģiskie izrakumi Rēzeknes pilskalnā pierādīja, ka vācieši savu pili cēluši senajā latgaļu pilskalnā, kas pastāvējis no 9. gs. Tātad Rēzeknei kā apdzīvotai vietai ir vairāk nekā 1000 gadu gara vēsture. Pēc valodnieka Ernesta Bleses domām, vietvārds Rēzekne ir cēlies no līdzīga upes nosaukuma, kas tek cauri paugurainēm, ko sauc par rozām. Sākotnēji upi, iespējams, esot saukuši par Rēzīti vai Rezītni. No tā savukārt cēlies vāciskais Rositten, poļu Rzežyca, krievu Režica (Режица), vēlāk arī Rēzeknes vārds. Viena no leģendām vēstī, ka 13. gs., kad seno latgaļu koka pili izpostīja, un Rēzekne nonāca Livonijas ordeņvalsts sastāvā, livonieši esot ieraudzījuši brīnumskaistu vietu – apkārt pilij vijusies upe un tās krastos ziedējušas mežrozītes, no sajūsmas arī nosaukuši to vācu valodā par Rositten. Pirmo reizi rakstītajos avotos Rositten minēta 1285. gadā. Cita leģenda stāsta, ka Volkenbergas (Mākoņkalna) pils valdniekam piederējušas plašas latgaļu zemes un mantojums sadalīts trim meitām, kur katra uzcēlusi jaunu pili: Marija – Marienhauzen (Viļaka), Lūcija – Ludzu, visdaiļākā Roze – Rositten. Tagadējais nosaukums Rēzekne apstiprināts Latvijas brīvvalsts laikā – 1920. gadā, bet joprojām daudzi latgalieši lieto arī seno nosaukumu Rēzne. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājumā rodami gan pētījumi par Rēzekni, gan arī leģendas.
Salaspils
"Salaspils nosaukuma pamatā ir vārdu salikums - pils uz salas. "Indriķa hronika" vēsta, ka katoļu misionārs, vēlākais bīskaps Sv.Meinards pirmo mūra pili Baltijā cēla 1185.gadā kaimiņos – Ikšķilē, bet otro pili 1186.gadā – mazajā, tagad applūdušajā Daugavas saliņā Holme. Vēlāk salā uzcelta katoļu baznīca, tāpēc kopš 13.gs. vidus sala saukta par Kirchholm (vācu valodā - Baznīcas sala), bet no 17.gs. nosaukums latviskojies uz – Mārtiņsala, jo ap 1225. gadu salā uzceļ baznīcu, kas veltīta Svētā Mārtiņa godam un tās vārdā sāka saukt visu salu. Abus nosaukumus vēlāk attiecina uz Salaspils teritoriju Daugavas labajā krastā, kur pašlaik izvietojusies Salaspils pilsēta."
Tukums
Pirmo reizi Tukuma vārds vēstures liecībās minēts 1253.gadā, bet kā miests - 1445.gadā. Savukārt Krievijas ķeizariene Katrīna II 1795.gada 27.novembrī parakstīja ukazu par Tukuma apriņķa ar centru Tukumā izveidošanu. 1800. gadā tika apstiprinātas pilsētas robežas, bet pēc sešiem gadiem tik atvērta pirmā skola. 1837.gadā pirmoreiz tika apstiprināts Tukuma ģerbonis, be 1860. gadā pilsētā parādījās pirmās bruģētās ielas. 1877. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga - Tukums. Tukums ir sena lībiešu apdzīvota vieta, un no lībiešu valodas cēlies arī vietas nosaukums. Pieņemti divi skaidrojumi: tukku - kaudze, kāpa + maggi - kalns, tukku - kaudze + maa - zeme. Šāds nosaukums acīmredzot veidojies tāpēc, ka pilsētas ainavā izceļas šļūdoņa radītie morēnu pakalni. Īpaši pieminams ir Kartavu kalns (Kapu kalns), kura izliektā mugura, izstiepusies Z-D virzienā, vēl šodien sargā pilsētu no asiem vējiem. Līdzīgu skaidrojumu vēsta arī teika par milzi, kas pirmsākumos nosargājis Tukuma ļaudis. Teikā sacīts, ka iepriekš šis apvidus bijis līdzens kā galds, bet, būvējot un iekopjot laukus, ciemata iedzīvotāji saskārušies ar velniem, kas visu pa nakti nopostījuši. Iedzīvotāji tad talkā saukuši labsirdīgo milzi, kas izspūrušos un negantos velnus sakāvis, taču cīņā diemžēl dzīvību atdevis arī pats. Viņa kaps esot Milzu kalns Tukuma pievārtē, bet kalni, kas līkumu līkumiem stiepjas ap Tukumu ir šīs cīņas vēsturiskās liecības. Tukuma nosaukums tiek skaidrots arī kā "gala zeme", ar to saprotot vietu, kur robežojas Kurzemes un Zemgales novadi, tādējādi apstiprinot tautas pieņemto teicienu "Tukums - vārti uz Kurzemi". Vēl kāds nostāsts vēsta kā radies Tukuma smukums. Tukumā 18. gadsimta beigās - 19. gadsimta sākumā dzīvojusi dārzniece vārdā Katrīna, kura bijusi pazīstama kā rožu mīļotāja, un dāvinājusi īpašas rožu šķirnes katram ceļiniekam un tukumniekiem, lai tie stāda pie saviem namiem, dārzos, pagalmos un ielu malās. Katrīna ticējusi, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, un iestādītās rozes pie mājas bijis kā atgādinājums tam, ka paši veidojam vidi, kādā dzīvojam. Tukums gadu gaitā, ar dārznieces pašaudzētajām rozēm, bija kļuvis par rožu pilsētu. Pilsētas viesi no tuvienes un tālienes apbrīnojuši sakoptās ielas un zaļojošos pagalmus un sētas. Tieši tajā laikā tā arī esot radies teiciens "Uz Tukumu pēc smukuma!". Tukumā, Katrīnas laukumā uz kādas mājas sienas ir apskatāms kāds vides objekts - Tukuma novadnieka Imanta Ziedoņa dzejolis "Tukums". Dzejolis stāsta, kāds Tukums ir izskatījies agrāk un kādu to tukumnieki vēlas saglabāt arī nākotnē. Arvien populārākas kļūst rindas, ko Imants Ziedonis šajā dzejolī ir uzrakstījis un daudzi tukumnieki nebeidz pie sevis citēt: "Ļauj man iet pasaulē smukumā tā kā ķirši zied Tukumā!"
.jpg "Liepājas skaņas Rundāles pilī Bauskas TIC")
