Foto: Pixabay.com

Interesantu viedokli dabas novērojumu platformā dabasdati.lv paudis Valdis Pilāts:

"Ja kāds pirms diviem mēnešiem man būtu teicis, ka nākamos divu mēnešus Latvijas piekrastes ūdeņos uzturēsies divas vai pat trīs afalīnas, ko apliecinās 8 publiskotas (noslēpumā nepaturētas) ziņas par novērošanu, es vismaz pie sevis būtu nodomājis, vai teicējam viss ir kārtībā ar galvu.

Reklāma

Man zināmajos vēstures "annāļos" ierakstīts, ka dzīvas afalīnas iepriekš Latvijas piekrastē redzētas vairāk nekā pirms 100 gadiem, t.i. 1909. gada 24. jūlijā – divas pie Kauguriem. Ja vēsturē atskatās kādreizējās Kursas robežās, izlasāmas ne tik senas ziņas. 2015. gada 14. augustā divas Atlantijas afalīnas Tursiops truncatus truncatus peldējušas aptuveni 500 metru attālumā no Klaipēdas delfinārija, kurā tā apmeklētājus izklaidē un pat ārstē afalīnas T. t. ponticus no Melnās jūras. Neklātienē bija satikušās divas afalīnu pasugas. Tā kā pasugu izdalīšana parasti ir liels pētnieku strīdu objekts, par to vairāk neko. Tikai piebildīšu, ka Melnās jūras afalīnas, kuru šovu man bija izdevība redzēt Batumi delfinārijā, esot augumā mazākas par Atlantijas radiniecēm. Vēl piebildīšu, ka afalīnas ir viena no zināmākajām un plašāk izplatītajām delfīnu sugām, kas apdzīvo okeānu un jūru mērenās joslas, subtropu un tropu ūdeņus.

Vēl Lietuvas jūras ziņu portālā Albatrosas.lt rakstīts, ka 2007. gadā 25. jūlijā jūras festivāla atklāšanas laikā zvejnieki nofilmējuši pieaugušu afalīnu kopā ar jaunu dzīvnieku. Šos video pierādījumus gan neesmu redzējis. Toties internets glabā pierādījumus, ka "brāļi lietuvieši" Latvijā zog ne tikai traktorus. Viņi tikuši arī pie Latvijas krastā izskalotas, beigtas afalīnas atklājēju goda: "1998 m. rugpjūčio 3 d. prie Papės, už maždaug vieno kilometro nuo Lietuvos sienos, surasta 4 metrų ilgio 400 kg svorio Atlanto afalinos (Tursiops truncatus Montagu 1821) maita. … Maitą apžiūrėję Lietuvos jūrų muziejaus delfinariumo darbuotojai Žilvinas Kleiva, Arvydas Vaišvila ir Arūnas Grušas" .

No kurienes afalīnas pie mums ierodas? Katrā ziņā tās nav pastāvīgas Baltijas jūras iemītnieces. Par īstenu mūsu jūras iemītnieku uzskata tikai cūkdelfīnu Phocaena phocaena, kas kādreiz regulāri uzturējies arī Latvijas piekrastē. Starp citu, nesen noskaidrots, ka "smalko zobiņu" ornaments, kāds bieži sastopams uz vidējā neolīta keramikas no piejūras apmetnēm Latvijā un Igaunijā, ir iespiests ar cūkdelfīna zobu spiedogu. Kā atklāts cūkdelfīnu akustiskā monitoringa laikā no 2011. līdz 2013. gadam, tie joprojām pa retam iepeld mūsu teritoriālajos ūdeņos. Visticamāk, cūkdelfīni paliek cilvēka acij neredzami, vai arī zvejnieki cītīgi pilda savu solījumu par cūkdelfīniem nekad nevienam vairs nestāstīt. Bet tas jau ir cits stāsts.

Viens no Dānijas zinošākajiem jūras zvēru pētniekiem Kārlis Kristiāns Kince (Carl Christian Kinze) uzskata, ka afalīnu sastopamība Atlantijas okeāna Eiropas daļā ir mainīgs lielums. Šis mainīgums ietekmē afalīnu ceļošanu ārpus galvenā izplatības apgabala. Piemēram, līdz 1950. gadam afalīnu bijis relatīvi daudz Ziemeļjūras dienviddaļā, un šī afalīnu populācijas daļa varēja "piegādāt" klejotājus gan Dānijas piekrastes ūdeņiem, gan Baltijas jūrai. Kopš 20. gs. beigām pieaug Skotijas piekrastes ūdeņos mītošo afalīnu skaits. Iespējams, šobrīd šis apgabals ir afalīnu "donors" Dānijas piekrastes ūdeņiem un Baltijas jūrai.

Atliek tik gaidīt, vai mūsu ciemiņi vēl kādam dos ziņu par savu klātbūtni un vai mēs uzzināsim, uz kurieni afalīnas dosies (varbūt jau devušās) pēc Latvijas apmeklējuma. Varbūt viņas atkārtos sugas brāļu vai māsu ceļojumu pa Baltijas jūru 2015. gadā. Togad daudzu Baltijas jūru aptverošo valstu ziņu portāli sacentās ziņošanā par redzētajām afalīnām. Pētnieku domas par to, cik afalīnu togad ceļoja pa Baltijas jūru, protams, dalās. Varbūt pat sešas, kā to ziņo zviedru žurnālists, atsaucoties uz Kolmårdens zoodārza zvēru, t.sk. delfīnu ekspertu Matsu Amundinu (Mats Amundin). Rakstam par Zviedrijas piekrastes ūdeņos novērotajām afalīnām pievienota bilžu sērija par to, kā tās izklaidē kajakotājus.

Protams, nav arī zināms, vai nākamajos gados novērotās afalīnas ir tās pašas, t.i. vai viņas atkārto savus ceļojumus, vai arī Baltijas jūrā ieradušās citas ceļotājas. Vācu jūras biologs Boriss Kuliks (Boris Culik), kurš kopš 1996. gada iesaistījies arī delfīnu un vaļu pētniecībā, paudis viedokli, ka afalīnu ieklejošanu pamudinājusi sāļo Atlantijas okeāna ūdeņu ieplūšana Baltijas jūrā 2014.-2015. gadā.

Vācieši bijuši arī čakli karšu sastādītāji, kurās mēģināts dokumentēt afalīnu novērojumus Baltijas jūrā. Cik labi viņiem tas izdevis, novērtējiet paši, salīdzinot abas Vācijā tapušās kartes savā starpā un ar citviet zīmētajām.

Ļoti iespējams, ka 2015. gada vasaras beigās vismaz divas afalīnas papeldējušas garām Latvijai, iepeldējušas Veinameri jeb Monzundā, kur 26. augustā atrādījušās burātājiem pie Hāpsalu, un vēl pēc dažām dienām, 1. septembrī, ļāvušās tikt iemūžinātām video jau pie Zviedrijas krastiem.

Dīvaini, ka 7. attēlā redzamajā kartē, kuras oriģināls atrodams labdarības organizācijas Whale and Dolphin Conservation mājaslapā, nav norādes uz vēl vienu ar Ķīles fjordu saistītu novērojumu kopumu – to, kas piefiksēts gadu vēlāk, 2016. gada septembrī, kad vairākas dienas no vietas viena afalīna piesaistīja daudzu ziņu portālu un vēl vairāk aculiecinieku uzmanību. Ziņu portāls Kieler Nachrichten ievietojis veselu fotoreportāžu par to, kā šī afalīna izklaidē peldēšanos un citādus ūdenspriekus baudošus cilvēkus. Hm, kā būtu, jā peldsezona tagad būtu pie mums?

Ko afalīnas meklēja pie mums, ja izklaides tām nebija prātā? Atbilde, visticamāk, rodama Raimonda S. divās ļoti veiksmīgi uzņemtajās bildēs, kurās iemūžināta afalīnas maltīte. Delfīni meklējuši un atraduši bagātīgi klātu pusdienu galdu. Māris Plikšs, pieredzējis zivju pētnieks, apskatījis šīs bildes, sliecas domāt, ka afalīna maltītei izvēlējusies kādu taimiņu vai zandartu. Tieši tagad esot laiks, kad taimiņi, arī lai barotos, uzturoties Rīgas līča dienviddaļas piekrastes seklajos ūdeņos.

Nobeigumā vēl par delfīnu latviskajiem nosaukumiem. Jāatzīst, ka mūsu priekšteči saprotamu iemeslu dēļ nekādu lielo mantojumu ar īsti latviskiem nosaukumiem nav atstājuši. Ja nu kādam ir bijusi vajadzība vēstīt par kādu delfīnu vai vali, tā nosaukšanai parasti izvēlēts atdarinājums vai tulkojums no citas valodas. Reizēm veiksmīgāk, reizēm mazāk veiksmīgi. Tādēļ šoreiz mans "draudzīgais aicinājums", it īpaši žurnālistiem: lūdzu nesauksim delfīnus ar zinātnisko nosaukumu Tursiops truncatus par pudeļdeguna delfīniem. Šis vārds labāk piestāv citai delfīnu sugai ar zinātnisko apzīmējumu Hyperoodon ampullatus. Lai gan vēl precīzāk tos būtu saukt par pudeļgalvas delfīniem. Jo, vai kāds, lūdzu, var man pateikt, kur delfīniem atrodas tas, ko sauc par degunu (latīņu: nasus) – anatomisku izvirzījumu virs mutes? Starp citu, kāds arī Baltijas jūrā iemaldījies pudeļgalvas delfīns atrasts izskalots krastā ne tik sen (2013. gada novembrī) un ne tik tālu no Latvijas – Polijā.

Ja delfīnus Tursiops truncatus negribas saukt par afalīnām, var jau lietot to seno (sākotnējo?) nosaukumu – lielā jūŗas cūka (ar ŗ burtu!) Pasaules dabas novērojumu portāls šo nosaukumu ne pārāk veiksmīgi norakstījis. Lielā un mazās jūŗas cūka, t.i. cūkdelfīns, ir pēc skata ļoti līdzīgas.

Vēl par raksta sākumā pieminētajiem baltpurna jeb baltsnīpja delfīniem Lagenorhynchus albirostris. Vai kāds, lūdzu, var man pateikt, kur delfīniem atrodas tas, ko sauc par purnu – galvas priekšējā daļa ar muti un nāsīm? Manuprāt, tas vairāk vai mazāk smailais izvirzījums delfīnu galvas priekšā atgādina to, ko mēs saucam par snīpi – caurulītes veida sašaurinātu daļu traukam, pa kuru (no kā) lej šķidrumu. Starp citu, kāds arī Baltijas jūrā iemaldījies baltsnīpja delfīns novērots un nofotografēts ne tik sen (2008. gada septembrī) un ne tik tālu no Latvijas – pie Tallinas.

Kad un kurš no delfīnu un vaļu "bandas" atkal pagodinās Latviju ar savu vizīti – tas, kā parasti, ir atklāts jautājums. Izskatās, ka Dabasdati.lv ziņotāji ir gatavi šādu ciemiņu vizītei.

Plašāk ar viedokli, atsaucēm un attēliem var iepazīties šeit.