Kad gaišais laiks dienas laikā kļūst arvien īsāks, dabā varam novērot
pazīmes, kas liecina par ziemas tuvošanos. Dabas pētnieks Ilmārs
Tīrmanis iepazīstina ar aktuālajām novērojumiem mežā, ko ikviens dabā
gājējs var pamanīt, dodoties pastaigās.
Reklāma
Tieši periodā pirms
aukstās sezonas sākuma vairākums sēņu steidz parūpēties par sugas
saglabāšanu – izplatīt sporas. Tāpēc kuplā skaitā var novērot sēņu
augļķermeņus. Sākot jau no vasaras nogales sēņu augļķermeņu daudzums un
daudzveidība aizvien palielinās – dienu no dienas līdz pat sala laikam.
Viengadīgi un daudzgadīgi augi
Rudens
ir laiks, kad novīst vairākums vaskulāro augu – zālaugi un paparžaugi.
Daļai šo novītušo augu saknes pārziemo zem zemes. Pavasarī no šīm saknēm
sāk augt jauni dzinumi. Šādus augus sauc par daudzgadīgiem. Ir arī tādi
augi, kuri rudenī iet bojā, ieskaitot saknes. Tos sauc par viengadīgiem
augiem. Taču viengadīgie augi, gluži tāpat kā daudzgadīgie, atstāj
sēklas, kas zem sniega pārziemo un pavasarī uzdīgst no jauna. Pie
daudzgadīgajiem augiem pieder koki, krūmi un arī daži puskrūmi. Tie jau
vasaras beigās sāk gatavoties ziemai: uzkrāj enerģētiskās rezerves un
ķermenī veido vielas, kas sabiezina audos esošo šķidrumu.
Nomainās zaļie toņi
Vizuāli
īpaši uzkrītoši ziemas miera periodam gatavojas lapu koki. Koki lapas
pārkrāso: vasarā dominējošie zaļie pigmenti atkāpjas, ļaujot uzvarošo
vietu iegūt citiem. Daudzu kokaugu lapās uz laiku to ieņem dzeltenie vai
oranžie pigmenti, retāk sarkanie vai purpurkrāsas pigmenti.
Pārkrāsošanās norit pamazām, jo hlorofils noārdās lēni. Bērziem un
ozoliem lapas visbiežāk kļūst dzeltenas, liepām dzeltenas, kļavām un
apsēm – koši dzeltenas, pēc tam nereti arī sarkanas. Lapu krāsu
intensitāti nosaka gaisa temperatūra: kur bijis sals vai salnas, tur
krāsas izteiktākas. Kad lapu atmiršanas process beidzies, tās top
brūnas. Starp citu, alkšņiem lapas uzreiz no zaļām kļūst brūnas. Tieši
brūnēšana nepārprotami norāda uz lapu novecošanās beigām jeb to šūnu
pilnīgu bojāeju.
Savukārt skujkoki ir mūžzaļi jeb visu laiku
lapoti kokaugi, tiesa, ar dažiem izņēmumiem. Latvijā populārākais no
šiem izņēmumiem ir lapegle.
Arī staipekņi ir vaskulārie augi –
primitīvi, bet mūžzaļi paparžaugi, kuru garie stublāji gan vasarā, gan
ziemā turas zemē ar īsām saknītēm. Sūnām, atšķirībā no staipekņiem, nav
sakņu. Sūnas, tāpat kā staipekņi, ir mūžzaļas, taču viņas nepieder
vaskulārajiem augiem.
Pielāgojas arī dzīvnieki
Vizuāli daudz
neuzkrītošāk par prāvajiem lapu kokiem ziemas miera periodam pielāgojas
dzīvnieki. Dažādi dzīvnieki ziemu sagaida un pārcieš atšķirīgi. Tā
saucamie poikilotermie jeb aukstasiņu dzīvnieki – ķermeņa temperatūra ir
atkarīga no apkārtējās vides temperatūras – rudenī nolien slēptuvēs. Ja
tie nepaspēj noslēptie kādā salīdzinoši siltākā vietā, tie aiziet bojā.
Kāpēc? Šo dzīvnieku ķermenis satur daudz ūdens, kas sasalstot izplešas.
Izplešoties, sasalušais ūdens pārplēš audus un šūnas – organisms vairs
nespēj dzīvot. Tādēļ, vēl pirms sala iestāšanās, aukstasiņu dzīvnieki
meklē paslēptuves, kurās ziemā ir vismaz tik daudz siltuma, lai
nesasaltu ūdens.
Taču daļa bezmugurkaulnieku nemaz netiecas ziemā
izdzīvot. Paveikuši galveno uzdevumu – parūpējušies par sugas
turpinājumu nākamgad – tie aiziet bojā, atstājot oliņas.
Vairākums
no tiem dzīvniekiem, kuri saglabā dzīvību, ziemā tomēr nav aktīvi. Tie
cenšas pārlaist auksto gada periodu, sastinguši kāpura, kūniņas vai
pieauguša dzīvnieka stadijā. Pie tiem pieder gandrīz visi sauszemes
virzszemes bezmugurkaulnieki. Tikai daži no bezmugurkaulniekiem – sīki
augsnes un ūdens iemītnieki, kā piemēram, tārpi, vēži, dažu kukaiņu
kāpuri un citi – ziemas paslēptuvēs turpina dzīvot daudz maz aktīvi.
Neaktīvi vai mazaktīvi ziemotuvēs dzīvi vada poikilotermie sausemes
mugurkaulnieki – abinieki un rāpuļi.
Tāpat viens otrs homotermais –
ar pastāvīgu ķermeņa temperatūru – mugurkaulnieks no zīdītāju jeb zvēru
klases rudenī beidz rosību, proti, laižas vairāk vai mazāk ciešā
ziemas guļā. Dziļo ziemas miegu guļ abu sugu eži, arī visi sikspārņi un
visi susuri jeb miega peles. Šie zvēriņi ziemā nemaz nebarojas, bet
pārtiek no tām enerģijas rezervēm, ko uzkrājuši vasarā un rudenī.
Enerģiju viņi tērē maz, jo nekustas un maz elpo. Savukārt seklajā guļā
ziemu pavada āpši, jenotsuņi un lāči. Viņi tāpat vasaras beigās uzkrāj
tauku rezerves, taču reizēm ziemā izlien no midzeņiem pameklēt ko
apēdamu.
Tomēr arī tie zvēri, kuri ziemas miegu neguļ, gatavojas
sala periodam – rudenī pārģērbjas, pareizāk sakot, ietērpjas ziemas
kažokā: viņiem izaug biezāks un garāks apmatojums, daļai tas maina krāsu
– kļūst gaišāks, lai uz baltā sniega būtu grūtāk pamanāms.
Ne visi putni dodas uz siltajām zemēm
Bet
homotermie mugurkaulnieki no putnu klases, jo īpaši daudzu sugu
gājputni, ziemai tuvojoties, nav neuzkrītoši. Vairākums skaļi sasaucas,
pulcējoties vienkop pirms aizlidošanas, kā arī prom lidošanas laikā.
Lielākā
daļa kukaiņēdāju putnu uz siltajām zemēm, kur barības ir pietiekoši,
aizlido jau agri. Ūdens putni dodas prom, kad ūdeņus sedz ledus. Sākot
trūkt barībai, aizceļo arī vairākums mūsu plēsīgo putnu. Ziemot Latvijā
paliek galvenokārt graudēdāji un visēdāji.
Palikušajiem jeb
nometniekiem putniem rudenī mainās apspalvojums: papildus izaug dūnas un
“ziemas spalvas” – tērps kļūst biezāks, kā arī maina krāsu.
Daļa
ziemā aktīvo zvēru un nometnieku putnu rudenī vāc barības krājumus.
Ēdamā rezerves ziemai gatavo vāvere un gandrīz visi peļveidīgie
grauzēji. Pat kurmis taisa barības noliktavas: kādā no saviem pazemes
kambariem savelk daudz slieku, kurām iepriekš sakož galvas, lai tārpi
nespētu aizbēgt. No putniem ar krāt tieksmi īpaši pazīstami ir sīlis,
riekstrozis, dzilnītis, dzeņi. Šie lidoņi rudenī dažādās vietās noslēpj
barības rezerves ziemai. Bieži vien tā noslēpj, ka paši vēlāk nespēj
sameklēt. No neatrastajiem krājumiem parasti izdīgst jauni augi, tostarp
koki.
.jpg "Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 13.11.2024 - 23.11.2024 Skaistais Toskānas zieds Bauskas pilī Bauskas TIC")
