Būt gatavam pacelties gaisā jebkurā laikā, doties glāb uz ledus gabala jūrā ienestus makšķerniekus, dzēst degošus purvus un mežus no gaisa, virs jūras meklēt pazudušus laivotājus – tāda ir Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Gaisa spēku Aviācijas eskadriļas Helikopteru posma instruktora lidotāja, virsseržanta Ivo Lamberga ikdiena. Svētku reizē – 18. novembrī – viņam ir tas gods lidot virs parādes ar valsts karogu. Tuvojoties valsts svētkiem, Ivo Lambergs stāsta, ko viņam nozīmē dienests Gaisa spēkos, un kad ir lielāka atbildības sajūtu – ikdienas darbā vai svētku reizēs.
Gandrīz 20 gadi Nacionālajos bruņotajos spēkos
Reklāma
Nekad nebiju domājis, ka būšu armijā. Kādreiz Latvijā bija obligātais dienests, un katram jaunietim 16 gadu vecumā bija obligātā medicīniskā pārbaude. Pirmreizējā medicīniskā pārbaude atklāja, ka esmu dienestam nederīgs, taču atkārtotā pārbaude, jau 18 gadu vecumā, atklāja, ka viss ir kārtībā un esmu derīgs dienestam. Lai arī kas toreiz bija, tas bija pārgājis. Mani iesauca obligātajā militārajā dienestā, un sākotnējās apmācības notika Ādažos. Pēc šīm apmācībām mani nosūtīja dienēt uz Gaisa spēkiem, atceros, ka tas notika 1998. gada 3. janvārī. Kad dienests tuvojās beigām, sāku meklēt darbu, taču tolaik Latvijā ar darba iespējām nebija pārāk spoži. Acīmredzot dienestā sevi biju parādījis labi, jo priekšniecība piedāvāja palikt, un pēc apspriešanās ar kolēģi nolēmām, ka paliksim, kamēr atradīsim darbu. Tā nu esam šeit gandrīz divdesmit gadus, darbu gan vairs nemeklējam. Tāda bija mana pievienošanās bruņotajiem spēkiem.
Vispirms auto stūre, tad - helikopters
Ja runājam par pakāpēm, tad jāsaka, ka armijā ir instruktori un virsnieki. Es esmu instruktors un arī apmācības instruktors, sanāk, ka esmu instruktors-instruktors. Bet, ja man jautā, kā nonācu līdz šim amatam, tad jāsaka, ka tad, kad paliku virsdienestā, tiku nozīmēts par šoferi Gaisa spēku eskadriļas komandierim. Kamēr biju šajā amatā, iepazinos ar lidotājiem, ar viņu darbu, pamēģināju un man piedāvāja pārkvalificēties. 2002. gadā nodevu mašīnas atslēgas un paņēmu helikoptera atslēgas.
Sākotnēji bija trīs mēnešus ilga teorētiskā apmācība Ukrainā, tad atgriežoties sekoja kvalifikācijas celšanas posms Latvijā. 2005. gadā atgriezos Ukrainā uz gadu ilgu apmācību. Atgriežoties 2006. gadā jau biju kļuvis par otro pilotu, savukārt 2009. gadā kļuvu par lidotāju, kam ir tiesības piedalīties glābšanas un meklēšanas operācijās. Tas nozīmē jau pietiekami augstu līmeni. Attiecīgi var teikt, ka nepieciešami pieci gadi, lai iegūtu tādu kvalifikāciju, kas ļauj piedalīties glābšanas un meklēšanas operācijās, savukārt vienkāršākiem lidojumiem, piemēram, transportēšanai ir mazliet mazāks apmācības laiks.
No filmas par lidotājiem līdz realitātei
Tā nebija apzināta vēlme no bērnības – izaugt un kļūt par lidotāju. Protams, kā jau visiem puikām, patika filma „Pensakola”, kurā rādīja iznīcinātāju pilotus. Skatoties uz viņiem, bija doma, ka kaut ko tādu gribētu, bet apzināti uz to negāju, tas drīzāk ir veiksmes stāsts, būšana īstajā laikā un īstajā vietā. Zvaigznes sastājās tā, ka filma kļuva par realitāti. Atceros arī savu pirmo lidojumu. Protams, tas nebija līdzens un perfekts, patiesībā no tā pat neko daudz nesapratu.
Jebkuram lidotājam jābūt spējīgam paredzēt notikumus, spējīgam ātri analizēt situāciju un būt gatavam rīkoties. Jābūt arī precizitātei, jo reizēm pat viena minūte var būt ļoti izšķiroša. Nepieciešama spēja pielāgoties jebkurai situācijai, būt gatavam uz visu jebkurā brīdī. Nedrīkst krist panikā, jāsaglabā vēss prāts un ātra domāšana. Grūti definēt, bet iekšēji jāpiemīt kaut kam tādam, vārdos neaprakstāmam, jau no dabas dotam, kas padara par piemērotu šim darbam.
Nolidotas aptuveni 2500 stundas
Visu laiku veicam savu lidojumu uzskaiti, esmu nolidojis aptuveni 2500 stundas – ja lidotu visu diennakti no vietas, bez pārtraukuma, gaisā būtu pavadījis trīs ar pusi mēnešus. Tiem pilotiem, kuri lido civilajā aviācijā, tas, protams, nav daudz, bet militārajai aviācijai tas ir pieklājīgs rādītājs.
Iespēja glābt dzīvības ir liels dzinulis, kas liek palikt
Nenoliegšu, esmu domājis par pāreju uz civilo aviāciju, ir arī kolēģi, kuri ir pārgājuši uz civilo aviāciju. Ilgi biju par to domājis, bet, saliekot visus plusus un mīnusus, secināju, ka militārajai aviācijai ir vairāk plusu, jo, lai gan civilajā aviācijā ir lielāks atalgojums, militārajā aviācijā nekad neiestājas rutīna. Lidojot glābšanas operācijā, nekad nevar zināt, uz kurieni lidojums var aizvest, kad un kā tas beigsies, un kāds būs rezultāts. Iespēja, ka mēs varam izglābt kādu dzīvību, atsver visus atalgojumus, ko varētu saņemt citur. Protams, diemžēl ir arī situācijas, kad mēs nepagūstam izglābt, arī tā ir daļa no šī darba. Tad nākas daudz ko pārdomāt. Bet iespēja glābt dzīvības ir liels dzinulis, kas liek palikt šeit.
Aicinājums glābt un palīdzēt
Ir arī liela vēlme palikt un nodot tālāk savas zināšanas, apmācīt jaunos censoņas, lai viņi turpmāk glābtu dzīvības un piedalītos dažādās operācijās. Mūsu darba specifika zināmā mērā ir tāda – jo mazāk darba, jo labāk. Ja ir maz glābšanas operāciju, tas nozīmē, ka cilvēkiem viss ir kārtībā. Reizēm var paiet pat nedēļa, kad nav neviena lidojuma. No vienas puses tas nozīmē, ka esam zināmā bezdarbībā, taču tajā pašā laikā tas nozīmē, ka nekas ārkārtējs nav noticis un cilvēkiem nav vajadzīga mūsu palīdzība. Es jūtu sevī aicinājumu glābt un palīdzēt, tāpēc arī daru šo darbu.
Ir arī tā sauktie rutīnas lidojumi, piemēram, karavīru pārvadāšana, arī VIP lidojumi, kad vedam Valsts prezidentu. Tie ir lidojumi no punkta A uz punktu B, kuri tomēr ir paredzami un mierīgi. Papildus tam ir arī mācību lidojumi, kuros dodamies kopā ar jaunajiem kadriem. Un ir arī jau pieminētie nestandarta lidojumi, kad glābjam nelaimē nonākušos, un ne tikai. Piemēram, mēs visi zinām, ka Līgatnes dabas parkā dzīvo lāči, un tieši mēs ar helikopteriem nogādājām viņiem krātiņus. Patiesībā tas bija mans pirmais nestandarta lidojums, nemaz nav tik vienkārši no 150 metru augstuma konkrētā vietiņā nolikt būri lācim. Tas prasa lielu uzmanību un koncentrēšanos.
Pacientu un cietušo transportēšana uz slimnīcu
Bieži vien nodarbojamies arī ar medicīnisko transportēšanu un evakuāciju – no reģioniem uz Rīgas slimnīcām pacientus vedam diezgan bieži. Vedam gan uz Austrumu slimnīcu, gan Stradiņu slimnīcu, un tad nosēžamies Uzvaras parkā. Nesen lidojām uz Roņu salu, kur divas meitenes bija guvušas ļoti smagas traumas, un transportējām viņas uz slimnīcu. Tajā gadā, kad Jēkabpilī bija bēdīgi slavenā apšaude, transportējām ķirurgus no Rīgas uz Jēkabpili, gaidījām, kamēr viņi paveica savu darbu, un vedām atpakaļ. Tie visi ir gadījumi, kad mums momentāli jāreaģē un jābūt gataviem doties palīgā.
Brīži, kad ierodamies par vēlu…
Piedalāmies arī pazudušo cilvēku meklēšanā. Piemēram, pavisam nesenie notikumi ar mazuļu pazušanu, kad arī mēs naktī lidojām un meklējām bērnus. Abos gadījumos no vecākiem aizklīdušie jaunekļi laimīgi tika atrasti sveiki un veseli, taču, kā jau minēju, ir arī situācijas, kad pazudušos neizdodas atrast laikā. Spilgtākais, kas palicis atmiņā, ir kāds Līgo vakars, kurā cilvēku grupa bija devusies apskatīt Kolkas bāku. Tajā gadā jūrā bija ļoti spēcīgs vējš, kanoe, ar kurām cilvēki bija devušies ceļā, apgāzās. Divi laivotāji tika izcelti uzreiz, divus – meklējām. Viņus izdevās atrast tikai pēc trīs stundām, diemžēl ar seju ūdenī. Izcēlām viņus no ūdens, glābēji kopā ar mediķiem vēl nepilnu stundu centās atdzīvināt, bet diemžēl nesekmīgi. Pēc šādām situācijām vienmēr analizējam, vai varēja ko izdarīt citādāk, ātrāk. Šādi gadījumi norūda un atgādina, ka paveikt visu nav mūsu spēkos, ir kāds augstāks spēks. Bet to skatu, kad no ūdens tiek izcelts cilvēks un diemžēl jau ir par vēlu, nav iespējams aizmirst.
Šajā darbā viss iet roku rokā – labais un sliktais, priecīgais un traģiskais. Atmiņā spilgti palicis gadījums, kad lidojām, lai no kuģa noceltu jaundzimušu bērniņu un viņa māmiņu. Ir arī šādi stāsti. Tas viss kopā veido mūsu darbu.
Lidojums parādē – gada atbildīgākais brīdis
Strauji tuvojas mūsu valsts dzimšanas diena – man 18. novembris ir aizņemtākā mēneša noslēdzošā diena. Visu mēnesi notiek aktīva gatavošanās parādei, kad lidosim kopā ar robežsargiem, šogad arī ar ASV karavīriem un viņu slavenajiem Black Hawk helikopteriem. Tas ir ļoti atbildīgs brīdis. Lai gan lidojums virs parādes ir ļoti īss, tam gatavojamies ļoti nopietni. 18. novembrī mūs vēro ne tikai visi skatītāji klātienē, bet arī pie TV ekrāniem, turklāt, parādi vēro arī Valsts prezidents un citas augsta ranga amatpersonas.
Atceros gadu, kad lidoju ar Valsts karogu, varu teikt, ka visu lidojuma laiku man no uzraukuma un augstās atbildības lija sviedri. Vērojot no zemes, viss izskatās vienkārši, bet noturēt attālumus starp visiem gaisa kuģiem, ar dažiem lidojot blakus, citiem esot priekšā, citiem – aiz mums, ir ārkārtīgi grūti. Lidojot virs parādes, nav laika pat uzmest skatienu tam, kas notiek lejā. Šogad man būs īpašs, jubilejas lidojums, jo parādē piedalīšos desmito reizi.
Ģimenes ir lielākais karavīru atbalsts
Mūsu valsts dzimšanas dienā es gribu novēlēt mieru un saticību ģimenē, kas ir visa pamats un kodols. Un noteikti svētku reizē vēlos uzsvērt to, ka visiem, kas dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos, lielu spēku un atbalstu dod tieši ģimenes. Ja viens no ģimenes ir armijā, droši var uzskatīt, ka visa ģimene ir armijā. Tikai pateicoties viņu atbalstam un sapratnei mēs varam dienēt un strādāt. Ģimene ir mūsu stiprinājums, tāpēc liels paldies viņiem par to.
