Šī gada 21. janvārī Rīgas zoodārzs ar prieku vēstīja, ka uz Franciju, jaunuzbūvēto un vēl neatklāto EcoZonia zoodārzu pie Perpiņjānas (Perpignan), devušies seši zoodārza filiālē “Cīruļi” izaugušie vilki. Diemžēl 25. janvārī, dienu pēc izlaišanas jaunajā aplokā, divi vilki, baidoties no uzbrukuma cilvēkiem, bija nošauti un divi – izbēguši. Un tikai divus no atvestajiem dzīvniekiem, lai novērstu to izbēgšanu, izdevās iemidzināt un ievietot fiksācijas sprostā. Pēc dažām dienām vienu no izbēgušajiem vilkiem atrada mirušu, bet otra atrašanās vieta tā arī joprojām nav zināma. Haotiskās gūstīšanas laikā ticis sakosts jaunā zoodārza veterinārārsts. Un vainīgi, spriežot pēc EcoZonia izplatītajiem ziņojumiem mēdijiem, ir tikai Rīgas zoodārza “agresīvie un mežonīgie” vilki! Vai ir aizmirsts, ka, nodalīti no bara un nepazīstamā vidē nonākuši dzīvnieki parasti uz laiku maina savu uzvedību, mēdz izmisīgi aizstāvēties un meklē jebkuru veidu, kā izbēgt? Un tam ir jābūt gataviem profesionāli!
Rīgas zooloģiskā dārza darbiniekiem ir patiesi žēl kolēģu Perpiņjānā, pār kuriem grūst sabiedrības sašutuma lavīna par nogalinātajiem dzīvniekiem. Mēs lieliski saprotam arī jaunā zoodārza īpašnieku un investoru izmisumu, saprotot, ka paredzētā iespaidīgā plēsīgo dzīvnieku parka atklāšana aizkavēsies uz nezināmu laiku. Saprotam arī to, ka šis notikums, profesionāļu vērtējumā, neliecina par jaunveidojamā Francijas zoodārza atbilstību visaugstākajiem standartiem un viņiem ir jāatmet doma par drīzu Eiropas zoodārzu un akvāriju asociācijas (EAZA) akreditācijas saņemšanu (Rīgas zoodārzs atkārtotu akreditāciju saņēma pirms 2 gadiem). Diemžēl, nākas saprast arī to, ka vainīgo visvieglāk atrast pēc iespējas tālāk – Eiropas perifērijas Latvijas “mazpilsētā” Rīgā, par kuras eksistenci Francijā nudien ne katrs līdz šim zināja.
Reklāma
Rīgas zoodārza filiālē “Cīruļi” 2001. gadā vilkiem tika uzbūvēts 1,4 hektārus plašs aploks. Dabiskā mežā, ar dabisku ūdensteci, lai vilki dzīvotu pēc iespējas dabiskākā vidē un, pēc iespējas saglabātu dabiskos instinktus. Šajos gados uz Skandināvijas, Nīderlandes, Skotijas u.c. zoodārziem, bez starpgadījumiem, nogādāti 29 “Cīruļos” izauguši vilki. Daļa – Skandināvijas vilku populācijas papildināšanas projekta ietvaros.
Ne no Eiropas zoodārzu un akvāriju asociācijas, kuras biedrs Rīgas zoodārzs ir jau kopš 1992. gada, ne arī Vilku apdraudēto sugu saglabāšanas Eiropas programmas (EEP) vadības Rīgas zoodārzs nekādus pārmetumus līdz šim tā arī nav saņēmis, kas liek domāt, ka dzīvnieku atlase un transportēšana veikta atbilstoši starptautiski pieņemtajām normām. Vedot sešus, 2 un 3 gadus vecos vilkus, uz “zoodārzu lielvalsti” Franciju, kur atrodas pasaulslavenie Beauval, Amnevill, Monpelje, Besancon, Paris u.c. zooloģiskie dārzi, un kur strādā vesela plejāde pazīstamu speciālistu, zinājām, ka EcoZonia zoodārzā jau izvietota virkne plēsīgo dzīvnieku, kas nešauboties lika domāt, ka Francijas atbildīgās valsts institūcijas, pirms atļaujas izsniegšanas šādām, potenciāli sabiedrībai bīstamām, darbībām, ir pārliecinājušās par jaunā zoodārza speciālistu spējām adekvāti izvērtēt plēsīgo dzīvnieku uzvedību un fiziskās iespējas, kā arī personāla prasmi rīkoties ārkārtas situācijās. Tāpat, zinot EcoZonia pārliecību par drīzu Eiropas zoodārzu un akvāriju asociācijas akreditācijas (EAZA) saņemšanu, nevarēja būt pamata šaubām par mītnes un tās iekārtojuma atbilstību visaugstākajām prasībām.
Diemžēl, raugoties no Rīgas zooloģiskā dārza ilggadējās pieredzes skatupunkta, mūsu kolēģi Francijā varēja rīkoties citādāk, un no traģēdijas izvairīties.
Pirmkārt. Ar dzelžainu sakodienu apveltītie vilki nepilnas dienas laikā atrada vājo vietu no pītā(!) sieta būvētajā nožogojumā. No tā varēja izvairīties, izvēloties žoga materiālu, kurš neizirst.
Otrkārt. Rīgas zoodārzā atvestos dzīvniekus parasti ielaiž mazākā, pilnīgi drošā būrī, vai nelielā aplokā, kur tie tiek novēroti un pierod pie jaunām smaržām, trokšņiem un kopējiem. Izlaižot vilkus 0,7 ha teritorijā, līdzās trokšņainai jaunbūvei(!), jau pēc būtības bija jārēķinās ar paaugstinātu stresu un agresivitāti.
Treškārt. Vēl nesen ķeršanu, medicīniskās manipulācijas un garu ceļu pārcietušo dzīvnieku atkārtota ķeršana (lai novērstu bēgšanu), nevarēja neradīt dzīvniekos pastiprinātu agresiju, kura varēja tikai pieaugt, ja “nobaidīšanai” izmantoja piparu gāzi! Izdzīvošanas instinkts savvaļas dzīvniekos ir ļoti attīstīts.
Ceturtkārt. Grūti saprast, kādā tehniskajā stāvoklī bijis elektriskā(!) gana nožogojums, kura stiepli “agresīvais vilks” pakošļājis, pakošļājis… un pārkodis! Rīgas zooloģiskā dārza ilggadējā darba pieredze gan liecina, ka elektriskais gans ir tikai papildus drošības aprīkojums, un katrs žogs jābūvē tāds, lai tas noturētu dzīvnieku jebkādā situācijā, gan ikdienā, gan tajos retajos brīžos, kad dzīvniekos pamostas savvaļas plēsoņas izdzīvošanas instinkts
Starp citu, rēķins par vilku transportēšanu uz Franciju vēl nav apmaksāts…
Rīgas zooloģiskais dārzs ik gadu no citvalstu zoodārziem saņem aptuveni 50 sugu dzīvniekus. Aptuveni tikpat arī nosūta un ved. Starpgadījumus dzīvnieku pārvietošanā pilnībā izslēgt nevar nekad. Arī jaunajā Āfrikas Savannas ekspozīcijā ganās divas antilopes ar vienu pārvešanas laikā nolūzušu ragu. Katrs šāds gadījums prasa rūpīgu analīzi un informācijas apmaiņu, nevis dzīvnieka DABISKĀS uzvedības dēmonizāciju.
Rīgas zooloģiskajam dārzam ir lieliskas attiecības ar daudziem Francijas zoodārziem. Tā, pavisam nesen, no Mulhouse zoodārza atvedām Grevi zebru. Besancon zoodārzam esam ļoti pateicīgi par jauno tīģermāti Taigu, kas ir savulaik uz turieni nosūtītā, Rīgas zoodārzā dzimušā tīģera Klifa Granta meita, un ik dienu priecājamies par Beauval zoodārzā dzimušo atraktīvo lauveni Cvangu.
Tāpēc vēl jo sāpīgāk apzināties, ka, pēc Francijas mērogiem, “mazpilsēta Rīga” nu šajā valstī tiek plaši daudzināta kā īpaši agresīvu vilku izcelsmes vieta.
Pirms diviem gadiem Rīgas zoodārzs, kā vienīgais Baltijā, atkārtoti saņēma Eiropas zoodārzu un akvāriju asociācijas (EAZA) akreditāciju (to pašu, kura vēl nav piešķirta EcoZonia). Mēs ļoti augstu vērtējam gan savu, gan EAZA reputāciju, kura pēc katras šādas traģēdijas saņem nopietnu triecienu. Tomēr, par visu augstāk mēs vērtējam savvaļas dzīvniekus. Tādus, kādiem tiem jābūt, un kādi tie, paldies Dievam, vēl ir – apdraudējuma gadījumā agresīvus, mežonīgus… DABISKUS! Tāpēc lūdzam – NEVAINOJIET VILKUS!
