Foto: Bulduru Izstāžu nams
Autors: Agnese Bule
Avots: Bulduru Izstāžu nams
No 2020. gada 16. decembra Bulduru Izstāžu namā būs skatāma Viktora Kozera izstāde „Klucīši no skapjaugšas”. Viktors Kozers Bulduru Izstāžu nama izstādēs un mākslas akcijās piedalās jau vairākus gadus un ir saņēmis žūrijas atzinību konkursa izstādē „JĀ/NEatkarība”. 2019. gadā konkursa izstādē „JĀ/NEatkarība” par darbu „Aizbraucu uz UK pēc krējuma” mākslinieks saņēma veicināšanas balvu, kā arī iespēju Bulduru Izstāžu namā veidot savu personālizstādi.
Pašlaik Viktors Kozers atrodas Luksemburgā un izstādes iekārtošanas darbus vadīja attālināti. Autors izstādes apmeklētājiem ir uzrakstījis vēstījumu: „Sveicināti! Es piedāvāju jums lūkot pasaulē vienīgo manis veidoto un Bulduru Izstāžu nama organizēto izstādi „Klucīši no skapjaugšas”. Šajā izstādē piedalās tikai labākie skapjaugšas eksemplāri, kas šai izstādei gatavojušies visu savu skapjaugšas dzīvi. Koka klucīši ir izgatavoti no gaišo lapu koku koksnes, pārklāti ar sintētisko vasku un nopulēti. Daži eksemplāri ir lakoti un piekrāsoti ar akrila krāsu, bet neraizējieties, tas viņiem gājis tikai labumā. Lai neviens pēcāk neteiktu, ka esmu viņu maldinājis, vēlos jo īpaši norādīt, ka manis veidotie klucīši ne vienmēr ir kantaini kubveida koka gabaliņi. Visbiežāk tie tādi nemaz nav. Turklāt jāpiezīmē, ka jo klucīgāks ir klucītis, jo vispārīgāka tajā ietvertā doma. Izņemot gadījumus, kad tā nav un attiecīgajā klucītī ietvertā doma ir klucītis. Daļa izstādē redzamo klucīšu ir izgatavoti Latvijā, bet daļa nāk no mana grāmatu skapja augšas Luksemburgā. Lai jestrāk, esmu tos samaisījis kopā, tādēļ nebrīnieties, ja samanīsiet klucīšos kādas ne pārāk latviskas noskaņas.
Reklāma
Un tagad ievelciet pavairāk gaisa plaušās un aizveriet acis, es stāstīšu, kā tas viss sākās.
Es vispār neatceros, kas manā istabā stāvēja uz skapjaugšas, pirms sāku likt tur koka klucīšus. Atceros tikai apdauzītu, tumši zilu glazēta māla velna galvu un sevis paša agrā bērnībā veidotu sērkociņu pili, ko sākotnēji biju iecerējis uzcelt nodedzināšanai. Tik sen tas viss sākās.
Pirmais klucītis, ko izgriezu ar neasu virtuves nazi, bija īkšķa gala lieluma sivēngalva. Nu, vai kas tamlīdzīgs, jo ausu tam nebija, tikai bumbulis ar ko līdzīgu šņukuram. Iespējams, ka sivēnu klucītī sazīmēt izdevās vienīgi man, un pat Zaļkalns par to būtu tikai neziņā pagrozījis galvu. Gluži cita veida klucīšus sāku veidot neilgi pēc tam, kad kādā 1999. gada piektdienā piezvanīju uz koktēlniecības darbnīcu, lai pieteiktos par mācekli. Es tik ļoti vēlējos iemācīties veidot koka klucīšus, ka biju ar mieru strādāt par brīvu un pat piemaksāt, ja būtu tāda vajadzība. Tas bija mazliet pārgalvīgs piedāvājums no manas puses, ņemot vērā, ka man trūka naudas pat par ko nopirkt ielāpus biksēm. Es mācījos, cik spēju, un kaut arī iedzimtais biklums man neļauj atrasties notikumu pašā viducī, es biju acis un ausis. Mans vadošais meistars bija Jānis Poļaks. „Tas ir banāli,” teica Jānis Poļaks, „skaties plašāk,” un es centos palūkoties aiz klucīša malas. Bet Uldis Salaks, ar iesauku „Boss”, mācīja domāt ārpus rāmjiem: „Pagriez to galdu diagonāli pret logu, lai redzi, ko griezt.” Es: „Kā? Pagriezt ēvelsolu, tā taču nedara?! Tas taču te tā stāv jau no Ulmaņlaikiem, varbūt pat sen kā iedzinis saknes grīdā daudzo paaudžu laikā!” — „Nu, ja tu to nepagriezīsi, tad neko arī neieraudzīsi,” un nosmīnēdams aiziet uz savu kreiso darbnīcas spārnu, kur pie stenderes, iespējams, vēl joprojām, stāv piesprausta izdruka — Agnese Bule „Latvieši sēž kokos”. Pievērst uzmanību smalkumiem un detaļām mācīja Jānis Skuška: „Ja tu šim klucītim iespiedīsi ar kaltu tādu astīti, tad tas atdzīvosies.” Un, patiesi, klucītis atdzīvojās un devās pasaulē dzīvot savu dzīvi.
Agri vai vēlu, aizrautīgi darot kādu lietu, rodas vēlme palūkoties, kā šo pašu lietu dara citi. Tā manas koka klucīšu veidošanas intereses aizveda uz bibliotēku, kur caur Kārkliņas „Latviešu Padomju Koktēlniecība” es jūsmoju par Bērnieka ņiprajām vardēm, Kugras humoresku asajām šķautnēm, Līzes Dzeguzes omulīgajiem kā pūkaini kaķēni padomju bērniem vai Igora Vasiļjeva sensitīvajiem slavenību portretiem. Nedaudz vēlāk sastapos ar Grinling Gibbons gaisīgajām ziedu virtenēm, zaļā skaudībā lūkoju neticamās Aubert Henri Joseph Parent mežģīņu smalkuma klusās dabas. Kad radās iespēja sērfot interneta plašajos virtuālās realitātes laukos, tīksminājos par japāņu meistaru Kato Hiroyuki mākoņiem un Katsura Funakoshi gandrīz metafiziskajiem garkaklaino cilvēku tēliem. Pēdējie mani atradumi ir jaunie mākslinieki Ariele Alasko un Julian Watts, kas savos darbos hipsterīgā veidā izpludina robežas starp praktiski noderīgo un dekoratīvo.
Čehu meistara Jan Zalud gaišās automatas ir tāds tēlu dekoratīvo formu un koka mehānismu apvienojums, kura praktiskai izpētei es labprāt pievērstos nākotnē.
Diezgan raiba izrādījās koka klucīšu pasaule. Vai tā ir kā iespaidojusi manus klucīšus no skapjaugšas? Grūti pateikt. Es tos nocēlu lejā, lai tie rāda paši. Nāciet, skatieties!
P. S. Ja vēlaties redzēt koka klucīšu tapšanas gaitu, aplūkojiet koka klucīša Kambija fotogalerijas draugos: www.draugiem.lv/kambijs.”
Viktora Kozera izstāde „Klucīši no skapjaugšas” Bulduru Izstāžu namā būs apskatāma līdz 19.01.2021.
Bulduru Izstāžu nama otrajā stāvā apskatāma mākslinieka Valda Buša darbnīca un gleznu izstāde. Bulduru Izstāžu nama brīvdabas teritorijā pieejamas šādas mākslas akcijas un pašapkalpošanās fotosesijas: „Turamies rāmjos”, „Mirkļmarka no Bulduru Izstāžu nama”, „Laimīgā stunda”, „Ejam pupās”, „Atkal baltā zirgā” u. c.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
.jpg "Piparkūku darbnīcas Brunavas mālotavā Bauskas TIC")
