INTERVIJA AR CEĻOTĀJU: Dace Freimane ir sajūsmā par Japānu [1]

Autors: Aivars Mackevičs
Avots: BalticTravelnews.com

Dace Freimane ir vadības konsultante-biznesa trenere, un viņu sastopam pirms kārtējā ceļojuma, kurā viņa jau nākamajā dienā uz Centrālameriku gatavojas vest tūrisma aģentūras “Jēkaba Ceļojumi” grupu. Šogad viens no pirmajiem ceļojumiem Dacei Freimanei bijis uz Japānu, kur gūtie iespaidi un pieredze rezultēsies vēl vienā ceļojumā uz “Uzlecošās saules zemi”, palīdzot arī citiem ceļotājiem saskatīt Japānas dabas un kultūras pievilcību.

Uzziņa

Strādā - Vadības konsultante, biznesa trenere, uzņēmēja

Reklāma

Ceļojumu bagāža - 47 valstis

Grupu vadītājas pieredze - Šrilanka, Kambodža, Salvadora, Nikaragva

Svešvalodas: - spāņu, angļu, krievu un vācu

Raksta - blogu https://freidace.blogspot.com

BalticTravelnews.com: Jūs salīdzinoši nesen bijāt Japānā un drīzumā turp atkal dosieties, lai šajā tālajā zemē vadītu “Jēkaba Ceļojumi” ceļotāju grupu. Pastāstiet, kādēļ pirmo reizi devāties uz Japānu? Daudziem Travelnews.lv interviju varoņiem tieši Japāna ir vieta, kurp doties sapņu ceļojumā – vai Jums bija līdzīgi?

Dace Freimane: Uz Japānu man aizbraukt gribējās jau sen, taču visu laiku kaut kā nesanāca. Vienmēr kāda cita valsts iespraucās pirms tās. Bet tad, meklējot iespēju papildināt savas zināšanas biznesa efektivitātē, atradu nedēļu garas mācības Japānā, un nolēmu doties turp uz 10 dienām – sanāca gan ceļojums, gan mācības. Japāna ir slavena ar savu ekonomikas veiksmes stāstu, it īpaši uzņēmums Toyota un citi LEAN metodoloģiju praktizējošie, kuros viesojos arī es. Mums bija gan mācības klasē, gan uzņēmuma apmeklējums, tikšanās ar tā vadību un īpašniekiem.

BalticTravelnews.com: Kāds Jums par Japānu bija priekšstats, pirms turp aizbraucāt?

Dace Freimane: Es biju iztēlojusies, ka tur viss ir pilnīgi citādi nekā šeit, bet vienlaikus man nebija kādu konkrētu gaidu. Zināju, ka ēdiens būs garšīgs, jo arī Latvijā ļoti labprāt ēdu suši. Braucu turp ar atvērtu sirdi, prātu, acīm, ausīm – visu!

BalticTravelnews.com: Vai pirms ceļojuma lasījāt par Japānu?

Dace Freimane: Sameklēju internetā, kuras ir skaistākās vietas, kā arī apskates objektus, kurus man noteikti gribētos redzēt. Vēlējos nokļūt sniega pērtiķīšu parkā pie Nagano, redzēt Kioto un tur esošo bambusu audzi. Kioto ļoti atšķiras no Tokijas. Vēl internetā meklēju informāciju, kā Japānā pārvietoties ar vilcieniem, lai pagūtu apskatīt visu plānoto.

BalticTravelnews.com: Kā Jūs ceļojāt uz Japānu, ar ko lidot ir viskomfortablāk?

Dace Freimane: Lielisks savienojums ir aviokompānijai Finnair. No Rīgas aizlidoju uz Helsinkiem, tur pagaidīju aptuveni pusotru stundu un tad 11 stundas lidoju uz Tokiju. Būtiski, ka Finnair izmanto Tokijai tuvāko lidostu. Es pārmeklēju visu iespējamo avio savienojumu biļešu cenas, bet lētākās piedāvāja tieši Finnair – abos virzienos EUR 500. Biju rēķinājusies, ka tās varētu maksāt dārgāk. Lidojums bija janvārī, biļetes iegādājos oktobrī.

Latvijas pilsoņiem, ielidojot Japānā, nav nepieciešama vīza. Kopumā mēs tur bez vīzas varam uzturēties 90 dienas gadā. Man bija arī apdrošināšana, lai gan ielidojot to neprasa. Es vienmēr saku – ja ceļojumā notiek kas slikts, vismaz radiniekiem nav jāuzņemas papildu izmaksas.

BalticTravelnews.com: Kā Jūs raksturotu Japānas transporta, vilcienu sistēmu?

Dace Freimane: Mūsu cilvēki noteikti tiktu galā arī ar Japānas automašīnu satiksmi, bet tas ir krietni stresaināk, nekā braukt ar vilcienu. Japānā vilcieni ir ērtākais un ātrākais veids, lai pārvietotos – attālumi ir lieli, bet ātrvilcieni brauc ar ātrumu 360 km/h. Nekur citur pasaulē neesmu redzējusi tādu vilciena biļešu tirdzniecības sistēmu. Stacijā pie sienas ir milzīgs plakāts, kurā redzamas visas vilcienu līnijas. Jāsaprot, kurā stacijā esi šobrīd un kurp vēlies aizbraukt, tad attiecīgi pievienotais skaitlis apzīmē, cik maksā vilciena biļete. Šī summa jāiemet automātā, kas izdrukā biļeti. Uzraksti ir hieroglifos, bet šur tur maziem burtiņiem var atrast tulkojumus arī angļu valodā. Cipari tādi paši kā mums. Arī uz ātrvilcienu biļetēm ir nelieli uzraksti angļu valodā, kas palīdz saprast, kurā vagonā jākāpj, līdz kurai stacijai biļete paredzēta.

Taču katrā stacijā var atrast darbinieku, kura uzdevums ir palīdzēt pasažieriem, un viņš runā arī angliski. Kad to sapratu, biju priecīga, jo līdz tam mana vēršanās pēc palīdzības pie vietējiem iedzīvotājiem bija nesekmīga. No manis izvairījās un pat muka prom. Izrādās, ka japāņi dara tikai to, ko pēc savām domām prot izcili. Lai arī daudziem ir angļu valodas pamata zināšanas, viņi izvairās runāt ar ārzemniekiem. Japānā daudz dara, lai palielinātu iedzīvotāju angļu valodas prasmes, taču vairumam joprojām ir iekšējs bloks sarunāties ar ārzemniekiem. Kāds mans paziņa, kurš Japānā dzīvo jau 23 gadus, stāstīja, ka pat tad, ja viņš uz ielas vietējiem jautā ko japāniski, japāņi atbild, ka nerunā angliski, nemaz neapzinoties, ka viņi taču tikko sarunājās japāniski!

Vēl ļoti noderīgi ir izmantot dažādas interneta aplikācijas, kas palīdz saprast hieroglifus.

Japānā ir arī ļoti attīstīta iekšpilsētu vilcienu un metro satiksme. Darba dienu rītos gan izskatījās, ka vienīgā brīvā vieta tajos bija pie vagona griestiem. Bet pat tajos japāņi pamanās gan iekkāpt, gan izkāpt, gan lasīt grāmatas un skatīties telefonos...

Ceļot pa Japānu ir diezgan dārgi. Uz aptuveni 250 kilometru attālo Nagano pusotras stundas brauciena vilciena biļete no Tokijas maksāja EUR 35. Uz Kioto vajadzēja braukt 450 kilometrus, un biļete turp maksāja jau vairāk nekā EUR 100. Šīs izmaksas var uz pusi samazināt, braucot vagonos, kuros sēdvietas nav rezervētas.

BalticTravelnews.com: Kā bija braukt ar ātrvilcieniem?

Dace Freimane: Nekur citur pasaulē neesmu pieredzējusi tik absolūti perfektu vilcienu kustības laika grafika ievērošanu. Vilcieni apstājas precīzi uz perona iezīmētajās vietās, kur katram vagonam ir jāapstājas. Ātrvilcienu stacijās skan paziņojumi, kas mudina pasažierus būt maksimāli efektīviem. Reāli pēc vilciena apstāšanās ir kāda minūte laika, kurā visiem jāpaspēj izkāpt un iekāpt. Pasažieri ir pilnībā gatavi iekāpt, tiklīdz tuvojas vilciens. Lielās somas tiek ieliktas vagonos un izvietotas plauktos vispirms, pēc tam iekāpj pasažieri, un tikai tad tiek meklētas sēdvietas. Taču nevienā brīdī šis process nav haotisks. Ceļojumam pa Japānu ar vilcienu es ieteiktu izvēlēties tikai mugursomu, jo ar čemodānu būs grūti.

Ātrvilcienos ir trīs kategoriju sēdvietas – VIP vagoni, kuros sēž labi ja daži desmiti cilvēku katrā; rezervēto vietu vagoni; kā arī vagoni, kuros var apsēsties tad, ja ir brīvas vietas.

BalticTravelnews.com: Kādas Japānā ir naktsmītņu izmaksas?

Dace Freimane: No mācību organizatoru puses man bija rezervētas viesnīcas cenu diapazonā no EUR 80 līdz 100 par nakti. Vēlāk es pati paliku galvenokārt hosteļos, kur maksāju vidēji no EUR 20 līdz 30 par nakti. Hosteļos ir japāņu tradicionālās gultas jeb aptuveni 7 cm augsti matracīši, kas nolikti pa tiešo uz grīdas. Katram nakšņotājam ir sava “kūniņa” jeb privātā telpa, ko var norobežot ar aizkaru.

BalticTravelnews.com: Kā ar interneta pieejamību Japānā?

Dace Freimane: Internets bija gandrīz visur, arī hosteļos. It kā ir arī vilcienos, bet man neizdevās pieslēgties. Vēl, iebraucot Japānā, lidostā iespējams noīrēt speciālu ierīci (rūteri), kas nodrošina WIFI visur, kur ir mobilo sakaru zona, un tai var pieslēgties arī citi ceļojuma biedri. Es parasti ceļojumos mēdzu iegādāties vietējo SIM karti, taču vienlaicīgi esmu nodrošinājusies tā, ka varu iztikt arī bez interneta pieslēguma.

BalticTravelnews.com: Kas ir galvenās lietas, ar ko ievērojama Japāna? Kas ir tās vietas, kuras Japānā būtu jāredz, ja tur ierodas īsā ceļojumā? Liela daļa ceļotāju tik tālā zemē droši vien nonāk tikai vienreiz mūžā. Uz ko vajadzētu koncentrēties?

Dace Freimane: Japānā galvenā ir daba un kultūra. Atkarībā no tā, kas vairāk patīk, katrs var atrast sev piemērotāko. Es noteikti iesaku apmeklēt Kioto, jo tā ir ļoti skaista pilsēta. Fudži kalnu var redzēt jau pa vilciena logu, braucot no Tokijas uz Kioto. Tokijā noteikti jāaiziet uz Shibuya krustojumu, kur apgrozās milzīga ļaužu masa, kas vienlaicīgi dodas visos virzienos. Turpat blakus ir piemineklis sunim Hačiko, kurš te ieradās gaidīt savu saimnieku vēl daudzus gadus pēc viņa nāves. Tā ir ļoti slavena vieta, kur vietējie vakaros dodas patusēt.

Es ieteiktu apmeklēt arī Nagano, kur ir pasaulslavenais sniega pērtiķīšu parks. Iekšā jāiet bez liekām mantām, lai dzīvnieciņi tās neatņemtu. Skats, kā pērtiķīši sēž karstajos avotos, kas ir sniega ielenkti, ir lielisks. Šos avotus kādreiz izmantoja cilvēki, bet sniega pērtiķīši nāca lejā no kalniem un pārņēma šo vietu.

BalticTravelnews.com: Kā piedzīvot un ļauties japāņu kultūrai?

Dace Freimane: Kultūra ir jebkas, ko tu piedzīvo kādā zemē, un to var izdarīt arī bez priekšzināšanām. Interesanti, ka Japānā laikmeti dalās pēc tā, cik ilgi dzīvojis katrs vadonis - šo uzzināju, tikai esot tur.

Japāņi ir sportiski, skrien, spēlē kriketu, pastaigājas. Kustas visu vecumu cilvēki. Lielo pilsētu parkos notiek dažādi bezmaksas pasākumi, koncerti. Es vienu koncertu piedzīvoju pavisam nejauši – vienkārši devos pastaigā uz Tokijas Karalisko dārzu un tas tur bija. Kioto, piemēram, jau ap pulksten sešiem no rīta bija tik daudz skrējēju, ka izskatījās tā, it kā pilsētā notiktu maratons. Bet tas vienkārši bija ikdienišķs rīta skrējiens. Novēroju, ka liela daļa japāņu, tāpat kā mēs, savās ikdienas gaitās pārvietojās norūpējušies, pat drūmi. Tas galvenokārt ir tāpēc, ka daudzi ir pārstrādājušies. Japānā ar cieņu izturas pret vecākiem cilvēkiem un tiem, kas ir rangā augstāki. Tas ļoti labi ir redzams biznesa vidē – kurš kur stāv, ko dara, kurš pirmais ieiet liftā, kurš sēž aiz šofera. Japāna ir ļoti attīstīta augsto tehnoloģiju jomā – es biju arī santehnikas rūpnīcā, kurā tika demonstrēts jaunākais izgudrojums: pašattīrošais pods. To viņi panākuši, iestrādājot poda keramikas pārklājumā speciālu šķīdumu. Apsildāmi podu vāki, kas atskaņo mūziku Japānā nav nekas sevišķs. Japānas tualetes – arī sabiedriskās – vispār ir atsevišķa stāsta vērtas.

Daba ir neparasta, interesanti ir bambusa koki. Reti kad apkārt nav cilvēku. Man paveicās, ka bambusu audzē pie Kioto biju agrā svētdienas rītā, kad tur vēl nebija tūristu un varēju nofotografēties pie bambusiem vienatnē.

BalticTravelnews.com: Vai Jums ir žēl, ka Japānā kaut ko neizdevās redzēt?

Dace Freimane: Zinot, ka maijā turp vedīšu grupu, īsti nē. Man būtu bijusi bēda, ja nebūtu redzējusi Japānas ziedošos ķiršus, taču brīnumainā kārtā arī tos izdevās nedaudz ieraudzīt Tokijā.

BalticTravelnews.com: Kāda tipa ēdināšana pieejama Japānā? Vai ir arī ātrās ēstuves un ātrās ēdināšanas ķēdes?

Dace Freimane: Ir arī ātrās ēdināšanas ķēdes, bet ļoti plašā klāstā pieejamas demokrātiskas ēstuves, kas īsti nav ne restorāni, ne bistro. Koncepta izpratnē es tās pielīdzinātu mūsu “Lido”.

Ēdot tradicionālā japāņu restorānā un nedaudz baudot arī alkoholu, mēs par trīs cilvēkiem samaksājām aptuveni EUR 100. Ēdām, neko sev daudz neliedzot, piemēram, arī svaigu vasabi sakni.

Ielas kioskos un kafejnīcās ir ļoti daudz līdzi ņemama veselīga ēdiena – rīsi, suši, salāti, zivis. Safasētus suši var nopirkt arī lielveikalos, kur pie suši stenda pavadīju kādas piecas minūtes, jo piedāvājums bija ļoti plašs. Iepakojumu vakariņām nopirku par EUR 8. Jā, tas nav Dienvidāzijas zemo cenu līmenis, bet nav arī nekas kosmiski nesamaksājams. Lielveikalos arī ir ēšanas zonas ar galdiņiem. Ir jāpieiet pie automāta, jāizvēlas ēdiens, jāsamaksā un jāsaņem pīkstulis. Kad ēdiens gatavs, ar pīkstienu tiek paziņots, ka jāiet pakaļ sagatavotajam.

Ir arī ēdienu automāti, kuri ir pilni ar dažnedažādiem krāsainiem dzērieniem un kafiju bundžās. Bundžu sakratot, kafija kļūst silta.

Ēšanas kultūra japāņiem ir īpaša – ēdot visbiežāk sēž uz zemes, kurpes ir novilktas. Par tīrību viņiem ir atsevišķi noteikumi. Piemēram, apmeklējot sabiedrisko tualeti, jāvelk speciālas čības, kuras gan pirms tam vilkuši simtiem citu apmeklētāju. Viņiem ir strikta izpratne, kuras ir tīrās grīdas, kuras ir netīrās. Pa tīrajām grīdām var staigāt tikai zeķēs.

BalticTravelnews.com: Ko ceļotāji varētu atvest no Japānas?

Dace Freimane: Plūmju vīnu, saldumu kastes ar speciāli sagatavotiem banāniem, zaļo tēju, kaltētās jūras veltes.

BalticTravelnews.com: Kāda vecuma ceļotājus no Latvijas visvairāk varētu uzrunāt Japāna?

Dace Freimane: Es domāju, ka katrs atrastu kaut ko interesantu.

BalticTravelnews.com: Pastāstiet, kāds būs Japānas ceļojums Jūsu “Jēkaba Ceļojumi” vadītajai grupai?

Dace Freimane: Ceļosim 13 dienas maijā, grupa būs neliela – ne vairāk par 12 cilvēkiem. Tā kā esmu bijusi Japānā un zinu, kā tur ērti pārvietoties, daudz brauksim ar vilcieniem, metro un autobusiem, lai iepazītu šo zemi vēl tuvāk un ietaupītu izmaksas. Toties daudz redzēsim! Paredzētais maršruts ir Tokija–Fudzi kalns–Kanazava–Širakavago–Takajama–Kioto–Osaka–Nara. Pamazām sāku mācīties arī japāņu valodu. Šis ceļojums ir sagatavots diezgan ekonomiskā variantā un maksā EUR 2800. Brokastis iekļautas, bet pusdienas un vakariņas baudīsim vietējās ēstuvēs. Visas mantas nesīsim paši, tāpēc ieteicama ērta mugursoma. Pirms ceļojuma tiksimies arī grupas sapulcē “Jēkaba Ceļojumu” birojā.

BalticTravelnews.com: Kā Jūs pati izjūtat, kad jādodas ceļojumā? Kāda esat kā ceļotāja?

Dace Freimane: Aktīvi sāku ceļot, sasniedzot 25 gadu vecumu. Pirmais garais ceļojums sākās ar lēmumu mācīties Lielbritānijā. Pēc mācībām izdomāju, ka gribu ceļot, biļeti pērkot tikai vienā virzienā, un tikai pēdējai biļetei mani jāaizved mājup. Tā izbraukāju Lielbritāniju, Franciju, Portugāli, aizvadīju ceļā kādas trīs nedēļas, izmantoju zemo cenu aviokompānijas un ceļoju ar mugursomu. Tad vecākais brālis mani ievilka tālākos ceļojumos, un devos uz Centrālameriku, Dienvidameriku, bet tādā mugursomnieku stilā.

Tāpat ar mugursomu es kādas piecas nedēļas apceļoju Dienvidāziju.

Mans dzinulis ir redzēt, kā cilvēki dzīvo citās valstīs, būt kustībā. Ja ceļoju viena, tad tā ir atpūta un iespēja tikt tālāk. “Jēkaba Ceļojumu” grupas es pavadu ar domu, ka parādīšu to, ko pati esmu redzējusi. Protams, šādi padziļinu arī pati savas zināšanas, iespaidus. Rakstu arī blogu, kurā dalos savos iespaidos. Reiz man tik ļoti apnika latviešu sūdzēšanās par visu to, kā mums nav, ka uzskaitīju arī no savas puses: mums nav zemestrīču, vulkānu izvirdumu, cunami, indīgu rāpuļu, plastmasas maisiņu kaudžu visos pakšos, nav smoga. Traki daudz kā ļauna mums nav! Pieredze citās valstīs dod iespēju novērtēt, cik labi ir Latvijā. Pasaulē ir vairāk nekā septiņi miljardi cilvēku, viņi visi kaut ko dara pa savam, un ceļošana dod iespēju iepazīt šīs dažādās kultūras.

BalticTravelnews.com: Kur Jūs ieteiktu doties cilvēkiem, kuri sasnieguši 40 gadu vecumu?

Dace Freimane: Kurp vien sirds kāro! Taču, ja nav iepriekš īpaši ceļots, tad “vecā” Eiropa, Skandināvijas valstis ir piemērotas, ar ko sākt, lai nebūtu pārāk liels kultūršoks.

BalticTravelnews.com: Kas Jums pašai no redzētā aizvien šķiet eksotika, un ko gribētu piedzīvot vēl?

Dace Freimane: Apmeklēto vietu topa augšgalā man ir Mjanma (Birma). Tāpat Cabo Polonio Uragvajā, kas ir nošķirta no pārējās valsts ar septiņus kilometrus platu kāpu. Tajā var iekļūt ar speciāliem 4x4 autobusiem. Tā ir tāda kā hipiju paradīze, tā ir pirmā vieta, kur redzēju mirguļojot planktonu un viļņus. Man patika arī Vjetnama, Salvadora, Nikaragva.

Man ir iecere apmeklēt vēl kādas 45 valstis. No vietām, kur neesmu bijusi, ļoti gribas uz Mongoliju. Nezinu, kāpēc, bet vilina turienes tuksnesis, dabas varenība, nepieradinātība.

BalticTravelnews.com: Vai Jums kādreiz ceļojumā ir bijusi sajūta, ka gribas uz mājām?

Dace Freimane: Jā, tādos brīžos, kad 4-5 nedēļu vienatnes ceļojumos sailgojos pēc ģimenes. Taču tie ir īsi brīži – vienas dienas jautājums.

BalticTravelnews.com: Vai ir bijuši gadījumi, ka, atgriežoties mājās, saprotat, ka bijāt ļoti tuvu kādam ievērojamam apskates objektam, bet to neapmeklējāt nezināšanas dēļ?

Dace Freimane: Ir bijis, bet neesmu to īpaši nožēlojusi. Visu redzēt tāpat nav iespējams.

BalticTravelnews.com: Kādas izjūtas rodas, ja nomaldāties?

Dace Freimane: Tas ir jauns piedzīvojums! Reizēm es nomaldos ar nolūku. Mjanmā, Baganā ir milzīga platība ar seniem tempļiem, kurus brīvi izbraukāju ar motorolleri, un tikai vakarā sāku pētīt kartē, kā nokļūt atpakaļ uz naktsmītni.

BalticTravelnews.com: Jūs klausoties, rodas jautājums, vai esat tikusi pie bagāta vīra vai varbūt sponsora, ja varat atļauties tik daudz ceļot?

Dace Freimane: Nē, pelnu pati. Laikā, kad citi tusēja pa klubiem, es jau daudz strādāju. Man ātri izveidojās karjera finanšu vadības jomā, varēju paņemt vairāk atvaļinājumu, jo biju labi ieredzēta darbiniece. Turklāt es ceļoju taupīgi un tā varu arī daudz vairāk redzēt.

BalticTravelnews.com: Kādas valodas Jūs zināt?

Dace Freimane: Latviešu, spāņu, angļu, krievu, vācu, mācos arī japāņu un norvēģu valodu. Japānā man dzīvo klasesbiedrs, kuram sieva ir japāniete. Ikdienā viņa māca angļu valodu, bet vienojāmies, ka ar Skype starpniecību palīdzēs man apgūt japāņu valodu. Japānā esot, iegādājos mācību materiālus un tā nu mācos.

Interviju atbalsta:

EKSPRESS JAUTĀJUMI & ATBILDES

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.

Citi raksti par šo tēmu:

24. novembris vēsturē: Vidzemes tūrisma asociācija šodien svin dzimšanas dienu [1] (24.11.2017)

Jūrmalas Restorānu nedēļa aicina izbaudīt pasaules garšu daudzveidību jūras un dabas tuvumā [1] (13.11.2024)

Ļauties rudens garšu modei Valmieras novada Restorānu nedēļā [1] (01.11.2024)

Rīgas Zoodārzs Melno piektdienu pasludina par "Melnbalto piektdienu" [1] (20.11.2024)

Aicinām pērļu medībās Ziemeļvidzemē! [1] (21.11.2024)