INTERVIJA AR CEĻOTĀJU: piedzīvojumu meklētāju Anetes un Aivara pusgads Āzijā

Autors: Dita Miķelsone
Avots: BalticTravelnews.com

Ceļošana ļauj izkāpt no savas komforta zonas, paskatīties uz visu no malas un gūt neatsveramu pieredzi. Lai arī cik tāls vai tuvs būtu galamērķis – tas vienmēr ir lieliski! Bet ceļot pa Āziju sešus mēnešus ar mazu budžetu un bez konkrēta plāna, tas izklausās pēc elpu aizraujoša piedzīvojuma! To, cik ceļot ir viegli, par pieredzi, kas iegūta, dzīvojot Nepālā, Malaizijā, Vjetnamā un Kambodžā, devāmies aprunāties ar Aneti Jansoni un Aivaru Ivbuli, kas vien pirms pāris nedēļām no ilgā ceļa atgriezušies mājās!

Uzziņai

Reklāma

Nodarbošanās: Anete – kultūras pasākumu organizatore. Aivars – fotogrāfs.

Ceļojumu bagāža: Anete – gandrīz visa Eiropa, Krievija, Nepāla, Malaizija, Vjetnama, Kambodža. Aivars – gandrīz visa Eiropa, Nepāla, Malaizija, Vjetnama, Kambodža.

Svešvalodas: Anete – angļu, krievu. Aivars – angļu, krievu.

BalticTravelnews.com: Kāds bija ceļojuma maršruts un cik ilgi ceļojāt?

Aivars: Sākumā bijām Nepālā. Tur pavadījām trīs mēnešus. Tad sešas nedēļas bijām Malaizijā. Mēnesi Vjetnamā. Divarpus nedēļas Kambodžā. Bijām prom pusgadu – no oktobra līdz marta beigām.

BalticTravelnews.com: Ar ko jūs lidojāt uz Nepālu?

Anete: Air India. Sākumā aizlidojām uz Londonu ar Rynair, tad uz Deli un tad Katmandu. Par visām biļetēm samaksājām nedaudz virs 400 eiro. Atpakaļ mēs lidojām no Pnompeņas, Kambodžā uz Kualalumpuru, tad uz Londonu. No Kualalumpuras uz Londonu lidojām 13 stundas. Un tad uz Rīgu.

BalticTravelnews.com: Kur jūs nakšņojāt?

Anete: pārsvarā mēs palikām lētās viesu mājās vai lētās, lētās viesnīcās. Bet tās “viesnīcas” mūsu izpratnē ir ļoti grūti nosaukt par viesnīcām. Vjetnamā bija arī istabiņa, kurai siena ļoti kustējās un šķita, ka tā siena ir vienkārši kartona gabals, ar kuru nodalīta istabiņa no istabiņas. Nu jā, mēs palikām ļoti lētās un interesantās vietās. Bet pēc pusgada jau gribas, lai ir savas mājas, lai ir vieta, kur nobāzēties.

Aivars: Trakākā vieta, kur mēs palikām, bija istaba, kur vienā malā bija tualete un duša atdalīta no istabas vienkārši ar stikla sienu. Un otrā pusē stikla sienai – gulta.

Anete: Pēc tam, kad aizpildījām Booking.com atsauksmes par šo vietu, tad uz jautājumu “vai jūs ieteiktu šo viesnīcu kā romantisku apmešanās vietu?”, atbildējām, ka noteikti nē.

Aivars: Mēs piedzīvojām divus Jaunos gadus. Kualalumpura svinējām vispasaules jauno gadu. Bet Vjetnamā ielidojām tieši vakarā, kad bija viņu jaunais gads – Tet holidays. Tas ir tajā pašā laikā, kad ir ķīniešu jaunais gads. Braukt uz Vjetnamu tieši tajā laikā bija kļūda, jo mēs neizvērtējām to, ka šo brīvdienu dēļ viss būs dārgāks un pat vislētākās viesnīcas būs pārpildītas.

Anete: Ceļojumu Vjetnamā sākām dienvidos un tad braucām uz ziemeļiem ar vilcienu, ik pa laikam apstājoties dažādās pilsētās. Parasti mēs naktsmājas rezervējām jau iepriekš, bet vienu reizi nolēmām pamēģināt to izdarīt uz vietas, jo domājām, ka varbūt tā būs lētāk, jo internetā viss bija salīdzinoši dārgi. Bet tā kā tās bija Tet brīvdienas, viss bija pilns un mēs gandrīz palikām bez naktsmājām. Mums vajadzēja nopirkt nākamās dienas vilciena biļetes, takši nekur nebija, bet viņiem ļoti populārs ir uber un grab, kas ir Āzijas uber aplikācija. Vēlājāmies izsaukt mašīnu, jo mēs esam divi, mums vēl katram pa divām somām, bet pieejami bija tikai rolleri. Mēs pasūtījām rolleri, bet Aivars uzreiz rakstīja, ka ir nepieciešami divi, jo mēs esam divi un mums vēl ir mantas. Bet mums atbildēja, ka viss būs kārtībā. Un tā mēs braucām uz Vespa rollera trīs pieaugušie ar četrām somām!

Aivars: Man bija vien 10 – 15 centimetru vieta, kur sēdēt! Bija ļoti bail, ka kuru katru brīdi nokritīšu.

Anete: Bet tādi tur ir cilvēki – viņi visu uztver ļoti viegli, ne par ko neraizējas un nedomā. Viņi vispār pa dzīvi ir noskaņoti ļoti viegli un pozitīvi. Tas arī pietrūkst  Latvijā – tāds vieglums, nedomāšana par problēmām!

Aivars: Pokharā mēnesi dzīvojām fermā, strādājām brīvprātīgajā darbā. Strādājām un pret to saņēmām naktsmājas un ēdienu. Bet mums vēl pašiem bija jāpiemaksā no katra 5 dolāri dienā, lai mēs varētu tur dzīvot. Tas tāpat sanāca daudz izdevīgāk, nekā ja paliktu viesnīcās un vēl paši pirktu ēdienu. Mēnesi dzīvojot ar vietējo ģimeni, ieguvām neatsveramu pieredzi. Tas, manuprāt, bija labākais mēnesis no visa ceļojuma. Mēs cēlāmies septiņos no rīta, padzērām tēju ar cepumiem, tad trīs stundas strādājām līdz desmitiem, un tad viss atlikušais ir brīvais laiks. Katru rītu darījām kaut ko citu – kompostējām zemi, vācām ūdens bifeļu kakas, cirtām bambusu, cēlām siena kaudzes, vācām kafiju, piedzīvojām arī divu bifeļu dzemdības. Pirmajā naktī, kad ieradāmies, bija pirmās bifeļu dzemdības. Labs sākums!

Anete: Vienkārši ceļojot, šādu pieredzi nav iespējams iegūt. Mēs ar ģimeni, pie kuras dzīvojām, bijām ļoti sadraudzējušies. Mūs uzaicināja uz hinduistu kāzām, kurās bija ap 700 viesu.

BalticTravelnews.com: Vai Pokhara bija vienīgā vieta, kur jūs strādājāt?

Anete: Strādājām arī Kualalumpurā, viesnīcā. Sešas nedēļas, bet nedēļu no tām pavadījām uz Langkawi salu. Piecas nedēļās Kalumpurā bija daudz par daudz. Pilsēta ir milzīga, karsta. Mūsu gadījumā varēja iztikt ar četrām dienām, lai visu apskatītu. Šī pilsēta ir pārāk liela un karsta, lai tajā pavadītu piecas nedēļas ar mazu budžetu. Ja budžets ir liels, tad jau, protams, iespējas ir bezgalīgas, jo notiek dažādi koncerti, restorāni, ļoti bagātīga kultūras dzīve, bet tam vajadzīgi lielāki līdzekļi, nekā mums bija.

BalticTravelnews.com: Kāpēc izlēmāt doties tieši uz šīm Āzijas valstīm?

Anete: Nepālā es jau biju bijusi. Valsts šķita ļoti interesanta, un es zināju, ka vēlos tur atgriezties. Tāpēc nolēmu doties uz Nepālu. Pārējās valstis, uz kurām devāmies, izdomājām ceļojuma laikā. Mums nebija ne jausmas, kur brauksim tālāk, vienkārši skatījāmies, uz kurieni ir lētākās aviobiļetes. Vjetnamu iekļāvām, jo tur bija draudzene, kuru vēlējāmies apciemot. Vienīgā ieplānotā lieta bija tas, ka paliksim trīs nedēļas Nepālā, Katmandu.

Aivars: Vēl mums bija jau iepriekš sarunāts brīvprātīgais darbs fermā Pokharā. Zinājām arī, ka dosimies pārgājienā pa kalniem, bet kur, kad un cik ilgi, tas nebija zināms, to visu izdomājām uz vietas.

BalticTravelnews.com: Kā jūs gatavojāties šim ceļojumam iepriekš? Šķiet, tik ilgam ceļojumam ir pamatīgi jānobriest…

Aivars: Es šajā ceļojumā iekritu no malas. Sāku tikties ar Aneti, un pēc laiciņa viņa man paziņoja, ka oktobrī dosies uz Nepālu. Sākumā gan uzreiz nepiekritu doties līdzi, bet, jo ilgāk tikāmies, jo vairāk sapratu, ka nevēlētos tā vienkārši viņu palaist prom. Sapratu, ka jābrauc līdzi! Uzrakstīju darbā atlūgumu un aizbraucu uz Nepālu ar pēdējo algu, minimāliem iekrājumiem un diviem bezdarbnieku pabalstiem!

Anete: Es skaidri zināju, ka došos uz Nepālu un biju nopirkusi vienvirziena biļeti! Sākumā plānoju būt prom gadu, bet mēs jau šo pusgadu dzīvojām ar minimāliem līdzekļiem. Tad sapratām, ka ir divas iespējas – vai nu paliekam kaut kur un pelnam naudu, lai varētu ceļot tālāk, vai arī ceļojam tik ilgi, līdz beidzas visi līdzekļi un tad braucam mājās! 

Aivars: Darbu un naudu jau var dabūt. Ļoti daudzas kafejnīcas, hosteļi meklē cilvēkus, bet nu tās algas ir tikai tādas, lai varētu eksistēt un nekas vairāk…

BalticTravelnews.com: Kas visvairāk pārsteidza?

Aivars: Kad es izkāpu ārā no lidmašīnas Katmandu, man bija drēbes, kas piemērotas Eiropas rudenim, tajā mirklī sajutu, cik tur ir karsts. Sākumā šķita, ka es to karstumu neizturēšu. Bet pēc pāris dienām, jau iedzīvojoties tajā ritmā, sapratu, ka viss patiesībā ir tik forši. Protams, ir ļoti grūti redzēt nabadzību, netīrību… bet tajā pašā laikā tas šķiet interesanti. Bet pierodot pie tā, satiekot un runājot ar cilvēkiem, viņi smaida, viņi ir pilnīgi citādāki. Šeit atgriežoties ir grūti pierast pie tā, ka cilvēki uz ielām nesmaida. Tur bērni nāk klāt runāties, jo viņi vienkārši grib parunāties angliski, grib to iemācīties. Nevienu mirkli šo mēnešu laikā mēs nejutāmies apdraudēti. Varbūt vienīgi atstajot mantas kaut kādā viesnīcā, bija par to satraukums. Bet, piemēram, uz ielas nevienu brīdi nebija sajūta, ka varētu būt kādas briesmas. Arī staigājot pa naktīm, pa tumšām ielām, viss šķita droši. Tajā pašā laikā, atgriežoties šeit atpakaļ, aizejot kaut kur vakarā un naktī nākot mājās, reizēm pārņem tā nedrošības sajūta. Iespējams, tas ir tāpēc, ka šeit mēs esam vairāk informēti par to, kā te ir. Lai gan man šķiet, ka jebkur tūristu uztver kā tūristu un vietējie cilvēki izturas ar zināmu cieņu, jo viņi zina, ka mēs ienesam kaut kādu finansiālu labumu.

BalticTravelnews.com: Kā ar valodas barjeru?

Anete: Pārsvarā jau pamatfrāzes visi saprot un runā. Bet, protams, ja kaut kur cilvēks nerunā vai nesaprot angliski, ir žesti, un komunikācija ir pilnīgi bez problēmām.

Aivars: Ja nevarējām saprasties, ņēmām Google translate palīgā. To mēs iemācījāmies no vietējiem.

Anete: Var arī parādīt bildi, piemēram, kādu ēdienu tu vēlies.

Aivars: Mums plus bija tāds, ka līdz Vjetnamai mēs palikām vienā vietā vairākas dienas. To es noteikti iesaku visiem, ja ir iespēja – uzkavēties vienā vietā ilgāku laiku. Jo ilgāk paliek vienā vieta, jo vairāk var aprast ar to vidi, iepazīt vietējos cilvēkus, iet iepirkties vienās un tajās pašās vietās, piemēram, pie onkuļiem, kas uz ielas tirgo banānus vai kādus citus augļus, viņi jau tevi atpazīst. Dažreiz iedod atlaides, dažreiz iedod kādu augli bonusā. It kā tikai sīkumi, bet šie sīkumi ir tik patīkami. Paliekot vienā vietā ir iespējams vairāk iepazīt vietējo kultūru.

Anete: Paliekot vienu nakti vai ejot tikai uz tūrisma objektu vietām, nav iespējams iepazīt īsto kultūru un vietējos cilvēkus. Viens no veidiem, kā mēs iepazinām un aplūkojām pilsētas, bija braukājot ar sabiedrisko transportu, ar autobusiem.

Aivars: Tas ir pats, pats labākais veids kā pārvietoties pa pilsētu – izvairīties no takšiem, izvairīties no transfēriem – pārvietoties pa pilsētu ar sabiedrisko transportu! Protams, mūsu izpratnē sabiedriskais transports tur ir ļoti, ļoti traks! Āzijā cilvēki ir īsāki, man kā garam vīrietim bija problemātiski. Vienmēr, kad autobuss ir pilns, mūs palaida apsēsties. Autobusos arī notiek īsā komunikācija ar cilvēkiem – smaidi, acu skatieni, ir sajūta, ka tu esi gaidīts.

Anete: Nepālā pieturas ir ļoti nosacītas, autobusiem numuri neeksistē. Ja tu apmēram zini, kur tev ir jānokļūst, tev kartē ir iezīmēts punkts, tad tu apmēram izdomā, pa kuru ielu autobuss uz turieni varētu braukt, tad tu ej un gaidi nosacītajās pieturās. Autobusi brauc un kliedz, uz kurieni tas brauc, bet mēs jau neko nesaprotam! Stādinājām visus autobusus, rādījām karti un jautājām, vai viņi brauc uz turieni. Un ja šķiet, ka autobuss ir pārbāzts, tas tā nebūt nav, vienmēr var ietilpt vēl un vēl cilvēki. Nepālā sabiedriskie transporti bija vistrakākie. Vjetnamā un Malaizijā jau viss bija diezgan attīstīts.

BalticTravelnews.com: Kā ar ēdienu? Kas bija netipiskākais, ko nācās nobaudīt?

Anete: Sapratām, ka no rīsiem var pārtikt ikdienā un tie neapnīk. Drošs variants visur ir pasūtīt ceptus rīsus vai nūdeles ar dārzeņiem. Man ļoti patika Vjetnamas virtuve. Salīdzinot ar Nepālas un Malaizijas virtuvi, Vjetnamas ēdieni ir daudz svaigāki, var sajust, cik ļoti visas pamatgaršas (salds, skābs, sāļš, rūgts) saiet kopā.

Aivars: Tā kā gaļu neēdam, ekstrēmos ēdienus nesanāca nobaudīt. Bet Malaizijā redzējām putnu galvas, kas ir fritētas cukurā.

Anete: Jā, un Kambodžā, ejot caur tirgu, var redzēt milzīgo ķirzaku varānu kājas, uzšķērstus un dzīvus bruņurupučus, čūskas. Ielu ēstuvītēs mēs parasti ņēmām fritētus banānus, kas Kambodžā ir ļoti populārs ēdiens, bet tur arī redzējām bagetes, kurām pa virsu bija fritēti kukaiņi.

Aivars: Vislabākais ēdiens bija Nepālā – dalbats, kas ir rīsi, lēcu zupiņā ar kariju.

BalticTravelnews.com: Kāds šajās valstīs ir internets?

Aivars: Nepālā bija slikts internets, Malaizijā bija normāls. Iemācījāmies to, ka sim kartes ir jāpērk lidostā uzreiz. Var iegādāties sim kartes uz pāris nedēļām, mēnesi, piemēram, bez zvaniem, bet tikai ar internetu.

Anete: Nepālā iztikām bez sim kartēm. Dzīvojām tikai ar wi-fi, kas salīdzot ar Latvijas wi-fi, protams, ir slikts. It īpaši ja ir jāstrādā, jāaugšupielādē bildes.

Aivars: Interneta nebūšana bija kā pluss, jo ļāva vairāk no visa atslēgties un būt tur tajā mirklī. Protams, ja ir jāstrādā un jāpārsūta bildes, tad vajag ļoti lielu pacietību. Bijām atraduši vienu kafejnīcu, kur bija labs internets, tur mēs gājām, kad vajadzēja pastrādāt, augšupielādēt fotogrāfijas.

BalticTravelnews.com: Kāda ir Nepāla?

Aivars: Manuprāt, šī valsts ir uz liela progresa viļņa. Lēnām, pamazām viss attīstās.

Anete: Ja paskatās, kāda Nepāla bija pirms 20 gadiem un kāda ir tagad, ir būtiska atšķirība. Ir atvērtas robežas un cilvēki var braukt apskatīties, kā ir citur, attīstīt arī savā valstī tūrismu.

Aivars: Pokharā, fermā, kurā mēs palikām, vakaros saimnieks devās pastaigās pa takām un mēs bieži devāmies līdzi. Uzkāpjot kalnā, uz vienu pusi skats paveras uz Phewa ezeru, bet uz otru – visa pilsēta. Saimnieks stāstīja, ka pirms 18 gadiem, šeit sēžot, varēja saskaitīt tās pāris mājas, kas tur bija, bet tagad tās ir tūkstošiem.

BalticTravelnews.com: Kādas šajās valstīs ir cenas, salīdzinot ar Latviju?

Anete: Skaistas!!!

Aivars: Ja neēd krutajos restorānos, bet ielas kafejnīciņās, varēja paēst ēdienreizi pa vienu dolāru. Nepālā bija dārgs alus, jo tur vienkārši nav attīstīta alus kultūra. Malaizijā arī, varbūt tāpēc, ka tā ir musulmaņu valsts. Vjetnamā, Kambodžā alus maksāja ap 50 centiem. Bija arī vietas, kur aizej paēst un alus nāk līdzi par brīvu. Protams, alus nav tik garšīgs kā Latvijā. Tas arī bija tas, kas pietrūka!

Anete: Jā, salīdzinot ar Latviju, visas valstis šķiet ļoti lētas. Malaizija bija dārgākā valsts no visām. Bet nevar arī salīdzināt, kā tas ir Latvijā un kā tas bija ceļojumā. Latvijā mēs pelnam un varam atļauties darīt dažādas lietas. Esot šajā ceļojumā, mūsu budžets bija tāds, kāds tas bija un pat vislētākajām lietām bija jāseko līdzi un jāplāno budžets.

BalticTravelnews.com: Kādas bija lielākās atšķirības šo valstu starpā?

Anete: Jebkas, salīdzinot ar Nepālu, ļoti atšķiras. Malaizija ir Āzijas bagātā metropole, Kualalumpura ar debeskrāpjiem, attīstītu infrastruktūru. Šis bija atgriezenisks kultūršoks no Nepālas. Nepāla ir ļoti nabadzīga.

Aivars: Uz Kualalumpuru nosacīti devāmies, jo vēlējāmies padzīvot milzīgā metropolē starp debesskrāpjiem. Mums gan tā nebija īstā vieta. Bija mirkļi, kad vēlājāmies tikt ātrāk prom, bet nevarējām, jo jau bijām nopirkuši biļetes uz Vjetnamu, un vienkārši tas laiks līdz lidojumam tur bija jāpavada. Labākais laiks Kualalumpurā bija, kad aizbraucām uz Langkawi salu. Bet arī šo salu nevar salīdzināt ar Kambodžas salām. Kambodžā bija krietni dzidrāks ūdens, sajūta kā paradīzē. Vjetnamas pludmales gan nebija tik iespaidīgas.

Aivars: Bet Vjetnamas pludmalē bija vislielākie viļņi! Varēja ieiet dziļumā līdz celim, bet viļņi bija gandrīz pāri galvai! Ūdens ļoti, ļoti silts.

Anete: Tas ir lieliski, kad ārā ir +35 grādi un ir ūdens, kurā var atsvaidzināties. Piemēram, Nepālai ir tikai sauszemes robežas un upēs peldēties negribās, jo tās ir diezgan piesārņotas, vienīgā iespēja ir publiskie baseini, bet uz tiem mēs nebijām. Mēs bijām uz karstajiem avotiem kalnos, tas bija brīnišķīgi!

BalticTravelnews.com: Kādas sajūtas bija tik ilgi būt prom?

Aivars: Tuvojoties piektajam mēnesim emocijas iztērējās. Mēs aizbraucām uz Ankorvatu Kambodžā. Tempļi, pilis, viss ir tik iespaidīgs, bet vairs vispār nav tās sajūtas, kas bija ceļojuma sākumā. Piemēram, sākumā man par Nepālu praktiski nebija nekādu zināšanu, nu tikai kalni, budisms, netīrība… Es aizbraucu kā tukša lapa un viss likās tik fantastiski, viss jauns, interesants! Bet pēc pieciem mēnešiem tā sajūta bija noplakusi. Sajūta, ka kaut kur vienkārši nonāc ķeksīša pēc, kaut ko redzi, kaut kur esi, bet nekas vairs nespēj tik ļoti pārsteigt. Tad arī sapratām, ka ir jābrauc mājās, lai šeit uzkrātu spēku un velmi kaut kur atkal doties, lai tās emocijas atkal varētu būt jaunas. Protams, katra valsts un vide ir atšķirīga, bet beigās jau emocijas vienkārši noplok…

BalticTravelnews.com: Kādas ir lidmašīnu cenas starp Āzijas valstīm?

Anete: Jo laicīgāk pērk, jo lētāk, protams. Bet var aizlidot apmēram pa 30 eiro no Malaizijas uz Vjetnamu. Šajās valstīs lidošana ir daudz attīstītāka. Viņi nevis braukā no vienas vietas uz otru, bet lido valsts ietvaros, jo, protams, platība ir daudz lielākas un vairāk iedzīvotāji, ir pieprasījums.

BalticTravelnews.com: Kā ar lielo cilvēku skaitu?

Aivars: Visvairāk tūristu bija Vjetnamā. Bet tas netraucēja. Vjetnamā ir ap 90 miljoniem iedzīvotāju, bet patiesībā to nevarēja just. 

Anete: Jā, milzīgās masas varēja just pīķa stundās, kad uz ielām ir nežēlīgi daudz cilvēki un rolleri, un tad tu saproti, ka nav ne jausmas, kā lai vispār šķērso ielu, jo rolleri visu laiku braukā. Tad vienkārši jāaiztaisa acis un, cerot, ka dzīvs nonāksi ielas otrā pusē, ej pāri!

BalticTravelnews.com: Kāds ir izplatītākais transporta līdzeklis Vjetnamā?

Anete: Viņi visi braukā ar rolleriem!

Aivars: Iespējams, tas ir tāpēc, ka ir tik daudz cilvēku. Ja visiem būtu mašīnas, tas būtu neiespējami. Rolleri aizņem mazāk vietas. Un noteikti arī vide ietekmē, jo tur ir kalnains, visu laiku augšā, lejā, augšā, lejā. Ar rolleriem ir daudz ērtāk piekļūt vietām. Arī ielas ir ļoti šauriņas. Vjetnamā kājāmgājējs ir pats pēdējais visā transporta sistēmas ķēdē.

Anete: Jā, ja tu ej pa ietvi un liekas, ka viss ir kārtībā, tāpat ir jāuzmanās, jo rolleri uzrodas no visurienes, vienmēr izdomās, kā kaut kur izbraukt, lai tikai ātrāk nokļūtu no punkta A uz punktu B.

Aivars: Mēs pilnīgi visai Vjetnamai izbraucām cauri ar vilcienu. Protams, braucām ar pauzēm, izkāpām kādā pilsētā, padzīvojām pāris dienas, tad braucām tālāk. Arī šis vilciena brauciens bija fantastisks, jo piedzīvojām visu, bijām gan guļamvagonos, kur var pabūt divatā, gan sēdvietās, kur atkal var iepazīties un novērot vietējos iedzīvotājus. Vjetnamā ļoti varēja novērot cilvēku savsarpējās attiecības, kā tiek palīdzēts vecākiem cilvēkiem, visi viens ar otru runā, priecājas, smaida.

BalticTravelnews.com: Kas bija visgrūtākais visā ceļojumā?

Anete: Man visgrūtāk bija atkal un atkal nonākt vietā, kas nav mājas vai kas nav tik komfortabla, cik varētu būt, ja mēs maksātu vairāk par naktsmājām. Sevišķi grūti bija Malaizijā un Kambodžā, kur ir ļoti karsti, un numuriņā nav kondicionieris, bet ir tikai ventilātors, kas neko īsti nepalīdz. Tādas mazas komforta lietiņas, komforta trūkums, kas man pusgada laikā nepazuda. Es it kā pieradu un adaptējos vidē, bet galvā tāpat bija tās domas, ka gribu, lai man pa gultu neskaidra mazi kukaiņi un lai nav tik karsts, ka nespēju izgulēties.

Aivars: Protams, emocionāli grūti ir redzēt to nabadzību, netīrību, kas valda. Šķiet, dzīvojam tik netaisnīgā pasaulē, ka es varu atbraukt un man šī ir eksotika, bet tur cilvēki tā dzīvo…

Anete: Piemēram, Latvijā ielas ir sakoptas, bet tukšas. Tur ielas ir netīras, bet pilnas ar dzīvību. Man personīgi daudz labāk patīk tās dzīvības pilnās ielas, nekā ka viņas ir tukšas un mākslīgas.

Aivars: Ielas ir pilnas ar bērniem, kas visu laiku skrien klāt un sasveicinās un grib iepazīties.

Anete: Jā, arī kalnos. Piemēram, tu ej un viņi tev saka čau, tu viņiem atbildi, un viņi tev atkal saka čau, un tā tik ilgi, kamēr tu pazūdi viņu skatienam, kas ir kādas 10 minūtes. Tādi sīkumi ir ļoti, ļoti patīkami.

Aivars: Bet tas ir pilnīgi normāli, ka tur tā ir un šeit tā nekad nenotiek. Ja visur būtu vienādi, būtu ļoti garlaicīgi.

BalticTravelnews.com: Kas jums sagādāja vislielāko prieku?

Aivars: Nepālas kalni.

Anete: Jā, Nepālas kalni bija brīnišķīgi. Vēl arī Malaizijā pēc piecām nedēļām, kas pavadītas Kualalumpuras mūros, aizbraukt uz Langkawi salu un ielīst okeānā.

Aivars: Tā bija pirmā reize, kad biju atklātā okeānā. Tā bija tāda paradīzes sajūta. Protams, ļoti grūti, kamēr vēl nonāc līdz turienei, jo ir tik karsti. Šis ceļojums bija arī lieliska iespēja, lai aizbēgtu no ziemas. Man nepatīk ziema. Bet tur katru dienu ir no +30 līdz +35 grādiem, patiesībā to fiziski ir daudz grūtāk izturēt nekā -20.

Anete: No karstuma pat ģību. Tad arī sapratu un novērtēju, cik labi, ka mums ir tie kontrastainie gadalaiki. Tur visu laiku bija vai nu karsts, vai nu karsts un līst lietus. Patiesbā visi pozitīvie, priekpilnie mirkļi slēpjas mazajos mirkļos, cilvēkos, kurus mēs satikām.

BalticTravelnews.com: Vai pie karstuma var pierast?

Aivars: Kualalumpurā dzīve sākās tikai vakarā, kad palika nedaudz vēsāks. No karstuma ir iespējams glābties vien lielveikalos, tur ir vēsi. Lielveikali ir tik lieli, ka tajos iekšā bija pat amerikāņu kalniņi.

Anete: Tās cepures un siltās drēbes, kuras var redzēt veikalos, viņi gan jau pērk, lai varētu saģērbties un iet uz lielveikalu nenosalstot. Citu pielietojumu tam nevaru iedomāties!

BalticTravelnews.com: Kādas bija sajūtas atgriežoties Latvijā?

Anete: Labi, ka mums pirms atgriešanās Rīgā, bija viena diena Londonā, kurā spējām jau pierast pie tā, ka esam atpakaļ Eiropā. Man visgrūtāk ir neredzēt šeit bērnus uz ielām, šeit pārsvarā ir veci cilvēki.

Aivars: Un ir grūti pāriet pāri ielai, jo te ir luksafori un ir jāgaida! Mašīnas neapstājas, ja tā vienkārši ej pāri. Bet man ļoti patīk būt Latvijā, atkal satikt ģiemeni un draugus.

Anete: Mēs atgriezāmies perfektā laikā, kad viss jau paliek zaļš un ir silts. Ceļojums ļāva novērtēt to, kas mums ir šeit Latvijā.

BalticTravelnews.com: Kāda, jūsuprāt, ir veiksmes formula, lai ceļojums būtu izdevies?

Anete: Nebraukt ar pārliecību, ka tu zini visu labāk, bet gan uzņemt visu, ko tev dod. Un tik ļoti neplānot visu, vienkārši ļauties tās valsts ritmam un plūsmai! Tas ir daudz foršāk!

BalticTravelnews.com: Kādus padomus jūs dotu cilvēkiem, kas vēlas braukt uz Āziju?

Anete: Visu var ļoti viegli izdarīt un pats visu izplānot, nav nepieciešami nekāda tūrisma aģentūru pakalpojumi. Un neturēties strikti pie plāna.

Aivars: Neņem līdzi daudz mantas, jo tur ir ļoti silts un nav nepieciešams daudz mantas.

Anete: Jā, un ja tomēr kaut kas pietrūkst, tur viss ir tik lēts, ka var nopirkt nepieciešamo.

Aivars: Es ieteiktu nebaidīties! Nebaidīties uz mirkli pamest dzīvi Latvijā un aizbraukt.

Anete: Turpmāk ceļojot, es vēlētos pavadīt kādā valstī vismaz mēnesi, lai iepazītu to valsti, kultūru, vietējos iedzīvotājus pilnībā. Lai var pēc iespējas spēcīgāk uzsūkt tās emocijas un iespaidus, nevis īsā laikā apskatīt pēc iespējas vairāk vietas.

Aivars: Ieteiktu arī nebaidīties nogriezties no lielajām, populārajām ielām, lai pastaigātos pa mazajām ieliņām un tādejādi būtu tuvāk īstajai dzīvei.

Anete: Un nebaidīties no street food!

Aivars: Jā! Tikai jāpievēršs uzmanība ledum. Ja tas stāv turpat ielas malā un tiek skaldīts, tad pastāv iespēja, ka tas turpat arī ir sasaldēts no vietējā ūdens un ir iespējams dabūt caureju. Bet ja ledus ir no formiņām, tad viss kārtībā.

BalticTravelnews.com: Jūs bijāt prom pusgadu un redzējāt daudz, bet ja man būtu ierobežots laiks, iesakiet pāris vietas, kuras noteikti vajadzētu apskatīt savām acīm un piedzīvot!

Aivars: Anapurnas kalnu masīvs Nepālā. Okeāna salas Kambodžā. Tas bija fantastiski. Mēs peldējāmies vēlu vakarā un ūdens bija tik dzidrs, ka no spožā mēness 1,5 metra dziļumā bija iespējams redzēt savas rokas ēnu.

Anete: Noteikti ieteiktu atrast veidu, kā padzīvot ar vietējiem.

BalticTravelnews.com: Galvenās atziņas, ko ieguvāt ceļojuma laikā?

Aivars: Anete jau teica, ka tika lauzti stereotipi.

Anete: Ceļošana ir super viegla un nav nepieciešami miljoni, lai to darītu. Visi var ceļot!

Aivars: Man šķiet, lai Latvija kļūtu labāka valsts, katram cilvēkam vajadzētu kaut kur aizbraukt vismaz pāris reizes un paskatīties, kā ir tur ārpasaulē, kā citur cilvēki dzīvo. Labie iespaidi ir jāved atpakaļ un jāmēģina šeit kaut kā ieviest, ka var būt labāk, cilvēki var būt tolerantāki un labāki viens pret otru. Ja mēs būtu viens pret otru atvērtāki, pasaule būtu daudz labāka vieta. Bet to var redzēt tikai tad, ja izbrauc ārā no šī te mazā burbulīša, kas ir Latvija.

Anete: Visu laiku nācās stāstīt, kur ir Latvija, no kurienes mēs esam, bet tieši tas deva tādu patriotisma devu, stāstot par valsti, kas mēs esam. Jutos patriotiskāk, nekā esot šeit Latvijā!

EKSPRESS JAUTĀJUMI & ATBILDES

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.