LIELĀ INTERVIJA: Esam ciemos pie restorānu grupas «Easy Wine» un «Easy Beer» restorānu grupas CEO Pētera Ozola

Autors: Aivars Mackevičs
Avots: BalticTravelnews.com

“Easy Wine” un “Easy Beer” restorānu grupas CEO Pētera Ozola ambīcija ir šogad ar franšīzes palīdzību atklāt vēl vismaz divus, trīs šāda tipa restorānus ārpus Latvijas. Tajos cilvēki atpūšas, paši ielej sev dzērienus, bet samaksa notiek viesošanās noslēgumā, sarēķinot, cik daudz iztērēts no sākumā izsniegtās pēcapmaksas kartes.

BalticTravelnews.com: Jūs esat izveidojis interesantu biznesa modeli, kuru grūti ar kaut ko Latvijā salīdzināt. Kā Jūs pats komentētu pasaules tendences šāda tipa restorānu jomā? Kas ir mainījies pasaulē, ka cilvēkiem nepieciešams pašapkalpošanās restorāns?

Reklāma

Pēteris Ozols: Visā pasaulē darbaspēka izmaksas aug, un visi restorānu īpašnieki, vadītāji domā par to, kā samazināt šīs izmaksas. Šī tendence, ka restorānā notiek pašapkalpošanās, ir pirmais solis tuvāk šī mērķa realizācijai. Ja nav jānodarbina tik daudz darbinieku, uzņēmumam veidojas zināma finanšu rezerve un iespēja vieglāk konkurēt, klientiem piedāvājot zemāku cenu. Tas ir pats galvenais punkts. Cilvēki mūsdienās ļoti daudz pārvietojas, ceļo. Ja agrāk ceļoja turīgākie cilvēki, tad šodien ceļošana ir kļuvusi daudz pieejamāka. Ja papēta rūpīgāk, šie cilvēki atļaujas nopirkt lidmašīnas biļeti, apmaksāt naktsmītni, bet restorānu apmeklējumam budžets atliek diezgan mazs. Es teiktu, ka šī grupa veido lielāko ceļotāju daļu, un mums ir jāpielāgojas viņu iespējām. Viens no veidiem ir mūsu variants – cilvēks restorānā apkalpo pats sevi. Vidējais čeks nevar būt augsts, lai mūsu restorānu būtu iespēja apmeklēt daudz vairākiem cilvēku.

Redzam vēl vienu pasaules tendenci – ēdienu piegādi uz mājām, biroju, kurā uzņēmumi pašreiz iepludina lielus līdzekļus. Tas arī ir saistīts ar to, ka dzīves temps ir kļuvis straujāks, klients nevēlas ilgi gaidīt, kas redzams arī mūsu biznesā.

Restorāni iedalās segmentos pēc servisa līmeņa un tur pavadīta laika, mēs esam – fast casual, kas gūs lielu popularitāti.

BalticTravelnews.com: Šis modelis arī nav pilnīgs jaunums. Piemēram, citur Eiropā jau agrāk bija viesnīcas, ja viesis atdod numuriņa atslēgas, un tas atstāts kārtīgs, tad varēja iegūt atlaidi. Pamazām arī citos restorānos parādās dzērienu automāti. Vai tūrisms virzās uz to, ka iespēja saņemt viesmīļa apkalpošanu būs tikai ļoti dārgos restorānos? Strādās tikai roboti?

Pēteris Ozols: Principā, jā... Mūsu projektu arī saucam par nākotnes restorānu. Mēs diezgan daudz skatāmies, kas notiek ASV un citur pasaulē. ASV jau labu laiku ir restorāni, kuros uz galda stāv planšete, kredītkaršu terminālis. Klients atnāk, apsēžas pie galdiņa, veic pasūtījumu, pats apmaksā. Tur strādā tikai ēdiena pasniedzējs, trauku novācējs. Un arī tas tā ir pagaidām, jo joma attīstās, zinām, ka pasaulē suši restorānos ir slīdošās lentes un īpaša pašapkalpošanās sistēma. Ir restorāni, kuros ienākot, saņem magnētisko apmaksas karti, un klients dodas pats uzlikt ēdienu pēc izvēles. Lielajās pilsētās pie šādiem restorāniem veidojas pat rindas. Vai arī restorāni, kuros klients veic pasūtījumu, kad tas gatavs, uz galda iedegas lampiņa un var doties tam pakaļ. Tas viss ietaupa uzņēmēja līdzekļus, un tā ir iespēja iesaistīties arī klientam.

Labiem restorāniem vīna aparāti ir svarīgi, lai atkorķētu pudeli ilgstošāk saglabātu esošajā kvalitātē. Pārtikas gāze attiecīgi nodrošina vakuumu, un vīns var atvērtā pudelē glabāties mēnesi. Tas ir labs risinājums, ja restorānam jāpasniedz augstas kvalitātes vīni, kurus cilvēki izvēlas retāk to augstākās cenas dēļ. Piemēram, vīna pudele maksā 200 EUR, bet cilvēks nevar atļauties nopirkt pudeli, toties vēlas nogaršot šo izcilo vīnu un iegādājas tikai 25 vai 50 gramus. Piemēram, reizēm izvēlamies pildīšanai glāzēs citvalstu dārgu alu, kur muciņas cena ir 200 – 300 EUR, bet arī tās tiek ātri izdzertas tieši tāpēc, ka visi grib kaut pagaršot.

Parīzē apmeklējām franšīzei veltītu izstādi un redzējām, ka vidējas klases viesnīcās arī daudzviet jau ir šādi vīna pašapkalpošanās aparāti. Klienta viesnīcas kartē ir ieprogrammēts, lai viņš var sevi apkalpot pie vīna aparāta, norēķināšanās notiek, izrakstoties no viesnīcas. Turklāt šeit pieejamais vīns noteikti ir augstvērtīgāks, nekā istabiņās mazajās pudelītēs minibārā pieejamais.

BalticTravelnews.com: Vai ēdienreizei patērējam tikpat daudz laika kā agrāk, vai arī sākam nonivelēt ēdiena baudīšanas jēgu, vai tas vairs nav īpašs rituāls?

Pēteris Ozols: Ja es vairāk nekā 10 gadus esmu pavadījis vidē, kur ēdiens un tā pagatavošana ir kā māksla, tad tagad esmu atgriezies pie ēdiena pamata būtības – man svarīgi, lai tas sniedz enerģiju. Daudziem negribas 2 – 3 stundas pavadīt restorānā, bet iekļauties stundā. Tūkstošgades mijā bija tendences, kad uz šķīvja sāka būvēt visādus brīnumus, bet tagad tas ir gājis mazumā. Protams, ka ir un paliks restorāni ar augstiem reitingiem, Michelin zvaigznēm, bet tas ir kaut kas īpašs, kam tiek veltīts arī viesa laiks.

Vairāk vai mazāk, bet vairumā restorānu šodien uzsvars tiek likts uz garšu. Nesen biju vienā slavenā Sanfrancisko restorānā, ASV, kurā katru dienu ir savādāka ēdienkarte. Nedēļas pirmajās dienās tā ir lētāka, bet nedēļas nogalē vidējais čeks jau sasniedz 100 dolārus. Protams, ka tur jāpierakstās iepriekš, lai iegūtu galdiņa rezervāciju. Pirmais iespaids bija, ka uz šķīvja saliktais ēdiens ir pat... neglīts. Taču garšu buķete bija tāda, ka jābauda ar visiem pārējiem receptoriem, nevis acīm.

Nesen bijām Serbijā, kur restorānos princips ir vienkāršs – pasūtām gaļu, un atnes pilnus šķīvjus ar gaļu. Klāt atnes trauku ar kartupeļiem vai citiem dārzeņiem. Sajūta tāda, ka ēstu pie vecmāmiņas laukos. Un te nav runa par vienu restorānu, bet tāds koncepts ir visur. Viņiem nav būtiskas dekorācijas, kādi īpaši šķīvji vai tml. Pie mums varbūt ir otra galējība, ka katra restorāna pašmērķis ir atrast pašus labākos traukus, vienalga vai var šeit nopirkt vai jāved no citām valstīm. Vai tas ir tik svarīgi? Vecajā Eiropā arī valda vienkāršība. Piemēram, Francijā baudījām pusdienas, kur tāpat ēdiens bija vienkāršs un garšīgs.

BalticTravelnews.com: Serbija mums ir diezgan liela eksotika, pastāstiet nedaudz vairāk par šo valsti!

Pēteris Ozols: Serbija ir interesanta valsts, jūtama Turcijas ietekme, kaut kas saglabājies no Dienvidslāvijas laikiem, bet viņi arī noturējuši savu identitāti. Biju pārsteigts, ka Serbija ir vīna zeme – jebkurš nobaudītais vīns bija labs. Kaut kas tāds man nebija rādījies nevienā sapnī! Daba ir piemērota vīnogu audzēšanai – saulains, kalni, nogāzes. Viņi ir pilnīgi sava vīna patrioti, tur ir daudzi slaveni ražotāji, kuru vīna pudele veikalā maksā vidēji 10 EUR. Viņam nav īpaši jādomā par vīna eksportu, jo viss tiek izlietots turpat Serbijā. Līdzīgi bija Ungārijā, kur mani pārsteidza, ka jebkura restorāna vīna kartē 80 – 90% bija vietējie ungāru vīni.

Belgrada atrodas starp divām upēm, tiek pārbūvēta, attīstās, oficiālais iedzīvotāju skaits ir aptuveni divi miljoni, bet reāli esot vismaz trīs miljoni. Tur top milzīgs atpūtas un darījums centrs, aug debesskrāpji. Laikapstākļi ir fantastiski, nemitīga rosība ir pie ūdens, restorāni, baržas utt. Cenas ir zemākas, nekā pie mums. Novēroju, ka restorāni vienmēr ir pilni, jo viņi daudz ēd ārpus mājas. Kā jau minēju, serbi ir lieli gaļēdāji, gaļas ēdieni gan ir trekni, bet garšīgi! Pirmajās dienās mūs aizveda ārpus pilsētas uz mājas restorānu, kur viss tiek pašu rokām izaudzēts, gaļa cepās uz milzīgiem iesmiem utt. Šis restorāns bija nemitīgi pārpildīts, lai gan ļoti vienkāršs, toties cilvēki brauca šurp tā kvalitātes un, jā, iespējams, arī īpašā stāsta dēļ.

BalticTravelnews.com: Ja pareizi saprotams, tad Serbija arī viena no tām valstīm, kur vēlaties ieviest Jūsu izstrādāto biznesa konceptu.

Pēteris Ozols: Jā, Serbiju izvēlējāmies kā vienu no valstīm, kura varētu pārdot mūsu projekta “Easy Bear” un “Easy Wine” franšīzi. Tā konceptu izstrādājām tikai aizvadītajā gadā, bet sekmīgi jau esam piedalījušies franšīzes izstādēs Varšavā, Prāgā, Parīzē. Mums ir jau pirmie klienti, ar kuriem slēdzam līgumus. Orientējamies uz Centrāleiropu un Balkānu valstīm, un šogad cerams mūsu franšīzes klienti atklās vēl kādus 2 – 3 restorānus. Izskatām iespēju, ka franšīze sāktu darboties arī kaimiņvalstīs – Igaunijā, Lietuvā. Rīgā gan, visticamāk, franšīzi nepārdosim, lai sev neradītu lieku konkurenci.

BalticTravelnews.com: Uz kā ir balstīts “Easy Bear” un “Easy Wine” franšīzes koncepts?

Pēteris Ozols: Franšīzes konceptā galvenais ir izstrādātā pašapkalpošanās sistēma un īpašais norēķināšanās veids, dzērieni, restorāna izskats. Redzot kungu un dāmu laimīgās sejas, kad viņi ielej paši sev kādu vienu vai otru dzērienu, mums rodas pārliecība, ka šis bizness izdodas un tam ir nākotne. Cilvēki šo uztver kā spēli, kurā finālā iztek vīns, alus, džins, viskijs. Turklāt te ir tik daudz dzērienu šķirnes, ka cilvēki beidzot saņemas nogaršot tādus, ko viņiem agrāk nav bijusi izdevība vai drosme izmēģināt. Lielākā daļa no alus piedāvājuma nāk no mazām alus darītavām, piemēram, no lielajiem Latvijas ražotājiem mums ir tikai Lielvārdes alus. Teorētiski ražotājam ir iespēja iegūt arī eksportu caur mums, bet jāskatās, kas tā ir par valsti. Visur restorānos 50% apmeklētāju ir tūristi, kuri vēlas pagaršot vietējo alu, bet pagaršo arī citus alus. Noteikti, ka franšīzes turētājiem mūsu rekomendācija būs izmantot arī Latvijā ražotu alu. Franšīzes konceptā minimums ir 40 sēdvietas un attiecīgi, ja to ir vairāk, tad arī dzērienu klāstam jābūt plašākam.

Uzsākot mūsu franšīzes biznesu, klients saņem mūsu izstrādātu biznesa koncepta un stila grāmatu, kurā sīki un smalki ir aprakstīts viss prasītais, lai attiecīgi restorāns sekmīgi darbotos. Viss ir pateikts priekšā! Mums ir izstrādāts dizaina koncepts, piemēram, jebkur pasaulē, kur būs mūsu franšīze, līdzi ceļos arī īpašās Mamma lampas. Līdz sīkumam ir izstrādāts mārketings, franšīzes pircējiem nodrošināsim arī savu atbalstu ikdienā.

Mūsu unikālais izgudrojums, ka vienā pēcapmaksas kartē ir ieprogrammētas divas norēķinu sistēmas, no kurām viena darbojas kā magnētiskā karte, bet otra čipa – attiecīgi alus un vīna aparātiem. Tā ir kā kredītkarte, kur no mūsu puses ir uzlikts limits, piemēram, 20 EUR. Ejot prom, noskenē karti, un klients apmaksā rēķinu. Protams, karti var papildināt arī viesošanās laikā. Vīna aparātiem ir uzlikta doza – 50, 100, 150 ml. Stiprajiem dzērieniem doza ir – 20, 40, 80. Alum ir citāda sistēma. Klients izvēlas alu, skatās ekrānā, kur redzams kredīts, un, lejot alu, skrien nost nauda. Šo procesu var salīdzināt ar degvielas uzpildīšanu. Savukārt restorāna īpašnieks vai menedžeris, pat neesot uz vietas, var elektroniski pārraudzīt notiekošo, redzēt atlikušos dzērienu krājumus utt.

BalticTravelnews.com: Ja ārzemēs stāstāt, ka esat no Latvijas un salīdzinoši jauns uzņēmums, kā Jūs uztver?

Pēteris Ozols: Galvenais ir pelnošais biznesa modelis, ko uzņēmēji redz mūsu ciparos. Viņus aizrauj šī ideja. Jebkurai franšīzei ir sākumposms. Pasaulē daudzi uzņēmēji sapratuši, ka nav jāmēģina kaut ko radīt pašam un apdedzināties, ja var pārņemt gatavu biznesa modeli.

BalticTravelnews.com: Vai nav tā, ka klienti reizēm izdzer vairāk, nekā plānojuši, ja pēc Jūsu vērojumiem dzērienu ieliešanas process ir tik aizraujošs?

Pēteris Ozols: Klients var pilnībā kontrolēt procesu, bet, protams, ka ir iespēja šādi vakarā izdzert, nekā tad, ja esi pārpildītā restorānā un jāgaida, kad viesmīlis apkalpos. Te ielej, kad un cik vēlies. Beigās galu galā vari tikai pats sevi vainot, nevienu jau nespiežam dzert.

BalticTravelnews.com: Kā Jūs cilvēkus ieinteresējat ar alus šķirnēm, jo tik plašā klāstā var apjukt. Piemēram, ieraugot alu no Indijas, nevar īsti saprast, cik labs tas var būt...

Pēteris Ozols: Mums ir paveicies, ka pie mums strādā alus someljē Aleksandrs Šnaidermans. Viņam ir liela pieredze, daudz lasījis, mācījies alus kultūru, regulāri seko pasaules un Latvijas tendencēm alus jomā. Apmācām arī pārējos darbiniekus, lai viņi varētu palīdzēt klientam izvēlēties dzērienu. Mūsdienās cilvēki arī paši daudz interesējas par dzērienu kultūru un ir izglītoti par alus, vīnu šķirnēm.

BalticTravelnews.com: Kur esat audzis un kā nonācis viesmīlības biznesā?

Pēteris Ozols: Esmu izaudzis Rīgas centrā, bet manas saknes ir Jumpravā. Tur arī no vecvecākiem esmu mantojis īpašumu, kuru bija iespēja arī atjaunot. Ja vien ir brīvs laiks, tad ar ģimeni braucam tur atpūsties. Kādu laiku dzīvojām tur pastāvīgi, un tas nekas, ka stundu bija jābrauc uz darbu. Labi, ka sievastēvam ir iespēja tur tagad dzīvot uz vietas. Jumpravas mājā vienmēr ir ko darīt – Daugavas krasts ar makšķerēšanu, sēņošana, tās ir lietas, kas man ir tuvas, kur smelties dabā enerģiju.

Savulaik mācījos Natālijas Draudziņas vidusskolā un radās iespēja gadu aizbraukt pamācīties Toronto, Kanādā. Toronto vispirms dabūju darbu rotaļlietu veikalā, vēlāk Latviešu centrā kopā ar citiem jaunajiem censoņiem no Rīgas apkalpoju banketus. Tolaik iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, arī Baibu Rubesu, Mārtiņu Rītiņu. Tajā laikā latviešu kopiena tur diezgan turējās kopā. Pēc atgriešanās priekš deviņdesmito gadu sākuma manas angļu valodas zināšanas bija ļoti labas.

Mārtiņš Rītiņš vēra vaļā restorānu “Vincents”, un es arī tur sāku strādāt par viesmīli. Viņš man iemācīja daudz! Tajā laikā daudzviet atvēra Latvijas vēstniecības, un arī šos banketus braucu apkalpot. 1999. gadā aizgāju strādāt pie Andreja Žagara, kurš atvēra “Žagara jauno restorānu”, par viesmīli, pēc tam jau sekoja vairāki vadītāja darbi viņa restorānos.

Kad vēra viesnīcu un restorānu “Bergs”, viss tik strauji mainījās, ka pēkšņi sapratu, ka tur jau strādāju par restorāna vadītāju, un tā pagāja 13 gadi, gūstot lielu pieredzi. Vienā brīdī jutos, ka esmu šajā darbā sevi izsmēlis, gribēju paņemt pauzi viesmīlības jomā. Tikko sāku atpūsties, tā sākās gatavošanās "Pullman" viesnīcas atvēršanai, Vecrīgā, un es atkal sāku strādāt viesnīcā. Tas bija interesants brīdis, mani savā komandā paaicināja šefpavāre Svetlana Riškova, un biju pilnībā atbildīgs par ēdienu un dzērienu nodaļu – par visu, kas saistījās ēdināšu un dzērieniem ne tikai restorānā, bet arī konferencēs, istabiņu minibāros utt. 2016. gada jūnijā vajadzēja atvērt viesnīcu, bet mēs ar Svetlanu būtībā tikai nepilnos četros mēnešos uzbūrām restorāna dvēseli. Tik lielam projektam tas ir nereāli mazs laiks, bet izdevās. Tālākajā darbā nejutos tur komfortabli un aizgāju kopā ar tā brīža komandu. Tā bija kārtējā reize, kad es sapratu, ja esmu kaut ko izdomājis, tad tā jādara. Ja biju nolēmis beigt karjeru viesnīcā, tad tā bija līdz ar aiziešanu no “Berga” jāpārtrauc pavisam. Nepagāja ilgs laiks, kad mani uzrunāja pašreizējā projekta investori, apsēdāmies un īsā brīdī vienojāmies par sadarbību.

Man ir bijis vairākkārt dzīvē tā, ka mani iemet un jāpeld, jo citādi nogrimšu. Taču nekad tas nav gan noticis!

Pēc atgriešanās no Kanādas es mācījos Rīgas 50. vidusskolā un 3. vidusskolā. Iestājos Rīgas Pedagoģijas un vadības izglītības akadēmijā (RPIVA), studēju mārketinga psiholoģiju, bet nepabeidzu. Reizēm ir doma, ka vajadzētu augstskolas diplomu, bet lielāko skolu man devusi darba dzīve, un šo ceļu arī turpinu. Ja runājam par jaunajiem speciālistiem, tad tas ir ārprāts, cik nesagatavoti jaunieši iznāk no skolām, kurās māca viesmīlību. Pašam jau arī jābūt motivācijai un apķērīgam. Ja kādam ir zelta rokas, tad viņam tās ir jāliek lietā un jādara. Taču, ja cilvēkam nevar iestāstīt, ka galdauts ir jāklāj tā, jo tam vīle atrodas tā, tad, visticamāk, viņš to arī nekad nesapratīs. To nevajag uztvert personīgi, bet katram jāatrod sava vieta. Reizēm varbūt vajag aiziet pie kāda, kas var pateikt priekšā, kas tieši tev ir labāk dzīvē jādara.

Man vienmēr arī pašam paticis interesanti gatavot ēst. Droši vien esmu ietekmējies no Jumpravas vecāsmātes, pie kuras laukos bērnībā pavadīju daudz laika un noteikti no sava tēva Arņa kurš arī bieži gatavoja dažādu valstu virtuves ēdienus. Arī tagad reizēm mājās gatavoju uneksperimentēju ar ēdienu.

BalticTravelnews.com: Pieminējāt jau atpūtu laukos. Kādi vēl Jums ir hobiji?

Pēteris Ozols: Hokeja skatīšanās. Vecākais dēls Ernests savos 16 gados diezgan nopietni spēlē hokeju, viņam gandrīz katru nedēļas nogali ir spēles, un tām es sekoju. Otrs dēls Emīls ir 14 gadus jauns, arī spēlēja, bet veselības dēļ vairs neturpina nodarboties ar hokeju. Meitai Megijai ir pieci gadi, redzēsim, kas viņu interesēs.

Man patīk peldēt. Agrāk apmeklēju Ogres baseinu, bet tagad Nacionālo bruņoto spēku sporta bāzes peldbaseinu. Tāpat ar puikām padauzām bumbu, paspēlējam badmintonu, braucam ar velosipēdiem.

BalticTravelnews.com: Ja Jums dzīvē vajadzētu pa gadam nodzīvot kādā valstī, kuras trīs tās būtu un kāpēc?

Pēteris Ozols: Man patīk siltas zemes. Esmu bijis un man ļoti patika Barselona, kur es varētu padzīvot klimata, dabas, virtuves dēļ. Mamma un māsa dzīvo Kalifornijā, esmu pie viņām ciemojies, un tur es arī varētu gadu nodzīvot. Esmu bijis arī citviet ASV, bet tieši Kalifornija man visvairāk patīk. Trešā vieta būtu Norvēģija, kur neesmu ne reizi bijis, bet par šo valsti esmu daudz dzirdējis. Mana māsa bija apmaiņas programmā, un norvēģiete gadu dzīvoja pie mums, un no viņas tieši daudz uzzināju par šo zemi, tās kultūru. Esmu makšķerējis gan Zviedrijas ziemeļos, gan Somijā, bet Norvēģijā nav vēl sanācis būt.

BalticTravelnews.com: Kurš ceļojums Jums aizvien silda sirdi?

Pēteris Ozols: Kad vēl strādāju viesnīcā “Bergs”, tad devāmies interesantos braucienos uz Vāciju, Somiju, kas bija saistīti ar Leonardo da Vinci programmu, kura paredzēja darbinieku apmaiņu. Ar sievu Inesi mums bija ļoti jauks ceļojums uz jau pieminēto Barselonu. Tur mēs tā nostaigājāmies, ka nākamajā dienā kājas nevarēju pakustināt.

BalticTravelnews.com: Kur Latvijā vēl bez Jumpravas aizbraucat?

Pēteris Ozols: Mūsu stihija ir arī jūra, aizbraucam pastaigāties uz Daugavas molu. Katru vasaru aizbraucam dabas varenību paskatīties arī Kurzemes jūrmalā. Vecākajam dēlam hokeja dēļ arī bieži jāceļo, tāpat treniņi, skola, tādēļ visi kopā vairāk esam Jumpravā. Tie ir reti brīži, kad viss sakrīt tā, ka ar ģimeni kopā varam atļauties kopā kaut kur tālāk doties. Biežāk tas iespējams jūnijā, bet šogad sieva Inese papildus ekonomistes izglītībai būs apguvusi arī masāžu, hidroterapiju un tieši jūnijā absolvēs medicīnas skolu. Ceļojumu plānosim citreiz.

Uzziņa

Rīgā pusgadu darbojas “Easy Beer&Burger”, gadu “Easy Beer” un trīs gadus “Easy Wine”.

Easy Beer ir alus/grila bārs ar konceptu ļoti līdzīgu kā vīna bārā Easy Wine. Lai tiktu pie kausa alus nav nepieciešams gaidīt viesmīli, to ir iespēja paņemt katram pašam, izmantojot magnētisko kartiņu.

Easy Beer restorānā ir iespējams izvēlēties pašam ieliet kādu no daudzajiem dzērieniem.

Easy Beer ir arī kokteiļu mašīna – 15 līnijās izvietoti gan alkoholiskie, gan bezalkoholiskie dzērieni.

Easy Wine un Easy Beer grupa pārdod arī franšīzi – nodrošina dzērienu iekārtu piegādi, programmatūras risinājumu. Franšīzes ņēmējs iegūst gatavu biznesa konceptu ar pārbaudītu dzērienu un ēdienu karti, restorāna dizainu, biznesa un stila grāmatu, pieejams arī grupas vadības atbalsts ikdienas darbā.

EKSPRESS JAUTĀJUMI & ATBILDES

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.