LIELĀ INTERVIJA: Pēc uzkāpšanas Everestā esam ciemos pie tūroperatora «Alida Tūrs» valdes priekšsēdētāja Arno Ter-Saakova

Autors: Aivars Mackevičs
Avots: Baltictravelnews.com

Tūroperatora «Alida Tūrs» valdes priekšsēdētājs Arno Ter-Saakovs piepildījis mūža sapni, 2019. gada 23. maijā sasniedzot pasaules augstāko virsotni – Everestu (8848 metri). No viņa tas prasījis rūpīgu sagatavošanās darbu, pusotra mēneša prombūtni no mājām, lielu spēku Everesta pievarēšanas procesā, kad vajadzējis būt izcilam komandas biedram, pacietīgam, spēt taupīt spēkus un skābekli. Mirklis Everesta virsotnē ir īss, turklāt ne mazāk grūts par kāpšanu augšup ir lejupceļš... ne visi atgriežas.

BalticTravelnews.com: Cik ilgi un kā Jūs gatavojāties, lai kāptu Everestā, ko līdz šim no Latvijas ir spējuši paveikt mazāk nekā 10 cilvēki?

Reklāma

Arno Ter-Saakovs: Es gatavojos trīs gadus, no tiem divarpus gadus, lai principā būtu labā formā, bet no aizvadītā gada novembra gatavojos tieši kāpšanai Everestā. Es neteiktu, ka uzkāpšana Everestā bija kaut kas ļoti, ļoti grūts, jo ikdienā nodarbojos ar sportu, ēdu veselīgi u.tml.

BalticTravelnews.com: Kā Jūs jutāties, kad nonācāt pasaules augstākajā virsotnē? Vai izjūtu ziņā viss bija kā cerējāt?

Arno Ter-Saakovs: Es iepriekš neko neplānoju. Pirms uzkāpšanas Everestā es jau biju sasniedzis vairāku ievērojamu kalnu virsotnes. Tad emocijas bija tiešām sakāpinātas, gribējās raudāt u.tml. Everestā man nekā tāda nebija, jo ceļš ir tiešām grūts, bet, esot virsotnē, vienkārši raudzījos apkārt. Tur pabiju aptuveni 40 minūtes, jo 23. maijā tur bija ļoti daudz cilvēku. Tā bija pirmā diena, kad cilvēki sāka kāpt no Tibetas puses, jo 22. maijā tika dota atļauja sākt kustību. Profesionālie kalnā kāpēju pavadoņi – šerpas – vispirms līdz virsotnei izlika virves, kas vajadzības gadījumā kalpo kā margas vai arī notur krītošu cilvēku, jo katrs tai piestiprinājies.

Kalnā augšup kopā ar gidiem un šerpām devās aptuveni 300 cilvēki. Mūsu grupa devās pēdējā, lai kalnā nestāvētu rindās – cilvēku sastrēgumos. Neskatoties uz to, mums visā kāpienā kādas četras stundas tomēr sanāca gaidīt uz citiem, kamēr varēsim doties tālāk. Visi iet vienā līnijā. Nakts bija auksta – aptuveni -40 grādi pēc Celsija. Pūta vējš, apkārt tumšs, tik vien gaisma, cik deva pie galvas piestiprinātais lukturītis. No šturma nometnes 8300 metru augstumā līdz virsotnei ir 3 pieturvietas jeb tā saucamie soļi. Vissarežģītākās ir otrie soļi – tās ir 3 metāla trepes garumā no 4 līdz 8 metriem, kas piesietas pie vertikālām akmens sienām.

Kad pienācām pie šī posma, bija jau diezgan gaišs, lai gan saule vēl neausa. Kādas 40 minūtes, sasniedzot virsotni, man vajadzēja turpat vēl blakus sēdēt un vēl gaidīt, lai atbrīvotos vieta virsotnē. Principā sēdēju tikai uz dibena vienas puses, pakustēties nevarēju. Tikai tad, ka citi cilvēki aizgāja, varēju piecelties, paskatīties, pafotografēt.

BalticTravelnews.com: Masu mediji ziņoja, ka tajā laikā Everestā notika arī letālas nelaimes...

Arno Ter-Saakovs: Šogad no visiem cilvēkiem, kuri vēlējās sasniegt Everesta virsotni, bojā gāja 11 cilvēki. Procentuāli tas nav liels skaitlis, ja salīdzina, cik cilvēku nomirst citos augstos kalnos.

BalticTravelnews.com: Kāda bija Jūsu grupa? Tajā bija tikai vīrieši, vai tomēr arī sievietes cenšas sasniegt Everesta virsotni?

Arno Ter-Saakovs: Mūsu grupā bija 14 cilvēki - no Latvijas, Krievijas, Kipras, Polijas, Moldāvijas - tajā skaitā arī 2 sievietes. Viena no viņām bija sasniegusi 59 gadu vecumu!

Interesanti, ka ar grupas biedriem jau esam satikušies arī pēc atgriešanās no Everesta, mums ir daudz kopīga. 48 dienās ne mazums ko piedzīvojām... 

BalticTravelnews.com: Ja cilvēks nav īpaši gatavojies, cik augstu viņš var uzkāpt?

Arno Ter-Saakovs: Everests kalnā kāpējiem ir neparasta vieta, jo līdz bāzes nometnei 5200 metru augstumā iespējams nokļūt pa autoceļu. Visi ierodas automašīnās, dzīvo komfortabli. Piemēram, man bija liela telts ar koka gultu, matraci, varēja apmeklēt dušu, labi paēst. Tur gaidot, kamēr ļaus kāpt, kā arī, lai aklimatizētos, es nodzīvoju pusotru mēnesi. Līdz tuvumā esošajam klosterim, kas ir kādus 100 metrus zemāk par bāzes nometni, var atbraukt jebkurš, lai gan tas ir jau augstāk nekā Ararata kalna virsotne. Cits jautājums, kā katrs jutīsies šādā augstumā. Pa ceļam derētu laiku pavadīt arī vietējos ciematos un nedaudz aklimatizēties.

Tālāk uz Middle Camp, jeb vidējā augstuma nometni 5800 metru augstumā, jākāpj ar kājām. Otrais gājiens ir tālāk - līdz 6200 metru augstumam. Organismam kalnos ir jāstrādā, jāpierod pie kalnu gaisa, asinīm jāpielāgojas esošajam skābeklim. Tāpēc aklimatizēšanās laikā tiek organizēti vairākkārtēji izgājieni līdz minētajiem augstuma posmiem – izguļas, bet pēc tam atgriežas bāzes nometnē atpūsties. Mūsu trešais izgājiens bija līdz Ziemeļu sedlienei 7000 metru augstumā. Pa ceļam pirmo nakti gulējām 5800 augstumā, otro nakti 6200 metru augstumā, bet trešo nakti 7000 metru augstumā. Līdz ar to aklimatizācija bija veikta. 7000 metru augstumā spēki tikai tiek tērēti, bet atgriešanās zemākos punktos dod iespēju spēkus nedaudz atjaunot, var atpūsties. Līdz ar to arī mēs atgriezāmies 5200 metru augstajā bāzes nometnē, nobraucām pat vēl zemāk, lai kādā ciematā atpūstos vēl labāk. 9. maijā sākām gaidīt, kad Everestā beigsies no Indijas okeāna pūstie vēji – musoni. Tad rodas laika logs, kurā pūš vāji vēji un tiek dota atļauja doties uz virsotni. Mums šogad ar šo neveicās, jo laika logs atvērās tikai 23. maijā. Piemēram, pērn pirmās grupas Everesta virsotnē ienāca jau 16. maijā.

Tibeta katru gadu Everestā kāpt gribētājiem izsniedz aptuveni 200 atļaujas, kopā ar pavadoņiem kāpj jau minētie 300 cilvēki. Principā viņiem visiem vajadzēja pagūt uzkāpt 23. un 24. maijā – jāiekļaujas divās dienās, kas ir ļoti īss laiks.

Everests bija bez sniega, nopūsts kails, kas bija arī labi, jo nedraudēja sniega lavīnas. Kā jau minēju, pirmā augstuma nometne bija 7000 metru augstumā, otrā 7700 metru augstumā un trešā 8300 metru augstumā. Pa dienu bija diezgan silts, īpaši sēžot teltīs. Dienā iekšā teltī varēja būt kādi + 10 grādi, kas varēja paaugstināties pat līdz + 23 grādiem. Kad saule noriet, siltums momentā pazūd. Protams, ka man bija speciāls apģērbs – kombinezons, termoveļa. Man nevienā mirklī nebija auksti.

BalticTravelnews.com: Daudz lasām ziņas arī par to, ka Everestā ir ļoti daudz atkritumu, ko atstājuši tūristi. Vai tā tiešām ir?

Arno Ter-Saakovs: Visās nometnēs šerpas atkritumus cītīgi izved, no kalna mēslus novāc. Bāzes nometnēs ir ideāla kārtība un tīrība. Augstākās nometnēs arī neko īpaši daudz neredzēju no atkritumiem. Jā, var palikt pāri papīrs, pudeles vai vēl kaut kas, bet to nopūš no kalna. Kad sāksies vējš ar 200 km/h – visu nopūtīs! Izlietotos skābekļa balonus šerpi atceļā cītīgi savāc, jo par katru ekspedīcijai atdoto skābekļa balonu maksā 100 dolārus. Ceļā redzēju šerpas, kuras vilka milzīgu paku ar kādiem 30 skābekļa baloniem. Tā ir nauda!

BalticTravelnews.com: Uz kalna visi bijāt vienādi...

Arno Ter-Saakovs: Kad sākas noslēdzošais izgājiens – ceļš uz virsotni –  katrs ir kopā ar savu šerpu. Ja ekspedīcija ir maza, tad uz diviem alpīnistiem var būt viens šerpa. Gids atrodas kaut kur zemāk un ir gatavs iespēju robežās kādam palīdzēt, ja tas būtu nepieciešams. Mūsējā bija liela ekspedīcija, un visās nometnēs bija jau sagādāts viss nepieciešamais – teltis, ēdiens, skābekļa baloni u.tml. Izejot no šturma nometnes 8300 metru augstumā līdz virsotnei un atpakaļ, es pavisam izmantoju trīs skābekļa balonus, katrs var pagriezt sev nepieciešamo skābekļa daudzumu. Piemēram, lai minūtē ir puslitra skābekļa padeve vai litrs, kas noder, sēžot vai guļot. Ejot uz virsotni, pēdējā posmā no 8300 metriem jau atver uz 4 litriem minūtē. Skābekļa balonā ir 1000 litri, to nes mugursomā, pie sejas pieliek skābekļa masku. Protams, ka kalnos viss liekas smags, var tikai lēnām kustēties uz priekšu. Pēc 5000 metru augstuma 1 km/h ir normāls cilvēka pārvietošanās ātrums, 2 km/h – tas ir jau ļoti ātri! Everestā iešanas ātrums ir aptuveni 1,5 km/h vai pat mazāk. Pēdējā posmā virsotni var saredzēt, atlikuši kādi 300 metri, bet šī mazā gabala iešana aizņem aptuveni 40 minūtes – tā teikt "Garākais kilometrs pasaulē". Izskatās viss ļoti tuvu, bet katrs solis ir smags. Viss jādara pāri saviem spēkiem. 

BalticTravelnews.com: Kāpēc pārējie no Jūsu grupas bija devušies šajā Everesta kāpienā? Kādēļ to darījāt Jūs, jo tas ir ne tikai grūti, bet arī riskanti?

Arno Ter-Saakovs: Ambīciju dēļ. Man patīk staigāt pa kalniem un sasniegt slavenu kalnu virsotnes – izdarīt to, ko daudzi citi nespēj. Man gan nebūtu interesanti uzkāpt vienā no smagākajiem 8000 metru kalniem – Annapurnā. Everests ir visaugstākais kalns, un tas bija man izaicinājums – sasniegt tā virsotni, pasaules augstāko punktu. Katrs tajā nenokļūs, un līdz šim Everestā kopā nav uzkāpuši pat vēl 10 000 cilvēku - skaits, kuri bijuši Everesta virsotnē, ir mazāks, nekā olimpisko čempionu, lai gan nu jau vairākus tajā uzkāpj vairāki simti. Šie kāpieni padarīti komerciāli, un tas ir diezgan liels skaits cilvēku, kuri uzkāpj. 

BalticTravelnews.com: Kad Jūs gājāt kopā ar šerpu, vai viņš ieklausījās Jūsu organismā?

Arno Ter-Saakovs: Nē, katrs klausās sevī. Protams, viņam arī bija skābekļa maska, bet ar daudz mazāku skābekļa padevi – aptuveni puslitrs minūtē. Protams, ka viņš bija daudz aktīvāks par mani. Šerpas visu dzīvi pavada 4000 – 5000 metru augstumā, līdz ar to viņi arī kalnos jūtas viegli. Var salīdzināt šādi - šerpas 9000 metru augstumā jūtas tāpat kā es 5000 metru augstumā. Ja ilgi atrodas kalnos, asinīs palielinās hemoglobīna daudzums – tās kļūst biezākas. Nedēļu pēc atgriešanās Latvijā veicu asins analīzes, un medmāsa teica, ka pirmo reizi dzīvē redz tik biezas asinis. Protams, ka hemoglobīna rādītājs tad man bija ļoti augsts.

BalticTravelnews.com: Vai esat piefiksējis brīdi dzīvē, kad iedomājāties, ka varētu uzkāpt Everestā?

Arno Ter-Saakovs: Tas bija diezgan drīz pēc uzkāpšanas Araratā 2011. gadā. Nē, skolas gados par to nesapņoju. Līdz aptuveni 30 gadiem pat domāju, ka cilvēki, kuri maksā par nokļūšanu aukstumā, nerīkojas īpaši gudri... Kāpēc maksāt par aukstumu, ja var nopirkt ceļojumu pie jūras?! Taču viss mainījās. Mana kalnos kāpšanas pieredze ir diezgan neilga – tikai kādi astoņi gadi, taču mērķi strauji pieauga. Saistībā ar kāpšanu Everestā man lielākās grūtības sagādāja atrast pusotru mēnesi, lai aizbrauktu prom. Atpakaļceļa biļete man bija nopirkta lidojumam 28. maijā. Ja nevarētu vēl lidot mājās, biļetes samainītu.

BalticTravelnews.com: Ar cik lielām izmaksām vajadzēja rēķināties, lai dotos šādā ceļojumā, uzkāptu pasaules augstākajā virsotnē?

Arno Ter-Saakovs: Kā, nopērkot labu PREMIUM klases džipu. Everesta virsotnes sasniegšana ir ļoti dārga. Atļauja vien maksā vairāk nekā 10 000 USD.

BalticTravelnews.com: Vai pirms šāda ceļojuma obligāti jāveic veselības pārbaude?

Arno Ter-Saakovs: Nē, tas nav obligāti, bet es veicu gan pirms, gan pēc brauciena. Uz vietas ir pieejams alpīnists ar lielu pieredzi medicīnā un situācijās, kas var notikt uz kalna. Viņš pārbauda asinsspiedienu, skābekļa daudzumu asinīs, apjautājas, kāda ir pašsajūta. Principā, ja kalnos kļūst slikti, ir tikai viena recepte – jāiet lejā. Katram cilvēkam pašsajūta atšķirīgā augstumā var būt dažāda. Priecājos par savu fizioloģiju, jo man nekad nav slikti nekādā augstumā. Katram, kurš dodas Everestā, jāapzinās, ka tur var palikt uz visiem laikiem. Atliek izvērtēt – esi vai neesi gatavs riskēt? Tie, kuri nomirst uz kalna, lielākoties tur paliek. Nonest lejā kādu ir diezgan nereāli. Ja tuvinieki samaksā, var lūgt mirušo iekrāmēt akmeņos. Jā, es arī redzēju mirušo un tajā brīdi sapratu, ka no kalna uz mājām neko negribu paņemt. Lai gan turpceļā biju pamanījis interesantus akmeņus sēnes formā, no kuriem varētu izgatavot piemiņas priekšmetus. Nē, pēc redzētā es neko vairs līdzi no turienes sev nevēlējos... 

BalticTravelnews.com: Ko par došanos uz Everestu teica Jūsu ģimene?

Arno Ter-Saakovs: Sieva mani saprot un atļāva doties uz Everestu. Aizvadītajā gadā kopā uzkāpām arī Monblānā, kas ir ļoti neprasts kalns. Jāņem vērā, ka pusotru mēnesi sieva bija ģimenē galvenā un par visu atbildēja – ikdienā tas ir mans pienākums. Nedomāju, ka viņai šis laikaposms bija viegls... Everestā bāzes nometnē bija pieejams internets, mēs katru dienu sazinājāmies, runājāmies. Internets bija pieejams arī 7700 metru un arī 8300 metru augstumā, kā arī ļoti vājš bija virsotnē. Sievai izsūtīju ziņu, ka viss ir kārtībā, esmu sasniedzis Everesta virsotni, bet viņa to saņēma pēc aptuveni divām stundām. Satelīta telefons virsotnē strādāja diezgan slikti.

BalticTravelnews.com: Vai pirms šāda ceļojuma jāmaina ēšanas, gulēšanas ritms?  

Arno Ter-Saakovs: Man diezgan ilgu laiku tāpat jau ir sportista dzīvei pietuvināts ikdienas ritms. Es ēdu 5-6 reizes dienā, sportoju tikpat reizes nedēļā. Pirms brauciena jau labu laiku man bija vairāk crossfit un kardiotreniņi – cits ritms. Es aptuveni divus gadus neēdu neko, kas satur cukuru. Līdzīgi rīkojas arī mana sieva un trīs bērni, gardumus ļoti, ļoti reti kad pagaršojam. Ja palasīsiet, tad redzēsiet, ka cukurs ir gandrīz visur. Tam ir jāseko! Vasarā dienā apēdu piemēram, 200 gramus zemenes vai citas sezonas ogas. Pēc 1. septembra es atkal pilnībā pāriešu uz sporta režīmu, pilnībā atteikšos arī no alkohola.

Ko mēs ēdam? Rīsus, kartupeļus, makaronus, vistas krūtiņu, zivis, dārzeņus. Kafiju dzeru ar tumšo šokolādi un riekstiem, ja ļoti kārojas. Man visu sagatavo sieva. Kad dodos uz darbu, man līdzi ir dažādas kastītes ar ēdienu. Pirms kāpšanas Everestā nometu 2 kilogramus, sasniedzot 88 kilogramus. Man augums ir 190 centimetri. Everestā cilvēki zaudējot no pieciem līdz 13 kilogramiem, bet es zaudēju tikai 3 kilogramus. Tātad biju labi sagatavojies. Pēc mūsu gida Aleksandra Abramova teiktā organisms pilnībā atjaunosies, atgūs spēku aptuveni pusgada laikā. Tikai pirms kādām diviem mēnešiem svaru zālē varēju sākt izpildīt to pašu, ko darīju pirms Everesta brauciena.

BalticTravelnews.com: Tagad ir atelpas laiks pēc kāpiena Everestā! Vai padomā ir jau nākamais plāns par kādas virsotnes sasniegšanu? Augstāk jau vairs gan nav kur uzkāpt... Varbūt ir doma skriet maratonu vai laisties jūras dzelmē?

Arno Ter-Saakovs: Plānoju nākamgad pacelties Materhornā, Šveicē. Tas ir kalns uz Šveices un Itālijas robežas – ļoti grūts, bet interesants. Kāpšana varētu aizņemt aptuveni 2 dienas. Nākamgad jūlijā ar sievu plānojam uzkāpt Elbrusā, kura virsotni viņa vēlas sasniegt savā dzimšanas dienā.

Nolaisties jūras dzelmē? Es jau vairākus gadus esmu divemaster, jūras dzelme man ir pazīstama.

BalticTravelnews.com: Kādā augstumā Everestā vēl redzējāt putnus, dzīvniekus?

Arno Ter-Saakovs: 5200 metru augstumā nedaudz varēja redzēt putnus, peles, lapsas. Neesmu pārliecināts, vai tās nebija halucinācijas, bet man liekas, ka pat 7000 metru augstumā vēl redzēju putnus. Tā ir, ka, tuvojoties virsotnei, var sākt rādīties... Ieraudzīju lidojam Rimi lielveikala sarkano maisu, bet, loģiski domājot, tā nevarēja būt... un pēc laika izrādījās, ka tas ir atrāvies sarkans karodziņš. Pirmajā brīdī prāts teica, ka tas ir Rimi veikala maiss un viss!  

BalticTravelnews.com: Vai bija brīdis, kad trūka motivācija turpināt ceļu augšup?

Arno Ter-Saakovs: Nē, tāda nebija, jo es zināju, ka gribu uzkāpt Everestā. Bija brīdis, kad izgāju no pēdējās nometnes, un jutu, ka man ir ļoti grūti. Izrādījās, ka neesmu pareizi nostiprinājis skābekļa masku. Kad to izdarīju, viss bija labi un sapratu, ka tiešām sasniegšu virsotni!

BalticTravelnews.com: Pastāstiet, kas bija Jūs grupa, gids, kā tajā nokļuvāt?

Arno Ter-Saakovs: Ekspedīcijas organizatori bija Krievijas profesionālākā kluba šajā jomā "7 virsotnes" pārstāvji, un grupu vadīja jau pieminētais gids Aleksandrs Abramovs. Īsts profesionālis! Šis klubs piedāvā doties kalnos visā pasaulē. Mūsu gids Everestā bija 10. reizi, šī viņam bija jubilejas pacelšanās reize. Ja Aleksandrs Abramovs kāps vēl nākamgad, tad viņš noteikti būs ceturtais cilvēks pasaulē, kurš visvairāk reizes uzkāpis Everestā. Interesanti, ka viņš Everestā virsotnē nokļuva tikai ar kādu piekto reizi, jo, kamēr bija jauns, viņa spēku sev par labu ceļā izmantoja pieredzējušie alpīnisti, un beigās viņam pašam pietrūka spēka virsotnei. Viņa rekomendācijas biju jau lasījis pirms Everestā kāpšanas, piemēram, ka visu vajag veikt ļoti lēni, jo spēki atjaunojas pamazām. Biju jau iepriekš pieredzējis, ka vienā dienā kalnā var iztērēt pārāk daudz spēka, kas tik ātri neatjaunojas... Mūsu grupā no 14 dalībniekiem līdz virsotnei pacēlās 12 cilvēki, bet divi līdz sedlienei – tāds bija arī viņu plāns.

BalticTravelnews.com: Kāds mantas vajadzēja nest līdzi no 5200 metru augstuma?

Arno Ter-Saakovs: Man bija līdzi pilnīgi viss vajadzīgais, nekas netrūka. Galvenais ir apģērbs, tikai pēc 7000 metru augstuma uzvilku kombinezonu. Man bija trīs termoveļas komplekti, kad devos uz virsotni, uzvilku vēl vienas kombinezona bikses. Mainīju dūraiņus pret pirkstaiņiem, lai varētu darboties ar virvi un saslēgu. Man bija silti.

BalticTravelnews.com: Ko Jūs ēdāt, kad sākāt jau kāpt augstāk par 7000 metriem?

Arno Ter-Saakovs: Sauso pārtiku, kaut kam pielēja ūdeni un iznāca putra vai zupa. To gatavoja šerpa. Man bija enerģijas batoniņi, enerģijas želejas. Protams, tualete ir brīvā dabā. Pirms došanās virsotnē iedzēru speciālu tableti, kas faktiski apstādina urinēšanas vajadzību. 8000 metru augstumā un tādā aukstumā nokārtoties būtu problemātiski.

BalticTravelnews.com: Ja kāds no Latvijas vēl izlemtu kāpt Everestā, ko Jūs viņam ieteiktu?

Arno Ter-Saakovs: Gatavoties! Manā skatījumā Everestā var uzkāpt jebkurš fiziski sagatavojies un vesels cilvēks. Nevajag būt supermenam, bet neviens saprātīgs cilvēks arī turp nedodas... Sievai sākotnēji biju apsolījis, ja viņa vēlēsies uzkāpt Everestā, es ar viņu turp došos otrreiz. Pēc atgriešanās teicu, ka nemūžam viņai to neļaušu! Tagad jau sāku pamazām pārdomāt...

BalticTravelnews.com: Vai uz šo ceļojumu skatījies arī kā tūrisma uzņēmuma vadītājs?

Arno Ter-Saakovs: Nedaudz. Es domāju, ka kāpšana Everestā turpināsies, jo katra valsts – Nepāla, Ķīna, kas izsniedz kāpējiem atļaujas, nopelna. Tur nodarbināti šerpas, virtuves strādnieki, cita veida palīgi – tā ir industrija. Uz mūsu 14 cilvēku grupu strādāja 39 cilvēku personāls. Jo vairāk palīgu, jo lielāka komanda, jo lielākas iespējas, ka kāpēji sasniegs Everesta virsotni. Nelaimes arī vairāk piemeklē grupas, kurās taupīts uz visu – viņi ēd sliktāk, dzīvo sliktākās teltīs, mazāk atpūšas utt.

BalticTravelnews.com: Kā Jūs šo sasniegumu plānojat izmantot Alida Tūrs popularizēšanai?

Arno Ter-Saakovs: Nekā. Tas ir ieguvums tikai sev! Kolēģi man ir uzdāvinājuši kalendāru ar fotogrāfijām no kāpiena Everestā, vēl jāuztaisa fotogrāfijas, domāju arī par filmas izveidi. Pārgājiena laikā negribējās neko fotografēt, filmēt, materiālus veidoju pēc nelielas atpūtas, sasildīšanās nometnēs. Visu fotografēju un filmēju ar telefonu. To glabāju kombinezonā, un viss darbojās labi. Virsotnē uznesu Latvijas, Armēnijas, Turkmenistānas, Alida Tūrs un sava otra uzņēmuma "Jūras inženierģeoloģija" karogu.

BalticTravelnews.com: Jums ir trīs bērni. Vai nav bažas, ka arī viņi aizrausies ar kalnos kāpšanu, riskēs ar dzīvību, ja jau tētis tā dara? Gribēs paveikt vēl vairāk, jums būs jāuztraucas...

Arno Ter-Saakovs: Tā varētu notikt, bet man ar bērniem kopš aktīvi sportoju, kāpju kalnos, ir daudz labāks kontakts. Ar viņiem kopā eju uz trenažieru zāli, braucam ar velosipēdiem. Ja arī viņi gribēs kāpt kalnos, es ceru, ka būšu labs skolotājs.

UZZIŅA

• Tūroperators "Alida Tūrs" organizē tiešos čarterreisus uz Antāliju, Krētas salu, Rodas salu, Korfu salu, Hurgadu, Šarm el Šeihu – strādā kopš 1996. gada.

• "Alida Tūrs" ietilpst 3 tiešās pārdošanas filiāles Rīgā, kā arī tās ceļojumus iespējams iegādāties arī tūrisma aģentūrās visā Latvijā un mājaslapā.

Everesta virsotni no Latvijas sasnieguši:

Arno Ter-Saakovs (2019. gada 23. maijā)

Olga Kotova (2012)

Vadims Prudņikovs (2012)

Ilgvars Pauls (1997)

Imants Zauls (1995)

Teodors Ķirsis (1995)

EKSPRESS JAUTĀJUMI & ATBILDES

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.

Citi raksti par šo tēmu:

24. novembris vēsturē: Vidzemes tūrisma asociācija šodien svin dzimšanas dienu (24.11.2017)

Jūrmalas Restorānu nedēļa aicina izbaudīt pasaules garšu daudzveidību jūras un dabas tuvumā (13.11.2024)

Ļauties rudens garšu modei Valmieras novada Restorānu nedēļā (01.11.2024)

Rīgas Zoodārzs Melno piektdienu pasludina par "Melnbalto piektdienu" (20.11.2024)

Aicinām pērļu medībās Ziemeļvidzemē! (21.11.2024)