"Tas ir kā gavēnis un laiks sev, vīriešu dzemdības." Nenojaušat, par
ko ir runa? Tā sava brīvā laika aizraušanos raksturo picēriju tīkla Čilli Pica personāla mācību koordinators Aleksis Daume.
Viņš jau septīto gadu ik brīvu brīdi dodas iekarot kārdinošākās
pasaules kalnu virsotnes, tāpēc Travelnews.lv devās uz sarunu, lai kaut
nedaudz iepazītu šādu dzīvesveidu.
Īpašu ierosinātāju vai pēkšņu
klikšķi kāpt kalnos Aleksis nevarētu nosaukt, taču atceras, ka tas bijis
sapnis jau kopš bērnības, kas, kā viņš pats saka, "piepildījies vien
krietnā briedumā". Jau domas līmenī vien sākumā sapratis, ka šāds hobijs
daudziem ir kā tāda neiespējamā misija un tas radījis vēl lielāku
izaicinājumu.
Reklāma
Kāpēc tieši kalni
Kalnos kāpšana ne
morāli, ne fiziski nav viegli izskaidrojama aizraušanās, jo prasa ļoti,
ļoti daudz spēka un tikpat daudz finansiālo līdzekļu. Sarunas laikā
sapratu, ka viss slēpjas šīs baudas filozofijā, tajā, ko šis process ar
visām tam piederošajām sekām atklāj pašā kāpējā un liek viņam saprast.
Ir
ļoti grūti vārdiski īsi un koncentrēti atklāt kalnos kāpšanas mērķus,
ieguvumus, iemeslus un pārējo, kamēr pats kaut reizi to neesi
piedzīvojis. Tomēr Aleksis uzskata, ka pats primārais izvēlē kaut kur
kāpt – augstums, vieta, tālums – ir atkarīgs no tā, cik labi cilvēks
sevi pazīst. Varonīgā doma pašā sākumā, "ka nu es kāpšu kalnos, tie mani
izmainīs un es kļūšu ļoti stiprs, spēcīgs raksturā" un tā tālāk, ir
mānīga. Patiesībā tā nemaz nav, un to saprot jau pirmajā reizē. Kalni
tikai atklāj, kas un kāds esi, un tas savukārt ļauj sevi līdz galam
iepazīt.
Ģimene ir samierinājusies un vēl vairāk
Runājot
par ģimenes attieksmi pret šo aizraušanos, jau atkal atklājas, ka
noderīgākā un vērtīgākā iesaistīšanās ir mājinieku atbalsts. Sākumā,
protams, ir bijis grūtāk saprasties ar sievu. Taču nu jau tieši tajā
slēpjas viņas skaistums - sapratnē, ka panikas un dusmu izvirdumi ir
bezjēdzīga spēku tērēšana. "Pēc daudzām jo daudzām sarunām par šo tēmu,
reiz norunājām, ka vienreiz dzīvē obligāti uzkāpsim kādā virsotnē kopā.
Pagājušogad tas beidzot arī notika, un abi pabijām Monblānā, Alpos. Bija
pienācis mirklis, kad arī sieva redzēja, ar ko esmu saslimis, pati uz
savas ādas pabaudīja kalnos kāpēju ekstrēma un baiļu sajūtu ... kaut
nedaudz, bet pabaudīja," atceras Aleksis. Jaunākais dēls, piemēram, esot
saslimis jau tagad, no stāstiem un fotogrāfijām vien – katru nedēļu
tiekot burtiski dīkts, lai tētis paņem viņu līdzi.
Vispirms jādomā par kājām un rokām
Temats
par ekipējumu un atribūtiku viennozīmīgi izrādās visplašākais. Atbildot
uz jautājumu par pašām primārajām lietām, kad esi pieņēmis lēmumu
doties "augšup", Aleksis īsi un skaidri nosaka: "Sākumā vienkārši vajag
daudz naudas, tikai tad var sākt domāt par pārējo."
Kad cilvēks
nonācis tik tālu, vispirms jādomā par kājām un rokām, tātad piemērotiem
zābakiem un cimdiem. Tam seko ķermeņa siltums – apģērbam vispirms jābūt
ūdens un vēja atgrūdošam, kura sildošais elements turklāt ir dūna.
Augstākos kalnos kāpjot, cilvēki zem visa tā papildus drošībai var vilkt
arī termoveļu. "Šai sakarā visprātīgāk ir apsēsties kopā ar kādu, kas
ir pieredzējis vai vēl labāk - kopā doties uz veikalu," padomu dod
Aleksis. Svarīga sadaļa ir drošības ekipējums – dzelkšņi kājām, ledus
cirtņi, virves, kas gan biežāk ir kolektīvs īpašums. Kalnos kāpēju
brilles no ārpuses ir necaurredzamas, vizuļo hameleona krāsās un ir ar
ļoti augstu UV aizsargfiltru.
Tikai pēc tam tiek domāts par
pārējiem aksesuāriem – mugursomām, traukiem, guļammaisiem, teltīm.
Pārējās lietas pats viņš dēvē par kalnu bižutēriju, piemēram,
lukturīšus, gaismas diodes, super vieglus metāla katliņus. Sevišķi
interesanti ir vērot, kā Aleksis rāda izmērus saliekamajai plītiņai,
kura sapakota nav lielāka par smaržu kārbiņu.
Nevienu lieku gramu
Tomēr
vienmēr paliek aktuāls fakts, ka kāpjot arvien augstāk katrs lieks
grams nomoka kāpēju un atņem spēkus. Lai ietaupītu kilogramus, pat zobu
birstes tiek lauztas uz pusēm. Izmantojot šo pieredzi, ir pat gadījies
izjokot kādu nepieredzējušu un mazliet kaitinošu grupas biedreni,
paslēpjot somā, piemēram, akmeni. Citkārt šī parādība tiek nests kā
upuris apzināti, lai tieši otrādi – iepriecinātu kādu, piemēram,
izvelkot no somas iebiezinātā piena bundžiņu vai Coca-Cola pudeli kā
sveicienu jubilejā. Bet par emocijām bagātāko Aleksis sauc mirkli pirms
virsotnes vai jau tikko to sasniedzot: "Tas ir fascinējoši un reizē
smieklīgi – pieauguši veči vienkārši stāv un raud. Ir svētki, taču nāk
neizskaidrojama "bimba"..."
Filozofija
Šis hobijs ir
ļoti bīstama lieta, varbūt arī tāpēc sabiedrībā tiek pietiekami
respektēts - pirmkārt, tā ir bīstama vide, otrkārt, notiek tādas
fizioloģiskas pārmaiņas, kuras laikus nepamanītas var būt letālas.
Neskatoties
uz to, Aleksis ir izvēlējies šādu dzīvesveidu par savējo: "Tas, ka tiec
apbalvots ar unikāliem cilvēkiem, dabu, ar piedzīvojumu kā tādu,
prevalē pār visām briesmām. Tie ir cilvēki tur blakus, kas sniedz
vislielāko motivāciju – milzīgā uzticēšanās, rūpes. Ikdienā viņos neko
tādu nevar pamanīt – kā čubinās, kas notiek slimību gadījumos, vājuma
brīžos. Protams, nenoliegšu, ka tas ir laiks sev, laiks, kad pamest un
aizbēgt no visa – atbildības, sievas, bērniem, darba." Tas kādam
iespējams skan nedaudz savtīgi, taču tai pat laikā ir jāuzņemas milzīga
atbildība par sevi pašu un jāapzinās, ka mājās gaida un ar tevi rēķinās
visi tie, no kuriem bēgi.
No mirdzuma acīs un prieka, ar kādu
Aleksis stāsta par šo kalnu pasauli, saprotu, ka tas viss ir tikai
niecīgs mazumiņš no sajūtu, emociju, ieguvumu un piedzīvojumu karuseļa.
Nobeigumā nonākam pie atziņas, ka svarīgākais ir, lai cilvēki nodarbojas
ar to, ko paši vēlas nodarboties. "Galvenais neapzagt sevi pašu, jo
vislielākais zaglis ir tas, kurš zog pats sev!" tā piedzīvojumu
meklētājs Aleksis Daume.
NEDĒĻAS LASĪTĀKAIS
