Sestdienas rītā Impro ceļotāju klubiņa telpa strauji pildās ar cilvēkiem, lai turpmākās trīs stundas nodotos Ķīnas valdzinājumam. Tomēr kā zivtiņas tīklā jau pavisam drīz viņus noķer arī pats stāstnieks – Impro gids Edgars Kuzmans.
Nenoliedzami Edgaram piemīt sirdssiltums un harizma, ar kuru viņš ļoti dabiski un nemanot ir apbūris publiku vēl pirms stāstījums nonācis pie pašas Ķīnas. Pozitīvais strāvojums telpā ir gandrīz vai sataustāms.
Reklāma
Arī starpbrīdī un vēl pēc pasākuma beigām, ceļotāji pie viņa burtiski līp kā magnētiņi. Un vēlāk Edgars pats atzīs, ka šāda atzinība viņam ir vislielākā balva.
"Es neko grūtāku, bet skaistāku nevaru iedomāties," Edgars saka par gida darbu. Patiesībā viņam tas nav darbs, bet "nežēlīgi skaists" hobijs, kurā viņš savu brīvo laiku izvēlas veltīt kādam citam. "Nežēlīgi" un "skaisti" var likt kopā vienā frāzē, viņš uzsver, jo viegla šī nodarbošanās nepavisam nav. Diezgan pamatoti rodas jautājums – kāpēc viņš to dara? Edgara atbilde ir vienkārša un reizē tik plaša – cilvēku dēļ. Pie cilvēkiem arī nemitīgi atgriezīsies mūsu saruna.
CEĻOJUMS IR JĀIZGARŠO
Cilvēkmīlestību Edgars atzīst par galveno gidam nepieciešamo īpašību, bez tās šajā darbā nav ko darīt. "Visu pārējo tu vari iemācīties," viņš ir pārliecināts. Faktu pārzināšana vēl nenodrošina to, ka kāds ir labs gids. Gidam ir jāprot ne tikai saprasties ar cilvēkiem, bet viņus patiešām uzklausīt un arī saprast, pieņemt katru, arī saliedēt un iepriecināt. Saraksts ir nebeidzams. "Tu esi mamma, tētis, tu esi psihologs, reizēm arī laulību konsultants, vajadzības gadījumā tu esi arī ārsts, tu esi vēsturnieks, mākslinieks, tu esi filozofs." Protams, ja gribi būt labs gids, viņš piebilst.
Informācijas sniegšana nav galvenais gida uzdevums, Edgars ir pārliecināts. Lai arī viņš pats atzīst, ka ir no tiem gidiem, kuram patīk runāt daudz, viņš nepārstāsta tikai sausus faktus, bet meklē kopsakarības un "lien dziļumā". Informācija ir jāsaprot, nevis jāiemācās, jo bez izpratnes tā ir nevērtīga. Sausus faktus viņš salīdzina ar matemātikas formulu, kas iekalta no galvas, taču bez saprašanas kad un kā tā lietojama. Kāda no tās gan jēga?
"Pats galvenais, man liekas, ir – es braucu, lai radītu vidi, lai viņu izceltu un lai viņu izgaršotu, lai radītu cilvēkiem emocijas un sajūtas, lai palīdzētu viņiem tās sajūtas noķert un tās emocijas izbaudīt. Tas ir primārais." Saviem ceļotājiem viņš uzdod jautājumus un mudina padomāt par to, ko viņi redz sev apkārt. Kā piemēru Edgars min kontrastiem bagāto Japānu. "Tev ir pasaules modernākā nācija, kas vēl joprojām brīvdienās staigā kimono, tautastērpos. Nevis tāpēc, ka tūrismam to vajag, bet tāpēc, ka viņiem tā patīk. Un tas ir tas kontrasts, kurš man liekas tik interesants." Un par šiem jautājumiem ir vērts aizdomāties, viņš ir pārliecināts. Taču katram pašam ir jāuzdod savi jautājumi un jāmeklē savas atbildes.
CEĻOJUMA MĒRĶIS IR PATS CEĻŠ
Ceļošana ir iespēja iemācīties "atvērt prātu" un pieņemt citādo – tas ir ceļojuma lielākais ieguvums. "Tu nebrauc uz otru pasaules galu mācīt viņiem dzīvot. Tu brauc paskatīties, kā viņi dzīvo un varbūt iemācīties kaut ko no tā. Ja tu neko neiemācies, arī tā ir mācība." Mums nav tiesību mācīt citiem dzīvot, viņš ir pārliecināts. "Tas ir sliktākais, ko var darīt – braukt uz otru pasaules galu un šausmināties. Nešausminies, priecājies!" Viņaprāt, dažādība, ir vērtība, ko pasaule neprot novērtēt. "Tas, par ko mēs visvairāk strīdamies, īstenībā ir pasaules lielākā vērtība – dažādība."
Ieminos par nepatikšanām, kas mēdz rasties ceļojot, taču Edgars tikai norausta plecus – tā ir normāla ceļojuma sastāvdaļa. Jā, to risināšana ir viens no iemesliem, kāpēc grupai ir gids. Viss, kas ceļojuma laikā notiek, arī negatīvais, ir neatņemama šī ceļa sastāvdaļa. Un ļoti iespējams, ka tā pat ir nepieciešama, viņš ir mazliet filozofē. "Man vienmēr ir licies, ka [ceļojumam] nav galamērķa, ceļš ir pats mērķis. Pats process ir tas mērķis ceļojumam. Līdz ar to viss, kas nāk tam līdzi, tās ir tādas dabīgas ceļa sastāvdaļas."
Ne vienmēr šo uzskatu pieņemt ir viegli. Ceļojuma laikā uz Kubu, puse grupas tikusi apzagta. Protams, tas vienmēr ir nepatīkami, viņš atzīst, taču arī šādā brīdī visu izšķir skatupunkts. Kad esi izdarījis visu, ko no savas puses vari izdarīt, atliek vien pieņemt notikušo – gan pašam, gan grupai. "Vienīgais, ko jūs varat izdarīt, ir sabojāt sev atlikušās dienas. Bet vai tas ir tā vērts?" viņš teicis ceļotājiem.
Edgars to papildina ar sev tuvo budisma filozofijas skatupunktu – nekas slikts jau patiesībā nav noticis, zaglis tikai sev ir karmu sabojājis, un varbūt nākamajā dzīvē pārdzims kā tārpiņš. Un vēl viņš ir iemācījis tikt galā ar mūsu pieķeršanos lietām, kas pēc Edgara domām ir viens no lielākajiem ciešanu cēloņiem. Pēc nelāgā gadījuma Kubā kopā ar grupu viesnīcā visu nakti dzēruši rumu un dziedājuši. Vietējie domājuši, ka latviešiem kādi svētki svinami un nākuši klāt runāties. Uzzinot patieso dzīru iemeslu, prom devušies stipri samulsuši.
DARI TĀ, LAI PAŠAM PATĪK
Ceļojumos, tāpat kā jebkurā citā situācijā, Edgars pieturas pie principa, kuram vienmēr bijis uzticīgs – darīt tā, lai pašam patiktu. Pievienojot tam klāt cilvēkmīlestību, atvērtību un prieku par to, ko tu dari, kādu pavisam noteikti izdosies uzrunāt. Tā ir Edgara pārliecība. Taču uzsvaru viņš liek uz to, ka šīm emocijām no gida puses ir jābūt patiesām.
Edgara patiesumu Impro ceļotāji, acīmredzot, novērtē, jo viņam ir izveidojies savs sekotāju pulciņš – ceļotāji, kas gatavi ar viņu braukt jebkur un braukt atkārtoti, arī astoņas reizes un vairāk. "Tā ir tik sildoša atbildības sajūta," Edgars smaidot saka, taču viņš apzinās, ka tā ir arī ļoti liela atbildība – ceļotājs ir izvēlējies viņam uzticēt savu brīvo laiku.
Lielu iespaidu uz Edgara uzskatiem un attieksmi pret cilvēkiem ir atstājis gads, kuru viņš pavadīja Ķīnā vēl pirms sadarbības ar Impro. Šis laiks iemācīja ne tikai pieņemt cilvēkus, bet arī viņus neiedalīt grupās – ne pēc tautības, ne vecuma. Oficiāli viņš brauca mācīties ķīniešu valodu, taču jau pirms aizbraukšanas zināja, ka šo iespēju ņems pretim kā dzīves skolu, kurā uzkrās dzīves pieredzi. Protams, arī valodu iemācījās. "Es tajā brīdī vienkārši neredzēju, ko es varu zaudēt," viņš saka, tāda iespēja bija jāizmanto. Tā gads tika pavadīts ārkārtīgi intensīvi – ceļojot, satiekot interesantus cilvēkus no visas pasaules, arī filmējoties kino epizodēs. Grāmatu varot sarakstīt par to vienu gadu un visu, kas tajā piedzīvots.
Un savā ziņā šis gads mainīja visu viņa dzīvi, mainīja uzskatus, iemācīja baudīt pasauli un mīlēt dažādību. "Mēs bijām kursā kādi 20 cilvēki no pilnīgi visas pasaules. Jaunākajai meitenei, šķiet, bija 18 gadu un vecākā bija sieviete, kurai bija pāri 60. Bet tajā brīdī mēs visi bijām pilnīgi līdzvērtīgi. Mēs bijām vienādā izejas pozīcijā. Nav runa par to, kuram dzīves pieredze lielāka, bet pēc būtības – mēs visi vienkārši bijām cilvēki. Un tad tu saproti, ka ir pilnīgi vienalga, kāda viņam ir tautība, kāds viņam ir vecums. Ir runa tikai par cilvēku – vai viņš ir foršs, vai viņš ir mazāk foršs, un tev nav ar viņu pa ceļam. Un viss."
Pie šāda principa viņš pieturas gan dzīvē, gan arī grupu ceļojumos. "Es esmu reāli redzējis, ka kalnā visaugstāk kopā ar mani uzkāpj nebūt ne jaunākais grupas pārstāvis, un ne vienmēr ir tā, ka vecākais ir gudrākais." Viņš vienmēr priecājas, ja grupā ir dažādu vecumu cilvēki, ja "var pie galda piesēsties cilvēki ar 30 gadu atšķirību, pacelt vienu un to pašu viskija pudeli un parunāties par lietām".
ROBEŽAS PASTĀV TIKAI CILVĒKA GALVĀ
Ķīnā Edgars joprojām jūtas kā otrajās mājās. Lai arī ir lietas, kuras viņu šajā valstī tracina, bez tās viņš nevar. "Uz Ķīnu es vienmēr vedu ar lielu prieku. Un arī ar lielu atbildību, tāpēc, ka cilvēkiem ir ļoti nepareizs un stereotipains iespaids par Ķīnu. Jo viņa ir tik dažāda. Tā ir vesela pasaules daļa. Un pateikt, kāda ir Ķīna, kādi ir ķīnieši, kāda ir ķīniešu virtuve, tas ir tāpat kā pateikt, kāds ir eiropietis, un kāda ir eiropiešu virtuve."
Papildus Ķīnai, Edgars vislabāk jūtas Kanādā, Aļaskā, Islandē un Japānā. "Es nevaru teikt, ka esmu baigais ziemeļvalstu fans, nu, tā nav," viņš saka. Taču šajās valstīs viņu piesaista kas cits: "Tur vairāk kā citur pasaulē, man liekas, cilvēkam nedod iespēju aizmirst to, ka tu te esi ciemos. Un līdz ar to ir jāmāk uzvesties. Daba atnāks un paņems to, kas viņai pieder. Un viss. Un to tu nedrīksti aizmirst."
Japāna prasa iedziļināšanos, kas ir viena no lietām, kas Edgaram īpaši patīk ceļojumos. Šī valsts, kur cieši blakus pastāv vēsturiskas tradīcijas un modernais, nav viegls galamērķis, bet tieši tāpēc tā ir interesanta. Tikmēr Islande saista ar ķeltu kultūru, kura Edgaru fascinējusi kopš bērnības. Islandē viņš šo ķeltu vēsturi sajūt dzīvāk nekā citās ķeltu zemēs, vēsture tur joprojām ir dzīva, un cilvēki joprojām prot atpazīt rūnas. Tikmēr Kanāda un Aļaska pievelk ar to, ka "tur vienkārši ir skaisti", un daba tur ir tīra. "Kas man nepatīk daudzās vietās, tajā pašā manā mīļajā Ķīnā, man ļoti nepatīk, ka cilvēks kaut kādam dabas objektam uztaisa apkārt žogu, paprasa par to 10 dolāru ieejas maksu un tā tālāk. Man šausmīgi nepatīk tas, ka dabu pataisa par zooloģisko dārzu." Un šajās vietās tādas sajūtas nav.
Edgaram vispār ļoti nepatīk valstu robežas. Kur iespējams, viņš tām pāri iet kājām. "Tāpēc, ka tajā brīdī es pats sev kārtējo reizi atgādinu, cik tas ir fiktīvs veidojums." Arī ceļojumus viņš nedala pa valstīm, jo pasaule ir viena, un tā ir apaļa. Tajā atkārtojas simboli, ko ir vērts atklāt un sasaistīt, un valstu robežas ir tikai cilvēka izdomātas. Ceļojums uz jebkuru vietu ir viens un tas pats pasaules izziņas process, tā ir arī tāda "viegla filozofēšana par pasauli". Šo procesu Edgars salīdzina ar bērniem labi zināmo nodarbi – savilkt cipariņus, lai izveidotu attēlu. Un to viņš šobrīd dara – velk svītriņas pa pasauli. "Un jo es vairāk esmu savilcis, jo vairāk es saprotu, ka, ui, cik vēl ir daudz ko vilkt! Un ka tā bilde ir daudz lielāka, nekā tu iedomājies, ka viņa nebeidzas pie 10. Un arī ne pie tā, cik pasaulē valstu."
HALTŪRĒT NEMĀK
Mūsu saruna nemitīgi atgriežas pie cilvēkiem. Cilvēki ir primārais iemesls, kāpēc Edgars vada grupas, un viņš ļoti nopietni uztver savu atbildību pret ceļotājiem. "Tu realizē cilvēku sapņus. Viņš to ir izsapņojis, un tagad viņš to ir uzticējis tavās rokās. Skaisti, nenormāli skaisti!" Un ceļojumam viņš pieiet no sirds, to nemitīgi papildina, katrā valstī uz vietas meklē iespējas parādīt ko vairāk nekā ierakstīts plānā. Edgars nevar iedomāties sevi ceļojuma laikā guļam viesnīcā un atpūšamies. Haltūrēt arī viņš nemāk. Tāpēc ceļojums viņam ir negulētas naktis un nemitīgi meklējumi, sarunas ar vietējiem. Tā ir atbildība pret cilvēkiem, kuriem šis ceļojums varbūt ir sen izsapņots sapnis.
Edgars necieš "copy/paste" darba stilu – bezpersonisku, vienmuļu atkārtošanu. "Nevajag darīt lietas, kuras nerada nekādu prieku ne tev, ne citiem. Tad, kad man tas kaut kādu apsvērumu dēļ sāks likties grūti, tad es to vairs nedarīšu," viņš saka. Šo kritēriju viņš pats sev noteicis jau uzsākot sadarbību ar Impro.
Ideālā ceļojuma un sapņu zemes Edgaram nav. Visa pasaule ir tā vērta, lai to redzētu, un visa pasaule viņam patīk tāda, kāda tā ir. Un viņa pārliecība ir, ka viss nepieciešamais pats mūs atrod. "Visas lietas atnāk pie tevis dzīvē, tev viņas nav jāmeklē. Tevi atradīs pareizās filmas, pareizās grāmatas tevi atradīs, pareizie cilvēki tevi atradīs. Un tieši pēc tāda paša principa es arī turos – ka mani atradīs arī pareizie braucieni."
KATRS CEĻOJUMS IR KĀ MAZA DZĪVĪTE
Svarīgākais ceļojot ir atvērtība – gan pašam, gan ceļotājiem. "Kā tu sevi noskaņo, tā tu arī jūties," Edgars ir pārliecināts. "Jo tu būsi atvērtāks pret garšām, smaržām, krāsām, cilvēkiem un tā tālāk, jo labāks tas brauciens būs izdevies. Jo tu vairāk būvēsi barjeras, jo grūtāk būs tev pie kaut kā tikt, un kaut kam tikt pie tevis."
Katram ceļojumiem viņš pieiet no sirds. Un, ja ir sajūta, ka tas bijis piepildīts un īpašs, Edgars to pašu maršrutu vairs nevada. "Tā mana pieeja lietām, tā filozofija ir tāda, ka katrs braucieniņš ir maza dzīve, jo viņš otrreiz tāds nenotiks. Nebūs ne tāds brauciens, ne tādi laika apstākļi, ne tādi cilvēki tev apkārt. Līdz ar to, ja es jūtu, ka tajā mazajā dzīvītē pēc labākās sirdsapziņas viss ir izdarīts, un brauciens ir bijis spilgts un piepildīts... nu, tad viss, viņš ir piepildīts. Tā burciņa ir pilna. Tad viņa ir jāaizskrūvē un jāliek iekšā skapī pie foršo atmiņu ievārījumu krājumiem."
Taču tas, lai ceļojums izdotos, nav atkarīgs no gida vien. Sapulces pirms ceļojumiem Edgars sāk nevis ar to, kas jāvelk mugurā, bet aicina ceļotājus vispirms būt labiem komandas biedriem. "Nosacīti man ir uzticēta braucienā tā kapteiņa loma, bet šis nav individuālais sporta veids, un te ir kā hokejā – ja mēs piespēlēsim viens otram, ja mēs kā grupa saspēlēsimies, tad arī būs labs rezultāts." Otra lieta, ko viņš ceļotājiem atgādina, ir tas, ka viņi visi ir daļa no maršruta un līdzatbildīgi tā norisē – ar savām sajūtām un skatījumu, ar cilvēcisko strāvojumu, kas nenoliedzami parādās. Tas viss kopā veido braucienu. Un tikai no pašiem ceļotājiem ir atkarīgs, vai viņi spēs to izbaudīt.
NEDĒĻAS LASĪTĀKAIS
