Neskatoties uz to, ka mūsu sarunas laikā jau pienācis vakars, mana sarunas biedre, Impro gide Jana Iesalniece, joprojām dzirksteļo stāstot gan par labiem, gan ne tik labiem ceļojumu piedzīvojumiem. Viņas aizrautīgais stāstījums un pozitīvais skatījums uz dzīvi pavisam nemanot mani ir ievilcis ceļojumu pasaulē gluži kā kādreiz bērnības pasaku grāmatā.
Janas apņēmību un drosmi, ko no viņas prasīja sapņa kļūt par gidi piepildīšana, var tikai apbrīnot. Vēl pat nezinot, cik šis darbs viegls vai grūts, vien sajūtot, ka tas varētu būt "traki forši", un viņa gribētu to pamēģināt, Jana divus gadus veltīja angļu valodas apguvei – gan tepat Latvijā, gan gadu pavadot Londonā. Tas viss ar mērķi doties pasaulē un to apskatīt pašai. Jo bez angļu valodas zināšanām viņai varēja piedāvāt vien "vizināties pa Latviju" – bet tas Janai bija pārāk zems mērķis. Pēc divu gadu smaga darba un stāšanās pretim izmisuma brīžiem, viņa savu mērķi sasniedza! Šobrīd ir būts gan Āfrikā, gan sniegotu kalnu virsotnēs, ir izstaigāti tropu lietus meži, arī piedzīvota augstuma slimība un ar to saistītais skābekļa bads. Viņa ir izbaudījusi fantastiskās pasaules krāsas un, kas viņai kā audiāliķim ir vēl svarīgāk, pasaules skaņas.
Reklāma
Pirmo reizi Jana ceļoja uz Vāciju kopā ar vīru, kāzu ceļojumā. Jau toreiz gida darbs viņu burtiski apbūris. Nākamajā reizē, ceļojumā uz Norvēģiju, doma, ka arī viņa to varētu darīt, turpināja urdīt pavisam nopietni. Skolotāja pēc profesijas, Jana tomēr nesajuta aicinājumu strādāt skolā, tāpēc jaundzimusī doma pamēģināt gida darbu nāca tieši laikā.
Šobrīd viņa ir pārliecināta, ka jāņem pretim tas, ko dzīve tev dod, un jāļauj piedzīvojumam notikt. Galvenais ir svešā zemē nemeklēt līdzības ar savu ierasto vidi, bet priecāties par atšķirīgo. "Baudi!" skan Janas padoms
KATRS CEĻOJUMS IR CITĀDS
"Gida darbs, tas ir tāds stils un dzīvesveids, tavas esamības rokraksts," Jana saka. Taču viņa atzīst, ka bez labas komandas gids nekādi nevar iztikt. Vislielāko paldies Jana saka savai mammai, kura ļāvusi viņai doties tur, kur sauc sirds, un pasaules apceļojumu laikā pieskatījusi viņas bērnus. Pārējā gida komanda ir lieliski vietēji gidi, kuri ir neatsverams palīgs svešā zemē, un uzticami šoferīši, kuri izvedīs no vistrakākajām situācijām. "Atliek tikai nesastrādāties!" Jana saka, atliek vien kādam sākt "bīdīt savas ambīcijas", lai tiktu sabojāts viss ceļojums. Tāpēc komandas darbs ir īpaši svarīgs. Jana atzīst, ka arī ar ceļotājiem viņai ir paveicies. Te gan viņa piesit trīsreiz pie koka galda un pēc islandiešu paražas saka "7-9-13". Ko tas nozīmē? Nav ne jausmas! "Viņi ir māņticīgi – ar saviem elfiem un gariem," Jana smaidot saka par islandiešiem, katram jau vajagot kaut ko, pie kā pieķerties.
Ceļojumos viņa cenšas priecāties par visu, ko redz, gluži kā bērns – iet visur kopā ar grupu un apskatīt visu, kaut arī jau vairākreiz šajā vietā būts. "Gids ir radošais cilvēks – viņš nevar aizbraukt divreiz vienādi," Jana saka, tāpēc viņa vienmēr fotografē savus ceļojumus. Viņas ceļotāji reizēm ir neizpratnē un prasa: "Kā, atkal tu fotografē?" "Nu, bet, protams!" Jana nešaubīgi atbild. Bilžu viņai ir tūkstošiem, taču katra citāda. "Aizbraucot uz to pašu vietu, es to bildi redzu pavisam savādāku – tur ir cits mākonis, cits saulriets. Un pēc tam es pašķiru, paskatos. Tas ir kā bērnudārzā – kā tie bērni aug, tā arī tās vietas attīstās. Un tu vari tikai pabrīnīties, kā tas ir. Kaut kas izcirsts, vai kaut kas uzbūvēts."
NEVIENS KOFERIS PAR SMAGU
Ar ceļošanu saslimst, un tad neatgriezeniski! "Es esmu Strēlniece, un Strēlnieki ir ceļotāji," Jana smaidot uzstāda tādu kā pozitīvo diagnozi. "Gidam nedrīkst būt neviens koferis par smagu, neviens ceļš par grubuļainu, un neviens pārlidojums par garu. Ja tas tā tomēr ir, tad tu nevari būt gids," Jana ir pārliecināta, jo reizēm pat pēc nogurdinoša 14 stundu lidojuma uzreiz ir jāvada ekskursija. Ar smaidu viņa stāsta par piedzīvotu augstuma slimību Peru, kad 4,5 tūkstošu metru augstumā no retinātā gaisa trūkst elpa. "Tur ir kapitāls skābekļa bads! Un noteikumi ir kādi – kad tu piedzīvo augstuma slimību, tad tev jāizvairās no ātras iešanas, no skaļas runāšanas. Bet man ir visu laiku jārunā pastiprināti skaļi, jātulko, jāsasauc! Un tad sāk sirds klapēt, elpa trūkst, tu jau paliec ļengans – bet tev jau nav variantu! Tev ir jābūt grupas priekšā, tu esi paraugs." Jana smej, ka pa vidu visam tam vēl ir ceļotājiem jāiestāsta, ka tas taču ir tik forši! Kur Latvijā ko tādu var piedzīvot? Pie mums ir vieni līdzenumi vien! Un tad tas ir piedzīvojums visiem – uzliek ceļotājs skābekļa masku un bildējas piemiņai.
Gan ceļotājam, gan gidam ir jādodas ceļā ar vienu un to pašu sajūtu. "Ir jābrauc ar to pārsteiguma meklējumu, ar atklāšanas vēlmi, ka es gribu ieraudzīt kaut ko tādu, ko es neredzu katru dienu. Arī es kā gide vienmēr gribu ieraudzīt kaut ko jaunu. Ja tu pazaudē to, tad kā tu aizrausi 30 cilvēkus?"
Neviens no viņas kolēģiem nebrauc ceļojumos ar rutīnas sajūtu, Jana ir pārliecināta. Vispirms jau tas, protams, ir darbs, tā ir atbildība, kuru ne uz mirkli nedrīkst aizmirst. "Bet, ja tu nemāki tai darba sajūtai pielikt emocijas klāt, tad rezultāta nebūs. Gandarījumu iedod tas, ka pēc brauciena tev pienāk cilvēks klāt un saka: "Kur vēl tu brauc? Es gribu ar tevi vēl kaut kur aizbraukt!" Un to gandarījumu tev nekāda alga neiedos!"
GIDA DARBS, TĀ IR ENERĢIJAS APMAIŅA
"Man draugi saka tā: "Tev jau forši – tu tikai ceļo, un tev par to vēl piemaksā!"." Jana sirsnīgi smejas par šādu pārliecību, jo gida darbs pavisam bez garoziņas var šķist tikai tam, kurš pats to nav pamēģinājis. "Mana atbilde tagad ir standarts: aizbrauc un novadi vienu braucienu. Vienu. Tur sēž 30 cilvēki, kuri tev "galvu nokodīs", ja tu kaut ko neizdarīsi," viņa smaidot saka. Taču vēl vairāk viņu motivē lielā atbildība – to Jana sajūt pavisam skaidri. "Cilvēks, kas man sēž tajā autobusā, šim konkrētajam ceļojumam, iespējams, ir krājis naudiņu divus, trīs vai pat četrus gadus, tā ir viņa sapņu zeme. Un es aizbraukšu nohaltūrēt? Nē! Tad es eju pensijā." Gida atbildība ir ne tikai aizvest ceļotājus no apskates objekta A līdz objektam B, bet dot arī pievienoto vērtību – emocijas, sajūtas. Tās ir lietas, ko arī viņa pati vislabāk atceras no braucieniem. "Jo mēs visi uzbraucam vienā kalnā, bet, kad nokāpjam lejā, viņi katrs stāsta kaut ko citu! Viens stāsta, ka basām kājām staigājis pa zāli, un tā zāle bija auksta – tas ir kinestētiķis. Viens ir dzirdējis kaut kādu tur dzeguzi kūkojam – tas ir simtprocentīgs audiāliķis, kuru ir maz. Un viens ir vizuāliķis, kurš tev stāsta, kādas bija debesis, zaļa zāle un zils ezers. Viņš visu ir redzējis! Un tur ir tā pievienotā vērtība, tur ir tas fīlings, tās sajūtas," viņa aizrautīgi stāsta.
Braucot ceļojumā pirmo reizi, Jana vienmēr pieraksta, kas viņu pašu pārsteidzis, jo ir gandrīz droši, ka arī citiem tas radīs pārsteigumu – vienam krāsas, vienam skaņas, bet katram būs kādas emocijas. Viņas ceļojumu materiāli ir pilni ar šādām piezīmēm! "Un tad ar to es varu operēt un spēlēties nākamajā reizē," viņa atklāj profesionālu viltību.
Gida darbs viennozīmīgi ir enerģijas apmaiņa, ne tikai došana. Jana to salīdzina ar Taizemes masāžas filozofisko pusi, ko īsti tajiešu masieri apgūst tempļos. "Arī gida darbu es redzu kā tādu – nu, tas nav neatgriezenisks process. Gids bagātinās arī no saviem ceļotājiem," viņa saka un jau atkal sit pie koka galda, nosakot islandiešu "7-9-13", jo viņa savu ceļošanas pieredzi kopumā uzskata par ļoti veiksmīgu. Ir satikti ceļotāji, no kuriem arī viņa pati var mācīties, lieliski cilvēki, kuri kļuvuši par draugiem arī ārpus braucieniem, cilvēki, kas ir gatavi ar viņu kopā braukt pat sešas reizes un vairāk. Viennozīmīgi viņai ir veicies arī satikt lieliskus sadarbības partnerus, kuriem var uzticēties. Un tas ir svarīgi, jo ne vienmēr viss norit gludi, apstākļi katru reizi ir citi, taču gidam tāpēc vienmēr līdzi ir varianti B un C, kā arī gados krātā pieredze, lai veiksmīgi izietu no jebkuras situācijas.
"Profesijas, kas gida darbā savienojas, ir skolotāja, noteikti psihologa, arī mazliet aktiera," Jana saka un piebilst, ka viņas iegūtā pedagoga izglītība šajā darbā ļoti noder – viņa liek lietā dažādas informācijas pasniegšanas metodikas gudrības, nolasa grupas noskaņojumu un gatavību vienai vai otrai tēmai konkrētajā brīdī, kas ir svarīgi, lai padarītu ceļotājiem brauciena pieredzi maksimāli baudāmu.
"Gida profesiju nevar iemācīties, ar to ir jāpiedzimst. Viennozīmīgi," Jana ir pārliecināta. Uztrenēt jau var visu, ja no bērnības cītīgi tam gatavojas, taču īstenas gida īpašības un prasmes iemācīties nevar, ja tās cilvēkam nepiemīt.
KATRĀ SITUĀCIJĀ IR MĀCĪBA
Nav vienas valsts vai pat reģiona, kurš Janai būtu tuvāks par citu. "Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas pieņem vidi un vietu, un cilvēkus, uz kurieni es aizbraucu. Jo tu vairāk māki pieņemt un saprast, jo vairāk tu pats sevi bagātini. Tu jau brauc paskatīties, kā tur ir. Bet, ja tu aizbrauc ar pretenzijām, ka tev kaut kas nepatīk, tātad tu negribi līdz galam to izgaršot." Situācijas ir vienkārši jāpieņem, Jana ir pārliecināta, nedrīkst salīdzināt vai mēģināt kaut ko pārveidot. "Ir jāmāk priecāties par to, ka situācijas atšķiras no tām, kas ir pierastas. Ir jāmāk priecāties par to, kāda ir tā vide, uz kuru tu brauc." Un ir jāmāk atslēgties no ikdienas, viņa piebilst, tā ir jāatstāj mājās. Telefons? Izslēdz to un ieliec čemodānā! Ieslēgsi atgriežoties Latvijā.
Uz pasauli skatīties pozitīvi Janai liek arī pārliecība, ka katrā situācijā ir kāda mācība. "Es to visu, tos cilvēkus, tās situācijas, uztveru kā mācību – kāpēc man tas bija jāredz, kāpēc man tas bija jādzird, kāpēc man tas bija jāpiedzīvo. Tas fantastiskais saulriets vai tās kolosālās sakritības, vai kādi apstākļi – es to visu uztveru tā, ka man tas bija vajadzīgs. Un, ja es nemācēju saprast šoreiz, kāpēc, ko man ar to gribēja pateikt, es sapratīšu nākošreiz!" Nejaušību nav, viņa ir pārliecināta, visas ir tikai likumsakarības. "Jo mēs kļūstam pieredzes bagātāki, mēs sākam to visu uztvert un mākam nolasīt."
Atšķirīgo var saprast tikai to izbaudot, liekot pasauli kā puzli – pa gabaliņam vien. "Kamēr es neesmu pati tos Amazones džungļus pirmo reizi izbridusi, es taču nevaru stādīties priekšā, kāds ir tas mitrais tropu klimats, saunas efekts. Liānas! Kāds ir tuksnesis, ka viņš nav bez zaļuma – atliek uzlīt lietum, un daudzos tuksnešos lietus līst, un tad viņš sazaļo vienos pasakainos skaistos ziedos! Vai tas ir uz dienu, vai tas ir uz divām nedēļām, tā ir cita lieta." Cilvēkus un viņu uzskatus maina arī tas, ka viņi redz, kā citi cilvēki dzīvo, redz, ka var veiksmīgi iztikt bez lietām, kuras mēs savā ikdienā uztveram par pašsaprotamām. "Un tu sāc domāt – varbūt man arī nemaz neiet tik slikti! Tas ļoti maina uzskatus."
CILVĒKI VISUR IR VIENĀDI
Jana no saviem ceļojumiem ir paņēmusi daudz laba un gaiša, daudz atklāsmju, galvenokārt, par cilvēkiem. "Cilvēki visā pasaulē ir līdzīgi – viņi vienādi mīl, skauž, priecājas, bēdājas, mēs visi esam ar emociju gammu. Kas kuram vairāk, tas jau ir cits." Vispārināt kāda reģiona cilvēkus nedrīkst, par to viņa ir pārliecināta, jo arī Latvijā viens ir čaklāks, viens slinkāks, tāpat arī tādā Peru vai Namībijā. "Tās vienkārši ir cilvēciskās īpašības," viņa piebilst, bet tas neraksturo visu reģionu.
Ir svarīgi ceļojumos turēt acis un sirdi vaļā. Pēc gada, kas pavadīts Lielbritānijā mācoties angļu valodu un dodoties izbraucienos pa valsti, Jana bija pilnīgā sajūsmā par Londonu un Britu salām kopumā – brauc kur gribi, viss tik skaisti! "Bet tad es aizbraucu uz Riodežaneiro!" iespīdas Janas acis. Šo pilsētu viņa raksturo kā kaut ko "ārpus pasaulīgu". "Vienā Riodežaneiro, vienā pilsētā, tur ir daba, tur ir kalni, tur ir lagūnas, tur ir ezeri. Vienā pilsētā tur ir pludmales, tur ir ielejas, tur ir skaisti cilvēki, kolosāla kultūra. Tur ir dabas un cilvēku tāda saskaņa, tāds mikslis! Rio, tas ir kaut kas tik sulīgs, kaut kas tik krāsains, kaut kas tik garšīgs! Tas ir jāredz vairākas reizes," Jana burtiski staro. Londonas klasiku un Riodežaneiro "garšu" nevar salīdzināt, arī nevajag, Jana apgalvo ar lielu pārliecību, katra no šīm pilsētām ir jābauda tāda, kāda tā ir.
Jau nākamajā dienā pēc mūsu sarunas, Jana dodas uz Londonu apciemot ģimeni. Tomēr arī tur viņa sēdīsies mašīnā un ceļos pa valsti. "Ceļošanas nekad nepietiek, tad es nebūtu gids," viņa apgalvo. Ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi kopš Jana vada grupas, un joprojām viņa ir pilnīgā sajūsmā par savu darbu. "Ļoti skaista profesija! Ja to var darīt, tad tas ir jānovērtē." Grūtākais ir spert pirmo soli un uzdrošināties domāt, ka es taču arī to varu darīt! Šobrīd viņa sevi vairs nevar iedomāties bez ceļošanas. Kad ir bijis ilgāks laiks brīvs, Jana atkal raujas uz darbu. "Nu, tā es gribu strādāt! Vai var būt vēl laimīgāks cilvēks? Novēlu katram tā gribēt savu darbu darīt. Kad tu gribi ar katru šūnu!"
NEDĒĻAS LASĪTĀKAIS
.jpg "Liepājas skaņas Rundāles pilī Bauskas TIC")
