Lai cik neticami tas nebūtu, uz zemeslodes ir atrodamas dažas vietas, kur dzīve joprojām rit kā akmens laikmetā, kur cilvēki vēl dzīvo ciltīs, pilnīgā saskaņā ar dabu. Vietas, kur baltais cilvēks nav spēris kāju, kur neko nav dzirdējuši par tādām lietām kā nauda, valsts, elektrība un daudzām citām; kur joprojām nepazīst pat dzelzi, bet lidmašīnas debesīs vietējie šamaņi uzskata par mistiskiem putniem. Viena no šādām vietām ir Jaungvinejas sala, kur pirms dažiem gadiem kopā ar pirmo un pagaidām vienīgo Latvijas ceļotāju grupu pabija arī Impro gids, nenogurdināms ceļotājs un stāstnieks Raitis Strautiņš.
Jaungvineja ar platību 786 000 km² (vairāk nekā ducis Latviju) ir pasaules otrā lielākā sala. Pastāv pamatots uzskats, ka reiz tā bijusi vienota ar Austrāliju, Torresa šaurums, kas tās atdala, izveidojies pēc pēdējā ledus laikmeta radītajiem plūdiem. Salu horizontāli šķērso augstu kalnu grēdas pat ar ekvatoriālajiem ledājiem, bet vertikāli pa vidu gandrīz taisnā līnijā novilkta robeža starp divām valstīm. Salas rietumdaļa, kas bijusi Holandes kolonija, tagad piederīga Indonēzijai, bet Austrumdaļa, bijusī Austrālijas kolonija, tagad ir neatkarīga valsts Papua Jaungvineja.
Reklāma
Salas pamatiedzīvotāji papuasi ir tuvākie radinieki netālā kontinenta aborigēniem – tumšādaini, negroīdā tipa neliela auguma ļaudis. Vārds "papuass" cēlies no malajiešu pua-pua – sprogains. Papuasiem raksturīgi sprogaini mati un pat ķermeņa apmatojums dabiski kārtojas glītos pušķīšos. Salā nav nekādu vērā ņemamu derīgo izrakteņu vai citu iekārojamu dabas resursu, un šis apstāklis vēsturiski ir bijis galvenais iemesls, kādēļ neviena nācija vai lielā korporācija nav tiekusies salu apgūt un “civilizēt”, tādējādi pasargājot vietējos iedzīvotājus un viņu dzīvi sentēvu tradīciju garā. Turklāt iekļūšana salas vidienē baltajiem cilvēkiem būtu ļoti grūts, dārgs un bīstams pasākums. Runas par vietējo cilšu kareivīgumu un piekoptajām kanibālisma tradīcijām nav nekāds mīts; iespējams, ka ir bijuši dēkaiņi, kas riskējuši doties vidienes dziļumos, taču atpakaļ nav atgriezušies un ziņu par viņiem vairs nav. Mūsdienās mazliet iepazītas ir ciltis, kas tuvāk uzbrūkošajai civilizācijai – dani, jali, lani, korovai, simbu un citas, taču liela daļa salas vidienes joprojām ir pilnīgs “baltais plankums”. Jaungvinejas kontūra atgādina dinozauru, un puslīdz jokojot tiek teikts, ka nebūtu brīnums, ja salā atrastu pat tos. Pēdējos gados ir parādījušās dažas tūrisma firmas, kas piedāvā noorganizēt piedzīvojumu ekspedīcijas uz šo mežonīgo planētas nostūri.
Arī latviešu grupiņas ceļojums bijis izaicinājumu pilns. Jau sākot ar mūsu cilvēkiem ne vienmēr loģiskām un saprotamām birokrātiskām formalitātēm, loģistikas izaicinājumiem, atceltiem avioreisiem, pazudušu bagāžu... Kā ceļojuma “nagla” bija paredzēts trīs dienu ilgs pārgājiens pa Balienas ieleju – tādu kā “pārejas zonu” salas vidienes kalnos, kur 21.gadsimts pamazām saskaras ar akmens laikmetu. Pārgājiens no vietējo organizatoru puses tika pieteikts kā “nelielas grūtības pakāpes gājiens pa ieleju, apmeklējot autentiskus vietējos ciematus”. Realitātē tās izrādījušās šauras, dubļainas, akmeņainas kalnu takas, būtiski kāpumi un kritumi, pat vairāku strauju upju forsēšana. Nakšņošana, protams, bija vairāk kā pieticīgos apstākļos – zaru būdās uz zemes. Taču visa grupa, kuras sastāvā bija arī vairāki cienījama gadagājuma ceļotāji, ar šo pārbaudījumu veiksmīgi tika galā. Nākamie pārsteigumi un arī šokējoši momenti gaidīja vietējo cilšu ciemos.
Lai arī no pirmā acu uzmetiena Jaungvinejas daba šķiet tropiski krāšņa un bagātīga, ēšanai uz izdzīvošanai derīgu lietu tur faktiski ir maz. Medījamu dzīvnieku gandrīz nav, pārsvarā ir tikai zivis putni, abinieki, vērtīgākie dzīvnieki ir cūkas, kuras saliniekiem izdevies daļēji pieradināt, un strausiem līdzīgi putni kazuāri, kuru spalvas, knābi, nagus izmanto rotām, kājas – ieročiem, bet pārējo – apēd. Papuasu iztikas pamatā ir saldie kartupeļi jeb batātes, un daži citi dārzeņi un augļi. Cūkas gaļa ir liela vērtība, un tiek ēsta svētku gadījumos. Ēdamo resursu nabadzība sniedz arī praktisku izskaidrojumu eiropiešiem tik šokējošajai kanibālisma tradīcijai, kad uzvarētie ienaidnieki no kaimiņu ciltīm (un arī pa kādam baltajam dēkainim un misionāram) tika vienkārši apēsti. Akmens laikmeta ļaudis uz dzīvi raugās tieši un primitīvi, un viņu ticība, ka tādējādi tiek iegūts ienaidnieka spēks, nav uztverama tikai metaforiskā nozīmē. Katram zēnam, lai tiktu pilntiesīgi ieskaitīts vīra kārtā bijis jāpaveic tieši tas – jānogalina un jānogaršo pretinieks. Mūsdienās kanibālisms oficiāli vairs nepastāvot, bet ciemojoties tur uz vietas, Raitim Strautiņam bija radies mazliet citāds iespaids, līdzīgs kā anekdotē “nē mums kanibālu nav … pēdējo pagājušonedēļ apēdām”. Jo, kā jau minēts, pašās vidienes dzīlēs neviens īsti nav bijis, un nezina, kas tur notiek …
Dzīves apstākļi ir visai skarbi – trūcīga pārtika, atrašanās ārā jebkādos laika apstākļos, medicīnas neesamība, apdraudējumi no kaimiņu ciltīm – tā visa rezultātā cilvēki ilgi nedzīvo. Taču atbildēt uz jautājumu par savu vecumu viņi vienalga nespētu, jo vienkārši to nezin. Jaungvinejas vidienes klimatā nav pat izteiktu gada laiku, kas varētu kalpot par kaut kādu atskaites punktu – dzīve vienkārši iet uz priekšu. Vidusmēra cilšu iedzīvotāja pasaules apziņa izbeidzas līdz ar viņa cilts teritoriju – viņš zina, ka tālāk iet nedrīkst, ja negrib pats kļūt kādam par pusdienām, bet tas arī viss. Nojausmas, ka pastāv nācijas, valstis, kontinenti, no viņiem kardināli atšķirīgi cilvēki, un citas neaptverami sarežģītas lietas, viņiem nav nekādas.
Arī naudu kā preču maiņas līdzekli tikai nesen sāk iepazīt dažu civilizācijai tuvāko ciemu iedzīvotāji. Tradicionāli ciematnieki dzīvo naturālās saimniecības modelī, un viņu vērtīgākā “valūta” ir cūkas. Par kuru, piemēram, var nopirkt sievu. Arī gadījumos, kad tiek konstatēts, modernās pasaules valodā runājot, laulības pārkāpšanas gadījums, cilts padome lemj par sodu, un visbiežāk tad vainīgajam par labu cietušajam jāšķiras no noteikta cūku skaita.
Briesmīgākā papuasu tradīcija (nu varbūt izņemot iepriekš minēto kanibālismu) ir šāda – nomirstot kādam ģimenes loceklim, kādai no sērojošajām ģimenes sievietēm ir jānocērt sev rokas pirksts vai tā falanga. Neaptverami un šausminoši. Raitis Strautiņš stāsta, ka kādā džungļu ciemā latvieši sastapuši vecenīti, kurai vienai rokai bija palicis tikai īkšķis, otrai trūka divu pirkstu.
Nu bet tagad, nobeigumā, par ko amizantāku. Pasauli jau apceļojuši iespaidīgi fotoattēli ar salas vīriešiem un viņu vienīgo “apģērba gabalu”, un tas tiek pasniegts kā teju galvenais salas apmeklējuma “magnēts”. Lieta tāda, ka Jaungvinejas cilšu vīriešiem pieņemts ieģērbt savu “vīrišķo lepnumu” īpašā rotājumā, sauktā par horimu vai koteku. To iegūst, izkaltējot ķirbju dzimtas augus, un katrai ciltij horimi atšķiras – asmatiem falla galā uzmaukts tāds kā dekoratīvais ķirbītis, dani tie ir gari un tievi, ar spicāku galu, savukārt mūsu ceļotāju apmeklētajā lani ciltī izmanto lielāka izmēra horimus, pamatīgas vāles un tie vienmēr lepni slejas vertikāli, ko nodrošina ap vidukli apmestais striķītis – arī no bambusa šķiedras. Atsevišķām lani ciltīm horimi ir kā milzīgi kliņģeri, tie izskatījušies visiespaidīgāk. Horimiem ir arī praktiska funkcija – tā kā visi staigā kaili, un nav ne kabatu, ne somiņu, tad ārzemniekus mulsinošajos veidojumos lani glabā ne vien savu lepnumu, bet arī naudu (kopš tādu iepazina), tabaciņu; vērtīgo lietu nodalījumus atdalot ar zāles kumšķi.
 (2).png "𝐁𝐋𝐀𝐂𝐊 𝐅𝐑𝐈𝐃𝐀𝐘 akcija!!! Latvia Tours")
