Ceļotāja stāsts par piedzīvojumiem projektā Gruzijā (Tbilisi, Bakuriani) - Ceļotāja stāsts

Autors: Ilze Okmane
Avots: Ilze Okmane

Gruzijā notiekošā projekta mērķis bija izglītot mūs par dabu un izveidot vienotu komandu, kā ietvaros 3 diennaktis pavadījām Borjomi nacionālā parka kalnos. Šajā projektā, kas norisinājās Gruzijā kopumā piedalījās 32 dalībnieki un 7 treneri no 12 dažādām valstīm. Gruzijā atrados no 31. augusta līdz 8. septembrim.

Reklāma

Trešdien, 31.08.2016. izbraucām no Tbilisi uz Bakuriani, šādi arī oficiāli iesākās ceļojums. Bet tā kā Tbilsi lidostā jau ieradāmies plkst 5.00 no rīta, mums bija mazliet laiciņš, lai izpētītu Gruzijas galvaspilsētu. Ap plkst. 7.00 jau bijām  Tbilisi centrā, bet problēmas sagādāja mūsu smagās somas un viss ap šo laiku bija aizslēgts, līdz ar to mums nebija kur somas atstāt. Uzjautājām kādam viesmīlīgam Gruzijas pilsonim, vai ir tuvumā kāda mantu glabātuve, kur varam atstāt somas un viņš laipni aicināja mūsu mantas atstāt viņa birojā, ko arī izmantojām. Bet, protams, par to bija sava cena – stāvējām uz ielas un kādu pusstundiņu pļāpājām, viņš pat aicināja mūs uz savu villu. Tad arī mazliet miegaini un saguruši devāmies izpētīt Tbilisi – ļoti skaista pilsēta, bet jābūt uzmanīgam no dullajiem autobraucējiem, kas vada savus auto, kā vien tiem iegribas, nemaz nerunājot par to, ka netiek rādīti pagriezieni un arī daļa no Gruzijā redzemajiem spēkratiem ir pamatīgi apskādēti, diez kāpēc? Lieki piebilst, ka mazie veikaliņi Gruzijā atgādināja padomju laikus – vitrīnā izretināti atrodas dažu veidu produkti un pārdevēja ir ļoti viesmīlīga un labprāt dalās savā dzīvesstāstā. Tā kā jau nebijām gulējuši vairāk kā diennakti, izmantojām izdevību nosnausties Tbilisi centra parkā. Tad jau arī vēlāk laimīgi atguvuši atpakaļ savas somas devāmies uz autobusa pusi, kas tālāk mūs veda uz Bakuriani.

Pēc 3 stundu braukšanas ar autobusu nonācām Bakuriani ciematiņā, kas atrodas 1700 m vjl. Dzīvojām ļoti jaukā slēpošanas kūrortā - tikām sadalīti pa istabiņām, tā lai vienā istabiņā būtu 2 pilnīgi nepazīstami cilvēki no dažādām valstīm. Katru ēdienreizi tika klāts zviedru galds, tā kā par ēdienu sūdzēties nevarēja. Tad nu pirmajā vakarā bija dažādas interesantas iepazīšanās spēles. Protams, pirmajā brīdī šķita, ka nekad neiemācīsies tik daudz un dažādus vārdus, tomēr mums beigās tas izdevās. Vakars turpinājās ar neoficiālo daļu "Welcome drinks", kad iepazinām viens otru neoficiālākā gaisotnē. Trīs dienu pārgājiena ietvaros Borjomi nacionālā parka kalnos tikām sadalīti 4 komandās (Material team, Planning team, Food team, Suprise team) un tādā veidā mēs, dalībnieki, paši organizējām pārgājienu.

Piektienā, sākām savu 3 diennakts ilgo ceļu Borjomi parka kalnos. Protams, ejot pirmos kilometru šķita, vai tiešām būs tik viegli? Bet tas bija tikai lēzenais posms. Un tad sākās jautrība, jo nākamais un garākais posms bija stāvs un ik pa laikam apstājāmies un atpūtamies. Pēc vairākām stundām nonācām savā pirmās dienas galamērķī, kur cēlām teltis un gatavojām ēst, protams, vienkāršs ēdiens šajā vakarā šķita neizsakāmi gards. Otrajā pārgājiena dienā mēs pieņēmām klusēšanas izaicinājumu, kas nozīmē, ka mēs gajām pilnīgā klusumā līdz nākamajai nometnes vietai un sākām runāt tikai brīdī, kas pusdienas bija gatavas. Bija tik interesanti komunicēt izmantojot ķermeņa valodu, sava maģijā tajā visā bija. Kalnos otrās dienas vakarā reindžeri (3 vīrieši, kas mūsu brigādi pavadīja ar 3 zirgiem, kuri nesa daļu nepieciešamo ekipējumu) uzaicināja mūs ciemos, protams, nevilcinādamies arī aizgājām. Un tad arī sākās tipisks gruzīņu vakars ar čaču (ļoti grādīgs dzēriens) un gariem tostiem. Šo vakaru maģisku padarīja arī tas, ka dziedājām dziesmas savās dzimtajās valodās (turku, latviešu, horvātu)  un aiz loga mīlīgi pakšķināja lietus. Trešā pārgājiena diena sākās ar jautājumu, vai izvēlēsimies vieglāko taku lejup vai mazliet bīstamāko, un pēc garām diskusijām tomēr nospriedām, ka izvēlēsimies to, kas ir stāvākā un bīstamāka. Sākumā jau bija diezgan vienkārši, bet kad sākās stāvais posms gāja jautri, protams palīdzējām viens otram, bija cilvēki, kas krita uz dibena. Bet pa vidam tam visam mēs tik daudz jokojām un smējāmies. Kad ieradāmies pēdējā nometnes vietā mūs sagaidīja ne tik priecīgs pārsteigums – lietusgāzes. Tad nu centāmies lietusgāžu laikā uzsliet teltis un uztaisīt ēst. Kopumā jau bija saplīsušas jau 3 teltis un stresa līmenis auga, bet mēs kaut kā tomēr atradām vietu ikvienam teltī, lai gan nācās gulēt kā siļķēm mucā, bet nu vismaz silti bija. Kad piecēlāmies no rīta spoži spīdēja saule un ieraudzījām cik skaistā vietā atrodamies. Tad sekoja vēl viens uzdevums, sakrāmējām mantas un devāmies atpakaļ uz civilizāciju – Bakuriani. Protams, visu šo pārgājiena laiku runājām, smējāmies un iepazinām viens otru. Un vēl – ak šie skati, vienkārši pasakaini kalni un  zvaigžņotas debesis.

Kad atgriezāmies civilizācijā pēc 3 dienu nemazgāšanās un ēšanas mazliet mazāk kā ierasts, sākām novērtēt ikdienišķas un ierastas lietas, piemēram, cik forši ir ēst, cik vien gribas, vai, cik patīkami ir ieiet dušā un smaržot kā cilvēkam. Protams, tajā dienā arī prezentējām paveikto un interesanti - mēs rakstījām vēstuli paši sev, ko mums atdos atpakaļ kādā no nākamjiem diviem projekta posmies. Pēc oficiālās daļās mēs sarīkojām kārtīgu un jautru disko balli. Vakarā norisinājās jautrā daļa – Nacionālais vakars, kad 12 dažādu valstu pārstāvji prezentājām savu kultūru un cienājām ar saviem dzērieniem un ēdieniem. Ballīte sekoja līdz pat plkst. 6.00 rītā, kas mums visiem bija neaizmirstams un jautrs pasākums.

Pēdējā dienā sakrāmējām mantas un devāmies uz Tbilsi. Negulētās miega stundas pa šo nedēļu jau bija sakrājušās, bet tāpat bijām laimīgi un arī nedaudz pasnaudām autobusā. Tbilisi mums bija nedaudz brīvais laiks, kad centāmies kaut ko ātri apskatīt. Pēc tam sekoja Gruzīņu nacionālās vakariņas (Supra) ļoti skaistā restonā. Vakara galvenais cilvēks ir Tamada, kas nosaka laiku tostam un pēc tam, kad tosts ir pateikts, tad ir jādzer sauss, gruzīņi nemēdz baudīt dzērienus. Šajā vakarā baudījām arī gruzīņu mūziku un dejas, protams, arī čaču. Arī kārtīgi izdejojāmies. Kad tuvojās restorāna slēgšanas laiks, mēs devāmies uz nākamo ballītes vietu. Un taksī ar kuru mēs braucām sagadījās smieklīga situācija - takša šoferis Tbilsi centrā izdomāja sacensties ar citu autovadītāju, kurš tad būs ātrāks. Un pēcāk dažas stundas pavadījām ballītē, kura atradās 15. stāvā un no tās paverās skaists skats uz pilsētu. Kad jau bija laiks doties mājup sekoja skumjāka daļa – atvadīties no visiem jauniepazītajiem draugiem un mīļajiem cilvēkiem. Bet centāmies daudz nebādāt, jo šis projekts ir īpašs ar to, ka turpināsies 2 citās valstīs – Beļģijā un Itālijā. Tad nu mazliet skumji, ka jādodas jau mājup, bet laimīgi par jaunajiem draugiem, pozitīvājām emocijām un neaizmirstamo pieredzi sēdāmies lidmašīnā un devāmies atpakaļ uz dzimteni.

Šī bija tik vērtīga un pozitīva pieredze, jo mazliet vairāk iepazinām paši sevi, cilvēkus no dažādām kultūrām un 8 dienās izbaudījām tik daudz piedzīvojumus, cik citi nepiedzīvo pat gada laikā. Pieredzē mēs kļuvām tikai bagātāki un atvērtāki dzīvei. Ir svarīgi atvērt abas acis plaši vaļā, atrast un ļauties pieredzei kā šī. Tikai izejot no komforta zonas sākas īstais piedzīvojums; dažkārt ir vērts izvēlēties mazliet bīstamāko, stāvāko un piedzīvojumiem bagāto taku... "Viena piedzīvojumiem bagāta diena ir tūkstoš reižu vērtīgāka nekā viena bezrūpīga un ērtību nodrošināta diena." /P. Koelju

Šis stāsts ir iesūtīts 2017.gada jūnija ceļotāju stāsta konkursa laikā un ir pretendents uz kādu patīkamu balviņu no Travelnews.lv sadarbības partneriem. Vairāk par konkursu lasi šeit - un piedalies arī pats!

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.