Šī būs rakstiņa noslēdzošā - trešā daļa. Pirmo daļu lasi ŠEIT, bet otro ŠEIT.
Aizlidojuši no Stambulas uz Kayseri, ar prieku sagaidījām savu bagāžu (jo vienmēr taču ir 0,001% iespēja, ka bagāža kaut kur citur aizceļojusi...) un "nesāmies" uz taksometru - kas bija vienīgā iespēja kā no lidostas nokļūt pilsētas otrā galā - autoostā. Lai arī biju iegooglējis un daudz maz jau zināju kā turku valodā pateikt "autoosta" ("Otogar"), iestāstīt to, ka mēs gribam uz "Otogar" taksometra vadītājam bija grūti. Nelīdzēja pat adreses rādīšana vai arī pat bakstīšana viņu pašu izveidotajā cenrādī, kur vārds vārdā bija rakstīts "Kayseri bus terminal ("Otogar")". Pēc pāris minūšu diskusijas savā starpā šoferīši gan, laikam, saprata, kur mums jānokļūst - un tad jau, visi seši sapakojušies vienā taksī, traucāmies uz savu autoostu. Nedaudz uztraukums gan bija par to - kur gan mūs aizvedīs. Bet tūlīt arī telefons noķēra GPS signālu - un likās, ka dodamies pareizā virzienā. Laiks bija no svara, jo pēc 10 minūtēm bija viens autobuss, bet nākamais - pēc stundas un 20 minūtēm, kas nozīmētu, ka jāpanīkst autoostā (nu, vismaz tad paēst varētu atrast...).
Reklāma
Samaksājuši 45 liras par 10 minūšu braucienu (11,25 eiro), ieskrējām autoostā aptuveni 3 minūtes pirms autobusa attiešanas. Uzreiz klāt bija vietējais "čalis", kurš centās noskaidrot kur mēs vēlamies nonākt un jau tirgot biļetes. Tā kā zināju, ka mums vajag "Metro" autobusu, gāju pa taisno pie šī stenda, ignorējot uzbāzīgo "čali" (kaut kādas tūrfirmas pārstāvis) - un centos iestāstīt, ka gribam biļetes uz savu pilsētiņu. Pasakot pilsētas nosaukumu, turkos bija manāms satraukums un norisinājās ātra diskusija viņu starpā - pēc skata arī neliela panika. Vēlāk nopratām, ka viņi savā starpā diskutēja par to, ka varētu mūs iesēdināt tajā pašā autobusā, kas gatavojās attiet, bez biļetēm un aizvizinot 6 cilvēkus, nopelnīt 120 liras, kuras pēc tam sadalīt kaut kā paši. Bet jā - autobuss, kurš jau gatavojās izbraukt, tika apturēts, uz kalkulatora tika parādīts, ka mums jāmaksā 120 liras (30 eiro jeb 5 eiro no katra) - kas arī bija biļetes cena internetā. Nolikām 120 liras un gājām uz autobusu - bez biļetēm gan. Biļetes tā arī mums neviens neiedeva, līdz ar to spriežam, ka mūs aizveda bez biļetēm, vienkārši iesēdinot brīvajās vietās. Bet nu - vienalga - paspējām uz savu autobusu :)
Izbaudījām 2 stundas miera, līdz nonācām nudien Turcijas vidienē - Kirsehirā, kas arī bija mūsu galamērķis uz 10 dienām. Īpatnēji ir tas, ka Turcijā autoostas ir kaut kādā ellē, nevis pilsētu centros. Un no autoostām pēc katra autobusa pienākšanas uz centru kursē vecs "shuttle" autobuss, aizvedot cilvēkus līdz pat "Merkez" jeb pilsētas centram. Tā arī esot teju visās pilsētās (izņemot Ankaru un Stambulu)! Tāpēc nevajag apjukt un prasīt kā tikt uz centru!
Pats "sūnu ciems" jeb Kirsehira bija Jelgavas lieluma un apmēra pilsēta - bija gan modernas mājas ar veikaliem, gan vecāki grausti. Centrālajai ielai īpatnība bija tāda, ka ielas vidū bija vienkārši tukšums. Jebšu - bez asfalta. Tāda kā pusmetru plata grope. Par to ļoti nobrīnījāmies katru reizi ejot pāri ielai. Bet jā - apkārtnē bija gan McDonalds, gan Burger King, gan arī "šmotku" veikali - un, protams, ļoti daudz kebabnīcu! Pēc 7 minūšu gājiena bijām savā hotelī - un tad jau izbaudījām miegu un arī projektu. Par projektu šeit nerakstīšu, jo nu - droši vien nav tā auditorija. Pateikšu tikai to, ka visi šie pasākumi ir super - jo ir gan jauni draugi, gan jauna vide, gan ēdiens par brīvu, gan iespēja katru vakaru ballēt, gan piedzīvot ko jaunu! Noteikti, ja ir iespēja, vismaz reizi dzīvē jāaizbrauc (parasti līdz 30 gadu vecumam var braukt jauniešu apmaiņās). Būtībā sanāk tāds kā atvaļinājums pa lēto. Kopumā es Turcijā pabiju 11 pilnas dienas un iztērēju ap 130 eiro savas naudas (un aptuveni 280 eiro par transportiem turp-atpakaļ)! Latvijā pat būtu aizgājis vairāk - jo siers paliek arvien dārgāks!
Turcija arī ir ideāla vieta, kur iet "šmotkās", jo cenas ir zemas. T-kreklus var nopirkt sākot no 2 eiro (arī brandu veikalos). Kurpes - par 10-15 eiro. Kurpēm gan īpatnība ir tāda, ka viņas pieejamas tikai līdz 43 izmēram. Un man ir 45... Visapkārt arī ir labas kvalitātes viltojumi. Viena skaista latviešu meitene nopirka "Burberry" šallīti (kura tā maksājot 400 eiro) par 5 eiro (20 liras). Ja redzētu laimes sajūtu viņas acīs... Viņa pat apsvēra iespēju nopirkt vēl vienu vai divas tādas! Es gan "šmotkas" nepirku - es paliku pie suvenīru un saldumu iegādes. Arī suvenīri Turcijā ir lēti. Divi magnēti - aptuveni 1,5 (5-6 liras) eiro. Ja pērc vairāk - lētāk. Grāmatzīme - 25 centi (1 lira). Es nopirku kopumā 3 magnētus. Divi no tiem bija Kapadokijas magnēti.
Vienīgā dārgā lieta (vismaz ar ko es saskāros) Turcijā ir saldumi. Piemēram, baklavas maksā no 40 lirām (10 eiro kilogramā), bet pārsvarā ap 60-70 lirām (15-18 eiro). Un būsim godīgi - tas ir dārgi. Labi, Latvijā viens baklavas gabaliņš maksā 1,50 eiro (sanāks 4 reizes dārgāk), bet tik un tā... Valstī, kur tomāti maksā 25 eiro centus, arbūzi 20 centus, bet viltots "Manchester United" t-krekls - 2,50 eiro, maksāt 18 eiro kilogramā par baklavām... Nezinu, man liekas dārgi! Bet tas jau neatturēja vismaz 5 reizes viņas nopirkt :) Arī uz mājām atvedu kastīti - es gan atradu atlaidīti - par puskilogramu samaksāju 5,50 eiro. Sanāca padsmit gabaliņi - un, protams, ka ļoti ātri Latvijā viņi "pazuda". Nopirku arī tradicionālos "Turkish delight". Te gan noslēpums ir atrast vietu, kur viņi tiek tirgoti ne-saulē. Jo saulē stāvot viņi, laikam, izkalstot. Vismaz tā cilvēki runāja - un es jau neriskēšu. Nopirku trīs paciņas par 15 lirām (3,75 eiro).
Tas arī, izņemot ēšanu, bija vairums manu tēriņu Turcijā. Centos nomēģināt visu, ko turku virtuve deva - gan turku picu (šo te), gan dažādus kebabus, maizes un citas lietas. Bet Latvijas ēdiens, noteikti, labāks! :)
Jā, es rakstīju, ka pabijām arī Ankarā, tāpēc detalizēti aprakstīšu arī mūsu vizīti Ankarā.
Jā, tieši tik daudz var uzrakstīt par Ankaru - jo tur nekā īsti nav. Paliela, industriāla pilsēta ar pamaz tūristiskām vietām. Mūs jau gan par to iepriekš brīdināja, līdz ar to ekspektācijas nebija lielas, bet tāpat - tur pabūts ir un, droši vien, īsti atpakaļ vairs nerausimies. Pilsētai pašai par sevi lielas vainas nebija - izskatījās sakārtota, infrastruktūra arī laba. Vienīgais - vēl vairāk militāristu un ieroču nekā Stambulā. Fotogrāfējot turku slavenā Ataturka bildi netālu no ēkas, kas izrādījās, bija aizsardzibas ministrija, man ātri vien klāt pienāca vīrs ar automātu, kas gribēja redzēt ko esmu nobildējis. Izrādās - ministriju ēkas bildēt nedrīkstot. Bija jancīga sajūta - bet nu, neko sliktu jau es nebiju izdarījis un saņēmis sveicienu un laba vēlējumus, varēju doties prom. Ankarā ir daudz lielveikalu, platas ielas, daudz universitātes un hmm, es pat īsti nezinu ko lai vēl piemin. Mēs bijām apmetušies ļoti skaistā (un glaunā) viesnīcā - 4 zvaigžņu viesnīcā, kas mums izmaksāja vien atkal 12,5 eiro no cilvēka par nakti. Istabiņas izskatījās ļoti šiki - šādi. Ja ir vēlme, var viesnīcu nobookot te. Kārtējo reizi pārliecinājāmies, cik forši laicīgi visu atrast Booking.com, sarezervēt un būt mierīgam :) Turklāt vēl - pa lēto! Izklausās pēc reklāmas booking.com - un, laikam, daļēji tā arī sanāk...
Ankarā ļoti gribējām apmeklēt Anitkabir, bet nezinājām, ka tas vakaros gana ātri tiek slēgts ciet. Ja nemaldos, tas tiek slēgts jau ap 18-19, kad mēs vēl tikai vazājāmies pa pilsētu, cenšoties saprast kas un kā. Ankarā arī cilvēki ir ļoti atsaucīgi - vairākas reizes, kad staigāju viens, piedāvāja palīdzību (kuru gan man nevajadzēja), kā arī Makdonaldā iedeva lielo komplektu par mazā cenu, pie viena paprasot no kurienes es esmu. Un sasmējās par to, kā es lauzītā turku valodā teicu paldies par ēdienu par brīvu. Vispār turki, īpaši turku jaunieši, ir gana forši! Un, noteikti, ļoti līdzīgi mums - jo viņiem ir tās pašas intereses, vēlmes un sapņi.
Turcijā paspēju pabrīnīties par to, ka tur ir bloķēta ļoti liela daļa interneta. Piemēram, Wikipedia, dažādas sporta mājaslapas (arī straumēšanas). Protams, neiet nekādas jocīgās lapas (pornogrāfija, azartspēles u.c.). Ar internetu vispār Turcijā ir kā ir. Ja ir vēlme pēc stabila savienojuma, jāpērk mobilie dati, jo pat viesnīcās internets ļoti bieži mēdz pazust. Tā kā esot Turcijā, bija jādara arī darba lietiņas, tad interneta "jokus" jutu ļoti sāpīgi. Jā - ja esat Turcijā un vajag internetu, drošāk nopirkt mobilo priekšapmaksas karti ar saviem 20 gigabaitiem (kas nemaz tik dārgi neizmaksā) un dzīvot mierīgu sirdi.
Pēc Ankaras atgriežoties Stambulā, vēlreiz izbaudījām braucienu cauri visai pilsētai - ar shuttle autobusu. Brauciens pāri tiltam (no Āzijas uz Eiropu vai otrādi) vien ir ko vērts! Tas skats uz pilsētu... Nu, to es ar vārdiem nevaru aprakstīt. Un arī nekur nespēju atrast kaut cik labu bildi, kas apzīmētu to skatu. Nu, šī bilde ir okei. Bet nu - tas skats vienkārši ir jāredz pašam! Ne velti, vairāk nekā puse no autobusā sēdošajiem izvilka savus telefonus un filmēja skatu :) Bet video sanāk tādi "meh", zinot to skatu! Protams, vakarā izmantojām iespēju arī pārbraukt no Āzijas uz Eiropu ar vietējo prāmi. Ierasti tas izmaksā aptuveni 2-3 liras (0,50 - 0,75 eiro), bet mums - pa vienai lirai, jo bija svētki un sabiedriskais transports šajās dienās bija uz pusi lētāks! Arī šeit (braucot ar prāmi) skats ir neatkārtojams - un, kad braucot, raugoties uz to milzīgo pilsētas dzīvīgumu un gaismām, saproti, cik patiesībā esi mazs. Un cik ļoti tevi vilina tā milzīgā kustība un iespējas, kas šādā metropolē eksistē!
Mēs arī izmantojām iespēju - un "aizskrējām" uz Latvijas basketbola izlases spēli pret Serbiju. Mūsējie zaudēja, bet tas tāpat bija neatkārtojams piedzīvojums. Redzēt Porziņģi dzīvē, galu galā! Varbūt tieši mūsu "Latvija, Latvija, tāpat malači" pēc spēles, bija iemesls, kāpēc spējām uzvarēt citās spēlēs - arī pret Krieviju! :)
Jebkurā gadījumā - tas nu īsumā bija viss. Kaut ko pastāsīju, kaut ko ne, kaut ko aizmirsu - bet, noteikti, ja ir iespēja pabūt Stambulā vai jebkur citur Turcijā - izmantojiet to! Šī valsts, patiešām, ar katru dienu liekas arvien normālāka. Ja turp braucu ar manāmu skepsi, tad vēlāk jau man tā patiešām ir iepatikusies - un ja būtu iespēja, brauktu vēl!
