«800 km atpakaļ pie sevis» - Somas anatomija un 1. diena - Ceļotāja stāsts [1]

Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Mans Santjago ceļš: somas anatomija un paldiesi

Reklāma

Lūk, kas lācītim vēderā! Šo visu turpmākās 36 dienas stibīšu atsperdamies. 7 kg, neskaitot to, kas mugurā un kājās, plus 2 kg ūdens un mazliet uzkodu. Somas anotomija: pati “Karrimor” mugursoma (40 litru) + uzšuve ar LV karodziņu + atstarotājs-eņģelis, 2 x 1 litra pudeles no cietas plastmasas, ko pa ceļam uzpildīšu ar ūdeni, kompakts “Quechua” junioru guļammaiss (man ir paveicies ar 160 cm augumu), mikrošķiedras dvielis, augstie pārgājienu apavi ar “GoreTex”, gumijas iešļūcenes, cepure ar platām malām, iPhone ar 3 mm silikona aizsargvāciņu, mini iPad ar filca maciņu, kopējs lādētājs abām ierīcēm, rezerves lādētājs ar vadu, austiņas, lietus jaka, flīsa džemperis, viegla vējjaka, sporta krūšturi x 2, apenītes x 3, vieglas garās bikses, šorti līdz celim, sporta legingi, kokvilnas legingi gulēšanai, sporta svārciņi x 2, sporta t-krekli x 2, RĪGA t-krekls, kaklā maucamais bafs, plāni sporta cimdi ar zīdu, bezvīļu zeķes pārgājieniem x 3, drybag, viegli auduma un plastmasas maciņi sīkumiem, gurnu soma, dakšiņkarote, miega maska un ausu aizbāžņi, saulesbrilles un viegls maciņš-lupatiņa (derēs arī telefona un planšetes slaucīšanai), karabīne, gara kurpju aukla drēbju žāvēšanai, mazie koka knaģi x 2, kancelejas klipši x 2, saspraužamās adatas x 2, dažādu krāsu diegi uz 1 spolītes, adata, akmens no Liepājas pludmales, enerģijas batoniņi x 2, dezinfekcijas līdzeklis tulznām, zobu pasta, zobu birste, 2 in 1 šampūns-kondicionieris, dušas želeja, mazās ziepītes veļas mazgāšanai, vazelīns (pēdām), saules aizsargkrēms SPF 50, mini zobu diegs, higiēnskā lūpukrāsa, spogulītis, pūderis (ha ha!), paketes un tamponi, plāksteri tulznām, smēre muskuļiem un locītavām, pretsāpju tabletes, oglītes, homeopātiskie graudiņi un karstā dzēriena pulverīši pret saaukstēšanos (iepriekš Spānijā aptiekās tādus ar uguni nevarēja atrast), acu pilieni, ausu kociņi, 5 pāri mazu auskaru, saliekamais nazītis, manikīra šķērītes, nagu vīle, standziņas, skuveklis, pildspalva, košļenes un piparmētru dražejas, papīra kabatlakatiņi, mitrās salvetes, pase, ID apliecība, aviobiļetes, ātrvilciena biļetes, pirmo naktsmāju rezervācija, ceļojuma apdrošināšana, bankas karte, i-bankas kodu karte, EVAK karte, nauda, auduma tašiņa, celofāna maisiņi, lentīte ar LV karogu.

Šorīt 7:30 Rīgas lidostā mans ceļojums sākās un 19:30 Francijas pilsētiņā Saint Jean Pied de Port finišēja. Īsumā: 25 min ar auto, 2 h 20 min ar lidmašīnu, 1 h ar metro, 20 min ar kājām, 5 h ar ātrvilcienu un 1 h ar vilcienu. Pireneju pakāje ir sasniegta 12 h laikā!

Paldies visiem, kuri atbalsta manu sapni: J.S. – Tu zini, par ko, “airBaltic” – par dāvātajām biļetēm biznesa klasē (pirmo reizi lidoju kā princese – ar nepārtrauktu aptekalēšanu, trīs ēdienu maltīti, atspirdzinājumiem, jaunāko presi, segu un spilvenu, turklāt ādas krēslā ar atgāžamu atzveltni), “Sportland” – par “The North Face” pārgājienu apavu un skaisto iešļūceņu sarūpēšanu, radiem, draugiem, paziņām – par padomiem, īkšķu turēšanu un labu domu domāšanu!

1. diena: “Today’s gonna be a bitch”

18. maijs

Svētīgi vārdi no kanādiešu večuka, ko satiku savās pirmajās naktsmājās! Viņam izrādījās taisnība. Šodiena bija ļooooti kalnaina – ar nenormāli stāviem kāpumiem un kritumiem, līdzi tiem mainījās arī mans garastāvoklis. Tādi ir tie Pireneji! Labi, ka vakar iepazinos ar Hilki, pareizāk sakot, viņa ievēlās istabā ar milzu somu uz muguras. No tā brīža turējāmies kopā. Hilke ir no Hamburgas, 22 gadus veca. Man tagad ir vēl viena jaunākā māsa – klāt jau piecām īstajām. Nezinu kāpēc, bet izjūtu rūpes pret viņu. Pagaidām ejam kopā, bet, iespējams, rīt nāksies pašķirties, jo mans temps ir lielāks. Toties mums sakrīt humora izjūtas. Apmainīsimies telefonnumuriem un tiksimies kādā ciematā.

Minētais kanādietis (no Montreālas) uz karstām pēdām metās mūs abas apmācīt dažādās viltībās un knifos, piemēram, ka ik pēc 2 stundām jānomaina iesvīdušās zeķes pret jaunām, jo mitrums ir pateicīgākie apstākļi tulznu uzberšanai. Vislabāk “vecās” zeķes uzvērt uz saspraužamās adatas un piestiprināt somai, lai nepazūd un vēdinās. Viņš arī iemācīja, ka somas galvenās lences ir tās, kas ap gurniem, lai viss smagums gultos uz ķermeņa vidusdaļu, savukārt plecu lencēm jābūt brīvām.

Cēlāmies 6:20, lai 7:00 pabrokastotu un 7:15 uzsāktu ceļu. Brokastīs, kas ietilpa naktsmāju cenā, bija baltmaizes bagete, sviests, ievārījums, kafija vai tēja un sula. Tā kā pilgrimu ofisu šturmējām vakar pēc atbraukšanas, svētceļnieku pases ar pirmo zīmogu jau bija kabatā (par tām, augstuma un attālumu kartēm, kā arī alberģu sarakstu bija jāmaksā 2 eiro).

Iesākumā pilgrimu uz ceļa bija ļoti daudz; kalnos visi izretojās. No gājiena atmiņā palikuši zirgu bari virsotnēs, aitas, vējš, miljons zaļā nokrāsas un ārkārtīgi grūtie pēdējie 3,5 km, kas krasi veda lejup. Parasti es tādu distanci noietu 35 minūtēs, bet šeit vajadzēja pusotru stundu. Ja būtu nūjas, lejupceļā klātos vieglāk. Tāpēc mēs ar Hilki no zemes pacēlām zarus un pielāgojām tos savām vajadzībām. Nu mums bija īpašas eko nūjas un idejas aizmetņi biznesam: viena nūja = viens eiro!

Pa ceļam, apmēram pie Francijas-Spānijas robežas, mums pievienojās dzīvespriecīgs čalis no Dienvidkorejas, Seihans vārdā (24 gadi). Studē Čikāgā, būs grāmatvedis. Trakoti dzirkstošs un ieinteresēts. Pačalojām, pagājāmies gabaliņu kopā, pēcāk satikām šīs nakts alberģē. Vēlāk pienāca klāt cits kanādietis – no Kvebekas. 38 gadi, uzņēmējs nekustamo īpašumu jomā. Ar viņu, klausoties interesantos stāstos, turējāmies kopā līdz pat galamērķim Roncesvalles.

Esmu jau ietrenējusi skaitāmpantiņu, ar kuru atbildēt uz “Where are you from?” Saku: “Latvia, Lettonia, Lettland”, un vismaz vienu atpazīst jebkurš. Pa rokai visu laiku ir bildīte planšetē, kur uz Eiropas kartes Latvija izcelta sarkanā krāsā.

Šodienas naktsmājas ir vienīgā opcija visā miniciemā. Gigantiska alberģe vairākos stāvos ar sūdīgu wi-fi. Veikalu nav, ir tikai restorāns, kurš izsalkušos pilgrimus baro par 10 eiro no galviņas. Ja gribi nodrošināties ar kaut ko ēdamu rītdienas gājienam, alberģē uzstādīti našķu automāti.

Kājas jūtas normāli, nav tik traki kā biju iztēlojusies. Pagaidām bez tulznām! Pēc dušas palika vieglākas.

P.S. O-ou, nupat vienu tulznu uz labās kājas mazā pirkstiņa apakšas tomēr atradu. Dezinfekcija, pārduršana, diega izvēršana cauri un atpūtināšana – cerams, palīdzēs.

Nākamās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.