Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
Reklāma
3. diena: atvadas no zābakiem un vēl viena latviete (Larrosaña-Pamplona, 17 km)
20. maijs
Šorīt lutinām sevi ar pusstundu ilgāka miedziņa, tāpēc modinātāji noskan vēlu – 7:00. Pamplona taču šķiet tik tuvu, vien 17 km! Arī vietējais supermārkets durvis ver tikai pusastoņos. Palieku bez brokastīm, jo bode izrādās slēgta un mani kraukļa krājumi arī kaput. Nu neko, īsts pilgrims ir izsalcis pilgrims!
Lai arī izsalkuma motivētais solis man straujš, tomēr paspēju būt “šeit un tagad”. Baudu debesis bez neviena mākonīša, Latvijai līdzīgo lauku idilli ar āboliņu, suņuburkšķiem, ozoliem, zirgiem un kumeliņiem, sienāžu sisināšanu un putnu dziesmām. Vienīgi kalni ir tie, kas atgādina – eu, bet šī taču ir Spānija! Gleznainā vietiņā piestājam iestiprināties. Džefs sadala savu ābolu trīs daļās, lai uzcienātu mūs ar Hilki, tieku apdāvināta arī ar diviem pilngraudu batoniņiem. Paldies, paldies, paldies!
Uh, šodien manām kājām klājas īpaši grūti. Labās kājas mazajam pirkstiņam zem vecās tulznas radusies jauna, ok, to vēl varētu mēģināt nejust, novirzot domas uz ko citu, bet kreisais apakšstilbs virs iekšējās potītes ir traki nospiests. Tā kā man ir augstie apavi, stāvos lejupceļos sasaitēju augšdaļu stingrāk, lai pēda “nestaigātu” un netiktu traumēti pirksti. Diemžēl šodien virs minētās potītes viss ir piepampis un ar šiem apaviem katrs solis ir tīrās mocības. Rīt atkal būs jākāpj milzīgā kalnā un pēc tam – lejā, tādēļ Pamplonā pieņemu lēmumu iegādāties vieglas zemās botes ar labu zoli akmeņainiem ceļiem. Ar biedru palīdzību tādas arī uzeju, turklāt tām ir ievērojama atlaide. Mani jaunie, skaistie un kvalitatīvie “The North Face” apavi (paldies vēlreiz, “Sportland”!), kurus Latvijā īsti nepaspēju ievalkāt, rīt un turpmākās dienas skumīgi karāsies pie somas. Tāda ir dzīves realitāte. Iespējams, nosūtīšu tos uz mājām pa pastu, ja nešļava liksies par smagu.
Kilometri skaitās lēni, jo distance ir īsa. Visu laiku nevaru sagaidīt, kad aiz kalniem parādīsies izslavētā Pamplona. Saule uzkāpj zenītā, un 24 grādi bezvējā šķiet kā 30. Mūsu trijotne ir nerunīga, jo visiem kaut kas sāp, turklāt ļoti. Ejam atstatus un ciešam. Vienubrīd ceļš sadalās divos maršrutos – vecajā un jaunajā. Hilke ierosina izvēlēties sarežģītāko – pret kalnu. Ha, drīz vien ieraugām smuku baznīciņu un ejam iekšā pēc zīmoga. Veca tantiņa (uzraudze) piedāvā uzkāpt tornī un pašiem iezvanīt zvanu. Mums divreiz nav jāsaka!
Nākamajā pilsētiņā Džefs no mums atdalās. Viņš paliek kafejnīcā paēst, bet mēs abas gribam drīzāk tikt lielpilsētā. Sarunājam vēlāk sazvanīties. Pēc tam ar Hilki atskāršam, ka tas taču bija biedra vājais punkts – pārlieku lielas rūpes par citiem, aizmirstot pašam par sevi (pats vakar stāstīja). Lai Džefs atpūšas no mūsu aprūpēšanas un pieskatīšanas! Abas vienojamies, ka nekautrēsimies viena otrai pateikt: “Tālāk gribu iet viena.” Pagaidām turēšanās kopā šķiet dabiska un netraucē.
Beidzot iekātojam Pamplonā. Pēc pāris kilometriem pamanām norādi uz pirmo alberģi. Dodamies turp, bet mūs apstādina kāds pretimnācējs, skaidrā spāņu valodā sakot, lai ejam uz klostera alberģi “Jesus y Maria”, tur foršāk. Ticam uz vārda un tā arī darām. Pārkāpjot naktsmāju slieksni, pie reģistratūras ieraugām Dienvidkorejas Seihanu ar platu smaidu sejā. Beidzot – atkal! Lūk, kāpēc satikām nejaušo garāmgājēju – lai galu galā nokļūtu šeit.
Alberģē sastopu latviešu meiteni Melitu!!! Dzirdu viņu runājam ar kādu čali angliski – latviešu īpašo akcentu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Šogad tikai seši cilvēki no Latvijas mērojuši Santjago ceļu, tāpēc mūsu tikšanās ir brīnums. Iepazīstos arī ar krievieti Aņu, pareizāk sakot, dzirdējusi par manu kāju problēmu, viņa piedāvā samainīties apaviem, jo arī viņai (Nepālā labi iestaigātie!) zābaki sākuši “neklausīt”, tomēr mūsu izmēri nesakrīt.
Seihans guļ blakusgultā, tāpēc šodien daudz komunicējam. Viņš mazgās drēbes un piedāvā mums ar Hilki pievienoties. Es atstiepju savu netīro drēbju kaudzi un iemetu aparātā. Vēlāk, ēdot vakariņas, Hilke saka: “Cik labi, ka korejiešu džeks piedāvājās izžāvēt mūsu veļu…” Esmu pārsteigta: “Izžāvēt???” Izrādās, kopā ar Hilkes balto, izmazgāto krekliņu žāvētājā griežas manas dubļainās, nemazgātās bikses no vakardienas lietus bridiena. Bet man taču likās, ka tā ir veļasmašīna! Pēc tam korejiešu brandža visu vakaru iesmēja par to, ka latvieši nezina, kāds izskatās veļas žāvētājs.
Pirms gulētiešanas Seihans un viņa divi draugi uzaicina mūs uz glāzi vīna kaut kur ārā, jo vakars šķiet par īsu. Ieveļamies vienā no miljons bāriem (ir piektdienas vakars; spāņu pilnas ielas un laukumi; vairums sēž uz ielas – jā, tieši uz zemes – pa grupiņām un priecīgi čalo; izskatās pēc industriāla piknika, tikai ar dzērieniem). Glāze labākā Navarras reģiona sarkanvīna maksā 2 eiro, lai jau iet! Saskandinām par trīs dienās veiktajiem 67 km. Vēlāk sarunas aizvirzās līdz “stilīgajiem” tūristu gurnu maciņiem, kādi mums pašiem tagad ir, plāniem pēc Santjago ceļa, somu smagumiem un mūsu vecumiem. Man neviens nedod vairāk par 24, ha ha. Dabūju pat uzrādīt pasi. Dienvidkorejieši slavē tās dizainu (man ir pati jaunākā versija ar caurspīdīgo joslu), visādi groza un tausta. Pēc bāra apmeklējuma un pirms naktsmiera Seihans mums ierāda staipīšanās vingrinājumus, ko turpat, uz ielas, cītīgi atkārtojam. Turpmāk staipīsim muskuļus regulāri.
Atcerējos epizodi no viena veikala. Pēcpusdienā ar Džefu ieklīdām nažu-medību ieroču veikalā. Viņam iepatikās viens nazis, kas paredzēts dzīvnieku dīrāšanai, tik traki, ka bija jānopērk. Svarīga piebilde: gan Džefs, gan Hilke prot medīt, viņš – briežus un alņus Kanādā, viņa – briežus, mežacūkas un zaķus Vācijā. Pie kases ieraudzīju, cik tā manta Džefam maksā. 385 eiro! Tā neko spontānais pirkumiņš…
Rīt 7:30 pie mūsu alberģes durvīm tiksimies ar Džefu un turpināsim ceļu. Viņš šonakt guļ tajā alberģē, uz kuru mēs neaizgājām, un atzinās, ka bez mums jūtas ļoti vientuļi, nespēdams samierināties ar domu, ka, iespējams, vairs netiksimies. Mums palika viņa žēl, tāpēc piekritām rīt turpināt ceļu kopā. Tad jau redzēs, ko tas nesīs!
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
