«800 km atpakaļ pie sevis» - 7. diena: nedēļa ceļā un skrējiens kopā ar zemessardzes instruktoru - Ceļotāja stāsts

Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

7. diena: nedēļa ceļā un skrējiens kopā ar zemessardzes instruktoru (Sansol-Logroño, 21 km)

24. maijs

Ar Hilki izejam no alberģes precīzi septiņos. Aha, arī manī rit viena ceturtdaļa vācu asiņu! Solis abām ļoti apņēmīgs. Pēc dažām stundām būsim lielpilsētā, kur Hilkei jāiegādājas smēre zilumiem uz kājām un jāizņem nauda bankā, savukārt es izmantošu iespēju nopirkt pārtiku normālā lielveikalā par normālām cenām. Mazajās pilsētiņās un ciemos tās ir gaužām uzskrūvētas (piemēram, banāns maksā vienu eiro) un izvēle arī švaka. Tāpat mums abām vairs nav pa prātam dārgais, neveselīgais un vienveidīgais pilgrimu menu (vakar man trāpījās veca vista), kas bieži vien miestos ir vienīgā iespēja pavakariņot. Logroño noteikti būs daudz restorānu un kafejnīcu, kur iestiprināties kvalitatīvi un par saprātīgu samaksu. Ja būs iedvesma, varbūt pat gatavosim pašas.

Drīz piesēžam kalna galā, no kura tālumā pavīd minētā pilsēta, un māsīgi sadalām ēdiena pārpalikumus no iepriekšējām dienām. Man ir maize, Hilkei – salami desa, man – divi mafini, viņai – ābols. Brokastis gatavas! Pēc tam turpinām ceļu katra ar savu mūziku austiņās. Mūs panāk itāļu policisti un ar zīmēm uzmundrina stāvākajos kāpumos.

Vienubrīd eju gar šoseju un izjusti velku līdzi latviešu meldiņiem; Hilke ir atpalikusi. Pliķēju ritmu pa ciskām un dziedu “Tu kā podiņš, es kā vāciņš, tu kā roka, es tavs cimdiņš”, un pamanu plecīgu stāvu sev blakus. Tas tak Juris! Smejas, ka esot neparasti te satikt kādu dziedam latviešu valodā. Paejamies kopā. Viņš katru rītu sākot ap 8-9 un tad visus apdzenot. Alberģēs parasti ierodas kā viens no pirmajiem.

Tuvojas pirmais un vienīgais šīsdienas ciemats. Piestājam uz brokastu tēju, kafiju un WiFi. Kafejnīcā drīz ieripo arī Hilke un daudz citu pazīstamu seju. Sarunājam, ka atlikušos 9 km mēģināšu turēt līdzi Jurim un ar Hilki satiksimies pašvaldības alberģē pilsētā.

Izrādās, no darba brīvajā laikā viņš ir instruktors zemessardzē, iet 100 km pārgājienos un piedalās piedzīvojumu sacensībās, tāpēc ir baigais spēka mitriķis. Pļāpājam par močiem, riteņiem, horoskopa zīmēm, Spānijas dabu, šeit iepazītajiem cilvēkiem un turpmākajiem plāniem. Juris grib aiziet ne tikai līdz Finisterei, bet vēl tālāk – līdz Muxia. Santjago ceļā ietaupītās dienas viņš grasās tērēt, pēc gājiena padzīvojoties ilgāk Porto.

Sasniedzot pilsētu, pa gaisu lido papeļpūku mākonis un mēģina ieķerties man matos. Visa zeme balta – kā ar sniegu noklāta. Ar offline kartes palīdzību aizburamies līdz naktsmājām. Alberģe vēl slēgta. Esam ieradušies 12:00. Pirmo reizi tik agri! Jura temps ir ļooooti liels, es ar savām īsajām kājām turos līdzi pusskriešus un aizelsusies. Tomēr godam tieku līdz galam un secinu, ka diez vai vēl jebkad mēģināšu pielāgoties kāda cita ritmam. Savējais tomēr viskomfortablākais un mīļākais!

Izlaižamies uz soliņa alberģes iekšpagalmā un gaidām tās atvēršanu. Sauļojamies. Juris cienā mani ar šokolādi. Kā parasti, nejauši noķellēju drēbes. Stundas laikā sarodas arī citi pajumtes kārotāji. Kad durvis tiek atslēgtas, es rindā esmu pirmā. Unikāla pieredze – saņemt pašu svaigāko zīmogu, ieiet tukšās, tīrās un smaržīgās telpās, izvēlēties gultu…

Vakara cēliens ir rimts. Rutīna: duša, drēbju mazgāšana, atlaišanās gultā uz pusstundiņu, došanās piepildīt punci ar ko gardu, socializēšanās ar pārējiem, plānu kalšana nākamajai dienai, bloga rakstīšana un visbeidzot – miegs.

Autore: Dina Preisa.

Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.