Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Reklāma
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
9. diena: atsēdināt savu ego un iemācīt korejietim “šaursliežu dzelzceļš” (Nájera-San Domingo de la Calzada, 22 km)
26. maijs
Iepriekšējā vakarā ar pārgurušajiem draudziņiem saņēmāmies aizstaigāt līdz ķīniešu restorānam. Lai arī par nūdelēm ar vistu es būtu varējusi atdot puskarļvalsti, vakariņas bija neierasti lētas. Un supergaršīgas. Tā vien prasījās pēc salda turpinājuma. Kad atgriezāmies alberģē, ballīte sita augstu vilni – pareizi, dienvidkorejiešu čalim un spāņu dāmai taču 25. maijā dzimšanas diena! Vīns, torte, zemenes, “Happy birthday to you” daudzās valodās… Pirms gulētiešanas ar Hilki un Seihanu tomēr izgājām zālītē pastaipīties.
Šodien ejam plecu pie pleca ar minētajiem biedriem. Plānā tikai 20 km – nu jau tas mums šķiet maz. Hilke atpaliek, komunicēju ar Seihanu. Vairāk gan mūzikas valodā. Viņš man savā telefonā atskaņo dienvidkorejiešu dziesmas, es viņam – latviešu. Vispār abi draudziņi jau ir apmācīti latviešu valodas pamatos. Zina, kā pateikt “labi”, “priekā”, “šaursliežu dzelzceļš”, “hidroelektrostacija”, “kikerigū”, “ņau”, “vau”, “mū” un “čiv čiv”.
Ar mazām pauzēm un lielu dziedāšanu galamērķi sasniedzam diezgan agri. Pa ceļam, protams, satieku Juri, kuram šī diena ir liels izaicinājums, jo viņš izlēmis neskriet vienatnē, bet iet kopā ar savu bariņu – un temps ir neierasti lēns. Iekārtojamies līdz šim labākajā alberģē, kādā ir būts, drusku pasnauduļojam un kopā ar Hilki, Seihanu, un viņa draugu Tai esam gatavi iziet ielās. Aptieka, saldējuma kiosks, beķereja un itāļu restorāns – tāda ir mūsu turpmākā dienaskārtība.
Pie vakariņu galda daudz runājam par Santjago ceļa būtību, uz to liktajām gaidām un cerībām, par to, ko vēlamies te atstāt un ko – paņemt līdzi uz mājām. Atgādinu biedriem, ka šim ceļam ir trīs posmi – fiziskais, mentālais un garīgais. Šķiet, ka pašlaik, pēc 200 pieveiktiem kilometriem, visi cīnāmies ar pāreju no fiziskās plāksnes uz mentālo.
Divas lietas, par kurām visu laiku aizmirstu pastāstīt – pudele un piparu baloniņš. Daudzi ūdeni pilda tā saucamajās “plaušās” jeb dzeramsomās. Man arī mājās tāda ir, taču likās, ka soma jau tā būs pārbāzta, tāpēc nepaņēmu to līdzi. Mans risinājums – divas litra pudeles katra savā sānu kabatā – izgāzās jau pirmajā kilometrā. Burtiski izgāzās un izlija! Kabatas ir pārāk seklas un šī papildu nešļava – par smagu. Ūdeni te iespējams uzpildīt gana bieži, tāpēc pietiek ar vienu litru. Tomēr jau trešajā dienā ceļa malā mani gaidīja ideālā 750 ml pudele – “Tupperware”, oranžā krāsā, no eko plastmasas. Kādam tā izrādījās lieka, bet man – tieši laikā un pa prātam.
Piparu baloniņu kā labu risinājumu personīgajai drošībai man Latvijā ieteica veseli trīs cilvēki, kuri no sirds tur par mani rūpi. Pašai gan tas likās mazliet nepiedienīgi svētceļojumam, tāpēc vilcinājos ar baloniņa iegādi. Beigās tā arī nenopirku. Sapratu, ka tās taču ir viņu bailes, ne manējās. Pati jūtos absolūti droši un, esot te, ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens mani neaiztiks. Grūti to izskaidrot tiem, kuri palikuši mājās, – cilvēks no malas nekad nesapratīs, kāpēc. Laikam jau tas ir stāsts par sajūtām, intuīciju un paļāvību.
Dienas citāts šodien pieder Seihanam, kurš esot padzirdējis atziņu, ka uz Santjago ceļa nonāk pasaules valstu labākie pārstāvji. Iedomīgi tā domāt, tomēr sava daļa patiesības tur ir. Šeit sastopu tikai atvērtus, laipnus, līdzjūtīgus, dāsnus un labsirdīgus cilvēkus, kuri ir izkāpuši no savas komforta zonas un uzdrošinās sevi izaicināt – uzberzt tulznas, iedziļināties sajūtās, iztikt ar mazumiņu, atsēdināt savu ego, uzplēst pagātnes rētas, uzdot neērtus jautājumus un atbildēt uz tiem, cepināties Spānijas saulē, atzīt kļūdas, ieklausīties sirdī, raudāt, dalīties, iet pret kalnu un izsāpēt līdz kaulam.
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
