«800 km atpakaļ pie sevis» - 11. diena: «es būt kanārijputniņš» un steidzīgais latvietis Dzintars - Ceļotāja stāsts

Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

11. diena: “es būt kanārijputniņš” un steidzīgais latvietis Dzintars (Belorado-Ages, 29 km)

28. maijs

Rīts uzaust aizdomīgs – saulains, bet ar melliem mākoņiem pamalē. Seihans čammājas vannasistabā, tāpēc mēs ar Hilki uzsākam šīsdienas maršrutu divatā. Solis man raits, jo biju bodē un iegādājos gēla iekšzolītes, vismaz īkšķis un mazais pirkstiņš šādi jūtas labāk. Tomēr potītes sāp tik un tā. Un garās distances beigās parādās jauna sāpe kreisajā papēdī… Vienkārši samierinos. Varbūt pēc plānotās papildu atpūtas dienas Burgos man kļūs labāk.

Drīz vien mēs paejam zem mākoņiem. Varavīksne ir ar roku aizsniedzama! Sāk pilināt, tad – līt un vēl mazliet vēlāk – gāzt. Aukstas lāses vējš pūš tieši sejā. Man mugurā ir lietus jaka, taču legingi un apavi kļūst slapji 5 minūtēs. Tuvojas ciemats. Iemūkam bārā pažāvēties. Noņemu kapuci – kāda amerikāņu lēdija sauc nopakaļ: “Tev ir tik forši, lokaini mati!” Sen nebiju dzirdējusi komplimentus, it sevišķi brīdī, kad esmu bez meikapa, izmirkusi, noplukusi un bez smaida sejā.

Seihanu tā arī nesatiekam. Ceļš vēlāk ved kalnā un kilometriem ilgi turpinās pa tā kupri. Daba te pavisam citāda – ķērpjiem apauguši koki, kuru nosaukumu nezinu, milzīgi viršu krūmi, tuklas priedītes, kuru biezoknī valda necaurredzama tumsa, ruda māla grunts, neredzētas puķes, kuras gribas paņemt līdzi vismaz fotogrāfijās… Nonākam pie krāsaina stenda un “chillout” zonas, kur skan aicinoša mūzika, par ziedojumiem var dabūt augļus, kokos iekārti šūpuļtīkli, pa zālīti rotaļājas kaķēns. Samīļoju astaino pūku kamolīti. Mums priecīgi māj Aņa. Turpinām ceļu trijatā.

Hilke sāk atpalikt, bet mēs ar Aņu izmantojam iespēju parunāt krieviski. Saku, lai viņa man uzdod vienkāršus jautājumus – mēģināšu atbildēt. Nav nemaz tik viegli! Saprotu gandrīz visu, vārdus it kā zinu, bet izlocīt pareizi nemāku. Aņa prasa: “Kādās valstīs tu esi bijusi?” Mana atbilde skan apmēram šādi: “Es būt uz Austrālija, kanārijputniņš, Serbija, Melnkalne, rietumi Eiropa daudz.” Atklājam, ka mums abām patīk “Mumij Troll” (Anna reiz pat ir intervējusi Iļju Lagutenko), Sergejs Babkins un “Prāta Vētra”.

Nākamajā ciematā, kuru no iepriekšējā šķir 12 km, Hilke kapitulē. Beigta. Pagalam. Finito! Viņa paliek alberģē šeit, bet mēs ar Annu pieturamies katra pie sava stingrā plāna un par spīti nabaga kājām mērojam vēl 4 km līdz ciematam Ages. Rīt tad atliks vien nieka 22!

Alberģē satieku Seihanu un Tai, arī Juris ir tepat un stāsta, ka šodien gabalu pagājies kopā ar vēl vienu latvieti – Dzintaru. Jau ceturtais tik īsā laika posmā! Dzintaram esot vien 25 dienas, lai tiktu līdz Santjago, tāpēc diez vai viņu sastapšu. Pati šodien izrēķināju, ka varu atļauties ne vairāk kā 1 atpūtas dienu – tad katedrāli sasniegšu 20. jūnijā… Ja ņem vērā, ka man gribas redzēt arī okeānu Finisterē (eh, nāksies tomēr braukt ar autobusu) un pēc tam vēl jātiek līdz Parīzei, no kurienes rezervēts lidojums atpakaļ uz Rīgu 22. jūnijā, plānā nedrīkstu pieļaut nekādas atkāpes.

Stāsts par dalīšanos. Sen neesmu satikusi tik daudz dāsnu cilvēku vienkopus! Seihans mani (un citus) apber ar “Haribo” končām, cepumiem, jogurtiem, ausu aizbāžņiem un kāju smērēm, Hilke dalās šokolādē, allaž padod manu ūdens pudeli no somas kabatas (pati nevaru aizsniegt), krīzes brīžos aizņemos viņas nūju, Anna pirms pāris dienām tika apdāvināta ar ļoti labām nūjām (itālis Marko, šķiet, viņai zvaizgnes no debesīm varētu nonest). Daudzi svētceļnieki atbrīvojas no liekajām mantām, atstājot tās citiem speciāli ierīkotās kastēs alberģēs. Ņem kaut visu, ja vari panest!

Autore: Dina Preisa.

Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.