Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Reklāma
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
17. diena: pusceļa krīze (Carrion de los Condes-Moratinos, 30 km)
3. jūnijs
Skats 6:15 no rīta, kad nozvana mans modinātājs: 50% gultu jau tukšas. Pašas izkasāmies tikai septiņos. Līdz pirmajai civilizācijai priekšā vienmuļš un pilnīgi taisns ceļš pa līdzenumu 17 km garumā. Pacietības pārbaude. Turos! Hilke netiek līdzi, tāpēc sarunājam pēc 3 h tikties ciematā pie tējas krūzes.
Rīta cēliens parasti man visašākais un nesāpīgākais – izmantoju laiku lietderīgi un “dodu iekšā”, kamēr ogles karstas. Uzlieku austiņas un brienu. Skan (tik ļoti par manu dzīvi!):
Tev ir jāiet un jāiet, tikai paliec uz vietas
Tev pieder dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas
Aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna
Būs kā mūžīgi bijis – dzims brīvība no kauna
Tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties
Līdz debesis glāzē iemācās neapmākties
Un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst
Tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis
Pie raudamdziesmām pinkšķu uz vella paraušanu. Šķiršanās mani ir pamatīgi iedragājusi, un priekšā vēl baigais darbs ar sevi. Teic, ka zaudējuma sāpēm pāri varot tikt gada-divu laikā. Manā gadījumā ir pagājis pusgads, bet joprojām šķiet, ka tas notika vakar… Drausmīgi nepatīk atrasties garajā, tumšajā, vientulīgajā tunelī starp to, kas bijis, un to, kas būs. Tāda kā gaisā karāšanās sajūta, nenoteiktība, taustīšanās cerībā atrast gaismu. Dziļākajā būtībā taču esmu saulaina, pozitīva, dzirkstoša, optimistiska, koša, sabiedriska, iedvesmojoša, nevis pelēks bēdu kamolītis. Šāds starpstāvoklis nav diez ko patīkama vieta, kur uzkavēties. Bet zinu – ir jāizsāp lēnām un prātīgi! Tam posmam nav iespējams vienkārši pārlekt pāri.
Tā nu bēdu kamolītis vārdā Dina atviegloti ieveļas ilgi gaidītajā ciematā un ietur tradicionālās brokastis, tējas vietā šoreiz uzpildoties ar apelsīnu sulu. Ļaužu masā pavīd Seihans, Bendžamins ar savu vāciešu kompāniju, Aņa ar dienvidāfrikāni un ungāru. Visi ir laimīgi atbrīvot kājas no apaviem un pasēdēt mirkli mierā. Arī Hilke pēc kāda laika ir klāt. Vienatni esmu atdzērusies, tālāk kustēsim plecu pie pleca.
Aņa pieskaņojas mūsu abu ritmam. Sasniedzot noskatīto galapunktu, izrādās, ka visas alberģes vienos dienā jau ir pilnas. Agrie putniņi atlidojuši un ligzdiņas aizņēmuši… Labi, ka nākamā alberģe tikai 3 km attālumā. Tā kā esmu žiglākā, atdalos no meitenēm un jožu skatīt, vai palikušas kādas brīvas gultas. Saņemos savam visātrākajam gājienam – pa ceļam apdzenu kādus 10 pilgrimus (uh, kā nepatīk tādi žurku skrējieni!). Jes, hostelī ar “Tripadvisor” uzlīmi ir palikušas pēdējās divas vietas; vienai piesakos, otru aizrunāju Hilkei. Aņa vēlāk dodas uz nākamo alberģi šajā pašā ciemā un tiek pie gultasvietas tur.
Pēc tam ar Hilki pārrunājam dienā piedzīvoto un izrādās, ka mums abām pirmoreiz piezagusies doma padoties. Nospļauties un braukt mājās. Leonā taču būs tāda iespēja! Tomēr fakts, ka oficiāli ir pieveikts pusceļš, motivē gana stipri. Ja jau tiktāl esam nonākušas, varam vēl! Es varu.
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.