Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Reklāma
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
24. diena: padzert kolu mākonī un satikt latviešu riteņbraucējus (Rabanal del Camino-Molinaseca, 27 km)
10. jūnijs
Uh, kas par izaicinājumu ir kāpt kalnā, ja vētra plucina drēbes un gāž no kājām! Turklāt taka ir pārvērtusies tādā kā izžuvušā upes gultnē ar lieliem, asiem akmeņiem. Šķiet, kāds speciāli tos tur izbēris, lai pakacinātu pilgrimus. Šodienas plānā – diezgan stāvs kāpiens virsotnē, kas slejas 1500 m.v.j.l. un tad – krass lejupceļš 17 km garumā.
Jūtu sevī mutuļojam baigo enerģiju – kāpt man padodas. Izbaudu jauniegūto spēku. Atceros, pirms pieciem gadiem ar bijušo vīru “haikojām” pa Alpiem. Biju tik sliktā formā, ka apstāties un atelpoties vajadzēja ik pēc puskilometra. Tagad varu noiet 7-8 un tikai tad prasās piesēst maliņā.
O, reku arī ciems, kurā vakar palika Anna, ungārs un Noels! Māju čupiņa ietinusies baltā mākonī. Izvēlos bāru ar “Tripadvisor” uzlīmi, paņemu kruasānu, ko papildinu ar vakar iegādāto sieru, un bundžiņu kolas. Sēžu pie galdiņa ārpusē un gaidu pie apvāršņa parādamies Hilki. Esmu stipri no viņas atrāvusies. Vējš man uzpūš virsū mākoni, un tādā vēsā mitrumā ātri nosalst rokas. Bēgu sildīties telpās.
Kad Hilke sagaidīta, norunājam, ka turpināsim ceļu atsevišķi. Trakoti gribas kustēties uz priekšu, kamēr spēku uzplūds vēl aktuāls. “Ielieku ausīs mūziku” un lidoju garām govīm, zirgiem, kalnu puķēm, svētceļniekiem. Mākonis mani nes mērkaķa ātrumā!
Pēkšņi no miglas iznirst akmeņu kalns ar krustu galā. Te paredzēts atstāt no mājām līdzpaņemto akmeni, kas simbolizē visu, ko vēlies atdot pagātnei. Pasākumam ir obligātuma un popsīguma piegarša, tomēr arī es pār plecu pārmetu akmentiņu, ko izzvejoju no jūras Liepājas fortos. Mēģināts nav zaudēts – varbūt ap sirdi kļūs vieglāk.
Tālāk slepeni sekoju kādai kanādiešu kundzei (vecumā ap 60) apbrīnojami sportiskā formā. Tautības šeit esmu iemācījusies atšķirt pēc mugursomu zīmoliem. Sievietes sejā laiks ir atstājis nospiedumus, bet ķermenī – galīgi ne. Nosauļotas, muskuļotas kājas, slaids un atlētisks augums jauneklīgā apģērbā. Knapi turos līdzi tantuka tempam. Tomēr gribu pēc iespējas ātrāk nonākt alberģē un atpūsties, tāpēc kātoju, cik spēju. Kanādietei nepietiek ar pusskrējienu vien – viņa paceļ no zemes divus plaukstas izmēra akmeņus un katru savā rokā minūtes 10 cilā uz augšu, uz leju. Visu cieņu!
Ar Hilki jau esam smējušās, ka reizēm te jūtamies kā vecas galošas. Salīdzinājumam – seniori ir tik sprigani un dzīvespriecīgi, bet mēs savā jaunības plaukumā nebeidzam vien ņaudēt par fiziskajām grūtībām. Viņi ir atbraukuši izbaudīt vecumdienas, bet mēs joprojām neesam atradušas sevi…
Kad akmeņainais lejupceļš pieriebies, meklēju šoseju. Tā visu laiku iet blakus takai, te attālinoties, te pietuvinoties. Kolīdz speru kāju uz asfalta, man pieripo divi riteņbraucēji un angļu valodā ar jūtamu latviešu akcentu vaicā, vai es gadījumā neesmu no Latvijas. Esmu gan – kā jau to vēsta karoga uzšuve uz manas somas. Kaspars un Kristīne ir pāris no Rīgas. Santjago ceļu viņi uzsākuši Logroño, un riteņbrauciens kopumā aizņemšot 14 dienas. Katru dienu latvieši mērojot no 40 līdz 60 km. Patrinam mēles dzimtajā valodā, uztaisām selfiju un šķiramies.
Vēlāk, kad līdz gala ciematam palicis pavisam maz, eju garām brīvdabas kafejnīcai smukā pļaviņā. Skatos, pie galdiņa sēž Noels, ungārs un holandiete Krisa. Pasūtu apelsīnu sulu un pēc ilgā nāciena pretī civilizācijai piesēžu iemest aci internetā. Gājienu turpinām četratā.
Alberģē ierodos un piereģistrējos pirmā. Tā vēl nekad nav bijis! Citi netur līdzi. Saka – es laikam Latvijā esmu uztrenējusies pa kalniem staigāt. Ha, ha – kā tad – augšā un lejā Gaiziņā! Tomēr funkcionālie treniņi, TRX un svaru cilāšana ir ļoti palīdzējusi ielikt bāzīti šim gargabalgājienam. Daudzi te atbrauc pilnīgi nesagatavojušies.
Kaut kāds dīvains karstums pārņēmis ķermeni, tāpēc taisnā ceļā dodos uz gultu. Noels pieliek roku manai pierei – jā, temperatūra. Vēlāk simptomiem pievienojas arī caureja, apetītes zudums un vājums. Ungārs (kura vārdu joprojām neesmu noskaidrojusi) man iebaro moderno oglīti kapsulās ar vārdiem: “Now you will not shit for two days.”
Vāļājos pa gultu, ik pa brīdim iekrītot miegā. Pēcpusdienā Hilke atsūta ziņu, ka pēc kalnu šķērsošanas plecu pie pleca ar kanādieti Padiju esot apmetusies šajā pašā alberģē. Atnāk pie manis un saka: “Neizskaties labi, tev jāpaēd!” Tā kā alberģe visos ceļvežos ir izslavēta ar labāko picu cepšanas māku, noprovējam vienu uz pusēm. Apetītes nav un vertikālā stāvoklī ilgi nevaru izturēt, tāpēc pavisam drīz dodos atpakaļ uz migu.
Hilke visu vakaru pienes man ūdeni, nopērk veikalā banānus, mierina, ka rīt viss būs kārtībā. Ungārs un Noels ik pa pusstundai apvaicājas, vai jūtos labāk, un ir gatavi dalīties savu aptieciņu saturā. Diemžēl nejūtos ne par kapeiku veselāka… Turklāt labās kājas iekšējā potīte un tuvējie kauli smeldz arvien negantāk. 24 dienas ir nokalpojuši, tāpēc šausmīgi ceru, ka atlikušajās nieka 9-10 pēda “neatteiksies”. Ejot velku miesaskrāsas ortozi – tādu kā zeķi bez pirkstu daļas, divas reizes dienā smērēju “Voltaren” gēlu. Zinu, zinu, ir vajadzīga atpūta, bet ar laiku nevaru šķiesties, jo tad man var nepietikt dienu Santjago sasniegšanai…
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
