«800 km atpakaļ pie sevis» - 27. diena: «800 km – tas nav uz teātri aiziet darbadienas vakarā» - Ceļotāja stāsts [1]

Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

27. diena: “800 km – tas nav uz teātri aiziet darbadienas vakarā”  (Ambasmiestas-Hospital de Condesa, 19 km)

13. jūnijs

Mostamies pavēlu. Mūsu istabu apdzīvo vēl tikai divi amerikāņi – māte ar dēlu. Neviens beidzot neraujas augšā piecos, jo zina, ka Irina pankūkas ceps ap septiņiem. Man gan tiek laipni atvēlēta vakar pāri palikušo griķu saujiņa. Riskēju un noskaloju to ar ananāsu sulu. Šorīt pašsajūta krietni labāka! Krievu pāris uz atvadām apskauj mūs katru atsevišķi: “Ja kas, meitenes, zvaniet, brauksim palīgā!”

Ceļš turpinās gar veco šoseju, un pirmos 5 km nobizojam pakaļ Aņai – gatavā raķete! Vēlāk tas novirzās sānis; ciemati kļūst aizvien laucinieciskāki. Kūtis, mazdārziņi, pussabrukušas ēkas – maz glamūra, daudz skarbas realitātes. Aņa ik pa brīdim izsaucas: “Varavīksne!” Šodien laiks mainīgs kā dolāra kurss. Te ar steigu jāvelk lietus jakas, te atkal saule sūta sveicienus.

Sākas pirmais nebeidzamais kāpiens stāvā kalnā. Pa dubļiem un slideniem akmeņiem. Šodien no 600 augstuma metriem jātiek uz 1300. Tas viss jāpaveic 10 km garā distancē, pēc tam varēsim tipināt lejā. Laiks ir sutīgs, man aiz muguras trīs slimības dienas, antibiotiku kurss, vēderā peldas vien daži griķi… Dikti grūti elpot, vēl grūtāk kustēt. Fiziski sāp sirds. Nespēju noticēt, ka pirms dažām dienām kalnup skrēju palēkdamās un apdzīdama visus pilgrimus!

Pacietību, visam savs laiks. Gan atgūšos. Tas nekas, ka Aņa jau sen gabalā un serpentīna līkumā krietni augstāk relaksēti iemūžina pastkartīšu skatus. Vismaz Hilke mani nepamet, nabadzītei seja vienos sviedros. Neatceros ko tādu redzējusi – pat mežonīgi smagajā Saint Jean Pied du Port posmā pirmajā dienā. Laikam gaisa mitrums pie vainas. Divi stalti spāņi ved augšup zirgus – ja nu kāds svētceļnieks savām kājām vairs tālāk nevēlas doties.

Pirmajā kalnu ciematā bez spēka atkrītam laukā izliktajos bāra krēslos. Sadzeros ūdeni, atelpojos, ļauju pulsam nomierināties. Vēlāk, augstākajā ciematā satiekam Aņu pavisam neparastā “no Wi-Fi” kafūzī. Biju iecerējusi beidzot nobaudīt normālas brokastis – savu mīļo tortiļu, – bet ēdienkartē tādas nav! Te gatavojot tādus gardumus, ko nekur citur Spānijā netaisa. Labs i, pasūtu sāļo pankūku ar humusu, sieru un dārzeņiem, un īstu kakao – tas mani allaž spēj uzmundrināt. Klausoties regeja ritmos, maltīte iet iekšā uz urrā. Fū, vīruss beidzot mani ir pametis.

Iestādes īpašnieki paši ir arī apkalpojošais personāls. Šie smejas, vēršot mūsu uzmanību tam, kas notiek ārā (no busiņtakša izbirst bars ļaužu ar mazām mugursomiņām): “Jūs – peregrinos, viņi – turigrinos.” Pie tādiem skatiem jāsāk pierast. Cilvēks, kas nogājis 100 km, Santjago katedrālē pie sertifikātu lodziņa ne ar ko neatšķirsies no pilgrima, kas mērojis 800 km, – abi piemiņai saņems vienādu papīru.

Trešajā ciemā, kas atrodas kalna galotnē, noparkojušies milzu autobusi, apkārt staigā grezni tērpti tūristi un kā zoodārzā aplūko katru garāmejošo pilgrimu. Neomulīga sajūta – ar savu koka nūju, dubļainajiem apaviem un nevienmērīgi pārsauļoto seju te ieveļos kā no cita gadsimta. Bāri, restorāni, pastkartes, viesnīcas, baiss tingeltangels… Gribas ātrāk tikt prom – atpakaļ kalnu mierā un klusumā. Zūdam miglā ko kājas nes.

Salīdzinoši vienkāršajā lejupceļā visas trīs vienojamies, ka turēsimies kopā līdz beigām, t.i., Santjago. Es plānoju galamērķi sasniegt jau šo svētdien, Aņa pirmdien, bet Hilke, šķiet, ir gatava kompromisam. Meitenes pēc tam vēl mēros ceļu līdz Finisterei kājām, jo viņu atpakaļbiļetes to ļauj. Man jau 21. jūnijā jādodas uz Parīzi, no kurienes 22. lidošu uz Rīgu.

Santjago domāju uzdāvāt sev ilgi gaidīto brīvdienu, kuru izmantošu braucienam uz jau minēto okeāna piekrasti. Pažēlojos Kristenam (draugs Latvijā), ka nāksies krist kaunā un doties uz “Pasaules malu” ar autobusu. Viņš atbild: “Kāds kauns? Nieki, neķer kreņķi! 800 km – tas nav uz teātri aiziet darbadienas vakarā. Tie, kam Tu esi svarīga, to saprot.” Un man patiešām paliek vieglāk ap sirdi.

Autore: Dina Preisa.

Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.