Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Reklāma
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
28. diena: “Kamēr tev ir divas kājas, nav pamata izstāties!” (Hospital de Condesa-Sarria, 35 km)
14. jūnijs
Lejā no lielā kalna ejas līdzeni un ātri. Kritums nav straujš, tas man patīk. Plecu pie pleca ar Aņu un Hilki dodamies pretī jaunas dienas izaicinājumiem. Galisija krasi atšķiras ar laikapstākļiem – kopš vakar spērām kāju pāri novada robežai, kļuva vēss un lietains. Laikam jau okeāna tuvums dara savu. Arī šodien aukstums lien aiz drēbēm, un pēcpusdienā sola lietu.
Vienubrīd aizraujos savā skrējienā un atraujos no meitenēm. Satieku viņas tikai pēc stundas, kad jau labu brīdi esmu sēdējusi bārā, lokot iekšā kartupeļus ar ķiploku mērci. Viņas grib tālāk doties pa alternatīvo maršrutu, kas esot skaistāks, vientulīgāks, taču met 11 km līkumu. Manās interesēs ir taupīt kājas un sasniegt Santjago laikā, tāpēc šādu greznību nevaru atļauties. Samīļoju abas, pasaku Hilkei lielu paldies par manis pieskatīšanu slimības laikā un dodos ārā – nu jau lietutiņā.
Turpmākie 18 km paiet bez apstāšanās pauzēm. Eju un eju, austiņās mūzika. Brīžam vējš gāž no kātiem, pa laikam samērcē lietus, tad atkal pažāvē saulīte. Vienubrīd tālumā ieraugu pilsētas apveidus – kad gultas tuvums ir acīm aizsniedzams un prātam aptverams, aizmirstas visas sāpes.
Alberģes Sarria pilsētā ir uz katra stūra – spēj tik izvēlēties. Es izraugos vienu vecpilsētā. Patukša, tāpēc ar ātru internetu. Kad pieslēdzos, “WhatsApp” iekrīt vēstule no Jura. To nu gan negaidīju! Raksta, ka esot netālu no Santjago, kājas galīgi beigtas, bet vienalga ejot ar ātrumu 40 km dienā. Latviete Melita izstājusies Sarria (vīruss pieveicis) un uz Santjago devusies ar vilcienu. Saticis arī riteņbraucējus Kristīni un Kasparu. Juris joprojām klibo kopā ar poļu čali, kurš pēdējās dienas dzīvo uz pretsāpju tabletēm, smērēm un želejām.
Vēlāk pienāk vēl viena vēstule no Jura. Ļoti zīmīgā vietā pa ceļam viņš man ir noslēpis dāvanu – atvainojas gan, ka ar divu nedēļu nokavēšanos. Lai tā kalpo kā motivācija līdz turienei nokļūt, jo pēdējie 100 km galīgi neesot viegli (tālu ceļu gājušie svētceļnieki lēnām un sāpīgi klibo, bet daudzie “pāris dienu pilgrimi” ar savām mazajām mugursomiņām burtiski lido garām). Ziņai ir pievienotas trīs bildes ar norādēm, kur dāvanu meklēt. Man jau azartā mirdz acis! Beigās stiprais Juris (http://instagram.com/jb_camino) piebilst: “Kamēr tev ir divas kājas, nav pamata izstāties!”
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.