Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Reklāma
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
29. diena: vissirslikti.lv un kā atšķirt īstu pilgrimu no viltojuma (Sarria-Portomarín, 22 km)
15. jūnijs
Ja fizisko grūtību posmu vairums piedzīvo Santjago ceļa sākumā, tad man tas ir atbīdījies uz ceļojuma nogali. Sākums atmiņā palicis svaigs, žiperīgs un spēku pilns! Patiešām biju gatavojusies kam mokošākam. Tomēr īstā elle man sākās pēdējos 100 km…
Pustukšās alberģes Wi-Fi gan bija ātrs, toties matračiem līda ārā atsperes. Pusi nakts nomocījos grozoties un tad atļāvos būt nekaunīga – savācu spilvenus no “neapdzīvotajām” gultām un iegūlos tajos kā pēļos.
Jau naktī pret jumtu pakšķ smagas lietus lāses. Izejot laukā 7:30, pa ielu lejup plūst upe un no gaisa turpina krist slapjums. Galisija mani nesaudzēs, tas nu ir skaidrs. Abu kāju “zempotīšu” sāpju simfonijā solo partiju šorīt izdomājis uzspēlēt labais celis. Tiklīdz to paloku, asas sāpes ir klāt kā liktas. Tas nozīmē, ka visos lejupceļos (tādu nebūs mazums) man jākāpj sāniski un ļoti lēnām. Lūdzu, lūdzu, kājas, izturiet vēl 5 dienas!
Šodien lietus pieņēmies spēkā. Kārtīgi nogāž, tad pusstundu ir miers. Un tā pa apli. Vienā gāzienā mēģinu slēpties zem kokiem, bet tas nelīdz. Ar visu savu firmīgo lietus jaku esmu cauri slapja. Bikses līp pie miesas, cimdus var izgriezt, somas aizsargapvalks, izrādās, ūdeni laiž cauri. Nu ko, pilsētā būs jāiegādājas garais lietusmētelis, šitā tās lietas neiet krastā! Līdzīgus laikapstākļus sola vēl divas dienas.
Stiprajā un aukstajā vējā nosalstu, dubļos piesmeļu kurpes, rokas ir ledainas, jo nepaspēj apžūt – nav pat kam pasūdzēties, jo eju viena. Izsalkums arī sāk mocīt, bet zinu – ja piesēdīšu bārā, vēlāk būs šausmīgi grūti no jauna iestaigāties. Turklāt, iznākot ārā slapjās drēbēs, pēc tam man kļūs vēl aukstāk. Izmantoju katru minūti un kustos uz priekšu. Ātrāk tikt līdz galamērķim, ātrāk pārģērbties sausā apģērbā un guļammaisā sasildīties!
Cerībā atrast lietusmēteli, kas attaisno savu nosaukumu, pa ceļam ieeju suvenīru tirgotavā kādā ciematā, bet tur iznirst Seihans, jau gatavs apskāvienam. Izstāstu par savu nožēlojamo stāvokli un korejietis satraucas, ka tik nesaķeru saaukstēšanos. Palīdz man piemērīt mēteļus, bet tiem ir palikuši tikai milzīgie izmēri – apakšmala velkas pa zemi. Labi, cietīšos līdz pilsētai.
Seihans jau daudzas dienas iet kopā ar korejiešu pāri, kas tagad esot gluži kā viņa vecāki. Šodien trijotne plānojot palikt labu gabalu aiz Portomarín, tāpēc vakarā vairs nesatiksimies. Seihans ar jauniegūtajiem draugiem jau norezervējis “Airbnb” dzīvokli Santjago – kopā par 70 eiro. Ieradīšoties tur sestdien. Viņš (no Madrides) lido mājās dienu pirms manis, 21. jūnijā.
Būtībā šī 5 min saruna šodien bija mana vienīgā komunikācija ar cilvēkiem. Pārējā laikā jūtos drausmīgi vientuļa. Ne jau žēlojami vientuļa, bet viena pret visu lielo pasauli. Pazaudējusies, izbesījusies, sāpoša, izmirkusi, nosalusi, izsalkusi. No otras puses – tagad būšu saulē, vējā un lietū rūdīta. Ja nesaslimšu, grūtības mani būs tikai stiprinājušas.
Pēcpusdienā, kad jau esmu nosnaudusies alberģē, Hilke atsūta ziņu, ka abas ar Aņu apmēram līdzīgā situācijā nolēmušas finišēt 10 km pirms pilsētas un centīšoties mani panākt rīt. Bet Noels un Donats (tā, lūk, sauc ungāru!) arī paliekot Portomarín. Hilke iedod Noela numuru. Aizrakstu dienvidāfrikānim SMS, ka labprāt pievienotos viņu vakariņām, bet atbildi tā arī nesaņemu. Varbūt tehniska kļūme.
Soļojot man pa prātu jau vairākas dienas maļas dažādas pazīmes, kas ļauj atšķirt īstu pilgrimu no neīsta. Te tās ir:
• Ieejot alberģē, īsts pilgrims ar vienu aci meklē nomaļāko guļvietu, ar otru – tuvāko kontaktligzdu telefona lādēšanai
• Īstam pilgrimam pārģērbties 1 x 1 kv. m dušas kabīnē un vienlaicīgi palikt sausam ir tīrais nieks
• Īstam pilgrimam labāk sokas kalnā kāpt(i), ne no kalna lejiņā
• Īsts pilgrims ir klibojošs pilgrims
• Pēdējais, ko īsts pilgrims palaidīs vaļā krītot, ir sava nūja
• Īsta pilgrima vienīgā privātā telpa ir guļammaisā un aiz dušas aizkariņiem
• Pat uzmodinātam nakts vidū, īstam pilgrimam pirmais uz mēles ir: “Buen Camino!”
• Īsts pilgrims vakarā uz restorānu iet zeķēs, flipflopos un treniņbiksēs
• Novietot kājas uz galda un tīksmināties par/dižoties ar tulznām vai zilajiem nagiem – īstam pilgrimam tas padodas bez aiztures
• Īstu pilgrimu no viltota var atšķirt pēc iesauļotas zeķu, piedurkņu un saulesbriļļu līnijas
• Īsts pilgrims zina – jo mazāka alberģe, jo ātrāks internets
• Ja gribi pie sevis ciemos atvilināt īstu pilgrimu, uzzīmē uz sienas dzeltenu bultu
• Īsts pilgrims kafejnīcā neapēsto kūkas vai maizes gabalu ietin salvetē un pietaupa brokastīm
• Pēc lielveikala apmeklējuma īsts pilgrims visus produktus atbrīvo no iepakojuma
• Īsta pilgrima drēbēm ir nogrieztas birkas, bet grāmatām – izplēstas liekās lapas
• Rēķini īsta pilgrima gaumē: 80 kilometri – tās ir 3 dienas; 5 kilometri – tā ir 1 stunda
• Īsts pilgrims ir aizmirsis, kāds izskatās autobuss
• Īsta pilgrima labākie draugi ir kilometri; lielākie ienaidnieki – kilogrami
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
