«800 km atpakaļ pie sevis» - 30. diena: «ielikt» ultramaratonistam un vakariņas ar astoņkāji - Ceļotāja stāsts

Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

30. diena: “ielikt” ultramaratonistam un vakariņas ar astoņkāji (Portomarín-Palas del Rei, 25 km)

16. jūnijs

Spirgts rīts pēc laba naktsmiera. Šodien esmu gudrāka – visas mantas salieku maisiņos un tikai tad somā iekšā. Pēc vakardien saslapinātās pilgrima pases un mitrā guļammaisa līdzīgas kļūdas vairs negribas pieļaut. Augšējā mugursomas kabatā – pa ķērienam – nolieku 5 eiro lietusmēteli.

Tomēr pilina mazāk nekā laika ziņu aplikācija biedējusi. Brīžam pat noskaidrojas. Svētceļnieki kā skudriņas plūst ārā no pilsētas. Lejā pa serpentīnveidīgajām ielām, pāri tiltam, augšā kalnā. Iekļaujos masā; pēc mēnesi ilgas staigāšanas jūtos iederīga un piederīga krāsainajai mugursomnieku armijai.

Ar graudu batoniņu gremošanas sistēmā enerģija burtiski laužas uz āru. Iet ir tik viegli kā nekad. Esmu krietni ātrāka par vidējo pilgrimu. Beidzot distance līdz lielajam galamērķim ir prātam aptverama – ap 90 km. Mazāk nekā no Rīgas līdz Valmierai! Tas mani motivē.

Panāku Padiju!!! Viņai ir grūti paiet garām. Tērpusies vieglā lietus kostīmā (dzeltenā jakā un biksēs), kas atgādina misiju uz Mēnesi. Camino eņģelis mani apķer. Tik patīkami pēc nospiedošās vientulības satikt kādu mīļu biedru. Izlemjam piestāt kafejnīcā uz kārtīgām brokastīm.

Te brokasto visi. Daudz pazīstamu seju. Tikpat daudz – pilnīgu svešinieku. Kopš vakar šķērsoju 100 km atzīmi, pilgrimu kļuvis manāmi vairāk. Tāpat kā vietu, kur dala zīmogus. Vairums 100 km gājēju tā ir kā sacensība – kurš dienā savāks vairāk. Man pietiek ar diviem, jo tas ir minimums, lai Santjago iegūtu svētceļnieka sertifikātu.

Kamēr ēdu milzu sendviču ar sieru un tomātiem, nez no kurienes iznirst Noels un Donats. Metos apskāvienos, priecājos. Diena sāk izdoties. Izrādās, Noels manu SMS vakar nav saņēmis, prasa, kāpēc nesūtīju ziņu “WhatsApp”. Padija saka: “Puiši, atdodu šo jauko dāmu jūsu rokās, turiet par viņu rūpi!” un pazūd tālēs zilajās.

Drīz turpinām ceļu arī mēs. Atsāk līņāt, bet nekā nopietna, salīdzinot ar superslapjo vakardienu. Uzdodu tempu, ungārs un dienvidāfrikānis knapi tur līdzi. Atļaušos pieminēt, ka Noels no Keptaunas ir ultramaratonu skrējējs. Pļāpājam, smejam, kilometri dilst. Mērķis šodien visiem viens.

Aizsūtu Hilkei ziņu, ka viņām ar Aņu nav izvēles – vienkārši ir jātiek līdz mums (35 km), lai vēlāk varam ieturēt atkalsatikšanās vakariņas. Izvēlamies alberģi – to atkal ir kā sēņu pēc lietus. Guļam blakus gultās. Sagaidīsim meitenes un tad – uz restorānu ielikt māgā ko kalorijām bagātu.

Kamēr mašīnā griežas veļa, puikas “iznīcina” alus sešpaku. Melšam niekus par Latvijas skaistajām sievietēm un dabu, tieku sīki un smalki iztaujāta par savu “Audi TT”, Noels solās atlidot ciemos, ja izvizināšu. Viņš nespēj iztēloties, kā tas ir, kad zemi un kokus klāj sniegs, kad no rīta pirms došanās uz darbu ir jāskrāpē ledus no mašīnas. Noels sniegam ir pieskāries vien augstu kalnos.

Apspriežam savu ģimeņu izmērus. Starp citu, divdesmitsešgadīgajam Donatam ir trīs brāļi un viņš ir vecākais. Arī Noelam ir trīs brāļi, bet viņš ir jaunākais. Abiem paliek mutes vaļā, kad pastāstu – esmu vecākā no sešām meitām, turklāt man vēl ir divi brāļi, no kuriem jaunākais nupat pabeidzis 9. klasi.

Ooo, pazīstamas balsis – Aņa un Hilke ir klāt! Camino māsa metas man ap kaklu un teic, ka esot šausmīgi sailgojusies. Aņa gan krekšķ un neizskatās vesela – saķērusi saaukstēšanos. Padalos ar saviem “Fervex” krājumiem. Pēc tam visi pieci ejam vakariņās. Noels pasūta astoņkāji (Galisijas reģiona delikatese). Pārrunājam pēdējās dienās pārdzīvoto un turpmākos plānus. Santjago visi kā viens vēlamies sasniegt šo svētdien.

Autore: Dina Preisa.

Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.