Mani sauc Rūdolfs, esmu Biznesa augstskolas Turība students un galvenais mērķis, kādēļ esmu Peru, ir studijas San Ignacio de Loyola Universitātē, kā arī unikālā iespēja iepazīt ’’citu Pasauli’’, kuru reti kurš eiropietis uzdrošinās iepazīt. Šajā stāstā es vēlos pastāstīt par daļu savas ikdienas, studējot Peru.
Pēc katriem iesistajiem vārtiem, iedzīvotāji savos pagalmos vai uz ielas izšauj raķetes
Reklāma
Kamēr dzīvoju Peru, esmu iemitinājies pie patīkama pensionāru pāra, kuri atvēlējuši man, nodrošinātu ar visu nepieciešamo aprīkojumu, mājas otro stāvu, kurā trūkst tikai un vienīgi veļas mašīna, tādēļ savas drēbes nododu mazgāšanā piemājas ķīmiskajā tīrītavā. Pateicoties futbola mačam, kas norisinājās Peru, savas drēbes man neredzēs līdz pat mirklim, kad atgriezīšos no sava sešu dienu ceļojuma, jo, kā izrādās, katrs nacionālais futbola mačs Peru ir simbolizējams kā svētki. Iedzīvotāji nekautrējas ātrāk vērt ciet savas bodītes, no plauktiem izcelt vecos, noputējušos televizorus un novietot tos uz ielas, uzvilkt mastā karogu, izdaiļot savas sejas tā krāsās, uzpost automašīnas un pagatavot svētku mielastu par godu šim zīmīgajam notikumam. Interesanti ir tas, ka, šī notikuma laikā, ne tikai ātrāk tiek aizslēgta ķīmiskā tīrītava un veikali, bankas neoficiāli ātrāk beidz savu darbu, bet arī tas, ka universitāte nolemj atcelt visus eksāmenus, kas tika paredzēti futbola mača laikā. Laimīgā kārtā, Peru tika uz FIFA 2018 čempionātu, kas notiks Krievijā, un tradīcija šeit ir šāda – pēc katriem iesistajiem vārtiem, iedzīvotāji savos pagalmos vai uz ielas izšauj raķetes. Var rasties sajūta kā Jaunajā gadā, jo, kā izrādās, katram normālam peruietim ir pa kādai raķetei skapī, lai to uzrautu gaisā tieši šādos dzīves notikumos. Apģērbti nacionālo krāsu kreklos un šaujot raķetes, visi iedzīvotāji dodas uz centrālajām ielām, kur bezmērķīgi masveida gājienā iet uz priekšu, sit bungas un pilnā balsī bļauj – ‘’PERU! PERU! PERU!’’. Tā tas notiek kādas 2 stundas no vietas, līdz mirklim, kad cilvēki paklīst atpakaļ pa savām mājām, lai atgrieztos pie ikdienišķajām nodarbēm, vai bāriem, lai turpinātu šīs nozīmīgās svinības tur.
Piecu dienu ceļojumu uz Peru sirdi
Sazvanos ar savu amerikāņu izcelsmes draugu, vienu no mana piedzīvojuma ceļabiedriem, un, kā izrādās, arī viņš, šī paša iemesla dēļ, ir palicis bez sava līdzņemšanas apģērba. Mēs pasmejamies par šo sakritību un mēģinām par to dikti neuztraukties, jo esam sajūsmināti par turpmāko 5 dienu ceļojumu uz Peru sirdi.
Satiekamies, izsaucam taksi un dodamies uz lidostu. Taksometri Peru ir visātrākais un izdevīgākais transporta veids, jo 6 km brauciens Peru izmaksā tikpat daudz, kā melnas kafijas tase kādā Latvijas kioskā.
Kopā vēlēdamies aizmukt no ikdienas rutīnas, iekāpjam lidmašīnā un dodamies uz Kusko, kas ir 1.5 stundas lidojums. Šī vieta ir slavena ar savu unikālo dabu, par ko pārliecinājos vien esot vēl ceļa jūtīs. Lidojuma laikā piedzīvoju vienu no maniem skaistākajiem skatiem, esot lidmašīnā, jo pa logu pavērās plašs tuksnesis, kontrastaini kalni, vairāki ezeri un meži.
Pirmo dienu ieplānojām pavadīt pavisam vienkārši, galvenokārt, lai atklimatizētos, jo pilsēta atrodas 3400 metrus virs jūras līmeņa, un var just, ka gaiss šeit ir nedaudz retināts. Uzreiz, kā ievācāmies hostelī, devāmies naksnīgā pastaigā, lai iepazītos ar pilsētu un tās kultūru naktī. Pilsētas centrs ir ieskauts kalnos, no kuriem atspīd vairāki simti gaismas, kas nāk no iedzīvotāju mājām. Lai kur arī grieztos un skatītos, visapkārt ir šis brīnišķīgais skats, kas, manuprāt, aizrautu jebkura elpu kaut uz sekundi. Vakara gaitā iegriezāmies vienā no populārākajiem vietējiem restorāniem un nogaršojām viņu slaveno jūras cūciņu. Unikāla gastronomiskā pieredze, bet, personīgi, nepārliecināja, par vēl vienas cūciņas nogaršošanu ceļojuma laikā.
Inku svētā ieleja ir kā radīta kultūrvēsturiski motivētiem ceļotājiem
Nākamajā dienā mēs devāmies uz Inku svēto ieleju. Tajā var apskatīt senos ciemus un vienas no nozīmīgākajām inku drupām, kas mainījušas vēsturi. Savulaik inki šo vietu novērtējuši īpašās ģeogrāfiskās un klimatiskās kvalitātes dēļ, bet par ko sīkāk pastāstīšu stāsta turpinājumā, kad iepazīstināšu nedaudz vairāk ar Maču Pikču.
Šajā vietā plūst Urubambas upe, kura ir izveidojusi šo ieleju un tai, no blakus esošajām ielejām un aizām, pietek virkne citu upīšu, kas sāk savu ceļu no kalniem. Skats, kas paveras, ir tiešām fantastisks! Ieleju auglīgu padara tieši šīs cauri plūstošās upes, tādēļ senāk Svētā ieleja ir bijusi impērijas viena no būtiskākajām teritorijām kukurūzas audzēšanai. Šī iemesla dēļ, vairākās inku drupās var apskatīt šīs saucamās terases, uz kurām notika dažādu augu audzēšana.
Svētā ieleja ir 15 km attālumā no Kusko ziemeļiem un, ar katru gadu šī vieta kļūst aizvien populārāka, jo arheologi atrod aizvien vairāk jaunas, interesantas vietas un faktus saistībā ar ieleju un inkiem. Zelta apskates vietas, kuras šeit tā arī ir nosauktas, izdevās apskatīt paša acīm. Atzīšu, ka kaut ko tik unikālu nesanāk redzēt itin bieži, tādēļ novērtēju šos vienreizējos skatus un nekautrējos uzņemt vairākas bildes, ko atstāt par piemiņu pēc šī ceļojuma. Es teiktu, ka Inku svētā ieleja ir kā radīta kultūrvēsturiski motivētiem ceļotājiem, bet tajā pašā laikā vairākas tūrisma aģentūras piedāvā dažādas iespējas izpausties arī aktīvās atpūtas piekritējiem. Lielu daļu aktivitāšu bija iespējams noorganizēt viesnīcā Urubambā, kur, par saprātīgām cenām, to piedāvā tūrisma aģentūras, bet, mūsu gadījumā, izvēlējāmies savu ceļu un aktivitātes plānot un organizēt paši.
Pirmā apskates vieta bija Pisac drupas, kuras ir iespējams apskatīt kalnos virs pilsētas. Tas mums aizņēma vairākas stundas, lai pilnībā apskatītu šo vietu. Daudzi Pisac drupas apmeklē un ir iecienījuši, lai izmantotu kā treniņa vietu pirms došanās Inku ceļā uz Maču Pikču. Tūristu vidū šī vieta ir īpaši populāra ar to, ka šeit atrodas vienas no augstākajām inku terases sistēmām, uz kurām agrāk tika audzēta agrikultūra, kā arī kapsēta, kas veidota augstu klintīs un atgādina bezdelīgu ligzdas. Kapenes izskatās kā izkalti caurumi – tajos tika apglabāti mirušie, vispirms balzamēti embrija pozā, ticot, ka tie atdzims kādā no ģimenes jaundzimušajiem. Diemžēl laika gaitā šī vieta ir tikusi apzagta un šajā vietā ir uzdarbojušies kapeņu laupītāji. Šobrīd kapenes ir stingrā uzraudzībā un piekļūt tām var tikai arheologi. Senākos laikos šī vieta ir bijusi īpaša arī ar to, ka no tās pavērās ieeja uz džungļiem dienvidaustrumos.
Katra apskates vieta Inku Senajā ielejā ir pilna ar iespējām iegādāties suvenīrus. Suvenīru teltis atrodas visās iespējamās vietās – vairāki desmiti pat pie publiskās tualetes, kur tirgoņi nekautrējas uzstājīgi iepārdot savas labākās preces. Atdzīšu, ka suvenīru iegāde ir aizraujoša jebkurā tūristu vietā Peru, ja esi kaislīgs cenu kaulētājs, jo vienmēr ir iespēja dabūt vēlamo suvenīru par zemāku cenu.
Tālāk, pirms dodamies uz Oljantaitambo drupām, mēs iegriezāmies vietējā ģimenes uzņēmumā, kas piedāvā tūristiem ieturēt maltīti. Daudzas esošās vietas, kas veido šīs zemes infrastruktūru, ir ģimenes veidoti kopīgi uzņēmumi. Ierodoties nākamajā galapunktā, pa autobusa logu jau ir redzami kārtējie suvenīru pārdevēji. Tajos ir tik daudz azarta, ka tie cenšas savus suvenīrus pārdot tūristiem pat garām braucošā autobusā.
Oljantaitambo drupas, ar burvīgu skatu, ceļas pāri visai pilsētai – tās tika celtas uz diviem dažādiem kalniem, kuri atrodas viens otram pretī. Šo seno inku pilsētu sargāja augsti celtās terases, un daudzi tic, ka šī ir inku oriģinālā izcelsmes vieta. Šeit uz akmens sienām var redzēt vairākas gaismas ilūzijas un rakstus, kas padara apskates vietu vēl interesantāku.
Liekas, ka pēdējo 700 gadu laikā, šajā vietā nekas nav mainījies, neskaitot to, ka šeit ir internets un vilciens. Kad bijām pavadījuši dienu apskatot vēsturiskās drupas Inku Senajā ielejā, devāmies uz vilcienu, lai turpinātu savu ceļojumu uz mazu pilsētu netālu no Maču Pikču. Esot vilcienā, iepazināmies ar vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem no Argentīnas. Ņemot vērā, ka bija jau nakts un pa logu bija redzama tikai un vienīgi piķa melna tumsa, par ļaunu nenāca uzspēlēt kādu kāršu spēli ar tikko iepazītajiem draugiem.
Viens no septiņiem pasaules brīnumiem - Maču Pikču
Nākamā diena iesākās manāmi agri. Cēlāmies pulksten 4:30 no rīta, lai stāvētu stundu garā rindā uz autobusu, kas 30 minūtēs mūs uzvestu augšā uz Maču Pikču, kas ir galvenais naudas ienākums tūrisma nozarē Peru. Nekad dzīvē nebiju redzējis tik garu rindu uz autobusu, jo, lai nokļūtu no rindas sākuma līdz beigām, tas mums aizņēma aptuveni 8 minūšu garu iešanu.
Katrs autobusa pagrieziens ceļā uz augšu bija citādāks un elpu aizraujošāks. Kad nonācām galā, gida pavadībā devāmies uz seno inku pilsētu. Ņemot vērā, ka šī vieta ir stingri aizsargāta dēļ savas unikalitātes un iekļauta septiņu pasaules brīnumu sarakstā, neviena tūristu grupa nedrīkst ieiet iekšā teritorijā bez sava gida pavadības, kā arī grupas tika uzraudzītas ar īpašu kontroli. Diemžēl, pēdējos gadus, Peru ir pārāk daudz koncentrējusies tikai uz Maču Pikču mārketingu un zaudējis kontroli pār tūristiem, jo nav neviens vadošais likums vai institūcija, kas to vadītu. Pēc noteikumiem, Maču Pikču teritorijā drīkst ielaist maksimums 1500 cilvēku dienā, bet, ņemot vērā, ka neviens nav pārņēmis kontroli pār tūrisma aģentūrām, šis skaitlis reizēm ir bijis līdz pat 10 000 cilvēku. Šie apstākļi ir ļoti negatīvi ietekmējuši pašu Maču Pikču un citus apskates objektus Peru, jo mārketings un tūrisms ir koncentrēts tikai uz šejieni. Apbēdināšu, bet ar nākamo gadu, lai Maču Pikču nezaudētu savu statusu, tūristi varēs uzturēties teritorijā ne ilgāk par 2 stundām (šobrīd atļautais ir 6 stundas). Tādēļ īpaši tie, kuri plāno apciemot šo vietu, ir jāplāno savs ceļojums ātri, jo 2 stundu laikā ar gidu šī vieta vairs nav apskatāma, vai arī tā izmaksās divreiz vairāk nekā šobrīd.
Apkārt Maču Pikčku ir neskaitāmas citas apskates vietas, kur ir atļauts doties bez gida, un, interesanti, ka šīs vietas joprojām nav izpētīta līdz galam. Ap Maču Pikču ir citas pamestas inku drupas, piemēram, 5 gadus atpakaļ, tika atklāta jauna populāra vieta, kas sacēla tūrismu Peru ar kājām gaisā - Choquequirao. Šī vieta ir divreiz lielākā nekā Maču Pikču un, lai tur nokļūtu, ir nepieciešams veikt 5 dienu pārgājienu no pilsētas, kura atrodas blakus Maču Pikču.
Saskaitot virsotnes ap Maču Pikču, var saskatīt inku kalendāru. Katra virstone tika asocicēta ar inku kalendāra mēnesi, un saules rotācija ap katru virstoni ļāva pateikt, kāds ir mēnesis. Tas palīdzēja labāk saplānot inku agrikultūras darbības. Šī vieta ir bijusi īpaši aprēķināta un izvēlēta, jo, saulei atspīdot Maču Pikču, tā uzsildīja akmeņus temperatūrā, kas turpināja sildīt pat naktīs. Ir izveidota teorija, ka inki izvēlējās šo vietu, jo tā izskatās pēc Dieva sejas. Mazā bilde, kura ir labā apakšējā stūrī ir digitāli veidota, bet zinātnieki tic, ka šādi vieta varēja izskatīties pirmsākumā, pirms zemestrīcēm, erozijas un pareizi nostājoties ēnām.
Process, kā tika veidotas ēkas bija sekojošs – akmeņu šķirbās tika sabāzti koka gabali un tika uzliets ūdens. Šī procesa laikā, koks uzbrieda un salauza akmeņus vairākās daļās.
Ir izvirzīta teorija, ka šo vietu ir būvējuši citplanietiši. Zinātniski ir pierādīts, ka Maču Pikču ģeogrāfiskās koordinātas sakrīt ar Gīzas piramīdas koordinātām. Tāpat Farona kapenēs, mūmijas mutē tika atrastas koko lapas, kas tajā laikā bija iegūstamas tikai Peru un, 2017. gada jūnijā, Nazca lines, vietā kur no gaisa var apskatīt zīmējumus, uz zemes tika atrasti citplanētiešiem līdzīgas cilvēku mūmijas. Kam beigās ticēt?
Ar 6 stundām nepietiek, lai apskatītu visu Maču Pikču, jo, lai ar autobusu nobrauktu lejā, ir nepieciešams stāvēt rindā stundu iepriekšs. Iesaku vietu baudīt nesteidzīgi un pilnībā izmantot gida iespējas.
Gulējuši nepilnas 4 stundas, sasniedzām Varavīksnes kalnus
Apskatot Maču Pikču, devāmies aptkaļ uz hosteli ieturēt pusdienas un tad mājupceļā uz Kusko. Neizskaidrojamu apstākļu dēļ sanāca autobusa nobīde. Šis bija viens no faktiem, kas vismagāk ietekmēja nākamo dienu, jo ir plānots doties uz Varavīkses kalniem, kur mūsu pārgājiena galamērķis atradās 5.200 metru augstumā. Nonācot atpakaļ hostelī, iespējams, ka pagulējām tikai 1 stundu, jo 3.00 naktī mūs jau gaidīja gids ar šoferi, kurš 4 stundu laikā aizved uz kalniem. Protams, brauciens uz kādu apskates objektu nav iespējams bez iebraukšanas pie vietējajiem iedzīvotājiem, lai pabrokastotu. Kopumā gulējuši nepilnas 4 stundas, sasniedzām Varavīksnes kalnus. Mūs pārsteidza aukstums, kas bija tuvu +4 grādiem pēc celsija, kas lika pārdomāt lietas, kuras ņemsi līdzi augšā kalnā. Noskaidrojot visas iespējas, mēs nolēmām sevi nemocīt ar priekš pārgājiena noīrējām katrs pa zirgam, kurš ar vietējo gidu uzveda mūs augšā. Svarīgi ir savu ķermeni nepārmocīt, īpaši ja nav bijis laiks gulēt un atpūsties. Kalnu krāsas veidojās, saskaroties kalna minerāliem ar gaisu un ūdeni. Šīs kalnu krāsas parādās daudzās vēsturiskos notikumos un suvenīros, un krāsu toņi tiek izmantoti dārglietu ražošanā. Turpinot ceļu augšā pa Krāsaino kalnu ieleju, varēja novērot dabā esošās lamas un pat dažas stirnas. Ejot augšup pa ieleju, mūs aplenca aizvien lielākas kalnu grēdas, no kurām ārā spīdēja balts sniegs. Zirgi nav spējīgi uzvesti pilnībā augšā uz kalniem, tādēļ gandrīz mazāk nekā pusceļš ir jāiet augšā pašam. Uzkāpjot augšā uz krāsainajiem kalniem mani pārsteidza vietējie iedzīvotāji, kuri jau agri no rīta mūs gaidīja ar karstiem dzērieniem un uzkodām. Krāsainie kalni ir tikai sākums, jo pateicoties šīs vietas dažādībai, apkārt Krāsainajiem kalniem ir simtiem citu skaistu dabas ainavu, piemēram, sarkanā ieleja u.c. skaisti un unikāli dabas skati.
21 stundu garais brauciens ar autobusu uz Limu pārvēršas murgā
Dodoties atpakaļ uz Limu, dēļ sliktiem laikapstākļiem tika atcelta mūsu lidmašīna. Jārikojās bija ātri un aptuveni pēc stundas bijām nonākuši iepriekšējā viesnīcā un domājām turpmākos ceļus mājup. Aviokompānija piedāvāja lidojumu atpakaļ tikai pēc nedēļas un mēs nolēmām riskēt un braukt uz autoostu.
Grūti ir raksturot vārdos, kā autoosta izskatijās dēļ visiem atceltajiem lidojumiem. Pie autoostas pat gulēja ārā cilvēki, durvis uz ieeju un tualeti bija salauztas un pat neieiejot ēkā, ārā valdīja nenormāls haos. Ieejot autoostā pavērās skats uz visām tūrisma kompānijām, kuras bija izplatušās pa abām pusēm un aptuveni pie visām 30 kompānijām bija gigantiskas rindas. Cilvēki turēja rokas virsgalvas, dūrēs iežmieguši naudu, skaļi kliedza un kaulējoties centās nosist cenu. Protams, šādas situācijas ļoti bieži izmanto agentūras kā priekšrocību un palielina cenas. Pēc stundas garas gaidīšanas rindā un burtiski smagas cīņas, mēs nopirkām autobusā pēdējās 4 biļetes. Grūti pat ir teikt, cik ļoti mums paveicās jo tieši bijām 4 cilvēki. Iekārtojoties autobusā, mēs gatavojāmies 21 stundu garajam ceļam uz Limu. Bet ar to nebūt viss nebeidzās, Peru nedrīkst uzticēties pilnīgi nevienam pat tūrisma kompānijām un īpaši to pakalpojumu aprakstiem. Ceļoties pāri Andu kalniem mēs pamodāmies dēļ ļoti liela aukstuma, jo autobusā nebija nekādi sildītāji, blakus pamodās mans draugs un mums likās, ka mēs murgojam. Pirms mēs iemigām, mēs redzējām siltam klimatam atbilstošu dabu, bet pamostoties mēs redzējām plašus sniegu laukus un kalnus. Neskatoties uz aukstumu un to, ka autobusa iekšienē iespējams bija +12 grādi, mēs centāmies tālāk gulēt. Pamostamies tuksneša vidū, bet šoreiz no karstuma. Autobusā bija tik karsts, ka bija nepieciešams pat izģērbties burtiski plikam. Autobusā nestrādāja gaisa kondicionieri un iespējams tikai pusi no autobusa logiem varēja atvērt. Mēs jau bijām nobraukuši 16 h no vietas un nav bijusi pauze. Blakus sēdošā sieviete jau vemj un mazu bērnu kliedzieni un vēmieni ir dzirdami no aizmugures. Papildus gaisu jauca smaka no tualetes, izrādās tualeti nedrīkstēja pilnībā izmantot un tā iemesla dēļ situācija daudzas reizes pasliktinājās. Lēnām autobusa pasažieri krīt panikā un mēs braucam zigzagā lejā no smilšu izveidotiem kalniem uz kuriem ir izveidots ļoti šaurs asfaltēts ceļš. Mūsu pirmā pauze bija 18. stundā, īsi 3 stundas pirms atbraukšanas, kur beidzot mēs paelpojām svaigu gaisu un izstaipījām kājas. Šis ir bijis visgarākais brauciens ar autobusu no vietas un iespējams arī grūtākais.
Svētas ir pēdējā laika atziņas, kuras vairāk ir uz mērķi orientētas, ka vairs šīs vietas neredzēsim tādā pašā kvalitātē kā šobrīd. ‘’Ceļošanā iegūtās zināšanas maina mūsu ikdienas pieredzi - darbības, komunikāciju un skatījumu uz pasauli, ceļojot tu lauz savas prāta barjeras. Manā uztverē, ceļošana ir neapturams intereses cikls un nepārtraukta iepazīšanās ar pasauli, kurā tu fokusējies uz āru. Ceļojiet, ceļojiet un vēlreiz ceļojiet!’’
 (2).png "𝐁𝐋𝐀𝐂𝐊 𝐅𝐑𝐈𝐃𝐀𝐘 akcija!!! Latvia Tours")
.png "Ford Puma Pilna Servisa Līzings Europcar")
