Ceļotāja stāsts: 100 stundas Itālijā - Bari [2]

Autors: Artis Spertāls
Avots: Artis Spertāls

100 stundas - vai tas ir daudz vai maz? Kā uz to skatās - 100 stundas jeb 4 darba dienas var paskriet nemanot, bet var arī "vilkties" tāpat kā pamatskolā vilkās matemātikas stundas...

Lai arī ik pa laikam sanāk paceļot, daudz vietās neesmu bijis - un Itālija bija viena no šīm vietām. Tāpēc jau aptuveni pirms gada, izdzirdot, ka arī "Wizzair" lidos uz Itāliju tiešajā reisā (pirms tam jau Ryanair bija uzsācis lidojumus uz Milānu, bet cenas parasti bija ap 100 eiro turp - atpakaļ, kas gan nav "ļoti daudz", bet pietiekami, lai "pa galvu pa kaklu neskrietu"), zināju, ka pie pirmās labās cenas arī lidošu. Un kā nu ne - protams, nesezonā (jebšu 2018.gada februāra vidū) arī parādījās lētās biļetes - ar "Wizzair" atlaižu kluba dalību Rīga - Bari - Rīga par 32 eiro.

Reklāma

Tas gan nozīmēja, ka brauciens nebūs garš - aptuveni četras diennaktis jeb 100 stundas Itālijā. Vēl viens skatiens Googlē, lai saprastu cik grādi tad Itālijā šajā laikā ir (no +8 līdz +15) un biļetes rokā. Lai arī vēl nemaz nezini kur būsi un ko darīsi pēc 9 mēnešiem, par 32 eiro nevar taču nelidot uz Itāliju!

Taisnības labad gan jāsaka, ka aptuveni nedēļu pirms izlidošanas skatījos biļešu cenas - turp-atpakaļ lidojumi tāpat maksāja ap 50-60 eiro. Tā ka nevajag biļetes pat pirkt pusgadu - gadu uz priekšu, lai ceļotu ļoti lēti! Bet jā, protams, no marta jau parasti biļetes paliek manāmi dārgākas. Labākie mēneši ceļošanai "pa lēto" ir septembra beigas - marts (bet tas arī atkarīgs no galamērķa un daudziem citiem faktoriem).

Jau sakāpjot lidmašīnā varēja just itāliskumu - it kā visi sasēdušies un viss mierīgi līdz pēkšņi kāds itālis sadomā mainīt vietu. Latviešu meitene - Wizzair stjuarte pēc "nu bāc" noteikšanas aizskrēja skaidrot itālim, ka jāsēž savā vietā, bet ļaunums jau bija nodarīts - jau aptuveni 10 - 15 itāļi centās sākt mainīties vietām, aktīvi žestikulējot un skaidrojot ko viņi grib. Es, kā latvietis, biju apsēdies savā paredzētajā vietā, jau bez prasīšanas uzlicis drošības jostu un jutu līdzi stjuartiem, kas stāstīja, ka vietu izvēle ir maksas pakalpojums, bet pēc pacelšanās varēs arī iet sēsties citur, ja tur ir brīvs. Pēc aptuveni 5 minūšu jandāliņa visi bija atpakaļ savās vietās un lidmašīna laicīgi arī izlidoja, kas nozīmēja - pēc mazāk nekā trim stundām jau gozēšos Itālijas saulē kā tāds labi nogatavojies tomāts.

Zināju, ka pašā Bari nav īpaši daudz ko darīt - to var saprast kaut vai skatoties "Tripadvisor" un redzot, ka pirmajās vietās starp tūristu atraktivitātēm ir divas pieticīga paskata baznīcas, promenāde un vecpilsēta. Līdz ar to ekspektācijas par pašu pilsētu nebija īpaši augstas - ar vienu vai divām dienām Bari apskatei noteikti pietiek. Pilsēta vairāk varētu būt vairāk kā tāds sākuma/beigu punkts lielākai Itālijas iepazīšanai. Pati Bari vecpilsēta, kas ir mazu un šauru ieliņu labirints, gan ir ļoti īpatnēja un interesanta - tas arī, noteikti, ir pirmais un svarīgākais apskates objekts Bari.

Reku kartē var redzēt taisnās ielas un tas "spicais gals" ir vecpilsēta. Viss līdz dzelzceļa slidēm ir "centrs". No centrālās dzelzceļa stacijas līdz vecpilsētai ir 15-25 minūšu gājiens (atkarīgs no tā, cik garas kājas un cik ļoti gribas ieskatīties visos "H&M" u.c. veikalu skatlogos).

Arī te - vecpilsētā, atkal uzreiz varēja sajust itāliskumu - mazajās šaurajās ieliņās teju visur ir dzīvokļi, kuru durvis ved tieši uz vecpilsētas ieliņām. Un tu, ejot pa ielu, vienkārši redzi, ka teju visur ir atvērtas durvis (parasti durvīm priekšā ir kāds aizkars) un cilvēki vienkārši dara savas lietas - piemēram, skatās televizoru, sēž pie galda, smejas vai ēd. Un neliekas traucēti, ka cilvēki "slāj" garām. Pārsvarā gan vecpilsētā dzīvo vecāka gadagājuma cilvēki, kas, visdrīzāk, tā dzīvojuši jau gadu simtiem. Vecpilsēta gan arī paliek daudz klusāka pēc 20:00 - tad vairums durvju aiztaisās un "opīši" iet gulēt. Vecpilsētā ir daudz veikaliņu, dažādi restorāniņi un vienkārši daudz izkārtas veļas, ko vietējie žāvē.

Vēl raksturīgi Bari bija redzēt kā sievietes taisa makaronus. Jā, tieši uz ielas - blakus savām durvīm noliek galdiņu, uz tā mīklu un rullē to, pēc tam sagriežot vajadzīgās formas makaronos. Tos tad sapako maisiņos un turpat uz vietas arī tirgo.

Izejot no vecpilsētas, Bari atgādina jebkuru citu Dienvideiropas pilsētu, tomēr te, tāpat kā Barselonā, pilsētas būvnieki ir piegājuši ļoti praktiski - ielas ir teju tikai taisnas un viss sadalīts diezgan vienādos kvartālos. Līdz ar to - skatoties tālumā redzi visu ielu līdz pat tās beigām. Īpaši racionāli tiem, kas spēj apmaldīties "trīs priedēs" (hmm, vai tad arī tiem cilvēkiem tieši vieglāk apmaldīties būtu...?). Pa ieliņām parasti (aptuveni 80% gadījumu) braukā mazas mašīnītes - nu tādas, ko mēs nereti dēvējam par klaunu mašīnītēm. Jā, tādas pašas, kāda bija misteram Bīnam.

Foto:Wikipedia

Tomēr kopumā braukšanas kultūra visā Itālijā ir visai šausmīga! Ja Latvijā pie gājēju pārejas mašīnas apstāsies (nu, vairumā gadījumu), lai palaistu cilvēkus garām, tad Itālijā nestāsies neviens! Nu, nopietni - neviens! Ielām ir vienkārši jāiet pāri, ja gribat nonākt otrā pusē. Drošības labad gan iesaku iet pāri pie gājēju pārejām (tad vismaz būs kāds attaisnojums), bet paši itāļi ielas šķērso kur un kā grib. Un kaut kā tās mašīnas un motorolleri (arī tie te ir ļoti lielā cieņā) izvairās no sadursmēm - pat ja tas nozīmē, ka aptuveni 20 centimetrus aiz tevis visai lielā ātrumā aizbrauc mašīna. Bet pie tā pierod - jo speciāli jau virsū neviens nebrauks. To iestāsti sev un ej pāri. Un tieši tā - ielām vienkārši nekaunīgi ir jāiet pāri, bet arī ļoti uzmanoties, jo ne vienmēr omītes (kas nereti ir pie stūres) pamanās nospiest bremžu pedāli laikā. Tad gan viņa atvainojoties pacels roku un brauks tālāk - nebremzējot arī pie nākamās gājēju pārejas....

To, ka te ir savādāki noteikumi, apliecina arī gan itāļu parkošanās (brauc tik tālu līdz atsities ar bamperi līdz otrai mašīnai), gan arī tas, ka mašīnas teju visur tika atstātas uz gājēju pārejām. Lūk šitā:

Protams, signālus arī īsti neviens nerāda, mainot joslas. Ielas nereti ir tik šauras, ka izbraukt var tikai viena automašīna - lai gan iela ir divvirzienu.

Mana pirmā itāļu maltīte bija foccachia, kas ir tāda kā uzkoda - no mīklas, tomātiem un olīvām. Te arī uzreiz sāku just to, ka itāļu ēdiens ir visai vienveidīgs - baltie milti, tomāti un olīves (jeb olīveļļa). Šī vieta arī (linkā) esot labākā vieta, kur Bari to nomēģināt. Un jā pati maize bija laba - un itāļi to ļoti ļoti ir iemīlējuši. Vietējie nāca teju bariem. Maiznīcas īpašnieks tikai vilka no krāsns ārā un grieza šo maizi klientam vēlamajās daļās - kāds paņēma 4, kāds paņēma 1, kāds pusi. Novēroju, ka aptuveni 7 minūšu laikā tika pārdotas aptuveni 15 un viņas cepa nepārtraukti. Viens šāds brīnums maksāja 2 eiro.

Pēc vecpilsētas labirintu izstaigāšanas apmeklēju promenādi - tajā meklējams panorāmas rats, kurš gan izskatījās visai vientulīgs - ziemas sezonā, laikam, ar to īsti neviens negrib braukt. Ap promenādi arī var novērot zvejnieku laivas - Bari ir ostas pilsēta, tāpēc te ir ļoti daudz dažādu jūras velšu. No rītiem tās arī tiek tirgotas, turpat vecpilsētas priekšā. Dažādi jūras eži, zivis, ko es redzēju pirmo reizi un citi brīnumi. Tā kā pirkt neko negrasījos, tad īpaši necentos bildēt. Vietējie gan nekad nevarēja saprast esmu tūrists vai nē. Pārsvarā jau bārdas un mana dienvidnieciskā izskata dēļ domāja, ka esmu itālis. Par to pārliecinājos vairākas reizes, kad man pat tirgū cilvēki centās kaut ko prasīt - laikam vai tas siers, ko pērku ir labs. Un vienā dienā man pienāca klāt vietējie ar politiskām skrejlapiņām un prasīja par ko es balsošot un kāpēc.

Bari nomēģināju arī Pasticciotto (kaut kas kēksam veidīgs ar ievārījuma pildījumu - bet var būt pildīts ar jebko), panzerotti (eļļā cepts "belašs" ar mozarellas un tomātu pildījumu) un pirmo picu. Picas gan tādās "ieskrietuvēs" vai bistro tipa iestādēs viņiem patīk cept lielas un kantainas - un tad tirgot uz svaru. Cena no 10 - 20 eiro kilogramā. Ja ej īstākā picērijā (nu tādā, ar galdiņiem), tur ceps apaļu - bet jāgaida būs ilgāk. Apūlijā (kas ir Bari reģions) gan picērijas nebija ļoti daudz - vairāk tās apvienotas ar bāriem un tā. Vairāk iet uz restorāniņiem un zivju ēdieniem, kā arī maiznīcām ar "foccachia" un citiem miltu jokiem.

Viņiem patīk ēdienu pirkt mazos daudzumos un "darba rūķi" parasti ieskrien, kaut ko paķer un apēd.

Iegāju arī viņu pilī - Castello Normanno Svevo, kuras apmeklējums maksā 3 eiro. Neko daudz ko skatīties tur nebija, bet trīs eiro vērtas 40 minūtes gan. Pilī arī ir neliela izstāde ar dažādiem priekšmetiem un arhitektūras objektiem, kuros skaidri un gaiši var redzēt - Bari vienmēr bijusi ostas pilsēta un cilvēki te zivis ēduši vienmēr. Ar pili viņi lepojas - var jau saprast - kad mēs aizbraucam uz laukiem, mums arī lepni rāda vietu, kur auga ozols, kuru nocirta, lai uzbūvētu prezidenta vasaras mājas lapeni vai citas lietas, kas kopējā kontekstā skatoties būtu "nu un"?

Tā kā Bari daudz vairāk ko darīt nav, biju ieplānojis pēc iespējas ātrāk lidot uz Romu - Roma ir tikai 400 kilometru attālumā un Ryanair aizvizina pat par 10 eiro. Līdz ar to - nākamajā daļā uzrakstīšu par Romu. Pēc tam pabiju arī Neapolē - līdz ar to varat saprast, ka 100 stundās Itālijā var redzēt un piedzīvot visai daudz :)

Atgriežoties Bari (mājupceļā) paviesojos tirgū, kur nopirku žāvētus tomātus, divus dažādus sierus, daudz olīves, citronus, ricotta makaronus un vēl pāris lietu. Vajadzēja paņemt arī romiešu puķkāpostu - kas ir zaļš puķkāposts ar riekstainu garšu. Un, protams, zivis. Bet nezinu kā tas pārciestu lidojumu manā mugursomā.

* Padomi par ceļošanu uz Bari

No lidostas uz pilsētas centru brauc "Amtab" autobuss ar numuru 16. Autobuss attiet ik pa 45 minūtēm un biļete maksā 1 eiro (1,5 vai 2 eiro, ja pērk pie autobusa vadītāja). Tas ir lētākais veids kā tikt uz pilsētas centru, bet aizņem aptuveni 45 minūtes. Biļetes var iegādāties grāmatu veikalā lidostas 2.stāvā.

Var braukt arī ar vilcienu - vilcieni uz centru iet ik pa 15 - 20 minūtēm un līdz centram nonāk aptuveni 15 - 20 minūšu laikā. Tomēr biļetes cena ir 5 eiro (īpaša piemaksa tiem, kas brauc no lidostas).

Centrālā vieta pilsētā ir Piazza Aldo Mori un Piazza Umberto I rajons.

No pilsētas nomalēm uz centru forši ir braukt ar reģionālajiem vilcieniem. Tie gan neiet ļoti bieži, bet maksā tikai 1,1 eiro un aizbrauc daudz daudz ātrāk nekā autobusi. Biļetes var nopirkt internetā - piemēram "Italo tren" mājaslapā.

Pilsētā ir tikai pāris hosteļi un tie maksā aptuveni 20 eiro par nakti (vismaz manā gadījumā) - teju tikpat cik airbnb maksāja istabas īre.

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.