Stāstu turpināšu turpat, kur to nobeidzu - kad no Itālijas pilsētiņas Bari gatavojos braukt uz Romu. Vispirms jāsaka, ka piekrītu tiem komentāriem, kas bija nedaudz sašutumā par to, ka es rakstīju "Bari nav ilgāk par 1-2 dienām ko darīt", sakot - "čalīt, jābrauc taču tālāk uz mazajām Apūlijas pilsētiņām - Materu, Lecci un citām". Jā, tā arī es būtu darījis, ja būtu iepriekš bijis Romā vai arī biļete uz Romu maksātu ievērojami dārgāk.
Ceļotāja stāsta pirmo daļu lasi šeit: Ceļotāja stāsts: 100 stundas Itālijā - Bari.
Reklāma
Tomēr, ieraugot, ka Roma ir stundas un 10 eiro attālumā, es jau biju izlēmis, ka došos turp. Ir pārāk daudz dzirdēts par Romu, tās seno civilizāciju un neatkārtojamo vēsturi, lai tā nevilinātu pie sevis. Un, ņemot vērā, ka pasaule ir pietiekami liela (vienmēr cenšos braukt uz jaunām valstīm un vietām, nevis atkārtot ceļojumus), nekad jau nevar zināt kad un kā Itālijā un Romas tuvumā nonāksi vēlreiz...
Lidojums no Bari uz Romu (aptuveni 400 kilometri) ilgst aptuveni 30-40 minūtes. Protams, pat šajās minūtēs Ryanair stjuartiem pietiek laika 2x piedāvāt uzkodas, dzērienus un pat smaržas. Ar visu sagatavošanos lidot un pēc tam "noparkošanos" Romas milzīgajā lidostā viss process aizņem stundu un desmit minūtes. Jau tuvojoties Romai atkal iekšēji sajutu to, ka tuvojos kaut kam milzīgam. Prātā vizualizējās romieši pirms 3000 gadiem un kā dzīve noritēja tagad - tieši tajā pašā vietā, kur tagad ir mūsdienīgas ēkas un ielas, kā jau jebkurā citā lielpilsētā.
No Romas lidostām (gan Fiumicino (arī zināma kā Leonardo da Vinci lidosta), gan Ciampino) uz centru nonākt ir ļoti viegli un civilizēti - braukā "shuttle" autobusi, kas maksā vien 5-6 eiro vienā virzienā. Ir arī vilciens (tas ir ātrāks), bet tas maksā aptuveni 17 eiro. Taksometriem ir fiksēta likme - 48 eiro no Fiumicino lidostas, bet, ja nemaldos, 30 eiro no Ciampino (Ciampino ir tuvāk centram, bet tā ir mazāka lidosta). Protams, izejot no lidostas, uzreiz virsū metas taksisti, piedāvājot savus pakalpojumus, bet šī nudien nav vieta, kur vajadzētu ņemt taksi - pilsēta ir aptuveni 30 kilometru attālumā un 48 eiro par taksi ir visai dārgi. Protams, ja brauc trijatā ar bagāžu, varbūt atmaksājas... Es braucu ar "Terravision" autobusu un biļetes var nopirkt turpat pie autobusu pieturas - jāpaiet tikai lidostai uz priekšu.
Apmēram tā izskatās mana diena Romā. Te gan nav visi kilometri, jo man pāris brīžos izlādējās telefons. Kopā 40km.
Pats brauciens līdz Romai (iespējams izvēlēties braukt uz Romas Termini (jeb centrālo dzelzceļa staciju vai Romas Vatikāna rajonu) aizņem aptuveni 45 minūtes un autobuss brauc dažviet pat ar kādiem 120-130 kilometriem stundā. Bet šosejas ir platas un sajūta, ka viss ir droši. Tam gan, laikam, nepiekrita aizmugurē sēdošās aziātu meitenes, kas ik pa laikam iespiedzās vai skaļi noelsās, lai uzreiz pēc tam sāktu ķiķināt. Bet nu, viņas arī pa logu bildēja visus lielveikalus un sajūsminājās par ēkām ar spožām izkārtnēm. Tātad šoreiz viņu viedokli par drošību neņemsim vērā!
Romā nonācu vakarā, tāpēc uzreiz devos uz savu hosteli. Februāra vidū ir ļoti liela izvēle par tīri labām cenām. Skatījos uz vietām, kas maksā zem 30 eiro par divām naktīm un tādu bija ļoti daudz - man bija izvēle starp aptuveni 15 smukām vietām, kuras Booking.com bija novērtētas visai augsti (vismaz 7,5/10). Izvēlējos labāko (vērējums 9,8/10) - jaunatvērtu hosteli (RomeHello) un paņēmu savu gultu četrvietīgā istabā (jo tā ir mazāka iespējamība, ka kāds krāks, būs skaļš vai arī kaut ko nočieps). Iečekojos, paspēju nopriecāties par jaunā hosteļa interjeru un aprīkojumu un sapratu, cik labu cenu esmu dabūjis, formāli sapazinos ar divām Argentīnas meitenēm istabiņā, kas izskatījās te dzīvoja jau pāris dienas (viņu mantas bija VISUR) un, lai arī pulkstenis bija jau ap 21:30, devos kājām uz Kolizeja pusi. Biju nolēmis to redzēt arī naktī un tieši tas bija mans pirmais mērķis.
Jau atkal pieredzēju to, ka, lai arī pa dienu ir visai silts, brīdī, kad noriet saule, paliek ne tikai drēgns, bet arī visai auksts... Bet soļošana sasildīja un pēc aptuveni 25 minūšu gājiena savā priekšā ieraudzīju Kolizeju. Arī naktī ap to "spietoja" tūristi, kas visu laiku bildējās. Jā, Kolizejs patiešām ir iespaidīga ēka - un iedomājoties to visu vēsturi, kas tur noticis, kā arī to, ka ēka izdzīvojusi 3000 gadus, liek sajusties īpaši.
Pāris bildes, pāris selfiji un sapratu, ka gribu doties gulēt. Vēl mani gaidīja stundiņa darba, kas jāizdara uz nākamo dienu - un plāns bija ierasties Kolizejā pēc iespējas agrāk, lai izvairītos no rindām. Viesnīcā satiku ceturto istabiņas biedreni - amerikānieti, ar ko papļāpājām par to, kas ko dzīvē dara, pasmējāmies par Amerikas trakajām lietām un patiešām pārliecinājos, ka viņa ir amerikāniete - respektīvi, sacīja, ka bijusi pie Kolizeja, bet tas esot "licies mazs un ekspektācijām neatbilstošs". Tāpēc, lai arī viņai esot biļete, iekšā neiešot. Bilde pie Kolizeja viņai esot, apskatījusi esot, bet neko īpašu nav izjutusi. Nolasīju lekciju par to, cik liela vēsture šai ēkai ir un to, ka noteikti viņa nožēlos, ka neiegājusi tur iekšā, kad atgriezīsies mājās, bet viņa nebija pārliecināma - atmeta tikai "nu, varbūt, ja uznāks garstāvoklis". Viņa arī izstāstīja par to, kā nonākusi līdz hostelim - samaksājusi 90 eiro par taksometru, jo pie lidostas esot sekojusi kādam, kas bļāvis "taxi". Tā aizvesta uz kādu stāvvietu, kur stāvējusi "kruta" melna mašīna un viņai pateikts - brauciens līdz Romas centram maksā 90 eiro. Lai arī jutusi, ka tas ir dārgi un viņu "čakarē", esot piekritusi. Sacīja, ka vismaz būšot stāsts, ko stāstīt mājās. Jau tajā brīdī sajutu līdzjutību pret cilvēku, kas nekad iepriekš viens nebija ceļojis un turpmāko pusotru dienu centos visādi palīdzēt viņai - atradu Eiropas SIM karti viņas telefonam, palīdzēju vilciena biļetes nopirkt un saplānot turpmāko ceļojumu.
Lai nu kā, aptuveni vienos gāju gulēt - apmēram stundu pēc tam, kad Argentīnas meitenes bija pabeigušas pucēties un devās ielās. Izskatījās un smaržoja jau labi! Arī amerikāniete aizgāja gulēt. Bet jau septiņos pamodos dēļ Itālijas saules. Kādu pusstundu pavārtījos, tad sapratu, ka gulēt īsti nesanāks - izlecu no savas otrā stāva gultas, paņēmu vakardien nopirkto jogurtu, "Oreo" cepumus, banānu un ābolu un devos brokastīs. Vēl pēdējās lietas darbiņam un pēc stundas jau devos atkal uz Kolizeju - atstājot istabas biedrenes guļam. Viņas parasti ceļoties ap 11:00. Nespēju līdz galam saprast tādu gulšņāšanu ceļošanas laikā, bet nu katram jau savs!
Lai arī pie Kolizeja jau biju ap 9:00 (tas atveras 8:30), protams, pie biļešu tirgošanas jau bija rinda. Bet to izstāvēju 25 minūšu laikā, samaksāju 12 eiro (jauniešiem līdz 25 gadiem ir 7,5 eiro) un ieguvu kombinēto biļeti Kolizejam - Romas Forumam un Palatīna kalnam. Vislabāk biļeti pirkt vai nu internetā (tad biļete maksā 14 eiro), bet pat tad, laikam, rezervācija jāapmaina pret biļeti (bet tam ir atsevišķa rinda un tā iet uz priekšu ātrāk) vai arī stāvēt rindā pie "Roman Forum" - jo biļeti iedod vienoto. Es, izrādās, arī stāvēju pie "Roman Forum" biļešu tirgošanas vietas, jo ejot iekšā Kolizejā redzēju vēl lielāku rindu - kas biļeti centās iegādāties pie Kolizeja.
Pie Kolizeja ieejas jāiziet cauri metāla detektoram, tāpat kā lidostā. Bet jau pirms esi iegājis tajā, izjūti ēkas auru. Ja vēl spēj vizualizēt ka pa šīm pašām telpām staigājuši cilvēki tūkstošiem gadu atpakaļ, tad pilnīgi skudriņas pārskrien. Ēkā ir ierobežojums - tajā var uzturēties līdz 3000 cilvēkiem vienā laikā. Tas nozīmē, ka vasaras dienās rindas ir ļoti garas - var nākties gaidīt pat vairākas stundas.
Bet nu, es teiktu, ka tas noteikti ir tā vērts, jo šī vieta, tāpat kā Eifeļa tornis Parīzē, tāpat kā Brandenburgas vārti Berlīnē vai Sagrada Familia bazilika Barselonā, ir "must-see". Kolizejā pavadīju aptuveni 45 minūtes, izstaigājot, pafilmējot un pafotografējot. Bet, ja īpaši rūpīgi skatās uz visiem eksponātiem, noteikti, var pietikt ko darīt arī ilgākam laikam.
Pēc Kolizeja gāju pa taisno uz Romas Forumu un Palatīna kalnu - tie likās mazāk iespaidīgi, lai gan spēju novērtēt to, kāda vēsture arī te meklējama. Izlavierēju abus objektus un tālāk jau devos pašā pilsētā. Soļoju pa ceļu, ko būvējuši senie romieši pirms 3000 gadiem. Un akmeņi vēl arvien tur stāv. Aizdomājos par to, cik it kā smieklīgi - šeit ceļu uztaisa un tas stāv 3000 gadu, kamēr Rīgā uztaisa Barona ielu, kas sabrūk jau pirms vēl to pabeidz...
Šeit jau pilsēta atkal atgādina tipisku lielpilsētu, tikai atšķirība ir tā, ka ik pēc pāris minūtēm ir uz ko skatīties - vai tā ir kāda baznīca, skvēriņš vai vienkārši skaista ēka. Mans ilgais mērķis bija Vatikāns, īsais mērķis - "Tripadvisorā" atrasts restorāniņš (starp "Cheap eats/Local favorites"), jo vēders teica, ka vajag iestiprināties. Un kas gan es esmu, lai iebilstu savam vēderam?
Restorāniņu atradu ar grūtībām, jo adrese bija norādīta nepareiza - staigāju šurp-turp pa ieliņu, kur "Google maps" bija atzīmēts, ka restorāniņam vajadzētu būt. Kādu ceturto reizi ejot garām (esmu visai neatlaidīgs), jutu, ka vietējie skatās un domā "ko šitas čalītis grib". Bet paveicās - pagāju 100 metrus uz priekšu un arī atradu savu restorāniņu. Te īpatnēji ir tas, ka viņiem nereti te ir noteiktas darba stundas (piemēram no 12:00 - 15:00 un tad no 19:00 - 22:30). Un mazākos, mājīgākos restorānos pat nav ēdienkaršu - tev vienkārši pasaka starp ko vari izvēlēties. Es jau pirms ieiešanas biju izlēmis, ka gribu lazanju. To arī man piedāvāja, pateicu, ka gribu ar gaļu - un "jo vairāk gaļas, jo labāk" komentārs izpelnījās smaidu no viesmīles un ātri vien atnesa man arī ūdeni. Tikmēr sanāca arvien vairāk apmeklētāju, kas aizņēma teju visas kādas 15 vietas. Šeit īpatnēji bija tas, ka jaunie viesi tika sēdināti blakus citiem, jo restorāniņā "galdiņus dalot". Man pretī apsēdināja kādu itāļu kundzi, kas atvainojās, ka iejaucas manās pusdienās, uz ko es atbildēju, ka man nav nekādu iebildumu. Tomēr tālāk saruna nepanesās, es arī biju manāmi izsalcis. Pēc aptuveni 10 minūtēm tiku pie savām pusdienām, kurām bija viena problēma - porcijas izmērs. Nu, kādi 150 - 200 grami lazanjas, laikam, varētu būt. Bet nu ne tā, lai kārtīgi paēstu. Lai nu kā, lazanja bija laba. Neteiksim, ka izcila, bet bija laba. Protams, par maz, kā jau teicu. Nedaudz nožēloju, ka nepaņēmu zupu vai ko tādu, samaksāju 8 eiro par savu lazanju un gāju, domādams, kur dabūt vēl ēst. Bet nu, staigājot lazanja "nosēdās" un atcerējos, ka man kabatā vēl ir ābols. Pēc kādas stundas iepriecināju sevi ar vienu no labākajiem tiramisu Romā (Two Sizes), ko baudīju, sēžot neatkārtojami skaistajā Piazza Navona skvērā. Protams, arī šeit nedaudz samulsināju pārdevēju, vienkārši prasot "tiramisu", lai gan viņiem ir aptuveni 5 - 10 dažādi veidi. Teicu, lai dod man labāko - un pēc nelielas sarunas ar meiteni, kas viņus pārdod, tiku pie oriģinālā tiramisu - jo tas esot īstākais un viņai pašai garšo vislabāk. Viens "ķobītis" garduma - 3,5 eiro, kas patiešām nebija daudz, ņemot vērā, ka tiramisu bija patiešām lielisks. Tas arī bija daudz vieglāks un gaisīgāks nekā jebkas, ko esmu ēdis Rīgā. Kopumā cenas ir ļoti atšķirīgas, bet vietām lazanju/picu/pastu var atrast par 5-6 eiro. Smalkākās vietās tas pats, protams, var maksāt arī 50 eiro.
Jebkurā gadījumā - ikvienam ceļotājam vienmēr iesaku Tripadvisorā/Googlē skatīties divas lietas - "Cheap eats" un "Local favorites". Jo tieši šajās vietās vienmēr būs labākais un autentiskākais ēdiens - un arī cena. Un šie ieteikumi reti kad ir tālu no patiesības - piemēram Rīgā visus ārzemniekus vienmēr sūtu tieši uz "Folkklubu Ala", kas arī ir pirmajā vietā Tripadvisor starp "Cheap eats Riga". Vislabāk jau pirms ceļojuma paskatīties kādas 10 vietas un "Google maps" atzīmēt ar punktiņiem visas tās lietas, ko gribat apskatīties - un kur arī ir restorāni un citas lietas. Tad, "vazājoties" pa jaunu pilsētu vienmēr zināsiet kas ir tuvumā.
Pa ceļam uz Vatikānu apskatīju Panteonu, Piazza Venezia, Trevi strūklaku un vēl daudzas citas lietas. Aptuveni ap 15:00 biju pie sava otrā mērķa - Svētā Pētera bazilikas Vatikānā. Te nu mani sagaidīja tas, ko es jau nojautu - milzīga rinda. Jā, tieši tāpēc es cēlos agrāk, lai tādu rindu nepiedzīvotu pie Kolizeja. Aptuveni 3000 cilvēki stāvēja rindā. Šeit uzreiz arī tev virsū metas vietējie "vilki", piedāvājot "nestāvēt rindā" un par samaksu tikt iekšā ātrāk. Daži vienkārši cenšas sākt sarunu ar "no kurienes tu esi" un citādi, bet mērķis ir skaidrs - cilvēki grib, lai tu viņiem samaksā par viņu "palīdzību", kas parasti ir aizvešana līdz kādai grupai, kas tiek objektā iekšā bez gaidīšanas. Par to, protams, ir jāmaksā - cik sapratu ap 50 eiro.
Lai arī gribēju vismaz uzkāpt bazilikas augšā (maksā 8 eiro) un redzēt leģendāro skatu uz Piazza San Pietro, sapratu, ka tādā rindā nestāvēšu. Nobildēju laukumu, pasveicināju pāvestu (vai nu uz viņa pusi pamāju) un "slāju" tālāk. Arī ejot prom, protams, "vilki" metas klāt un saka "vēl jau vari paspēt, tikai samaksā", bet es pat necentos atbildēt.
Tā kā biju nostaigājis jau kādus 25 kilometrus, izdomāju aiziet uz hosteli. Ap 17:00 biju hostelī (pa ceļam nopirku kaut ko ēdamu) un satiku savu draudzeni amerikānieti, kas taisījās kaut kur doties. Vaicāju kā viņai diena pagājusi - viņa sacīja, ka bijusi uzēst picu tepat blakus hostelim un būtībā tas arī viss, jo piecēlusies ap 12:00. Protams, arī taisījusies daudz ilgāk - kā jau meitenes to dara. Viņa teica, ka ies uz Spāņu kāpnēm. Arī tas bija mans mērķis, bet manā plānā bija paēst un stundiņu atpūsties. Sarunājām varbūt satikties, bet jau tad zināju, ka nesatiksimies, jo viņai vēl nebijām dabūjuši Eiropas SIM karti un Romā kādu meklēt ir burtiski kā meklēt zirni upē. Pēc stundas arī gāju uz šīm kāpnēm, kas bija... Hmm.. vilšanās? Nu, nekas īpašs tas noteikti nebija. Apskatīju, nobrīnījos par ko te tāds "cepiens" un devos atkal tālāk. Uzkāpu Terrazza del Pincio augšā (no kuras netālu ir Villa Borghese), noskatījos saulrietu un tālāk atkal devos atpakaļ uz Vatikānu. Zināju, ka pati bazilika būs ciet, bet gribēju vēlreiz izbaudīt šo vietu. Un jā - pievakarē te bija daudz daudz mazāk cilvēku. Aizgāju līdz vienai malai, kur redzēju slavenos Vatikāna sargus - Šveices gvardus. Tālāk gan iet nevarēju un vēl pāris stundas pavazājos pa Romu, nopērkot arī vēlreiz picu (jā, to pašu, kas uz svara) - un devos uz hosteli. Sapratu, ka gribu arī "gelato" jeb saldējumu, bet nu jau bija par aukstu. Jā, vakari patiešām ir dzestri! Daži jau atkal staigāja ar biezajām cepurēm un cimdiem!
Satiku amerikānieti, kas teica, ka paspējusi apmaldīties, tāpēc uz hosteli atpakaļ atbraukusi ar taksi. Nosmējos, centāmies sarēķināt jūdzēs to, cik es nostaigāju (ap 40 kilometriem), kā arī vēl šo to pārrunājām par Eiropu un ASV - un to, kā tās atšķiras. Nākamajā dienā man bija paredzēts brauciens uz Neapoli, bet amerikāniete centās tikt uz Florenci - tāpēc pirmo dienas daļu aizvadīju palīdzot viņai un tad, pavadījis viņu vilcienā, braucu arī uz savu Neapoli. Amerikāniete, pērkot biļeti uz Florenci pēdējā brīdī, samaksāja 47 eiro - par līdzīgu attālumu.
No Romas uz Neapoli brauc (vai varbūt jāsaka "lido") ātrvilciens ar 300 kilometriem stundā. Ļoti komfortabli, skaisti, ērti un moderni vilcieni. Manā gadījumā samaksāju 10 eiro par biļeti (120 kilometru attālums starp Romu un Neapoli) - lai gan parasti biļete maksā 25 eiro. Bija akcija!
Roma patiešām ir ļoti ļoti skaista. Man sanāca pavadīt tikai 1,5 dienas, bet te noteikti ir ko baudīt nedēļu. Noteikti kādriez atgriezīšos!
Nelielu fotogaleriju no Romas skaties ŠEIT.
* Padomi par ceļošanu uz Romu
No Romas lidostām brauciet uz centru ar shuttle autobusiem - tie maksā ap 5 eiro vienā virzienā. Piemēram, Terravision
Vilciena
biļetes iegādājaties laikus internetā - piemēram, Italia Rail vai Italo
Tren mājaslapās (vai trainline.eu). Viņiem nereti ir dažādas akcijas un
vilciena biļetes var "noķert" arī pa lēto.
Romā NEVAR neapmeklēt trīs lietas - Sv.Pētera laukumu, Kolizeju un Trevi strūklaku. Pirmos divus apmeklē agri no rīta, lai izvairītos no rindām vai biļetes pērc internetā.
Sabiedriskā transporta biļetes darbojas 75 minūtes - nopērc biļeti, "validē to" un tā būs derīga nākamās 75 minūtes.
Vasarā noteikti nēsā līdzi ūdens pudeli - kā jau citās lielās pilsētās, ūdens tirgošana ir labs bizness, vietām par pudeli prasa 1-3 eiro.
Publiskās tualetes ir par maksu, tāpēc vienmēr atceries kur tuvumā ir kāds McDonalds vai kas tāds.
Ja gribas taupīt naudu, ēdienu var gatavot savā hostelī/airbnb - piemēram manā hostelī visu laiku kāds taisīja ēst. No shame in that.
