Nedaudz sanāca iekavēties ar trešās daļas rakstīšanu, jo te, tāpat kā jebkur citur dzīvē, darbojas princips - ja atliec, tad atsākt ir daudz grūtāk. Protams, arī pirmās emocijas norimst un ikdienas darbi pārņem prātu. Tomēr atsāksim turpat, kur palikām!
Un tas ir - pie vilciena Roma - Neapole. Izlasi par Romu šeit: Ceļotāja stāsts: 100 stundas Itālijā - Roma.
Reklāma
Lai arī esmu braucis ar moderniem ātrvilcieniem iepriekš, pirmo reizi sēdēju tik modernā vilcienā. Tādā patiešām ir bauda braukt. Un jā, vilcienu tīkls Itālijā ir ļoti labs - ar tiem var nokļūt teju jebkur. Tomēr, jāņem vēra, ka bez atlaidēm cenas nav tik patīkamas - vismaz latvieša maciņam. Nereti par 150-200 kilometru braucienu jāšķiras pat no 50 eiro... Bet biļetes jāpērk laicīgi un jāmeklē akcijas!
Mans mērķis bija Neapole - jo diezgan ātri vajadzēja tikt atpakaļ uz Bari, no kurienes man bija nākamajā dienā jālido mājup - Itālijā taču biju tikai 4,5 dienas jeb 100 stundas. Un mans laiks šeit tuvojās beigām. Lai arī īsti nekad nebiju "googlējis" Neapoli vai meklējis kādu informāciju par to, bērnībā lasīju kādu grāmatu par Neapoli. Neatceros kas par grāmatu tā bija vai īsti par ko tā bija, atceros to, ka šaurajās ieliņās bērni spēlēja futbolu, bija daudz pieminēta pica un Vezuva tuvums. Līdz ar to, kaut kāds iespaids par šo pilsētu man bija izveidojies. Pats spēcīgākais noteikti bija Vezuvs. Tomēr jau braucot ar vilcienu uz Neapoli, nedaudz sanāca vilties. Lai arī Vezuvu var redzēt, tas, īstenībā, ir aptuveni 15 kilometru attālumā no paša Neapoles centra. Jā, pilsēta ir paliela un no pašas nomales Vezuvs turpat vien ir, bet tā - iespējams, es sagaidīju, ka vulkāns teju aizsegs sauli.
Bet nu jebkurā gadījumā - Vezuvs, kā zināms, ir vienīgais vulkāns Eiropā, kas izvirdis pēdējo 100 gadu laikā. Tas arī ir pasaulē slavenākais vulkāns un tieši tāpēc, raugoties uz to - vismaz pirmajā reizē - nedaudz skudriņas pārskrēja. Visi, kas kaut cik interesējas par pasauli un tās vēsturi, taču ir redzējuši vismaz animācijas, kurās redzams kā Vezuvs "aprij" Pompeju... Un tagad es stāvu pāris kilometru attālumā no šī dabas brīnuma.
Pilnīgākai apkārtnes izbaudīšanai NOTEIKTI ir jādodas uz Pompeju pilsētu (kur var maldīties aptuveni pusi dienas) - turp iet vilciens. Tāpat jādodas uz mazajām pilsētiņām Salerno reģionā, kas saceltas kalnos. Te ir neatkārtojami skati - Postiano, Conca dei Marini, Amalfi un citas. Tieši šīs bildes nereti tiek asociētas ar Neapoli - un lai arī Neapole ir simpātiska pilsēta, tā noteikti nav tik ainaviska kā šīs mazās pilsētas. Jāņem tikai vērā, ka neesat vienīgie, kas grib te viesoties - līdz ar to vasarās esot milzīgs skaits tūristu (gan vietējo, gan ārzemnieku).
Lūk pāris piemēri (bildes no Pixabay.com):
Tomēr man šoreiz bija tikai puse dienas, lai iepazītu Neapoli. Tāpēc arī izpaliks katakombu tūre, bet neizpaliks vairākas picas, aptuveni 20 noieti kilometri un arī vairāki "gelato" jeb itāļu saldējums!
Noteikti zināt, ka pica nāk no Itālijas - tomēr vai zināt, ka pica nāk tieši no Neapoles? Jā, tieši šeit pirmo reizi sāka cept maizes - tomātu pīrāgus, kas pamazām papildinājās ar mocarellas sieru un bazilika lapiņām - un vēlāk ar jebko citu, ko tik cilvēki var izdomāt. Taču paši itāļi (un īpaši neapolieši) uzstāj - pica ar 10 sastāvdaļām nav nekāda pica, tas ir pīrāgs. Klasiska itāļu pica sastāv no 5 sastāvdaļām - picas mīklas, picas mērces, mocarellas siera, bazilika lapiņām un ārkārtīgi karstas krāsns. Un šajā krāsnī pica nevis tiek cepta 15-20 minūtes (kā latvieši to mājās, plītīs cep), bet gan tikai aptuveni 3 minūtes - iešaujam iekšā un ņemam ārā. Lielais karstums picu, vietās kur nav picas mērce, pat apdedzina - līdz ar to ir tikai ierasts, ka uz picas ir "oglītes" pēdas. Bez tām teju var likties, ka pica nav pagatavota pareizi! Pašai picai ir ļoti spēcīga tomātu garša - un to var ļoti just. Salīdzinot ar Latvijā tirgotajām picām, kur tomātus parasti nejūt vispār, atšķirība ir kā diena pret nakti. Bet ir grūti pierast, jo vārds pica zemapziņā asociējas ar lielu siera kārtu, 3 dažādām gaļām, papriku, marinētiem gurķīšiem un ko vēl ne...
Picas var iegādāties gan lielās (pasūtot restorānā), gan arī mazajās beķerejās "mini picas". Mazās picas ir ierasts "paķert" un turpat arī apēst. Maksā aptuveni 2 eiro un garšo tāpat kā lielās - tikai šīs pat uz ielām ir vairāk populāras.
Gelato vai saldējums no Latvijas saldējumiem galvenokārt atšķiras ar kvalitāti un savu struktūru. Protams, arī Latvijā var atrast labus (tos dārgos) saldējumus, bet tas nemaina faktu, ka saldējums parasti ir pārsaldēts (tātad ciets), vairākas reizes saldēts - atsaldēts (tātad ūdeņains) utt. Tomēr Itālijā nevienā vietā neredzēju vai nenogaršoju saldējumu, kas nebūtu bijis izcils. Saldējumiem ir daudz dažādu garšu un tie tikai gaida brīdi, kad varēs kādu atveldzināt. Lai arī februāra vidū Itālijā īsti vēl īpaši karsts nav, saldējumi tik un tā tika tirgoti uz "urā".
Pati Neapole nav pārpildīta ar tūristu atrakcijām. Tā vairāk ir kā tāda liela bāzes vieta tūristiem, kas vēlas nokļūt Pompejā, pie Vezuva vai uz Salerno reģiona piekrasti. Protams, pilsētā ir (ja nemaldos) divas pilis, centrālais laukums un galvenais - pazemes apskates tūres. Neapolē ir arī centrālā tūristu iela (vismaz es to par tādu ātri vien sāku uzskatīt) - Via Toledo. No šīs ielas "uz augšu" ir neskaitāmas mazākas ieliņas, kur teju visur ir kādas bodītes vai picērijas - kafejnīcas. Ja pa dienu ir daudz maz skaidrs kur kas atrodas, tad naktī pa šīm ieliņām patiešām var maldīties un maldīties.
Neapole ir interesanta pilsēta - un arī daudz lētāka, salīdzinājumā ar Romu. Pica + alus nereti maksāja vien 6 eiro. Saldējums jeb gelato - 1,5-3,5 eiro (atkarībā cik lielu vēlaties). Tāpat te meklējami daudz veikaliņi, kuros arī šmotkām cenas bija daudz daudz pievilcīgākas nekā Romā.
Nākamajā dienā no Neapoles uz Bari atpakaļ braucu ar kompānijas Flixbus autobusu. 250 kilometru brauciens aptuveni 3 stundās - par biļeti samaksāju 10 eiro. Ļoti komfortabls autobuss, bezmaksas Wi-Fi un viss kā nākas. Vēl Bari paspēju aiziet uz tirgu, nopirku vairākus veidus itāļu sieru (5-8 eiro kilogramā), daudz olīves, žāvētus tomātus un vēl šādas tādas lietiņas. Sēžot parkā un kārtojot mugursomu, man klāt pienāca vietējie, kas prasīja par ko balsošu vēlēšanās - viņi bija ļoti ieinteresēti saprast manu politisko nostāju. Sapratuši, ka neesmu itālis, viņi nedaudz apstāstīja kas un kā - ka Itālijai tuvojas vēlēšanas (kas arī marta sākumā notika).
Visideālākais veids kā izbaudīt Itāliju, manuprāt, ir īrējot automašīnu un braukājot no pilsētas uz pilsētu - jo te katrai pilsētai un reģionam ir savs "knifs". Tāpat - jo zemāk Itālijā dodies, jo cilvēki paliek vienkāršāki, draudzīgāki un cenas zemākas. Lai arī nebiju Florencē, draudzene amerikāniete pastāstīja, ka Florencē, salīdzinot ar Romu, ir vēl šikāk (viņasprāt) un pat dārgāk. Tur arī esot vairāk "fancy" piedāvājumu, "foodie" lietas un tā. Mani gan vairāk saista citas lietas - līdz ar to "to do" listē nākotnei ir Sicīlija un zābaka lejasgals.
