Ceļotāja stāsts: Maģiskās sajūtas Marcahuasi kalnos (Peru) [1]

Autors: Rūdolfs Freibergs
Avots: Biznesa augstskola Turība

Dzīvojot 134 dienas Peru un veicot 7 trakus un pieredzes pilnus ceļojumus, apskatot Makču Pikču, Amazoni un citas populāras vietas Peru - es teiktu, ka Marcahuasi bija mana otrā iemīļotākā vieta, uzreiz aiz Amazones.

Šī vieta dod cilvēkam maģiskas sajūtas, šeit katrs cilvēks atrod savu ‘’miera ostu’’. Šīs vietas maģija slēpjas stāstos un dabā, kuru veidoja vulkāniskie procesi. Mani ļoti ieinteresēja šīs vietas stāsts, jo vietējie iedzīvotāji Limā minēja, ka šajā vietā ir atrodami dziednieciskie punkti un virs Marcahuasi ir bieži manāmi ‘’NLO’’, jeb neizskaidrojamas parādības debesīs. Šī vieta vēl nepazīst tūrismu un daudzi ceļotāji, kuri dodas uz šo vietu ir peruieši. Pasaulē ir daudz šādu unikālu vietu ko tūrisms vēl nav pamanījis, bet šīs vietas vislabāk pamana vietējie iedzīvotāji. Būtiski ir ieklausīties cilvēku rekomendācijās jo bieži sanāk, ka labākās vietas ir tepat aiz stūra, bet steigas dēļ nesanāk kārtīgi visu izpētīt pat caur internetu.

Reklāma

Cilvēki kalnos redz to, ko viņu iztēle grib redzēt

Mēs esam ikdienā pierādījuši, ka spējam daudz steigties un arī ceļojot, mums ir niķis kaut kur skriet un neapstāsties, jo laika resurs tomēr ir tik daudz cik ir. Mans ieteikums ir labot šo niķi un sākt ceļot ar baudu un bez steigas. Tas ir tas pats, kā laba vīna baudīšana – tas ir jāizbauda labā kompānijā, bez steigas un mierīgi.

Ja nav vēlēšanās tālu braukt no Limas, ir atlikušas kādas 2-3 dienas un ir mazs budžets, tad šī būs īstā vieta, jo Marcahuasi atrodas netālu no Limas, Andu piekājē.

Šo vietu atklāja arheologs Daniels Ruzo, kurš nosapņojot sapni par agrīno civilizāciju atklāja šo vietu. Pētnieks pamato, ka šī civilizācija ir tā, kura veidoja Ēgiptes piramīdas un bija ļoti attīstīti, ka mācēja pārvietoties lielā ātrumā. Pēc zinātnieku vārdiem, šī civilizācija pastāvēja laikā pirms kontinenti atdalijās. Arheologs sapnī nosapņoja šīs civilizācijas atrašanās vietu un devās Andu kalnos, kur atklājā mistisko Marcahuasi. Viņš uzskata, ka kalnos un akmeņos redzamās formas ir veidojusi šī civilizācija, bet šobrīd šos faktus ļoti daudzi zinātnieki interpretē, sakot, ka cilvēki redz kanlos, ko viņu iztēle grib redzēt.

Ceļš uz pilsētiņu ‘’San Pedro de Casta’’ var būt ellīgs brauciens

Lai nokļūtu uz šo noslēpumaino vietu ir jāizmanto sabiedriskais transports vai pat taksis, lai nokļūtu līdz Limas nomalei, kur jāpārkāpj ir uz nākamo autobusu, kurš ved 3000 metru augstumā uz gala pilsētiņu ‘’San Pedro’’. Transporta izvēle kalnos ir ļoti būtiska un mana rekomendācija, dodoties kalnos ir tikt pie transporta, kurš ir pēc iespējas mazāka izmēra. Arī tad ja būtu jāmaksā 2 reizes dārgāk. Ceļojot par Peru ir ļoti svarīgi saglabāt drošību un visvairāk šī drošība netiek ievērota uz ceļa. Ceļš uz pilsētiņu ‘’San Pedro de Casta’’ var būt ellīgs brauciens un iespējams arī pēdējais. Peru ļoti slikti izceļas ar savu transporta infrastruktūru un iespējām, jo cilvēki brauc pārāk pārdroši un pilnīgi ar jeb ko, kas kustas. Nav šaubu ja piedāvās jūs arī vest ar ēzeļiem 9 stundas augšā uz kalnu.  Ceļš uz pilsētiņu var jeb kurā brīdī aizvērties. Šajā ceļā posmā šobrīd notiek remonti, kurus ietekmē laikapstākļi un pazemes grūdieni. Faktiski par šo ceļu nedrīkst braukt pat, tad ja sākas neliels lietus, bet daudzi braucēji neapzinas risku un pat pēc zemestrīces, par papildus naudu apsolīs uzvest.

Smilšu ūdenskritums ceļā uz Marcahuasi

5.00 no rīta dodoties Marcahuasi virzienā, mēs nebijām pārliecināti, ka mūs vedīs augšā, jo tieši pirms tam 2 dienas pēc kārtas šajā apgabalā ir bijuši pazemes grūdieni. Mēs braucām ar mazo mini busiņu, kur kopā bija kādas 9 vietas – ideālākais transports! Lielie autobusi netika augšā jo uz ceļiem bija sakrituši akmeņi vai arī bija nelieli smilšu nobrukumi. Pusceļā augšup mēs nesapratām kādēļ esam apstājušies. Šoferis bija rūpīgi izkāries no loga un skatījās uz augšu. No kalniem slīdēja lejā smalkas smiltis, skats bija kā skatīties uz ūdenskritumu, tikai no smiltīm. Mēs pabraucām nedaudz uz atpakaļu un šoferis sāka taurēt. Skaņa izraisa papildus vibrācijas un ar mašīnas taures palīdzību tika pārbaudīta tālākā ceļa drošība. Apbraucot sakritušos akmeņus, smiļšu čupas, mēs nonākam beidzot San Pedro, kopā mēs pavadijām 3 stundas ceļā augšup un bija laiks iepazīties ar ceļu uz Marcahuasi.

Mums nebija ne teltis, ne guļammaisu vai segu, jo zinājām, ka inventāru mēs varēsim dabūt uz vietas. Mēs izīrējām paklājus, guļammaisus, segas un 4 vietīgo telti, kura bija krietni par mazu 4 cilvēkiem. Laikam telts izmērs tika mērīts no peruiešu garuma.

Ar 2  īrētiem ēzeļiem devāmies vietējā  ‘’gida’’, lauksaimnieka pavadībā 7 km garā ceļā augšup uz Marcahuasi, smidzināja neliels lietus un mēs nebijām pārleicināti, kāds laiks sagaidīs mūs augšā. Ceļš augšup bija akmeņains, dubļains un slidens, ik pa reizei arī kāds no mūsu ēzeļiem izvēlējās labāk aizmukt nekā doties augšā. Beigās jau palika žēl mūsu gida, kurš jau gandrīz ar asarām acīs skatās kā kārtējo reizi ēzelis noskrien lejā kaut kur no kalna ar visām mūsu mantām. Ēzeli aptuveni pēc aptuveni 20 minūtēm dabūjāt atpakaļ. Paliek skaidrākas debesis un ik pa brīdim uzspīd saule, kura apspīdina miglu. Nonācot augšā, izkrāmējot visas mantas un uzceļot telti mēs konstatējām, ka iedotais telts pārvalks ir par mazu un  divi sāni nav pilnīgi apsegti. Mūsu peruiešu pavadonis jau bija „notinies” un nācās meklēt kādu aizsegu, kuru varētu pārlikt pāri telts plikajiem sāniem. Pāris stundas nekur tālu neejot, mēs aptsaigājām Marcahuasi. Izveidojām rīdienas ceļa plānu un atradām vietu, kur vērot saulrietu. Mēs joprojām turpinam bezjēdzīgi meklēt kaut ko tādu, ko varētu pārlikt pāri sāniem, bet labākajā gadījumā mēs varam tikai salikt kādus akmeņus apkārt, lai vējš mūs pilnīgi neizpūš. Tērēt laiku vairs nevēlamies, neesam neko no Marcahuasi izbaudījuši dēļ steigas un devāmies skatīties saulrietu.

Sajūta kā lidojot kosmosā, vulkāniskā zeme uz zvaigznes

Mēs bijām 3800 m augstumā, bet likās, ka esam pilnīgi virs debesīm. Mēs noraudzijāmies uz Limas nomali, kura ir iepīta mākoņu paklājā un uzejot uz klints malas, mūs apbūra saulriets un visas problēmas izgaisa. Tāds skats, ka vēlētos visu mūžu šeit sēdēt un skatīties uz kalniem un debesīm. Dzirdam, ka tālumā ir ūdenkritums, cītīgi pētot no klins malas mēs ieraugam 2 ūdenskirtumus, kuri pazūd lielā pazemes alā. Saprotam, ka turp mēs nekādi nespētu tikt, jo ceļš lejā nav, atliktu tikai lekt lejā no 200 metriem.

Stundu izbaudot saulrietu mēs nolēmām steigties atpakaļ jo aizmirsām salikt ugunskuru. Tas ir jāizdara ātri, kamēr vēl mēs varam redzēt kaut ko un nav iestājusies pilnīga tuma. Noejot lejā mēs atkal satikām mūsu gidu un viņs mums iedeva zilu plēvi, ar kuru nosedzām telts sānus. Esam drošībā un ar mums augšā paliek viņa suns. Mēs bijām vienīgie, tukšums un klusums, ugunskura skaņa un dabas burvība. Iestājās nakts un ik pa sekundei parādās kāda jauna zvaigne debesīs. Sākumā viņas skaitijām, bet vienā brīdī mēs redzam tik spožu Piena ceļu, ka mums likās, ka mēs esam uz Marsa. Apkārt vulkāniskā un cietā zeme, gluži kā asfalts un zvaigznes tik tuvu, ka liekas, ka lidojam kosmosā. Pateicoties maniem ASV draugiem, pēc vakariņām mēs ēdām pienācīgus našķus! Našķot viņi māk, pat kalnos! Uzsildijām maršmelovu un uzlikām to uz nutellas apsmērētā krekera. Augstākā izdzīvošanas pavārmāksla! Ugunskurs lēnām izdziest, ēdiens ir pagatavots un malka ir beigusies. Varam droši iet gulēt.

Neviena paša cilvēka, tikai drupas un ēzeļi

Nākamajā dienā cēlāmies agri uzreiz ar sauli un sākām mūsu dienas interesantāko daļu – pārgājienu par Marcahuasi. Pārgājiena laikā visu laiku likās, ka mūs novēro kalni, klintīs un akmeņos mēs katrs redzējām kādas sejas vai dzīvnieku atveidojumus. Lika aizdomāties vai tas ir cilvēka darbs vai daba tīšām šo ir izveidojusi. Ejot par ceļu, kur agrāk ir tecējis ūdenskritums mēs ieraugam 2 alas. Ceļš augšup ir stāvs un ērkšķu pilns, bet alas slēpj nākamo brīnumu. Ieejot alās mēs ieraugam zīmējumus un saprotam, ka šeit agrāk kāds ir dzīvojis. Izejot caur alai mēs nonākam uz klints malas, kur tālāk neliels ceļš veda augšup. Izrādās no otras puses mēs varam uzrāpties uz ‘’otro stāvu’’, kur sekoja vēl viena ala, kur blakus uz klints malas agrāk ir veidots ugunskurs. Apkārt sakrāmēti akmeņi viens uz otra un domājam, ka varbūt ir vērts pārcelties un pēdējo nakti pavadīt šeit. Staigājot apkārt ap alām mēs atrodam ceļu lejup. Zem liela akmeņa gluži kā jumta, kurš nosedz vietu no mitruma, mēs ieraugam daudz vairākus dzīvnieku kaulus. Gan mazus, gan lielus un saprotam, ka šajā vietā labāk nebūtu vēlams uzturēties nakts laikā.

Dodoties atpakaļ satiekam cilvēkus, kuri jau 4 dienas iet pargājienā pa Marcahuasi. Izrādās viņi nakti ir pārlaiduši nedaudz augstāk Andu kalnos un vērojuši krītošās zvaigznes. Ejot tālāk mēs nonākam pamestā ciematā. Neviena paša cilvēka, tikai drupas un augstākā punkta galā ir uzcelts krusts, kurš ir virzienā uz San Pedro. Apstaigājot drupas mēs uzdūrāmies savvaļas ēzeļiem, kuri ganījās starp drupām. Tie bija agresīvi noskaņoti ēzeļi, kas izdvesa skaņas un nikni skatījās mūsu virzienā, it kā mēs šeit nebūtu gaidīti. Izrādās šo ciematu pameta aptuveni 1950 gadā. Šajā ciematā ir dzīvojuši vairāki dziednieki ar ģimenēm, bet kādā dienā viņi visi pameta savas mājās un devās projām. Šie dziednieki ļoti labi pārzināja Marcahuasi un mācējā aizvest uz visām dziednieciskajiem enerģijas punktiem. Šobrīd joprojām nav zināmi visu šo punktu atrašanās vieta, bet cilvēki šeit nāk jo tic, ka šī vieta viņus garīgi izdziedē. Ir mīts, ka agrāk šeit bija uznests cilvēks ar kustības traucējumiem un vairākas naktis guļot kādā no šiem dziednieciskajiem puntkiem viņš ir atsācis staigāt.

Ceļojot par Peru iesaku neuzticēties cilvēkiem – kārtīgi pārbaudiet izsniegto inventāru un apdomājiet transportu

Trešajā dienā mēs devāmies atpakaļ uz San Pedro. Šoreiz mēs izvēlējāmies braukt atpakaļ ar autobusu, jo iepriekšējais transporta vadītājs ir jāgaida 5 stundas. Iespējams iekāpot šajā autobusā bija mūsu kļūda. Autobus knapi kustējās lejā un iesprūda vairākos pagriezienos. Vairākas reizes uzbraucot uz akmeņiem, autobusam saplīsa riepa. Pēc stundas garas tehniskās pauzes mēs atsākam braukt un uz otra pagrieziena saplīst riepa otrā pusē. Autobus nosveras nedaudz sāniski uz klints malas pusi. Ceļš ir tik pat plats gandrīz kā autobus un šādi maneri ir ļoti bīstami. Nedaudz pakustoties uz priekšu, cilvēki atkal var izkāpt un gaidīt kā tiek mainīta riepa. Kopā braucot lejā mēs 3 reizes nomainījām riepu. Mēs kopā autobusā bijām kādi 20 cilvēki un daudzi stāsta, ka šī ir viņu ikdiena. Šis autobuss vienmēr nav bijis labākais variants un viņi uzņemas šo risku tomēr braukt ar viņu lejā.

Ceļojot par Peru iesaku neuzticēties cilvēkiem – kārtīgi pārbaudiet izsniegto inventāru un apdomājiet transportu, labākajā gadījumā apskatiet transportu ar kuru brauksiet. Nesteidzies un izbaudiet ceļojuma laiku!

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.