Šis man bija jau trešais Erasmus jauniešu apmaiņas projekts – vienam Rumānijā un vienam Turcijā maija beigās pieplusoju vēl vienu Turciju. Ja pagājušajā reizē biju Turcijas vidienē (diezgan netālu no neatkārtojamās Kapadokijas), tad šoreiz – pavisam citā Turcijas galā – Melnās jūras piekrastē.
Manā uzskatā pasaule ir par lielu, lai vairākas reizes brauktu uz vienu un to pašu vietu (ja ir izvēles iespējas), tāpēc šoreiz biju nolēmis braukt nevis komforta variantā (kas būtu ar labāko lidsabiedrību Eiropā – “Turkish Airlines” Rīga – Stambula – Trabzona – Stambula – Rīga), bet gan caur Gruziju. Tātad – Rīga – Kutaisi – Batumi – Hopa (Turcijas pierobežas pilsēta) – Trabzona – Stambula – Rīga. Tāds kā aplītis un bonusā 2,5 dienas Gruzijā un atpakaļceļā arī Stambulā uz tikpat ilgu laiku sanāk paviesoties.
Reklāma
Vispirms varbūt pāris vārdos pastāstīšu kas ir jauniešu apmaiņas projekti. Neesmu nekāds eksperts - pats esmu bijis tikai trijos, kas priekš lieliem "braukātājiem" nav nekas. Visos trijos esmu braucis ar "Express Yourself" biedrības palīdzību. Tātad - jauniešu apmaiņas.... Tās ir tādas kā jauniešu nometnes, katra organizēta ar savu tēmu (tēmas var būt no politiskās līdzdalības līdz sporta aktivitātēm, no veselīga dzīvesveida līdz kaut kam tik ļoti specifiskam kā video montāža) un kurās piedalās jaunieši no dažādām valstīm. Pārsvarā eiropieši, bet, ja projekts notiek Turcijā, tad arī turki. Ja projekts notiek Gruzijā, tad arī gruzīņi būs dalībnieki. Nu un tā. Piedalīties var jebkurš, kas ir vecumā no 17 – 30 gadiem (dažos projektos 13 – 25) – tas vai varēsi braukt, ir galvenokārt atkarīgs no Latvijas partnera, kurš izvēlas cilvēkus, kas Latviju pārstāvēs. Ja partnerim piesakās 20 cilvēki, bet vajag 7 – kaut kā tiek izvēlēti tie dalībnieki, kas vairāk grib braukt. Ja piesakās 3, bet vajag 7 – drudžaini tiek meklēti pārējie. Bet jebkurā gadījumā – jo ātrāk piesakies, jo lielāka iespēja, ka brauksi.
Visas izmaksas projektam apmaksā Eiropas Savienība (ēšanu, dzīvošanu, ceļa izmaksas), bet “knifs” ir tāds, ka biļetes turp-atpakaļ pašam ir jānopērk (pēc tam, kad tevi apstiprina projektam un atļauj braukt) un naudu pēc projekta atmaksā. Nu, tas ir tā, lai par Eiropas naudu nenopirktu biļetes kādam, kas pārdomā un nebrauc – gadījumi visādi bijuši.
Manā izpratnē šādi projekti ir izcils veids kā jauniešiem iepazīt pasauli par brīvu – jau studiju laikos pirms gadiem pieciem skatījos uz šiem, bet nekad nebija liekas naudas, ko izlikt par biļetēm (biļešu summu parasti atmaksā 2 mēnešu laikā pēc projekta beigām). Tagad ir – un tāpēc arī braucu! Un tieši tā – bez šiem trim projektiem, es nebūtu pabijis Turcijā (divas reizes Stambulā), Gruzijā, Rumānijā, Ungārijā un arī Dānijā!
Kā jau saprotat, tad es uz projektiem braucu “gudri” – jeb paķerot iespēju klāt paceļot vēl. Projekta nosacījumi atļauj aptuveni 3-4 dienas pirms un pēc projekta kaut kur pablandīties apkārt. Nu, iepazīt Eiropu/pasauli. Ilgāk gan nevar (ar atsevišķiem izņēmumiem) un vienmēr visu vajag sarunāt ar tiem, kas projektu rīko – jo tieši viņi būs tie, kas atmaksās tev tavas biļetes.
Skatoties kartē kur atrodas Trabzona (Turcijas Melnās jūras kūrortpilsēta), sapratu, ka šī ir lieliska iespēja paviesoties Gruzijā – valstī, par kuru es sapņoju jau sen. “Wizzair” izlido svētdienas rītā 5:15 no Rīgas, 10:00 ir Gruzijā (lidojums aptuveni 3,5 stundas un vēl stunda pulksteņa maiņas), kas nozīmē – viena diena Kutaisi un viena diena Batumi (jo man bija pamazām jābrauc uz Turciju, kur bija jābūt otrdienas vakarā). Aptuveni 400 kilometri gar Melnās jūras krastu – jā, tieši tās, kuras dēļ visi krievi vai ģībst, braucot uz Sočiem. Drīz vien manam plānam pievienojās vairākums latviešu, kas devās uz projektu – un piecatā mēs bijām gatavi iekarot Gruziju – un tad arī Turciju.
Ierodoties Gruzijā, protams, pirmais kas iesita, bija sutoņa. +30 grādi. Pēc ļoti simboliskas pasu pārbaudes un zīmodziņa iespiešanas mūsu pasēs, turpat lidostā samainījām aptuveni 20 eiro pret gruzīnu lariem. Un tad jau ap mums spietoja vietējie, piedāvājot taksometra pakalpojumus. Lētākais piedāvājums bija 30 lari (ap 10 eiro) līdz pilsētas centram. Tā kā oficiālais autobuss maksāja 5 lari no “galviņas” (kopā 25) un neviens nevarēja īsti droši pateikt kad tas brauks uz centru, piekritām vienam no uzbāzīgākajiem čaļiem, lai mūs aizved līdz centram. Ar savām somām gājām cauri stāvlaukumam, smejoties un cerot, ka čalim ir lielāka automašīna, nevis, piemēram, mazs golfiņš. Paveicās (laikam jau) – aizveda mūs pie nedaudz apšaubāma paskata busiņa. Savas somas salikām virsū gāzes iekārtai, kas stāvēja turpat bagāžniekā un “izbaudījām” braucienu.
Jā, es jau biju bijis Turcijā un arī nostāstus biju dzirdējis, tāpēc zināju, ko sagaidīt – vienu traku braucienu. Bet, kā saka tie, kas ir braukuši – lai arī kā viņi brauktu, avāriju ir maz un patiesībā jau visi galā nonāk. Arī šoreiz, lai kāds arī būtu ceļš, busiņš un apkārtne (dažu brīdi vienkārši govis stāvēja uz ceļa), galā nonācām. Protams, aptuveni 25 minūšu ilgā brauciena laikā mēs kļuvām par VIP klientiem šim kungam – jebkurā diennakts laikā, ja mums kaut kur vajag braukt, lai zvanot. Pēkšņi jutām strauju bremzēšanu un apstājāmies. Domājām, kas notiek, bet izrādās, kungs mums piedāvā braukt uz vienu no Kutaisi slavenākajiem tūrisma apskates objektiem – Prometeja alu (Prometheus Cave). Somas varam atstāt mašīnā, viņš mūs pagaidīšot, būšot pa lēto un lieliski. Ar grūtībām (jo gruzīņi nedzird vārdu "nē"), bet atteicāmies, stāstot, ka mums jānonāk galā, gribas dušu un ēst. Tā kā mūsu apartamentā varējām ievākties tikai nedaudz vēlāk, palūdzām lai mūs izmet vienīgajā vietā, ko es Kutaisi zināju un kas bija centrālā atrašanās vietā – “strūklaka”. Un jā, tā bija “Colchis fountain”, kas atradās blakus Kutaisi parkam un kas arī ir centrālā vieta šajā pilsētā. Gribas pat teikt pilsētiņā, jo nekas pārlieku liels no Kutaisi nav – lai arī tā ir trešā lielākā Gruzijas pilsēta (!) – aiz Tbilisi un Batumi. Ja ir laiks, tad ir jābrauc uz alām (to pašu Prometeja). Jau Kutaisi lidostā pārsvarā tiek piedāvāts braukt uz Tbilisi un Batumi. Protams, jāuzkāpj arī līdz Bagrati katedrālei – un, var paviesoties tirgū.
Kas ir interesanti, Kutaisi kopš 2012.gada darbojas Gruzijas parlaments. Kutaisi man izraisīja divējādas emocijas – jau ieraugot klaiņojošos suņus (kas bija visur Gruzijā un arī Melnās Jūras apvidū Turcijā), man likās, ka kaut kas nav labi. Tomēr suņi, lai arī kārni, nebija izbadējušies un šo to vien no rokas neēda (mēģinājām iedot kaut kādus sīkumus). Tomēr viņiem ļoti patīk staigāt cilvēkiem līdzi un justies it kā viņiem ir jauni draugi. Līdz viņi atrod citus cilvēkus un par jums aizmirst…
Es teiktu, ka Kutaisi var būt tāds kā sākuma/galapunkts. Ja braucat uz Tbilisi, kalniem, Batumi vai citur, tad vienu – divas dienas Kutaisi var pavadīt, nav obligāti no lidostas jātraucas prom. Bet tas ir tāds vienreizējs pasākums – ja braucat otro reizi, man ir bail, ka varētu justies garlaicīgi.
Pēc vienas dienas un nakts (Gruzijā patiešām ir lēts alkohols un vietējā ražojuma “Premium” čača (jeb gruzīnu vodka) maksā aptuveni 4 eiro par puslitru veikalā – tirgū, ūdens pudelēs, vēl lētāk, bet šoreiz pirkt nepaspējām (tas gan nenozīmē, ka pie tādas netikām…)) – starp citu, Gruzijas veikalos alkoholu tirgo visu nakti un kad veikalā 1:00 naktī prasi “vai alkoholu var nopirkt”, uz tevi skatās apmēram tā, it kā tu tikko būtu prasījis “vai kefīru var nopirkt 1:00 naktī” – braucām uz Batumi. Lai arī mums stāstīja, ka 160 kilometru ceļš tiks pieveikts aptuveni divās stundās, patiesībā braucām pat ilgāk nekā trīs stundas. Kas ir ļoti fascinējoši, jo nereti mikrobusiņš brauca pat ar 120 kilometru ātrumu stundā… Bet kaut kā viss tur viņiem saiet un kaut kā nesaiet. Mikroautobusi ir ļoti izplatīta lieta šajā pasaules malā – tie nodrošina, es pat teiktu, kādas 2/3 no visa transporta. Busiņi arī ir visai lēti (160 kilometru garais posms maksāja 10 lari jeb 3 eiro no cilvēka). Kvalitāte gan ir kāda ir, komforta īsti nav un busiņi ir pilni, taču galā nonācām!
Gruzīņi ir ļoti viesmīlīgi, ja vien pats izrādi interesi par viņiem – un pats galvenais, pastāsti to, ka esi no Latvijas. Viņiem kaut kādā ziņā ir iekodēts tas, ka ja esi no Latvijas, tad esi teju vai gruzīns. Mums, dzīvojot eiropeiskā vidē jau aptuveni 15 gadus, šķiet, tāda draudzība pret gruzīniem nav novērojama, bet viņiem mēs noteikti patīkam. Visi zina Baltijas jūru, visi zina Rīgu – un daudzi zina vēl arī citas lietas – vajag tikai runāt, pateikt, ka Tev patīk Gruzija un viss notiks. Arī tirgū var kaulēties, sakot, ka esi no Lavijas – vai kaut vai tikai uzsmaidot (īpaši, ja esi meitene). Naktī, pēc divu čaču pudeļu pieveikšanas, gājām “izvēdināt galvu” un pa ceļam satikām gruzīnus, kas kaut ko svinēja – visu stāstu nestāstīšu, bet pēc 15 minūtēm mēs gājām prom ar 2,5 litru pudelēm (tām pašām ūdens pudelēm) pašgatavotas čačas un laba vēlējumiem. Protams, arī pie viņu pašu galda pasēdējām un uzzinājām, ka viens no viņiem ir “spicākais čalis ciemā, jo viņam piederot piecas kafejnīcas”. Kas bija interesanti – mūs nosēdināja pie galda un drīz vien apkārt bija gan omītes, gan kāda mamma, gan paši gruzīņi visādos vecumos un visi tik mums deva čačas glāzes, kaut kādu uzkodu un ko tik ne. Un tas nekas, ka tev galva reibst jau tā un tu saki, ka “mēs iznācām izvēdināties”. Ir jādzer, jo galu galā – tevi sauc par brāli!
Otrajā rītā jau agri izbraucām uz Batumi, kas nozīmēja, ka viegli izkāpt no gultas nebija. Palīdzēja Boržomi ūdens (kas maksā 25-30 centus! Litrs! Stikla pudelē!), bet 3,5 stundu brauciens gan ne. Gruzijas lauki bija tādi pliekani… Visur kaut kādas sētas – nevarēja saprast kur sākas pilsēta un kur beidzas – pat caur pilsētām mikriņš brauca ar 100 km/stundā. Brīžiem radās iespaids, ka pa bremzēm tiek dots tikai tad, kad kādam vajag izkāpt/iekāpt vai arī pirms “guļošajiem policistiem”, kuru te bija visai daudz.
Tuvojoties Batumi, mūsu nervi bija visai uzvilkti – bija izsalkums, nīgrums par brauciena ilgumu un vēl arī ārā lija. Paspēju pat pateikt, ka nekad mūžā vairs uz Gruziju nebraukšu – kas gan, droši vien, neizrādīsies taisnība. Izrausušies no mikriņa, sākām meklēt kā tikt līdz mūsu otrās dienas apartamentiem – atkal ātri vien klāt bija taksisti. Šoreiz gan kaulēšanās bija ilgāka, jo mēs īsti nesapratām arī cik tālu mūsu dzīvoklis ir. Beigās taksists smejoties teica “labi, aizvedīšu jūs par 7 lariem” (2,30 eiro aptuveni), lai gan sākumā prasīja 10. Brauciens bija visai pagarš un šajā brīdī sapratām, ka Batumi ir visai liela pilsēta. Liela, industrializēta, tūristiska. Nu, būtībā viss tas, kas nav Kutaisi. Šeit arī iegriezāmies Makdonaldā (laikam visi jaunie ceļotāji katra ceļojuma laikā vismaz reizi kādā Makdonaldā iegriežas) – jo zināms, ka te ir internets, zināma kvalitāte un var maksāt ar karti. Makdonalda cenas noteikti ir zemākas nekā Rīgā – bet, ja tā padomā, visam cenas Gruzijā ir zemākas nekā Rīgā. Aptuveni par 30%...
Batumi ir skaista pilsēta, man patika. Šeit arī bija citi tūristi (Kutaisi īsti citus, bez mums, neredzēja) un dzīve ritēja savu gaitu – ar mums vai bez mums. Un man tas patīk. Batumi arī ir savs “sarkano lukturu kvartāls”, kur ķīniešu masāžas saloni mijas ar hoteļiem. Te ir arī lielas, zīmolu viesnīcas (Radisson, Hilton utt) un smalkas automašīnas. Viss centrs ir ļoti pieklājīgs – ar daudz vietām kur paēst, kur kaut ko darīt (bija pat klubi un karaoke bāri). Viena no lietām, ko nožēlojām, ka nepaspējām, bija delfinārijs. Turklāt viņš maksā tikai 5 eiro. Taču šovs ir tikai vienu reizi dienā - 16:00. Par aptuveni 30 eiro, cik sapratu, var izpeldēties ar delfīniem. Vēl populāra atrakcija ir Cable car jeb trošu vagoniņi, kas brauc kalnā. Arī par šo braucienu jāmaksā 5 eiro. Mēs gan savus eiro samaksājām par uzbraucienu Alfabēta tornī – no turienes patiešām skats bija iespaidīgs.
Batumi jau ir vairāk ko darīt, apskatīt un šo pilsētu var baudīt
nesteidzoties. Es teiktu, ka te būtu ko darīt 3-5 dienas (protams,
atkarīgs no katra paša). Vienā dienā aizej uz delfināriju un nomēģini
hinkaļus, otrā dienā izstaigā centru (arī Mēdejas laukumu), trešajā
dienā uz muzejiem, bet ceturtajā – pa veikaliem. Cenas gan Batumi ir
augstākas nekā Kutaisi (arī apartamentiem) un pie jūras vispār magnēti
maksāja pat visus 3 eiro (kas ir neiedomājami daudz Gruzijai). Pa Batumi
pašu var viegli pārvietoties ar autobusiem – tie maksā 0,8 lari (20
eiro centus). Šādi braucām arī uz Turcijas robežu, kas no Batumi atrodas
aptuveni 20 kilometru jeb 40 autobusa minūšu attālumā. Lai arī likās,
ka robežas šķērsošana ar kājām nebūs viegla, izrādījās, ka to te dara
ļoti bieži un daudzi. Pēc aptuveni pusstundas bijām Turcijā – nekādu
incidentu, neviens nepārbaudīja mūsu somas, kuras gan bija jāizlaiž
cauri lidostas tipa skenerim (kura monitorā neviens neskatījās). Kas
bija interesanti – uz robežas bija vairāki “duty free” veikali, kas
piedāvāja super-lētu alkoholu. Nu, piemēram, “Ballantines” par 12 eiro
litrs, “Bacardi” arī par 12 eiro. “Jack Daniels” bija zem 20 eiro. Un
lētākie šņabji bija par 4 eiro/ litrā. Turklāt – bija akcija “pērc 3, 4
par brīvu”. Respektīvi četri litri šņabja par 12 eiro… Uz Turcijas
robežas… Iebraucot Turcijā.
Tas nekas, ka oficiāli vari Turcijā ievest līdz 1 litram stiprā alkohola. Tāpat pastāv akcija “pērc 3, ceturto saņem par brīvu”… Pasaule ir traka! Bet jā, ņemot vērā, ka Turcijā aliņš veikalā maksā aptuveni 2 eiro, “Finlandia” litrs ap 30 eiro – tad šie “dufy free” ir labs veids kā vietējiem kaut ko nopirkt – un izskatījās, ka daži tikai tāpēc vien brauc uz Gruziju – lai izietu cauri “duty free”.
Uz robežas, kā jau vienmēr, galvenais ir sekot robežsargu norādēm, netaisīt klapatas un būt draudzīgiem – atbildēt uz visiem jautājumiem, ja tādi ir, godīgi stāstot kur brauc un ko grasies darīt. Esmu dzirdējis, ka cilvēki, kas mēģinājuši jokot uz robežsargu atbildēm, ir nonākuši “klapatās”. Nu, ko lai saka – paši vainīgi. Man vēl ne reizi nekas tāds nav sanācis.
Labi, tagad likšu punktu un otru daļu uzrakstīšu nedēļas laikā.
Ja arī interesējies par projektiem, meklē tos (bet ne tikai te):
https://www.facebook.com/groups/505815509504363/
https://www.facebook.com/JauniesuIespejas/
https://jaunatne.gov.lv/lv/
