Vakardien palikām pie brīža, kad mēs, pieci eiropieši, kājām šķērsojām Gruzijas - Turcijas robežu. Ar visiem saviem koferiem, somām un "Duty free" veikalā nopirkto alkoholu (ļoti uzmanījāmies, lai nepārsniegtu Turcijas noteikto 1 litra importa likumu).
P.S. Šī ir raksta otrā daļa. Ja vēlies lasīt no sākuma (nu, tā būtu loģiski), lasi pirmo daļu ŠEIT.
Reklāma
Tomēr, likās, ka par visu šo robežšķērsošanas procesu ar kājām mēs bažīgi esam pilnīgi velti - ātrs Turcijas robežsarga zīmogs pasē (pat rinda īsti nebija, kamēr iebraucot Turcijas Ataturkas lidostā, nereti rindā uz pasu kontroli jāstāv pat stunda...) un ejam tālāk. Laikam nebūt nebija tā, ka bijām nekurienes vidū pirmie eiropieši, ar lielām paunām, kas grib šķērsot robežu kājām. Ierasta prakse, laikam! Turpat tālāk aiz zīmoga iespiešanas ir liels, lidostas tipa mantu skeneris, kam cauri izlaidām savas somas un maisus. Jā, to pašu "Duty free" maisu ieliku skenerī un izlaidu cauri. Interesantākais bija tas, ka čalis, kas uzraudzīja skeneri, pat neskatījās monitoros. Viņš ar tādu aptuveni 10% interesi skatījās uz mums un, pamanot latviešu meitenes (īsajos šortos), ar aptuveni 33% interesi paskatījās uz viņām. Bet uz skenera monitoru - tā arī ne reizi. Nevienam arī ne vārda neteicām, kā arī mums neviens neko neteica - piegājām pie skenera, ielikām mantas, otrā pusē izņēmām. Bez viena pārrunāta vārda. Un devāmies iekšā Turcijā!
Uz Turcijas robežas ir tāds īpatnējs fakts - šurp kursē maršruta autobusi, taču maršruta autobusi nekursē no Sarp pilsētas. Sākām skatīties apkārt, raugoties ko dara vietējie, bet izskatījās, ka vairumam vietējo pakaļ atbraukuši draugi/radi. Sapratām, ka taksis, visdrīzāk būs mūsu vienīgais variants (mums bija jānonāk pilsētā "Hopa", no kuras mūs autobuss aizvestu līdz gandrīz mūsu galamērķim). Lai nebūtu pilnīgi muļķi, piegājām pie policistiem un paprasījām cik jāmaksā šādam braucienam. Saņēmuši atbildi 50 liras (ap 9-10 eiro), zinājām ar ko rēķināties - un tieši šādu atbildi arī dabūjām no pirmā taksometra vadītāja, kam prasījām cik maksā. Simboliski piedāvājām 40 liras, bet īpaši necentamies kaulēties - piekritām braukt par 50 lirām. Mašīna bija kaut kāda apvidus tipa, taču, protams, paredzēta 4-5 cilvēkiem. Bet mēs bijām 5 un vēl turku šoferis. Līdz ar to, aizmugurē sēdēja četri latvieši. Turks nosmējās un ar 120km/h traucās uz aptuveni 30 kilometrus attālo Hopu. Tuvojoties pilsētai pateicu "Otogar" (kas nozīmē autoosta) un viss bija skaidrs, kur mums vajag. Autoostā arī mūs izsēdināja, pamāja ar roku un prom bija. Bet šajā brīdī mums klāt jau bija autoostas turki, kas prašņāja kur braucam - pateicām "Trabzon" un mūsu somas jau tika stieptas uz kādu autobusu. Es gan zināju, ka mums autobuss attiet pēc stundas un ir konkrētas firmas, tāpēc bļāvu "Stop, stop" un meklēju biļeti. Atradis mūsu biļeti, pavicināju to turkiem un viņi saprata, ka mums ir konkrēts autobuss ar kuru jābrauc. Tikām ieaicināti autobusu kompānijas "ofisiņā", kur aptuveni 4-5 turki mūsu vecumā centās runāties ar latviešu meitenēm, kaut ko ķiķināja un vienkārši - uzvedās kā turki. Noskaidrojām, ka autobuss brauks pēc stundas, bet somas varam jau tagad salikt bagāžas nodalījumā. Tā arī darījām un kādas 15 minūtes izbaudījām turku mēģinājumus runāties. Bet izskatījās, ka viņiem diezgan ātri apnika tas un palikām vieni. Nolēmām aiziet līdz centram (10min attālumā) un vismaz veikalam. Galu galā - vēl jābrauc vismaz 3 stundas (kas beigās izvērtās 4,5 stundās...). Nopirkām visādus nieciņus un bijām gatavi autobusa braucienam. Un labi, ka tā, jo autobuss pabrauca aptuveni 20 minūtes un tad 15 minūtes stāvēja. Teju katrā pilsētā. Pēc 2 stundām mēs bijām nobraukuši aptuveni 50 kilometrus. Ja sākumā tas likās nedaudz kaitinoši, vienā brīdī ieslēdzās tāds jokainuma gars un tuvojoties katrai nākamajai pilsētai jau minējām cik ilgi tad šoreiz stāvēsim. Mēs tā arī nesapratām kas ar to autobusu bija un kāpēc stāvējām, bet paši turki vēlāk centās iestāstīt, ka tas nav ierasts Turcijai.
Nedz autobusa šoferis, nedz kontrolieris nerunāja angliski, tāpēc tikai bakstot biļetē uz mūsu pilsētas nosaukuma un atkārtojot piecas reizes, radām kaut cik pārliecību, ka mūs nepavedīs garām (telefoni kartē rādīja pelēkās kartes). Autobusā arī mums lika pāris reizes pārsēsties - tas nekas, ka autobuss bija par 70% tukšs. Kaut kas ar pareizām vietām un to sadali. It kā varētu saprast, bet tas autobuss BIJA GANDRĪZ TUKŠS :D
Vispār, autobusa kontrolieris bija pilnīgi bezjēdzīgs un šajā brīdī es sāku pamanīt to, ka Turcijā ir ļoti daudz bezjēdzīgu darba vietu. Laikam viņi tādas veido un uztur, lai cilvēkiem būtu darbs - bet jēga no tādiem nekāda. Katrā kebabu veikalā strādā kādi 4-5 cilvēki. Katrā baklavu veikalā - arī 5 cilvēki. Parastā veikalā ir 2-3 apkalpotāji, 2-3 konsultanti un vēl vismaz 1 cilvēks, kas aicina iekšā un vēl, protams 1-2 vadītāji. Kopā kādi 8 cilvēki dara darbu, ko varētu izdarīt, nu, trīs noteikti. Un tā teju visur...
Nonākuši galamērķī meklējām taksi - bijām tādā mazā pilsētiņā Bezikduzu (21 tūkstotis iedzīvotāju. Turcijas mērogā tā ir kā Skrunda, varbūt pat mazāka) - un takša atrašana pārāk viegla nebija. Bet nu, meitenes ir meitenes - drīz vien apkārt mums bija kādi 3-4 jauni turki, kas katrs savā viedtālrunī "risināja" situāciju. Kāds kādam zvanīja, kāds ar Google Translate palīdzību centās saprast ko mēs gribam, vēl kāds zvanīja taksim. Beigu beigās pēc 5 minūtēm mums atbrauca divi takši no kuriem viens zināja, kur mums jānokļūst - izrādās viens no turkiem bija piezvanījis draugam, kas piezvanījis draugam, kurš izrādījās mūsu projekta vadītāja brālis. Nu jā, tā mazās vietās notiek!
Šāds skats bija no mūsu projekta mājas.
Par projektu:
Pats projekts bija par atkarībām - visa veida. Protams, dzirdot vārdu "atkarība" pirmais prātā nāk alkohols, narkotikas un cigaretes, bet patiesībā jau atkarīgi varam būt no jebkā - no "fast food", no videospēlēm, no viedtālruņiem un citām lietām. Līdz ar to 9 dienas mēs par to intensīvi domājām, runājām un diskutējām. Projektā dalību ņēma piecas valstis, no katras valsts bija paredzēti 7 dalībnieki - Latvijas, Dānijas, Slovākijas, Spānijas un Turcijas. Tomēr Turcijā šajā laikā notika sesijas un tas nozīmēja, ka lielu daļu projekta patiesībā bijām tikai mēs, eiropieši. Nu un vēl 1-2 turks, kas mūs "pieskatīja". Bet tas ļoti jūtami izmainīja projekta dinamiku, jo, nebija sajūta, ka mēs esam Turcijā, ciemos pie turkiem, bet gan bija sajūta, ka eiropieši savākušies Turcijas nekurienes vidū, noīrējuši māju un tusē kopā. Iepriekšējos projektos, uzņemošo valstu pārstāvji, protams, vienmēr uzņēmās iniciatīvu un tāpēc arī daudz vairāk mācījāmies par Rumānijas/Turcijas kultūru un paražām, taču šoreiz es vairāk iemācījos par Slovākijas un Dānijas kultūrām, iepazīstot arī šos cilvēkus, nekā par Turcijas.
Protams, vislabākā sociālā sistēma ir Dānijā. Dānija bija pozitīvais piemērs teju visos jautājumos, taču arī viņiem ir savas problēmas. Cilvēkiem jāpelna ļoti daudz, jo ļoti daudz aiziet nodokļos. Piemēram, ja tev pasaka, ka alga ir 2500 eiro, patiesībā uz rokas saņemsi aptuveni 1200. Kas priekš Dānijas ir ļoti maz. Visvairāk kopīgā mums latviešiem, bija ar slovākiem. Līdzīgas problēmas, līdzīgi risinājumi, jaušama arī sabiedrības neapmierinātība ar politiku. Slovāki ļoti labi saprata mūs un mēs slovākus! Nu nē, saprasties jau sapratāmies ar visiem! Eiropa vieno, galu galā!
Projekta laikā spēlējām Kobi spēli (tev iedod akmeni, no kura tu vari tikt vaļā tikai tad, kad kāds tev atbild ar "yes". Tas nozīmē, ka tev jāiet klāt cilvēkiem un jāprasa jautājumi līdz dzirdi "yes". Bet visi jau zina, ka apkārt klīst "Kobi" un tik viegli ar "yes" neatbild...), Killing game (katrs izvelk savu "upuri" un lai "upuri" nogalinātu, tas jānobučo tā, lai neviens cits to neredz - kaut vai uz rokas vai kājas), kā arī daudz citas spēles. Nu, kā jau projektos.
Kārtējo reizi pārliecinājos, ka turkiem brokastu kultūra nav attīstīta praktiski vispār. Brokastis 10 dienas bija identiskas - vārītas olas, baltmaize, sagriezti gurķi un tomāti, "fetas" tipa siers, kausētais siers un ievārījumi. Nu, un tēja/kafija/ūdens. Bet 10 dienas... Viens un tas pats... Un šādas pašas brokastis ir arī vidusklases hosteļos/hoteļos (par to jau pārliecinājos iepriekšējā reizē esot Turcijā). Nekādu putru tur nav, par "Cornflakes" dzirdējuši nav - un pankūkas vispār ir pieczvaigžņu viesnīcu ekstra... Ēst gatavoja projekta vadītāja mamma ar kādu savu draudzeni - ēdiens bija labs, bet teju katru dienu 2 reizes dienā ēdām rīsus. Nu, tie rīsi bija superīgi (es nekad nevaru saprast kāpēc Latvijā cilvēki nemāk vārīt rīsus...), bet arī - teju katru dienu, divas reizes dienā... Bija dažādi turku sautējumi (ar turku zirņiem, piemēram), bija turku biezzupas (neprasiet kas tur iekšā). Kopumā bija labi, bet kā jau teicu - dažu brīdi likās pārāk vienveidīgi un dažu brīdi pietrūka ko ēst (kas projektos nekad nav - visi atbrauc no projektiem ar +3 kilogramiem svarā).
Projekta programmu lielā mērā veidoja paši dalībnieki - katrai valstij bija sava diena ar brīvu iespēju izvēlēties uzdevumus. Mēs likām veidot teātri un filmēt video - jo tieši šāda veida aktivitātes, atšķirībā no diskusijām, visvairāk paliek atmiņā. Tāpat video formāta materiālus (ja tie ir smieklīgi) cilvēki padod tālāk sociālajos tīklos un tie saglabājas ļoti ilgi. Daudz runājām par to, kāpēc cilvēki kļūst atkarīgi - un viens no spēcīgākajiem argumentiem bija tas, ka cilvēki jūtas vientuļi. Skatījāmies arī video par to, kā eksperimenta rezultātā vienai pelei deva heroīnu - un tā kļuva atkarīga. Taču tad, kad peli ielika pie citām pelēm, aplokā kur bija daudz ko darīt un tad piedāvāja heroīnu, tā nemaz nevēlējās to ņemt - un dzēra tīru ūdeni. Līdz ar to, viens no labākajiem veidiem, kā turēties pret atkarībām, ir būt at draugiem. Doties pārgājienos, ekskursijās vai kaut vai uz pludmali. Braukt ar riteni, spēlēt peintbolu - vai jebkā savādāk pavadīt laiku! Bet nebūt vienam!
10 dienu laikā pabijām arī divās ekskursijās - uz Trabzonu un Ordo. Abas ir visai lielas pilsētas, piemēram, Trabzonā, dzīvo tikpat iedzīvotāju, cik Latvijā (zem 2 miljoniem). Par to arī iesmējām - ka braucam ekskursijā uz Latviju. Bet, jā, protams - Turcijai ir citi mērogi. Stambulā vien taču dzīvo 15 miljoni iedzīvotāju... Lai vai kā, abas pilsētas bija gana labas, tomēr noteikti ne tādas, lai to dēļ brauktu uz šo Turcijas galu. Ja Turcijā gribas ceļot, ir jābrauc uz Kapadokiju (kas ir ļoti iespaidīga), jābrauc uz Čanakali (kas ir netālu no bijušās Trojas) un jābrauc uz to pašu Stambulu, kur ikviens atradīs to, ko vēlas. Melnās jūras reģions ir tāds - pirmkārt, te ir daudz mazāk tendēts uz ārējo tūrismu (kas nozīmē sliktākas viesnīcas, netīrāku vidi utt) un arī aukstāks nekā pie Vidusjūras. Ja ir vēlme baudīt vasaru - tad Vidusjūras kūrorti (Antālija, Izmira utt) būs vairāk piemēroti.
Besikduzu nebija daudz ko darīt, tāpēc ikdiena pagāja - brokastis - projekta aktivitātes - pusdienas - pludmale (peldamies) - projekts - svinam jaunību - guļam - brokastis. Vairākas dienas pavazājāmies pa kalniem (nu tā, simboliski, nevis īstena kalnos kāpšana), teju katru dienu pabijām arī vienīgajā veikalā (kas pieder kādam turku opim, kurš, visus apšmauca (vai vismaz tā visiem likās)). Visu laiku, kamēr bijām Turcijā, tur bija Ramadāna periods, bet mēs uz savas ādas to vispār nejutām. Gribējām ēst saldējumu uz ielas - ēdām. Vienīgā starpība bija tā, ka turki paši pa dienu neēda.
Kopumā projekts bija foršs - nedaudz par maz brīvā laika bija un ēdiena vienveidīgums "patraucēja" - bet to jau nekad nevar zināt pirms brauc. Vēl arī bijām diezgan sapakoti - pa 4 cilvēkiem istabā (iepriekšējos abos projektos dzīvojām pa 2 istabā). Bet neviens nekrāca - un tad jau nav starpības cik cilvēki vienā istabā!
Cenas gan bija iepriecinošas visur, kur gājām (izņemot alkoholu, haha) - ķirši maksāja pat 10 liras par 3 kilogramiem (60 centi kilogramā). Saldējums vidēji bija 1-2 liras (18-36 centi). 2 litru kola maksāja ap 90 centus. Litra sula - apmēram tikpat. Lazdu rieksti (vai zinājāt, ka Turcijā tiek saražoti aptuveni 75% pasaules lazdu riekstu?) arī lēti, bet vairs neatceros cenu. Pieklājīgs kebabs, abās dienās, kad bijām aizceļojuši uz Trabzonu un Ordo, visai skaistās iestādēs - aptuveni 20 liras (3,5 eiro). Pieliekam klāt vēl kolu un par 4 eiro paēdām. Un turku tēja bonusā!
Atpakaļ no projekta braucām caur Stambulu - ar vietējo lidojumu Trabzona - Stambula. Stambulā ir divas lidostas (un šobrīd ceļ vēl arī trešo) - Sabiha Gocken ir vietējas nozīmes lidosta caur kuru pārsvarā var aizlidot uz visurieni Turcijā, kā arī Ataturkas lidosta, kas ir starptautiskā lidosta. Gocken lidosta ir aptuveni 50 kilometrus nost no Stambulas, taču visai viegli sasniedzama ar sabiedrisko transportu (tūristi parasti brauc ar Havabus transfēra autobusiem, kas maksā 15 liras (2,70 eiro)). Aptuveni stunda gan paiet, kamēr autobuss izbrauc cauri visai Stambulai līdz Taksim skvēram (kas ir tāds kā centrālais punkts ārpus vecpilsētas).
Par Stambulu šoreiz neko nerakstīšu, jo par to uzrakstīju jau iepriekšējā reizē. Neskaitot to, ka tur vēl arvien būvējas kā traki (ceļ gan dzīvokļu mājas, gan mošejas), šoreiz pabijām arī Lielajā tirgū. Pagājušajā reizē izdevās izvairīties - šoreiz nē. Nu jā, visas pasaules šmotkas un lupatas vienā vietā... Meitenēm paradīze, bet es jutos tik smagnēji, redzot visas viltotās Adidas maikas, Rayban saulesbrilles un Pumma kurpes, ka sapratu - pirkt negribu neko un man jau tā mājās ir par daudz mantu. Patiešām mantu vērtība ļoti nokrita, īpaši redzot, ka kāds turks tās "lieliskās kvalitātes džinsu bikses" samet atkritumu maisā, pārmet pāri plecam un kaut kur stiepj. Čoms gan nopirka jostu - par aptuveni 8 eiro. Interesanti bija redzēt kaulēšanos - josta maksā 60 liras, čoms piedāvāja 40, turks, jau liekot jostu maisiņā, teica "par 50 pārdošu. Nevis 60 vai 40, bet 50". Nu jā, lieki teikt, ka čoms piekrita, bet turks jau instinktīvi zināja, ka tūlīt to jostu pārdos - un jau to bija ielicis maisiņā. Tā arī nesapratām vai tā ir viltus josta un cik tāda pa īstam varētu maksāt, bet Latvijas tirgū varētu būt tādas pašas summas.
Brauciet projektos un iepazīstat pasauli!
.png "Singapūra, Malaizija, Bruneja Latvia Tours")
