Foto: Diāna Spertāle

Adžārijas Autonomā Republika – autonoma province Gruzijas dienvidrietumos, kuras administratīvais centrs Batumi ir lielākā Gruzijas osta, kā arī nozīmīga kūrortpilsēta. 1990. gadā Adžārija faktiski izstājās gan no PSRS, gan no Gruzijas PSR. 2004. gadā Adžārijai nācās atteikties no centieniem pēc suverenitātes, un tā bez asinsizliešanas atkal kļuva par Gruzijas provinci.

No 15. augusta līdz 18. augustam man bija dota iespēja paviesoties Adžāŗijas reģionā, vienā no ievērojamākajām kūrortpilsētām –  Batumi. Četru dienu laikā iespējams gūt tikai nelielu ieskatu jebkuras valsts vēsturē, sadzīvē, kultūrā, tāpēc arī turpmāk –  Adžārijas pieskārieni, kurus sajutu šajās dienās.

Reklāma

IZLASI raksta pirmo daļu ŠEIT!

Riņķu vīrs, Kautrā mimoza un citi

Otrās dienas rīts sākas ar brokastīm, un ir tik patīkami tās ieturēt uz viesnīcas terases, kur paveras arī skats uz jūru. Ir brīvais laiks, un kur gan citur doties, ja ne uz pludmali! Agrā rīta stundā te atpūtnieku pamaz, tāpēc var ieņemt labākās vietas. Ūdens Batumi pludmalē tīrs un silts kā piens. Tikai liedags, kā zināms, pie Melnās jūras ir akmeņains, tāpēc nākas nožēlot, ka līdzi nav pludmales vai dušas čībiņu. Tās un vēl daudz ko citu gan te piedāvā apkārtstaigājošie pārdevēji, kuri, apkrāvušies smagām nastām, brien pa akmeņiem un skaļi reklamē savu preci: ūdeni, kukurūzu, tikko ceptu maizi, avenes un vēl, un vēl… Nav nemaz tik dārgi: puslitra pudele dzeramā ūdens nopērkama par 2 lariem (1,00 EUR = aptuveni 2,80 - 3 lari). Tirgotāji pārsvarā ir vecāki vīri un sievas, bet ievērojam arī kādu jaunu vīrieti, kurš stiepj uz muguras veselu krāsainu peldriņķu kolekciju, kuriem pa vidu rēgojas divas autoriepas. Nevar saprast, vai tās tur ierīkotas, lai nostiprinātu riņķus, vai arī cita iemesla dēļ, bet jebkurā gadījumā nešļava nav no vieglajām. Iedēvējam viņu par Riņķu vīru, bet fotografēties gan viņš nevēļas. Par 5 lariem uz 2 stundām var noīrēt divus baltus plastmasas zviļņus, jo sēdēt vai gulēt uz plikiem akmeņiem nav visai ērti. Arī peldēt tālu nav ieteicams, jo jau pāris metrus no krasta dziļums sasniedzot 3 līdz 4 metrus. Bet līdz ar prieku par iespēju peldēties Melnajā jūrā un noķert saulē D vitamīna devu vislielāko sajūsmas vilni uzjundī tepat pie krasta pamanītais delfīns. Vērot delfīnu šovu, protams, ir lieliski, tomēr pavisam kas cits – redzēt šo  dzīvnieku brīvā dabā.

Tālāk dodamies uz Batumi Botānisko dārzu, kas atrodas apmēram 10 kilometru attālumā no centra. Tas dibināts 1912. Gadā, platība – pāri par 100 ha.Tādējādi tas ir viens no lielākajiem botāniskajiem dārziem pasaulē, un tajā subtropu klimatā labi iedzīvojušies 5 tūkstoši dažādu sugu  augi no visas pasaules skaitā aptuveni 2000. Dārzā ir deviņas, to vidū arī Jaunzēlandes, Austrālijas, Himalaju, Ziemeļ- un Dienvidamerikas floristiskās zonas. Ja vēlaties, jūs pa dārzu  izvadās elektromobilis jeb autovilcieniņš, tomēr ieteicams atrast laiku un pa to izstaigāt kājām. Līdzās palmām, bambusiem, eikaliptiem, riekstkokiem, cipresēm, rododendriem, citrona un laima kokiem, rozēm, hortenzijām  utt.  utml. ir iespēja savām acīm redzēt divus brīnumus. Pirmais – Kautrā mimoza, viengadīgs vai daudzgadīgs tauriņziežu dzimtas augs, kura lapām pieskaroties, tās pēc mirkļa sakļaujas kopā un pēc pāris minūtēm atkal atveras vaļā. Otrais brīnums: tulpjukoks, kas reiz nogāzies pāri gravai un no jauna izdzinis atvases, kuras drīz vien izaugušas prāvu koku lielumā. Tādējādi uz horizontāla koka aug jauni  vertikāli koki, un tāds dīvains veidojums atgādina par dzīvības sīkstumu un dabas neizmērojamo spēku. Ieejas biļete Botāniskajā dārzā maksā 15 larus, kopā  ar gida pakalpojumiem tas kopā būs 50 lari, bet, ja vēlēsieties gida stāstījumu klausīties, braucot elektromobilī (pie mums šo transportlīdzekli gan dēvē par autovilcienu), cena ir 30 lari. Botāniskā dārza tuvumā ir arī kempings, kurā drīkst uzcelt telti par 15 lariem.

Nākamais piedzīvojums – trosu ceļš “Argo”, kurš sākas Batumi centrā un beidzas Anūrijas kalnā 250 metrus virs jūras līmeņa. Uz turieni  10 minūšu laikā jūs aizvedīs kabīne, no kuras paveras Batumi panorāma un lieliski skati gan uz kalniem un  jūru, gan uz pilsētu.  Žēl tikai, ka durvis aizveras un caur logu neiznāk pietiekami labas fotogrāfijas! Toties fotografēt uz nebēdu var galamērķī, kur šādiem nolūkiem iekārtots plašs skatu laukums.
Par robežu, cietoksni un privātmuzeju
Trešajā dienā vispirms dodamies apskatīt vietu pie Gruzijas-Turcijas robežas, līdz kurai no Batumi ir tikai 18 kilometru. Ceļš visur ved gar jūras piekrasti, un pa ceļam arī ir vairāki kūrorti, daudz viesnīcu, pat  vēl smalkākas un dārgākas nekā Batumi. Pludmale visur viegli  pieejama, tāpēc peldēšanās jūrā tūristiem iespējama vairākas reizes dienā. Te nav tik karsti kā Batumi, jo tuvāk ir kalni un no tiem ieplūst vēsākas  gaisa masas.

Tālumā redzami Turcijai tik raksturīgie mošeju un minaretu silueti. Cilvēku te ka biezs – vieni grasās šķērsot robežu, otri  jau sagaida radus, draugus un paziņas, trešie  – tādi kā mēs – pieder pie ziņkārīgajiem. Gruzīniem vīza iebraukšanai šajā kaimiņvalstī nav vajadzīga, pietiekot ar pases uzrādīšanu. Tāpēc dažreiz viņi atbraucot uz šejieni, paēdot pusdienas un tad dodoties mājup. Atceļā uz brīdi piestājam pie apustuļa Andreja Pervozvannija pieminekļa, kas uzcelts pie klints un  neliela  ūdenskrituma. Viņš bijis viens no pirmajiem, kas pieņēmis kristīgo ticību, un viņam ir arī savs Evaņģēlijs. Adžārijā kristietība ienākusi jau I gadu simtenī.  Gids Sulkhans uzsver, ka gruzīni ir ļoti miermīlīga tauta, nemīl vardarbību un tai nav raksturīgi konfliktēt reliģisko uzskatu dēļ. Savukārt es atceros lasījusi, ka Pervozvannijs ir arī jūrnieku un zvejnieku patrons.

Pa ceļam paviesojamies vienā no Adžārijas un visas Gruzijas slavenākajiem vēsturiskajiem pieminekļiem – cietoksnī “Gonio Apsaros”. To uzcēluši romieši Romas impērijas  laikā I gadsimtā, bet pēc tam cietoksnis bijis Bizantijas un Osmaņu impērijas citadele. Cietoksni apjož biezs mūra valnis, bet iekšpusē atrodas apustuļa Mateja simbolisks kaps. Ieejas biļete cietoksnī maksā vien 3 larus, bet gida pakalpojumi – 15 larus. Starp citu, arī transporta pakalpojumi Adžārijā ir lēti – piemēram, brauciens ar mikroautobusu uz šo cietoksni jums izmaksās aptuveni tikai 1 laru. Bet, ja vēlēsieties uz turieni doties ar taksometru, –  apmēram 20 larus. (Savukārt brauciens autobusā no Batumi starptautiskās lidostas uz Batumi centru, kas atrodas 7 km attālumā, izmaksās tikai 80 tetrus jeb 30 eirocentus.)

Tomēr šīs dienas pirmo top-iespaidu sagādā ekskursija uz vienīgo privāto muzeju “Bordžgalo” Adžārijā  un pirmo tādu Gruzijā. To radījis viens cilvēks  –  kokgriezējs mākslinieks Kemals Turmanidze, un tam viņš veltījis visu savu dzīvi. Visu, kas šajā muzejā redzams, radījis viņš pats, ieskaitot 62 manekenus, veselu galeriju ar kokgriezumiem, seno dzīvojamo māju un saimniecības ēku maketus, kuri atspoguļo vietējo iedzīvotāju sadzīvi un tradīcijas. Muzejs atvērts ik dienu, te strādā visa Turmanidzes ģimene, un viņu veikums patiešām ir apbrīnas vērts. Īpaši interesants šķita šūpuļu namiņš, kurā varēja uzzināt, kā senos laikos adžārieši pamanījās iztikt bez bērnu autiņiem un auklēm. Savukārt dārzā aplūkojams 9 metrus augsts mākslīgais ūdenskritums. Bet no kokgriešanas viedokļa Adžārijā visvērtīgākie un visdārgākie koki ir īve un dižskābardis, bet vislētākais – liepa.

Tālākais top-iespaids nr. 2 – ceļojums augstu Kaukāza kalnos. Ceļš ved tuvu kalnu nogāzēm un tas ir tik šaurs, ka brīžiem Zazam jāpabrauc atpakaļgaitā un jāpalaiž garām pretimbraucošie auto. Ir iespēja redzēt gan kalnu aitu baru ar visu ganu, gan govis, kas staigā ne vien pa akmeņaino upes krastu, bet arī pa tiltu. Saimnieki viņas no rīta mierīgi palaižot ganīties un vakarā šīs pašas atnākot mājās. Bet kāpēc klintīm dažviet apkārt milzu tīkli? Tāpēc, lai uz automašīnām nebirtu akmeņi.

Vīns kā taurenītis

Pēc gara brauciena esam pie galamērķa – Šervašidzes vīna darītavā. Te sagaida ne tikai pasakaini kalnu skati, no kuriem, burtiski, aizraujas elpa, bet arī skatu tornis, uz kuru ved 77 pakāpieni, vīnogulāju lauki, bagātīgi klāts galds un, protams, adžāriešu mājās darinātu vīnu nogaršošana. Vīni ir dažādās krāsās,  dažāda stipruma, dažs sauss, dažs salds un vēl pa vidu visādas nianses un garšas buķetes. Saimnieks stāsta, ka dažādi vīni piederas ne tikai pie dažādiem ēdieniem, bet arī dažādos gadalaikos. Tā, piemēram, vasaras vīns esot kā taurenītis – viegls, gaistošs… Vasaras beigās – septembrī – jādzerot rozā vīns. Savukārt ziemai piestāv stiprāks, saldāks un “biezāks”…  Jāpiebilst, ka garša mājās darītajam vīnam tiešām ir cita nekā veikalā pirktajam. Bet mani kā saldummīli iepriecina  tikko gatavota baklava. Nevis cieta, kā ierasts pirkt Latvijā, bet mīksta, un karsts cukura sīrups tek laukā un šķīst uz visām pusēm.

Viesiem par godu pie pusdienu galda aizrautīgi un muzikāli labā kvalitātē uzstājas bērnu folkloras ansamblis: divi mazi melnīgsnēji puikas un divas meitenītes. Brūnajām acīm spīdot, spēlē gruzīnu mūzikas instrumentus un dzied; un ik pa brīdim, juzdami viesu interesi, škelmīgi pasmaida. No dziesmām pazīstu gruzīnu populāro tautasdziesmu “Suļiko”.  Par kādu citu Sulkhans skaidro, ka tās vārdi skanot senajā kolhu valodā. Pēc pusdienām muzikālie priekšnesumi turpinās, jo Sulkhanam ir līdzi ģitāra. Nezināju, ka kalnos tautasdziesma var skanēt tik viegli un… Nu, tā, ka sirdi gandrīz velk no krūtīm laukā.

Atpakaļbrauciens vienmēr ir īsāks nekā šurpbraucot. Pa ceļam piestājam, lai apskatītu arkveidīgo tiltu, kas nosaukts carienes Tamāras vārdā, un nopirktu dažu labu suvenīru vietējā tirdziņā. Vakariņas –   slavenajā Adžārijas vīnu namā, kur ir  mākslinieciski ļoti gaumīgs interjers un eksterjers. Te  var nogaršot  12 veidu vīnus (piemēram, Kindzmarauli, Colikauri, Čhaveri, Odžaleši), paviesoties vīnu un čačas ražotnē, apskatīt vīnogu spiedi  jeb presi no seniem laikiem, ozolkoka mucas, kurās vairākus gadus iztur vīnogu degvīnu. Var pasēdēt vai nu pie galda kādā no nama daudzajām zālēm, vai arī kādā no paviljoniem skaistajā dārzā. Cepuri nost gruzīnu uzņēmējiem, kas radījuši tādu paradīzes stūrīti! Vīns ir tik gards, ka nemanot  jūties viegls kā taurenītis. Bet varbūt pamazām iemīlos Adžārijā? Iemīlos šīs zemes iedzīvotāju viesmīlībā, tolerancē, optimismā, asprātībā, patriotismā…?

Pēdējā diena atkal aizrit gan pie jūras un pēdējā pastaigā pa Batumi centru, gan hačapuri meistarklasē Hiltona viesnīcā. Nemaz nav tik sarežģīti  pagatavot tradicionālo hačapuri laiviņu, kur iekšā bagātīgs siera krājums un tajā pa vidu vēl iejaukta ola.  It īpaši tad, ja mīkla jau gatava un siers sarīvēts… Bet laiviņas forma tāpēc, ka šo ēdienu savulaik it kā izdomājuši lazi. Tā ir sena kartli valodā runājoša etniska grupa, kura dzīvojusi Melnās jūras piekrastē un kuras pamatnodarbošanās bijusi zvejniecība. Arī atvadu vakariņās varam klausīties gruzīnu dziesmas, jo tepat blakus dzer kāzas, kuras vada īsts gruzīnu tamada. Pludo vīns, sauc tostus, dzied un dejo, un vēl laimes jaunajam pārim. Kādi tad ir ūsainie gruzīnu vīrieši? Sieviete uz viņu pilnībā varot paļauties; un, ja gruzīns uzaicinājis dāmu uz restorānu, viņš drīzāk aizņemšoties naudu, nekā ļaušot viņai piedalīties rēķina apmaksā. Bet par viesmīlību – jā, jau kopš seniem laikiem gruzīnu mājā viena istaba vienmēr  bijusi paredzēta viesiem. Un, ja viesi mājās ir, tad tas nozīmē, ka te ir arī laime.

Jā, gruzīni prot skaisti dzert vīnu, skaisti ēst, skaisti dziedāt un dejot, tātad – skaisti dzīvot. Būs no viņiem jāpamācās!

Nahvamdis (uz redzēšanos), Adžārija! Zeme, kur saule aust kalnos, bet noriet jūrā. Līdzi paņemu vīnu Kindzmarauli un čurčhelas – grieķu riekstus vīnogu sulā. Bet vēl  daudz būtu ko skatīties, daudz ko darīt un daudz, ko nogaršot.

Daži praktiski padomi

1.     Salīdzinot ar Latvijas laiku, Adžārijā laiks ir vienu stundu uz priekšu.

2.     Adžārijā var norēķināties ne vien, saimainot eiro laros bankā vai valūtas maiņas punktos, bet daudzviet (pārsvarā pilsētā, lielākajos veikalos) arī ar norēķinu karti, kurā konts ir eiro.

3.     Batumi daudzviet uz ielas atrodams bezmaksas dzeramais ūdens.

4.     Interneta pakalpojumi (telefonā) Gruzijā ir dārgi, tāpēc noteikti jāatceras izslēgt mobilos datus (5 eiro/megabaits) bet viesnīcās, kafejnīcās un restorānos  teju vienmēr pieejams WiFi.

No Batumi-Adžārijas ceļveža: Kas jums jāzina...

• Batumi un Adžārijā visas pludmales pieder municipalitātei (tātad – tās var izmanot par brīvu).

• Uz gājēju pārejas jeb zebras ne vienmēr jūs palaidīs.

• Jums var noderēt lietussargs, jo Adžārijā dažreiz līst.

• Praktiski visi Batumi iedzīvotāji runā krieviski, bet daudzi prot arī angliski.

• Automašīnu iebraukšanai Gruzijā (izlaiduma gadu ziņā)  nav ierobežojumu, un braukšanas noteikumi ir tādi paši kā visur citur pasaulē.

• Par atkritumiem, kas nomesti uz ielas (tajā skaitā izsmēķiem utml.) paredzēts sods 120 laru apmērā.  Par atkritumiem, kas izmesti pa privātās automašīnas logu, sodīs vadītāju, bet sabiedriskajā transportlīdzeklī  – pašu pārkāpēju.

• Par alkohola lietošanu sabiedriskā vietā (ielās, stadionos, parkos, sabiedriskajā transportā utml.) paredzēts sods: 300 lari. 

• Gruzijā sabiedriskās vietās aizliegts arī smēķēt, par šī noteikuma pārkāpumu jūs var sodīt  ar  naudas sodu 50 laru apmērā.

Paldies Adžārijas  Tūrisma un kūrortu departamentam par palīdzību raksta tapšanā.