Ar lasītājiem esam tikušies jau iepriekšējās ceļojuma piezīmēs, kurās aprakstīju pārgājienu iespaidus Igaunijā un Izraēlā. Mani sauc Agnese. Esmu ceļojumu grupu vadītāja tūrisma aģentūrā "Jēkaba Ceļojumi", vēl man patīk lasīt grāmatas, labprāt eju uz teātra izrādēm, kā arī baudu Latvijas dabas skaistumu, dodoties pārgājienos. Šis stāsts būs par pārgājienu Kiprā, kas ir trešais piedzīvojums pārgājienu sērijā "No viena gala līdz otram". Šī projekta ietvaros esmu apņēmusies katru gadu ar kājām, pārsvarā vienatnē, šķērsot kādu valsti.
Kipra ir Eiropas trešā lielākā sala. Tā sadalīta divās daļās – Turcijas un Grieķijas. Grieķu pusē izveidots garš pārgājienu maršruts, kas šķērso visu valsti – no Larnakas lidostas līdz Greko ragam, tad cauri salas vidienē esošo Trodosa (Troodos) kalnu masīvu līdz Akamas ragam un gar Vidusjūras piekrasti līdz Pafosas lidostai. Šis maršruts ir noslēdzošais posms E4 pārgājienu maršrutā, kas sākas Spānijā pie Gibraltāra un šķērso vairākas Eiropas valstis, līdz noslēdzas Grieķijā. Es uz Kipru devos 2019. gada februārī un 545 kilometurs garo distanci veicu 22 dienās.
Reklāma
Šoreiz pārgājienam biju diezgan labi sagatavojusies – šis tas no ekipējuma man ir pašai, dažas lietas aizņēmos no draugiem, bet telti, guļammaisu un paklājiņu gulēšanai saņēmu dāvanā no veikala "Ceļotājs". Par naktsmājām, ko izmantoju reizi 5–6 dienās, lai izmazgātu drēbes, ieietu dušā un kārtīgi izgulētos, parūpējās "Jēkaba Ceļojumi", savukārt aviobiļeti līdz Kiprai man laipni piešķīra "AirBaltic".
Viena problēma gan nebija atrisināta līdz pat pēdējai dienai pirms došanās ceļā – mani uzticamie "Lowa" zābaki dzīvoja savas pēdējās dienas, un pastāvēja liels risks, ka vēl vienu garu pārgājienu tie neizturēs. Beigu beigās nolēmu doties ceļā ar pilnīgi jauniem tāda paša modeļa zābakiem. Pačukstēšu, ka viss beidzās labi – zābaki ievalkājās pirmajos 50–60 kilometros un visa ceļa garumā iztiku bez tulznām.
Kipras pārgājienā ļoti labi izjutu to, cik spēcīga ir laikapstākļu ietekme uz notikumu gaitu. Vairākkārt lija tik stiprs lietus, ka man nācās meklēt naktsmājas, jo par telts celšanu nevarēja būt ne runas. Man ļoti paveicās, ka tādās reizēs naktsmājas vispār atradu, jo februārī Kiprā aktīvā tūrisma sezona vēl nav sākusies un daudzas viesnīcas bija slēgtas. Vienreiz nejauši nonācu klosterī, kur bez maksas varēju palikt pa nakti un tiku arī pabarota. Tā bija aizraujoša pieredze, un sajūta bija sirreāla.
Trases sākumposms nebija īpaši interesants, un arī maršruts bija ļoti slikti marķēts – tas veda pa laukiem, platiem zemes ceļiem, pa apdzīvotām vietām un cauri lauku saimniecībām. Taču trešajā dienā nonācu pie jūras, kur pret klinšainajiem krastiem sitās milzu viļņi un vējš teju pūta nost no kājām, tad kļuva daudz interesantāk.
Ejot gar jūru garām tukšajiem kūrortiem, piedzīvoju vienu no trakākajām lietus dienām visa pārgājiena laikā. Šādās reizēs ļoti noder lietusmētelis, kuru var uzvilkt pa virsu mugursomai.
Esot kalnos, mani pārsteidza svaigi uzsnidzis sniegs. Piedzīvoju arī krusu, taču tobrīd atrados kafejnīcā – siltumā un sausumā pēc neskaitāmām stundām, ko ar slapjām kājām un vīteņrožu saskrāpētām rokām no laušanās caur brikšņiem biju pavadījusi drēgnā meža biezoknī uz upju izskalotiem ceļiem.
Protams, bija arī saulainas dienas, brīnišķīgi saullēkti ar putnu čivināšanu un elpu aizraujošām ainavām, saulrieti kalnu kazu zvanu skaņu pavadījumā. Dažu dienu laikapstākļi mainījās ik pa stundai – no lietus un necaurredzamas miglas līdz spožai saulei un varavīksnei starp simtgadīgām priedēm.
Neiztiku arī bez piedzīvojumiem. Kādu rītu ap plkst. 5.30 no savas telts sadzirdēju netālu braucošu mašīnu. Tad vēl vienu un vēl, un vēl. "Bet es taču guļu mežā, un ceļš, pa kuru atnācu, nemaz nelīdzinās tādam, pa kuru ikdienā brauktu tik daudz mašīnu," nodomāju pie sevis. Apmēram pēc pusstundas man bija iespēja uzzināt, kas tad bija tie braucēji. Daži auto apstājās kaut kur pavisam netālu, noklaudzēja durvis, un es dzirdēju cilvēkus sarunājamies. Un tieši pulksten sešos visās pamalēs – tostarp, burtiski pie pašas telts – sāka šaut! Izbīlis bija liels, jo neziņa un iztēle darīja savu. Kad sadūšojos beidzot izlīst no telts, un, skaļi saukdama un rokas vicinādama, tuvojos šāvējiem, noskaidroju, ka tie bija mednieki, kas ik svētdienu medī mazus putniņus. Viss ir labs, kas labi beidzas, un nākamajās svētdienās jau zināju, kas par lietu.
Citudien gāju pa ANO izveidoto aizsargjoslu starp grieķu un turku teritorijām. Neko nenojauzdama, mierīgi vēroju dabu, kad pie manis piebrauca džips ar diviem kareivjiem, kas lika man kāpt mašīnā un pa ceļam skaidrot savas pastaigas mērķi. Tiku izvesta drošā teritorijā, un varēju turpināt ceļu.
Pārgājiena sākumā mana soma bija ļoti smaga – 17 kilogramu, jo līdzi bija maksimāli daudz ēdamā. Ar katru dienu soma kļuva vieglāka, jo samazinājās pārtikas, kā arī spirta tablešu krājumi. Citreiz ēdiena gatavošanai biju izmantojusi gāzes balonu un degli, taču šoreiz labi tiku galā ar mazu katliņu un sausā spirta tabletēm. Nedaudz problemātiski tas bija vien tad, kad pūta stiprs vējš, tad bija jāmeklē aizvējš vai no akmeņiem jāveido vēja barjera.
Pēdējos 100 kilometrus gāju kopā ar savām draudzenēm. Tā bija lieliska pieredze, un, šķiet, turpmāk tā varētu kļūt par skaistu tradīciju.
Mans nākamais pārgājiens plānots Ungārijā, kur ir pirmais, pats vecākais garo distanču pārgājienu maršruts Eiropā. Tas ir aptuveni 1200 kilometrus garš un šķērso visu valsti. Ceru, ka apstākļi būs labvēlīgi un man izdosies šo plānu realizēt, no viena gala līdz otram ar kājām šķērsojot jau ceturto valsti. Paldies par atbalstu, un tiekamies pēc gada!
Vēlies doties pārgājienā? Pievienojies "Jēkaba Ceļojumu" gājienam apkārt Latvijai!
