Ceļošana pēc Covid-19 pandēmijas šobrīd ir kļuvusi par izaicinājumu. Apstākļi tam ir daudzi – lidojumi kavējas, trūkst darba roku Eiropas lidostās. Savus piedzīvojumus ceļā uz Losandželosu ASV apraksta žurnālists un kaislīgs ceļotājs Rolands Norietis, kurš dāsni ļāvis savu stāstu nopublicēt arī Travelnews.lv.
“Vai rinda uz drošības kontroli ir gara?,” man jautāja biļešu centra darbiniece Stokholmas “Arlanda” lidostā. Paskatījos uz sāniem. Bāc, tiešām gara... “Rinda ir, bet tās apjomus no šejienes ir grūti novērtēt,” centos prasmīgi iziet no situācijas, lai nezaudēto pēdējo cerību paspēt uz ieplānoto lidojumu. Stāsts būs par brīnumaino veidu, kā man Stokholmas lidostā izdevās nenokavēt reisu uz Losandželosu.
Reklāma
Atkāpei – pirms dažām nedēļām meklēju reisus, kā jūnija vidū no Rīgas nokļūt Losandželosā. Izdevīgākā šķita iespēja lidot ar “Finnair” tiešo reisu no Stokholmas 15. jūnijā plkst 15.15 pēc vietējā laika. Vēl tik tāds sīkums, kā nokļūt tur no Rīgas. Drošāk bija lidot astoņos no rīta ar “Air Baltic” (šķiet, šāds variants tika piedāvāts pērkot savienoto biļeti), bet tad pamanīju, ka pusdivos no Rīgas izlido “Ryanair” lidmašīna ar līdzīgu ierašanās laiku Stokholmā (Latvijai un Zviedrijai ir vienas stundas starpība). Stunda un 40 minūtes starp reisiem – tas šķita pietiekami, lai pārlēktu no vienas lidmašīnas otrā. Pie nosacījuma, ka “Ryanair” reiss neaizkavēsies. Iecere bija riskanta, bet no tā nebaidījos, jo pie riska savā dzīvē jau esmu pieradis. Ja godīgi: negribējās septiņas stundas nīkt lidostā pirms gandrīz 11 stundu garā lidojuma uz Losandželosu. Turklāt agra mošanās nenāktu par labu aklimatizācijai – Rīgu un Kaliforniju šķir desmit laika joslas.
Pēc biļešu iegādes atviegloti uzelpoju, noskaidrojot, ka “Ryanair” un “Finnair” lidmašīnas operē “Arlanda” lidostas piektajā terminālī, nevis otrajā kā “Air Baltic”. Kad pirms kāda laika caur Stokholmu lidoju no Maiami, pārliecinājos, ka terminālu maiņa šajā lidostā var aizņemt pusstundu. Rēķinoties ar risku, pirmoreiz piemaksāju par konkrētu sēdvietu, lai sēdētu lidmašīnas priekšgalā un varētu ātrāk nokļūt terminālī.
Pabrīdinājis pārējos, ka līdz galamērķim varu arī netikt, trešdienas pusdienas laikā izbraucu no mājām. Ceļā uz lidostu izlasītais e-pasts, kurā “Finnair” kompānija lūdza uz ASV izlidojošos pasažierus ierasties lidostā trīs ar pusi stundas pirms reisa (personāla trūkuma dēļ veidojoties garas rindas), noskaņojumu neuzlaboja. Bet mainīt neko vairs nevarēja. Nepalīdzēja arī tas, ka “Ryanair” reiss aizkavējās par aptuveni 20 minūtēm – sasēdāmies laicīgi, bet acīmredzot pilotam nācās gaidīt rindā uz pacelšanos.
Stokholmā nolaidāmies brīdī, kad līdz manam nākamajam reisam bija atlikusi tikai stunda un 25 minūtes. Tiklīdz atvēra lidaparāta durvis, es kā viesulis aizjoņoju uz terminālu. Stokholmas lidosta nav maza un bija nepieciešamas vismaz desmit minūtes, lai skrienot nokļūtu līdz izejai. Pusceļā vēl dilemma – manīju norādes uz sev nepieciešamo geitu, bet, tā kā lidojumam nebiju iereģistrēts, nolēmu, ka mazāks risks būs iet ārā un meklēt reģistrācijas sektoru. Tagad, atskatoties uz piedzīvotu, šķiet, ka pieļāvu kļūdu – vajadzēja sekot norādēm uz geitu, cerībā līdz tam nokļūt bez biļetes.
Izskrēju ārā un ātri devos uz otro jeb reģistrēšanās stāvu. Turpat blakus kāpnēm pamanīju sev vajadzīgās “Finnair” kompānijas uzrakstu. Lieliski! Bet tavu bēdu – priekšā rinda. Ceļošanas pieredze man liela – sapratu, ka kaunu jāliek pie malas un jāstājas ekspress rindā. Citu iespēju pagūt uz reisu neredzēju. Priekšā man bija grupiņa indiešu izcelsmes pasažieru, kurus jau apkalpoja dispečere, un kāds skandināvs. Kamēr dispečere bija nodarbināta ar indiešiem (šis process ieilga), uzjautāju skandināvam, vai varu tikt viņam priekšā, jo kuru katru brīdi vajadzēja beigties reģistrācijai uz manu reisu. “Es nesteidzos – vari iet,” saņēmu apstiprinošu atbildi. Sniedzu dispečerei pasi, sakot, ka lidošu uz Losandželosu. “Šeit mēs apkalpojam tikai tos pasažierus, kas izlido uz Helsinkiem,” viņa man laipni atbildēja, sakot, lai precizēju reģistrācijas lodziņu uz ekrāna. Piķis un zēvele, biju vēl nepareizajā rindā iestājies, kaut arī konkrētas norādes uz ekrāniem nebija...
Aizsteidzos citur, bet ātri sapratu, ka manis meklētie lodziņi ir slēgti. Acīmredzot reģistrācija jau bija beigusies... Bet panikot nebija laika. Skrēju atpakaļ pie tās meitenes, pie kuras biju cerējis dabūt iekāpšanas karti. Tobrīd viņa apkalpoja manis pieminēto skandināvu, tomēr iejaucos prasot, vai viņa tomēr mani nevar iečekot lidojumam uz Losandželosu. “Diemžēl nevaru,” viņa atbildēja. “Ko tad man darīt?” uzstājīgi jautāju, norādot ka līdz lidojumam vēl ir vairāk nekā stunda. “Ej uz biļešu centru, varbūt tur Tev palīdzēs!”.
Pēc pārdesmit sekundēm jau stāvēju lodziņa priekšā. “Tūlīt noskaidrosim,” teica menedžere un pacēla telefona klausuli, lai veiktu zvanu. “Vai ar dokumentiem viss ir kārtībā? Pase, ESTA, vakcinācijas sertifikāts?” Par to raižu nebija un ieguvu cerību, ka lidmašīna tomēr nepacelsies bez manis. “Kā tur izskatās rinda uz drošības kontroli?” viņa jautāja.
Pēc brīža dispečere lūdza parādīt rokas bagāžas vienību, lai pārliecinātos, ka to nav nepieciešams nodot. Pabeigusi zvanu un pārbaudījusi dokumentus, menedžere izsniedza biļetes formāta lapiņu, kurā ar pildspalvu bija uzrakstīts mans vārds un uzvārds, reisa un izejas numurs. Bet ne sēdvieta. Virsū vēl zīmogs ar datumu, ka dokumentu izsniedzis biļešu centrs. Taisnību sakot, nekad iepriekš nebiju saņēmis tāda veida biļeti, ja to vispār varēja saukt par biļeti...
Sekoja norādījumi, kurā pusē man jāiziet drošības kontrole, un pēc brīža es jau rikšoju garām garajai rindai. Pieskrēju pie dāmas, kura pārbauda dokumentus, rādu savu “biļeti”, šī tikai purina galvu. “Vai vēl kaut kas Tev ir?” viņa jautāja. “Tikai rezervācijas apstiprinājums,” es atbildēju. Pārbaudījusi ekrānšāviņu manā telefonā, menedžere ļāva doties uz priekšu.
Nākamā problēma – kā nokļūt “Fast Track” drošības kontroles zonā, jo skaidrs, ka, gaidot uz standarta kontroli, manas cerības paspēt uz reisu līdzinātos nullei. Pamanījusi manu “tirināšanos” ātrās kontroles zonas rajonā, menedžere pienāca un pacēla norobežojās joslas lentīti. Tik tālu biju ticis. Bet priekšā tāpat pamatīga rinda – to nu nekādi nevarēja saukt par “Fast Track”. Šeit kavēja visi... Kāda sieviete precīzi prognozēja, ka no šī brīža būs jāgaida minūtes piecpadsmit, bet manā reisā pirms kāda laika jau bija sākusies iekāpšana... Neko darīt, atlika būt pacietīgam.
Ar drošības kontroli nekas vēl nebeidzās – priekšā vēl pasu pārbaude. Un atkal mani gaidīja čūskas formā ielocījusies rinda. Aizsteidzos uz tās sākumu, prasot, vai kāds mani nevar palaist priekšā. “Nevaram, mums pašiem tūlīt beigsies iekāpšana,” laipni atbildēja kādas ģimenes tēvs. Izrādās arī viņi lidoja uz Losandželosu. Vēlāk parunājāmies. Izrādās, ka šis bija viņu otrais mēģinājums tikt mājās uz Kaliforniju. Dienu iepriekš ieradušies laicīgi, taču, kad sagaidījuši kārtu rindā uz reģistrāciju, viņiem pateikts, ka paši lidot varot, bet bagāžu līdz lidmašīnai vairs neesot iespējams nogādāt. Nācies piemaksāt par reisu maiņu un nakti palikt Stokholmā. Ieminējos, ka varējuši lidot un palūgt, lai bagāžu atsūta ar nākamo reisu. Esot mēģinājuši, bet saņēmuši atteikumu. Atcerējos ka pirms vairākiem gadiem reisa aizkavēšanās dēļ Bangkokas lidostā mums nebija pietiekami laika, lai savāktu un no jauna iečekotu bagāžu nākamajam (nesavienotajam) reisam – tik vien kā pašiem pagūt uz nākamo lidojumu. Aizskrējām uz geitu, bet čemodāni palika griežamies uz slīdošās lentes (protams, visu svarīgāko iepriekš bijām pārlikuši rokas bagāžā). Dažas dienas vēlāk tos veiksmīgi sagaidījām Rīgā. Tāpēc dīvaini, ka tā.
Tomēr iestājos rindā aiz uzreiz viņiem. Kad pasu kontrole biju izieta, atlika pēdējais solis: pie izejas tikt pie faktiskās biļetes. Un arī šeit sanāca aizķeršanās: dispečerei bija jāzvana menedžerim, lai atbloķē sistēmu un atļauj man piešķirt sēdvietu. Visbeidzot arī šis jautājums tika atrisināts un varēju doties uz lidmašīnu. Kad ieņēmu sēdvietu (kādas 20 minūtes pirms plānotā pacelšanās laika), izrādījās, ka vēl ne tuvu neesmu pēdējais pasažieris, uz kuru gaidu. Turbo režīmā biju aizsteidzies garām daudziem, kuri bija laicīgi iereģistrējušies.
Lidojuma laikā aprunājos ar blakussēdētāju – ķīniešu izcelsmes zviedrieti, kura lidoja pie sava mīļotā. Padzirdot par garajām rindām, viņa lidostā bija ieradusies jau deviņos rīta jeb krietni pirms es pametu savu mājokli Rīgā...
Šāds man piedzīvojumiem bagāts ceļš uz Losandželosu. Vēl nekad vienas dienas laikā nebiju sirsnīgi pateikties tik daudziem dažādiem cilvēkiem. Par to, ka izprata, ka palaida priekšā, ka neļāva lidmašīnai pacelties bez manis. Varat mani saukt par bezkaunīgu un par to neapvainošos. Savu mācību guvu, bet jums būs viela pārdomām. Covid-19 pandēmijas ēra ir beigusies vai par tādu pasludināta, un tagad visi ceļo, kur vien ienāk prātā. Bet lidostas vēl nav paguvušas atjaunot personāla skaitu, kāds tas bija pirmspandēmijas laikā, un veidojas garas rindas. Vismaz “Arlandā”.
