No Jūrmalas līdz Dolei... Nē, ne līdz tai, kas Salaspils novadā, bet gan līdz mikrobiologa Luija Pastēra dzimtajai Dolei Francijas austrumos. Tā vienkārši, atraku kupenā savu auto, iesēdos un braucu.
Patiesībā mānos. Nebija tik vienkārši. Šim ceļojumam gatavojos, pirmkārt, sagatavojot savu spēkratu, lai pasargātu no iespējamām neveiksmēm uz ceļa. Un fiziski sagatavoju arī sevi, nedēļu intensīvi strādājot pie kāju un muguras muskuļiem, lai var izturēt garo ceļu. Jo 2300 km ar nelielu auto ar mehānisku ātrumkārbu un bez kruīza kontroles... Ir mazliet izaicinājums. Lai gan par to pārliecinājos tikai vēlāk, jo uz kartes taču viss izskatījās tik vienkārši – 24 stundas ceļā vien – kā teikt, pīpējot... Realitāte izrādījās cita.
Reklāma
Cauri Lietuvai un Polijai
Ļoti noveicās izbraukšanas dienā par salīdzinoši lētām naudiņām uzpildīt savu auto – par pilnu bāku 86 eiro. Pašai bija interesanti, cik kilometrus izdosies nobraukt ar Latvijas benzīnu.
Torīt sniga. Līdz par Lietuvas robežai ceļš bija slidens, un nevienu ceļa tīrītāju pa ceļam neredzēju, lai gan izbraucu mazliet pirms 8 rītā.
Lietuvā nezin kāpēc ceļi bija tīrāki, bet taisnības labad jāsaka, ka arī sniega bija mazāk. Bet ap Kauņu vispār aizmirsu, kas ir sniegs. Kauņā pirmā pauzīte – jāieiet bodē nopirkt enerģijas dzērieni un melnā šokolāde, lai pietiek spara tālākam ceļam. Nākamā pauzīte vēl pēc dažiem desmitiem kilometru, kad sapratu, ka laiks tualetes pauzei – kafija tomēr ir dzēriens, kas liek iepauzēt biežāk, nekā gribētos. Bet pēc šīs pauzes gan – aidā, uz Poliju.
Dzirdēju par jauno autošoseju, kas atvērta līdz pat Varšavai, un priecīgi savā prātā plānoju, ka nu gan būs iespēja ātri sasniegt Polijas galvaspilsētu, un tad jau sajūta, ka pusei Polijas cauri. Bānis patiešām ir, bet divās vietās posmi bija slēgti, un tos apbraucot pa apkārtceļiem, ceļā pazaudēju krietnu laika strēķi. Sapratu, ka par spīti striktam laika plānojumam Varšavu sasniegšu tieši pīķa stundā – ap plkst. 17, kad visi dodas mājās no darba.
Tieši tā arī sanāca, un Varšavas apbraucamajos ceļos arī iesprūdu krietni ilgāk, nekā sākotnēji biju plānojusi, bet, tikusi ārā no lielpilsētas, piestāju benzīntankā, lai paņemtu kārtējo kafiju un turpinātu ceļu, saprotot, ka pamazām sāk tumst. Bet plāns taču tikt vismaz līdz Vācijas pierobežai!
Limiti ir tikai galvā, nodomāju, un lūdzu savai kolēģei piemeklēt man viesnīciņu pierobežā. Paldies Inesei par operatīvo rīcību, un devos ceļā, saprotot, ka galamērķi sasniegšu vien pēc 4 stundām, bet sagurums jau gana nopietns.
Apmēram 100 kilometrus līdz galamērķi sapratu, ka degvielas līmenis ir tuvu nullei, un laiks uzpildīties. Ar Latvijas degvielu bija pieticis 980 kilometriem. Perfekti. Pilna bāka jeb 55 litri Polijā izmaksāja 91 eiro. Mānos, pilna bāka un lielā kafija!
Pēdējie kilometri gāja pavisam grūti. Pulkstenis tuvojās 22 (pēc Latvijas laika 23), Bet, piepūšot vaigos, uzgriežot skaļām mūziku un dīdoties tai līdzi, tiku līdz izvēlētajai viesnīcai. Teikšu godīgi – zeme līgojās zem kājām kā pēc gara brauciena vētrā ar kruīza kuģi. Galva strādāja lēni un, kad izdevās beidzot likties slīpi, aizverot acis bija sajūta kā agrā jaunībā pēc trakām ballītēm. 7 stundas pagulēju un, šķiet, šajās stundās redzēju nevis rimtus un skaistus sapņus, bet nenormāli ātru filmu ar sapiņķerētu sižetu – spriedze neatlaida pat miegā.
Trakā un sniegotā Vācija
Modinātāju biju uzlikusi uz 7 rītā, lai paēstu brokastis un dotos ceļā jau pirms 8, taču galva strādāja diezgan lēni, kustība bija bremzētas, un pēc pamatīgām brokastīm izbraucu tikai ap 8.15, domājot, ka nekas traks, priekšā taču ātrie Vācijas bāņi...
Jau pie Drēzdenes sagaidīja pirmais nepatīkamais pārsteigums – sniegputenis. Satiksme uz lielceļa kļuva gauži lēna, bet redzamība pavisam švaka. Saņēmos un braucu. Pēc brīža snigšana bija pāri un varēja braukt mazliet ātrāk. Turklāt ceļi nebija slideni, jo pa priekšu brauca sniega tīrāmās/kaisāmās mašīnas. Taču pēc dažiem kilometriem nākamais sniegputenis. Turklāt tik intensīvs, ka knapi varēja redzēt priekšā braucošās mašīnas lukturus. Satiksme praktiski apstājās. Bet dabas stihijai galu un malas neredzēja. Nezinu, cik ilgi tas bija, taču šķita, ka pagāja mūžība, kamēr varēju tikt benzīntankā un mazliet atvilkt elpu. Tādu kā es, ar pamatīgi aizsnigušām mašīnām, nebija mazums.
Pirmais, ko es pamanīju – katastrofālā degvielas cena. Dīzelītis maksāja pāri pa 2,20 eiro. Bet kafija tankštelē – 6 eiro. Te nu bija Vācija...
Pa ceļam līdz Francijas pierobežai saskaitīju septiņus sniegputeņus. Dažus ļoti intensīvus, dažus “Light” versijā.
Taču īstais izaicinājums iestājās tad, kad līdz galamērķim bija palikuši nepilni 300 kilometri. Skaidrs, ka četrās stundās aizvilkšu ar visām pauzītēm... Taču tad sākās piedzīvojumi ar lielo burtu – mašīnai pazuda jauda. Spied pedāli grīdā, bet uzrāviena nav, lai gan mašīnīte vienmēr bijusi ļoti, ļoti ātra. Uz lielceļa tas bija pamatīgs izaicinājums. Nezinu, kā, bet tiku līdz Francijas robežai. Un no gaišajiem bāņiem iekļuvu tumšos, neizgaismotos līkločos. Bija palikuši nepilni 200 kilometri. Auto kalnā ne pa kam negribēja braukt – jaudas pavisam nebija, bet zināju, ka kaut kā man jānokļūst drošībā, galamērķī. Tā arī braucu – “uzrāpoju kalnā, bet no kalna lejā ar inerci uzdabūju ātrumu, un nekādas ātrumu ierobežojošas zīmes vai zīmes, kas aizliedz apdzīt, man vairs neeksistēja – jā ātrums uz inerces rēķina bija, apdzinu lēnos frančus arī tur, kur to nedrīkstēja ne pēc noteikumiem, ne pēc loģikas, jo bija bail, ka, pazaudējot ātrumu, varu apstāties pa visam. Šķiet, uz katra pleca sēdēja vismaz pa diviem sargeņģeļiem.
Pirms plkst. 22 nonācu galā. No mašīnas izkāpt saviem spēkiem nevarēju. Labi, ka bija kas sagaida, nomierina, samīļo, pabaro un noliek gulēt. Bet par auto padomāšu rīt...
Turpinājums sekos...
