Autors: Ludmila Glazunova
Avots: BalticTravelnews.com
No Francijas mazpilsētas Doles šķīros bez lielām sirdssāpēm – jā, šeit paliek mans auto un daļa sirds, bet latvieša parastā dzīvesritums ir ar moto dzīvo, lai strādātu. Bet Dolē marta sākums ir pārāk vēss, lai pie centrālās apkures sistēmas pieradušais latvietis parastais varētu ražīgi strādāt. Es atgriezīšos, un auto kaut kad brauks mājās, kad būs siltāks.
No Doles uz Parīzi devos ar ātrvilcienu, pašu agrāko, jo cena biļetei nieka 35 eiro. Ja vēlētos pagulēt ilgāk, tad vilciena biļete maksātu jau vismaz 70 eiro dārgāk, turklāt Parīze tā arī paliktu neizstaigāta. Mazliet vairāk nekā divas stundas ceļā, un bonjour Paris! No mazpilsētas uzreiz lielpilsētas spozmē.
Reklāma
Tā kā līdz autobusam,kas ved uz Bovē lidostu, laika vismaz astoņas stundas, devos ar kājām no Lionas stacijas jau autobusa virzienā. Lēna pastaiga gar Sēnas krastu, redzot, kā sevi fiziskā formā mēģina uzturēt gan klasiskie parīzieši, gan tūristi, gan arī profesionāli sportisti (jā, jā, puiši ar PSG emblēmām uz krūtīm). Bet kopumā Parīze darba dienas rītā ir nesteidzīga. Iespējams, tas tādēļ, ka arī Francijas galvaspilsētā ir dzestrs, vai arī parīzieši vienkārši nav rīta cilvēki.
Mazliet vairāk cilvēkus varēja redzēt pie ugunsgrēka nopostītās, bet šobrīd atjaunojamās Parīzes Dievmātes katedrāles. Starp citu, tā apjozta ar žogu, kas izkrāšņots ar bildēm gan no ugunsgrēka, gan no atjaunošanas darbiem, gar arī dievnama vēsture atainota savdabīgā komiksā.
Protams, apmeklētāju nav tik daudz, kā būtu bijis pirms ugunsgrēka, taču arī tagad tūristu netrūkst. Iepretim ieejai Parīzes Dievmātes katedrālei samontētas koka tribīnes, un ikvienas var apsēsties un dziļdomīgi vērot, kā atjauno vienu no šīs valsts simboliem.
Pakavējusies pie uguns nopostītās spozmes, devos prom, un kājas pašas aizveda līdz Luvrai. Bija vēl gana agrs, taču apmeklētāji jau sāka pulcēties, stāvot rindā, lai redzētu muzeju. Daži gan bija atnākuši vien sarīkot rīta fotosesijas profesionālu fotogrāfu pavadībā, citi taisīja pašiņus, ko ielikt soctīklos. Bet rosība jau no paša rīta, un visvairāk tūristu, spriežot pēc izskata, no Āzijas valstīm.
Gana drēgnā Parīze lika par sevi manīt, tādēļ aizvien biežāk nācās ņemt kafijas pauzes (ak, jel, pat negribu skatīties bankas izrakstām lai neredzētu, cik dienas jāstrādā, lai atpelnītu vienas dienas tēriņus uz kafiju!). Bet pēc tam vienkārši gribējās paklīst pa Parīzi, prom no tūristu “must see” vietām.
Tā netīšām ieklīdu kādā rajonā, kur biju vienīgais baltais cilvēks, bet apkārtējie vien skaļi kaut ko sauca un piedāvāja. Spriežot pēc smaržas apkārt, zālīti... Staigāju, skatījos, baudīju, mēģināju izprast dzīves ritmu. Nieka 20 kilometrus nogāju ar kājām, līdz nonācu līdz autobusa pieturai, kas ved uz Bovē.
Protams, šis gadalaiks nav pats piemērotākais Parīzes iepazīšanai, un ar vienu dienu patiešām ir par maz, bet... Parīzē jau iepriekš biju bijusi daaaauuuudz reizes, un šī diena galvas izvēdināšanai bija tieši tas, kas vajadzīgs!
Starp citu, kad atgriezos mājās, atvēru siltā dzīvokļa durvis, nospriedu – cik labi ir būt mājās! Un reizēm mēs tikai domājam, ka tur, rietumos, ir daudz labāk. Nē, mēs nenovērtējam pietiekami Latviju!
P.S. Ja kādam ir neliels, ekonomisks auto, kuru uz kādu laiku par saprātīgiem nosacījumiem man aizdot, neļaunošos :) Apsolu, ka rūpēšos un uz Franciju ar to nebraukšu!
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
