Travelnews.lv redakcija sadarbībā ar velo ceļotāju Ikaru Kubliņu piedāvā rakstu sēriju «Lielais Eiropas veloceļojums»:
Ceļojums nav tikai atvaļinājuma pavadīšana, apmeklējot neredzētas vietas un iepazīstot citas kultūras. Ceļojums, īpaši, ja tas veikts neierastākā un sarežģītākā veidā par ierasto formulu “lidmašīna turp - lidmašīna atpakaļ”, var kļūt arī par gandrīz nemitīgu ķibeļu risināšanu un izaicinājumu pārvarēšanu.
Reklāma
Izklausās ne pārāk iedvesmojoši? Šķiet, ja reiz esi samaksājis par ceļojumu jau ar savu naudu, kāpēc vēl būtu jāmaksā arī ar nerviem? Jā, bet - ja esi cilvēks, kuru nespēj iedvesmot arī staigāšana organizētās ekskursantu grupās, kur par visu padomāts tavā vietā, bet arī brīvības nav gandrīz nekādas, un, ja vēlies redzēt ko vairāk par kādu atsevišķu lielpilsētu, nekas cits neatliek. Un līdzās likstām pastāv arī skaistie mirkļi, kas visam kopā liek iespiesties atmiņā kā Piedzīvojumam ar lielo burtu.
Iepriekšējās reizēs garākos ceļojumos pa Eiropu devos ar automašīnu. Šoreiz nolēmu izmēģināt citu veidu. Tā kā aizraujos ar velobraukšanu, nolēmu - kāpēc gan nepaņemt velosipēdu autobusā, lai tiktu pāri Viduseiropas plašumiem, un tad mīties pa “sapņu vietām” Francijā un Itālijā? Klausoties ziņas par karstuma rekordiem Eiropas dienvidos, karsto un auksto gaisa masu “kauju vietām” Itālijas ziemeļos, Austrijā un Šveicē, kur no gaisa krītot teju cilvēka galvas lieluma krusas graudi, pētot meteorologu prognozes, izvēlos, šķiet, vissaprātīgāko maršrutu - tādu, kurā nevajadzētu būt ne pārmēru lielam karstumam, ne lietum, ne arī vājprātīgu negaisu stihijām.
Proti, ceļš vedīs ar diviem autobusu maršrutiem no Rīgas līdz Lionai (Rīga - Prāga un Prāga - Liona). Tam sekos deviņu dienu ilgs velobrauciens no Lionas līdz Florencei (kopā ap 1200 km), vispirms pa Ronas ieleju, tad pa “Franču rivjēru” un tālāk pa Vidusjūras piekrasti Itālijā, un tā līdz Florencei, pēdējā dienā aizsniedzoties arī līdz Toskānas ainavām. Visbeidzot - ar autobusiem (atkal caur Prāgu) atpakaļ uz Latviju.
Uz papīra viss izskatījās labi. Šķita, ja reiz Latvijā 150-200 km izbrauciens dienā man ir diezgan ierasts, bet lielākais, ko esmu iespējis, ir 300 km dienā, tad - kas gan tur ko nenobraukt 100-130 km dienā (ar vienu dienu, kurā paredzēts pievārēt 160 kilometrus)? Likās, ka maršrutu esmu izplānojis tā, lai nebūtu jācīnās ar sevi (jo principā neesmu nekāds pārāk grūtu izaicinājumu meklētājs un mīlētājs), bet ceļojumu pārsvarā varēs vienkārši baudīt. Jā, kā tad.
Velosipēds raisa sarunas ar svešiniekiem. To šajā ceļojumā piedzīvoju ne reizi vien. Pirmoreiz jau vilcienā no Jelgavas līdz Rīgai, kur apsēžos blakus kādam šrilankietim, kurš dzīvo, strādā un studē Latvijā. Viņš uzsāk sarunu ar kādu jautājumu par manu velosipēdu (pats arī pārvadā savējo), un tad jau 40 minūšu garajā ceļā izpļāpājamies par visu ko, sākot ar to, ka Šrilankā ir sešu dienu darba nedēļa, optiskais internets katrā mazākajā privātmājā (ne tikai lielajās daudzdzīvokļu mājās, kā pie mums), un beidzot ar to, ka Latvijā esot ļoti disciplinēti un likumpaklausīgi šoferi, un, ka latvieši nenovērtējot biznesa potenciālu ar Āziju (uzzinājis, ka esmu ekonomikas žurnālists, šrilankietis to vēl īpaši uzsver, nekautrējoties mudināt mani uzrakstīt arī rakstu par šo tematu; es iekšēji pasmaidu un novērtēju sarunu biedra lai arī mazliet par daudz tiešo, tomēr kopumā jau uzteicamo vēlmi sekmēt savas valsts intereses jebkādā veidā).
Pirmā, vēl pavisam nelielā “sēra smaka” gaisā saistībā ar manis izvēlēto autobusu kompāniju Flixbus, nosmārd jau Rīgas autoostā pirms izbraukšanas. Šoferi man pēkšņi saka, ka neredzot mana velosipēda rezervāciju. Es ātrumā uzreiz neattopu, ka skaidri tas ieraugāms vienīgi biļetes pdf failā, nevis e-pasta vēstulē (skenējamais kods gan tur ir). Šo pārpratumu ātri atrisinām, pdf biļeti atveru, manu vārdu sistēmā arī atrod, velosipēds autobusa aizmugurē piestiprināts, un brauciens var sākties. Autobusā gan nedarbojas solītie mobilo telefonu lādēšanas porti un arī wi-fi ir visai bezjēdzīgs. Nu, nekas - lādēju no līdzpaņemtās “spēka bankas” un slēdzu iekšā paša telefona mobilo tīklu. Tie visi vēl ir maigi “ziediņi” tam, ko Flixbus serviss man “laipni” sarūpēs ceļojuma turpinājumā.
Pirmie “auglīši” tiek ievākti, vēl nenonākot līdz Prāgai. Varētu jau teikt, ka daļēji paša vaina, lai gan autobusa šofera neprasmi nepārprotami informēt pasažierus skaidrā angļu valodā par tādu tomēr neuzskatu. Proti, pēc tam, kad visas līdzšinējās apstāšanās pauzes ir bijušas 5 vai 10 minūšu garumā, kad iebraucam Brno autoostā un nupat iepriekšējos, no Latvijas braukušos nomainījušais šoferis kaut kādā dīvainā čehu, krievu un angļu (?) valodas sajaukumā nesaprotami noburkšķ kaut ko par “Stop”, es, rēķinādamies vismaz ar piecām minūtēm, ieeju turpat, burtiski pāris soļu attālumā esošajā autoostas uzgaidāmajā telpā paņemt no automāta kafiju. Nav pagājušas pat šīs piecas minūtes, kad ar kafijas glāzīti rokā dodos atpakaļ uz perona, lai atklātu, ka... mans autobuss ir prom, tālēs zilajās. Ar manu pasi, velosipēdu, laptopu, mini dronu, kompaktkameru, gandrīz visu. Par laimi, kabatā bija palicis mobilais telefons un bankas karte.
Pārvarējis pirmo šoka izjūtu, meklēju internetā Flixbus lapā palīdzības tālruni šādiem gadījumiem. Tāda tur nav, tikai “rakstiet e-pastu”. Tad dodos jautāt kāda ienākošā nākamā Flixbus autobusa šoferiem, ko darīt šādā situācijā. Tas nervozi (Flixbus reisiem ir tik saspiests laika grafiks, ka šoferi šī iemesla dēļ vien lielākoties ir visai uzvilkti) norāda Flixbus biroja virzienā, kuru līdz šim nebiju pamanījis. Veiksme neveiksmē, ka šeit ir šis birojs. Tā darbiniekam, gados jaunam puisim, mana situācija gan sākumā šķiet uzjautrinoša. Tomēr viņš laipni apsola, ka brīdinās Prāgas autoostas biroju par atstātajām mantām, informē, ka jau pēc 50 minūtēm ienākšot nākamais autobuss uz Prāgu, bet iepriekšējais vēl būšot Prāgā, un manas mantas atradīšoties vai nu tajā, vai nodotas vietējā birojā. Nopērku biļeti uz šo reisu (nudien nezinu, ko būtu darījis tad, ja nebūtu paņēmis arī telefonu) un turpmākās pāris stundas paiet diezgan nervozā neziņā.
Prāgas autoosta birojā neviens par mantām nav dzirdējis, lai ejot uz autobusu stāvlaukumu. Par laimi, autobuss tur aizvien ir, un ar visām mantām, bet šoferis tikai smejot saka - esot teicis, ka pauze ir “divas minūtes” (interesanti, priekš kam vispār tāda garuma pauze - lai ievilktu plaušās slaveno Brno gaisa malku ārpus autobusa?). Tas arī viss, ko spēj pateikt angliski, aicina mani pāriet uz krievu valodu.
Ar to neveiksmju limits šajā dienā vēl nav izsmelts. Uzsākot braukt uz sava apartamenta atrašanās vietu (Prāgas dienvidu apkaimē Kamyk, apmēram 13 km no autoostas), jūtu - nez kāpēc mīties pēkšņi kļuvis tik smagi. Pārbaudu gaisa spiedienu riepās - pēc garā autobusa pārbrauciena abās riepās nez kāpēc pamatīgi zudis gaiss. Google Maps kartē sameklēju tuvāko veloveikalu, kurš atrodas jau 300 metru attālumā. Pārdevējs laipni iedod “grīdas pumpi”, pat pats piepumpē pirmo no riepām, un es labprāt, lai vismaz kaut kā atlīdzinātu (protams, arī tāpēc, ka vienkārši vajag), turpat arī iegādātos gan reduktoru (pāreju, lai benzīntankos pieejamos, auto ventiļiem paredzētos pumpju uzgaļus varētu piemērot šosejas velosipēdu riepu piepumpēšanai), gan pāris ogļskābās gāzes baloniņus, ar ko var ātri piepildīt riepu ar gaisu apstākļos, kad tā pilnībā zaudējusi gaisu un benzīntanks nav pa ķērienam. Tomēr veikalā atbilstošu variantu nav, taču pārdevējs ir tik laipns, ka pat iesaka citas firmas (konkurentu!) velo veikalu 500 metrus tālāk. Lūk, rūpes par cilvēku (kurš pat nav klients)! Jāsaka, ar Viduseiropas valstu veloveikaliem man vienmēr bijusi ļoti laba pieredze (pērn atsaucīgi ļaudis bija Budapeštas veloveikalā, kas palīdzēja ar kasti un par ļoti mērenu samaksu iepakoja velosipēdu lidojumam).
Pamazām minoties pa Prāgas ielām uz savu pirmo naktsmītni, novērtēju šīs pilsētas lielisko veloinfrastruktūru. Nē, primāri tie nav veloceliņi, bet gan velojoslas. Tās šeit ir teju vai katrā ielā. Lai cik šaura būtu brauktuve, velojoslai ir atrasta vieta. Un tas rada pat ja ne fizisku (jo josla jau nav nekādi nodalīta, kā vien tikai vizuāli ar uzkrāsotu līniju), tad emocionālu drošības sajūtu, jo velosipēdists apzinās - man ir tiesības šeit braukt! Riteņbraucējs vairs nejūtas kā kaut kāds “Dieva nepieņemtais” satiksmes bārenis, kuram īsti nav vietas ne uz ietves, ne uz ielas. Un izrādās, ka šai emocionālajai drošības sajūtai ir pamats - šoferi ar velosipēdistiem Prāgā lieliski sadzīvo. Jā, šaurākajās ielās auto vietām iebrauc daļēji arī velojoslā - bet tas velobraucējiem netraucē, jo notiek tikai tad, kad josla ir brīva.
Kad esmu nonācis vairs tikai pāris kilometru attālumā no mana apartamenta mikrorajona, uznāk pamatīga lietusgāze. Gluži tā mani nepārsteidz, jo laika prognozi esmu pētījis, vien negaidīju, ka uznāks vēl pirms būšu paspējis tikt dzīvoklī. Pārlaižu lielāko lietu autobusa pieturā, tad lēnām, lai iespējami mazāk notašķītos ar tērcītēs atbilstoši reljefam (Prāga ir visai pauguraina pilsēta) tekošo lietusūdeni, minos tālāk. Telefonam, protams, jāizlādējas tieši pirms dzīvokļa saimnieka atsūtītā koda ievadīšanas, lai tiktu pie dzīvokļa atslēgām, bet nekas, tieši šādiem gadījumiem jau man ir “spēka banka”.
Apartamentā mazliet ievelku elpu, novērtēju skatu no astotā stāva loga uz Prāgas dienvidu blokmāju mikrorajonu (kur augstceltnes mijas ar mežiem, mazliet atgādina skatu no kāda Berlīnes rietumu daļas apartamenta, kur reiz būts), uzvāru tēju, iekožu no Latvijas līdzpaņemtās, plastmasās iepakotās “ilgtermiņa” bulciņas, un tad jau esmu gatavs vakara cēlienam - šoreiz bez velo, ar sabiedrisko transportu dodoties uz Prāgas vēsturisko centru, kur padomā veikt kārtīgu pastaigu, vērojot, fotografējot un baudot šarmantās lielpilsētas gaisotni.
Pēc lielā lietus ir atnākusi saulīte, tas gandrīz vienmēr uzlabo noskaņojumu. Vēl priecīgāks topu, kad atklāju, cik ērti ir orientēties Prāgas sabiedriskajā transportā. Par to ir parūpējusies jau Google Maps - atliek tikai uzspiest kartē uz tuvākās pieturas, lai iezīmētos visu tajā pienākošo autobusu reisu numuri, laiki un to maršrutu līnijas kartē. Pa tiešo uz centru no šejienes nokļūt nevar, bet ar autobusu brauciens apmēram 4 km garumā aizved līdz metro stacijai vienā no trim Prāgas metro līnijām, un tad jau atliek doties tālāk ar metro līdz centram. Arī biļetes nopirkt ir ērti - atliek tikai uzinstalēt vienu no divām šim nolūkam paredzētajām aplikācijām, reģistrēt tajā bankas karti, un izvēlēties 30 minūšu vai 90 minūšu biļeti. Atšķirība starp tām nav pārāk liela - 10 čehu kronas (0,42 eiro), tāpēc parasti ņemu pusotras stundas biļeti, lai mierīgāka braukšana ar savienotajiem reisiem.
Prāgas centrā svešinieks jūtas ļoti iederīgs. Tāpēc, ka šeit ir pilns ar tūristiem - viņu ielās droši vien ir vairāk kā vietējo. Ja tu arī esi tūrists, ceļotājs - tātad jūties kā “savējais” starp tiem, kuri arī ir ieradušies no visdažādākajām citurienēm, staigā pa ielām ar mērķi ko apskatīt, apbrīno pilsētu, kura pamatoti ir viena no visapbrīnotākajām pasaulē.
Prāgas vecpilsēta, otrpus upei esošā “Mala strana” (“mazā pilsēta”) un centra (kā arī tam piegulošo apkaimju) masīvie perimetrālie kvartāli piedāvā dažādu arhitektūras žanru kokteili, sākot no renesanses, gotikas un baroka, un beidzot ar man īpaši mīļo belle epoque laikmeta gaisotni, jūgendstilu un starpkaru stiliem (art deco un agrīno funkcionālismu).
Pilsēta ir arī ļoti augstā līmenī atjaunota, noplukušu fasāžu ir ļoti maz, tāpat arī faktiski visas ielas ir savestas kārtībā. Tā bija kā ilustrācija mani pirms kāda laika pārsteigušajam, pirmajā brīdī “prātu uzspridzinošajam” faktam, ka Prāgas reģions ir ceturtais bagātākais Eiropā (pēc IKP uz iedzīvotāju, ierēķinot pirktspēju), atpaliekot tikai no “zeltā peldošās” Luksemburgas, ar “Google”, “Meta” un citu globālo milžu filiālēm mākslīgi “uzkačātajiem” diviem Īrijas reģioniem un arī ES galvaspilsētas Briseles reģiona. Tātad - bagātāks, piemēram, par Parīzi, Berlīni, Londonu… Tiesa, papētot sīkāk gan atklājas, ka Prāgas reģions ir krietni mazāks, faktiski tikai pilsētas, nevis novada vai aglomerācijas līmeņa, un tādā griezumā salīdzinot ar citiem līdzīga izmēra Rietumeiropas urbānajiem centriem, Prāga tomēr atpaliek. Taču tik un tā - tā ir ļoti turīga pilsēta, un, lai to saprastu, nav pat jāmeklē statistikas dati, pietiek pastaigāt pa Prāgas ielām.
Kad atkal uznāk neliels lietus, izmantoju to, lai apsēstos pie galdiņa kādā krodziņā ielas malā zem lietussargiem, paēstu vakariņas, izdzertu kausu alus un ļautu faktam, ka čehu oficiantei varu atstāt dzeramnaudu tikai eiro, ne kronās, aizvest sevi līdz pārdomām par to, kāpēc ir ES valstis, kas tomēr neuzskata, ka būtu vērts pāriet uz vienoto valūtu. Vai viņi kaut ko nesaprot, vai tomēr mēs?
Pēc tam manu vakara pastaigu aplaimo īpašas, pēclietus un pēcsaulrieta debesis, kurās dominējošie zilganie mākoņu vāli jaucas ar sarkanīgām, rozīgām, violetām atblāzmām, mākoņi veido izteiksmīgas, barokālas formas. Tas uzbur tādu kā viduslaiku toņu gleznojumu, kas tik ļoti piestāv Prāgai, un dīvainā kārtā arī vienmēr, kad es šajā pilsētā esmu, tieši šādas debesis pēc saulrieta tur izveidojas. Fotogrāfijās ar apstrādes palīdzību esmu šo efektu mazliet pastiprinājis, tādējādi precīzāk atklājot šo noskaņu izjūtas.
Kārļa tilta skatu tornis diemžēl slēdzas ciet tieši uz skaistāko skatu laiku - saulrietu un zilo stundu. Jāsecina, ka atkal diemžēl vairāk domāts par pašu, nevis apmeklētāju ērtībām. Taču Prāga piedāvā daudz skaista, neies jau noskaņojumu tāpēc bojāt. Turpinu klīst pa vecpilsētas un centra ieliņām un ielām, ieturot ļoti aptuvenu atpakaļceļa virzienu, bet lielā mērā sekojot tam, kur acis rāda un sagrib ko ieraudzīt. Vēroju omulīgus, ar cilvēkiem pilnus ielu krodziņus, krāšņus, arī pēc slēgšanas visu nakti izgaismotus veikalu skatlogus (šāda parādība Rīgā, šķiet, ir reta), kur pārdod gan kristāla izstrādājumus, gan rotaslietas, gan suvenīrus, utt., iemaldos arī klusākās šķērsielās. Beigās izeju uz Prāgas centrālā gājējiem atvēlētā bulvāra iepretim Nacionālajam muzejam, kur arī sēžos atkal metro, lai dotos atpakaļ uz apartamentu.
Fotostāsts sekos ar ceļojuma 3. dienu - tajā turpināsim iepazīt Prāgu, īpaši tās skatu vietas uz pilsētu no augšas, bet vakarā sēdīšos nākamajā busā, lai dotos vairāk nekā 1000 kilometru tālāk, uz paša veloceļojuma sākumpunktu: Francijas pērli Lionu.
Rakstu ar krietni vairāk fotogrāfijām iespējams aplūkot Fotovietas.com mājaslapā: www.fotovietas.com/2023/09/lielais-eiropas-velocelojums-i.html
Lai nepalaistu garām nākamos turpinājumus, piesekojiet Fotovietas.com Facebook lapai: www.facebook.com/Fotovietascom
un/vai Twitter lapai: https://twitter.com/Fotovietas
Šeit iespējams noskatīties pirmo divu dienu video epizodi: www.youtube.com/watch?v=VW10WxbXjR0
Lai nepalaistu garām turpmākās video epizodes, varat piesekot “Ceļo ar velo” “YouTube” kontam: www.youtube.com/@celoarvelo5171
