Ceļojums: 2012. gada 23. – 26. decembris
Maršruts: Rīga – Tallina – Helsinki – Oulu – Rovaniemi – Ylläsjärvi – Oulu – Jyväskylä – Helsinki – Tallina – Rīga
Reklāma
Neesam no tiem cilvēkiem, kam ietu pie sirds Ziemassvētku komercializēšana. Gan atmiņās no bērnības, gan šobrīd mūsu ģimenē ziemas saulgrieži un viss, kas ar tiem saistīts, man vienmēr asociējies ar siltu pasēdēšanu ģimenes lokā, sveču smaržu un rimto gaismu, jā – arī ar tik klasisko Ziemassvētku Vecīti. Protams, arī ar Ziemassvētku galdu, ķekatniekiem, varbūt pat baznīcā iešanu Ziemassvētku dienas rītā. Tādēļ pavisam neparasta likās doma sagaidīt Ziemassvētkus ārpus mājas, vēl vairāk – ceļojumā.
Tomēr bērni ik gadu lūdzās un taujāja, vai mēs nevarētu apciemot "īsto" Ziemassvētku Vecīti Somijā. Tuvojoties decembrim it visur zibēja reklāmas, kas aicināt aicināja doties uz Lapzemi paspiest roku šim bērnu tik iemīļotajam pasaku tēlam, kas mūsdienās kļuvis par populāru un ienesīgu "preci". Padevies ģimenes vairākuma spiedienam, negribīgi un "ar gariem zobiem" sāku pārlapot ceļojumu piedāvājumus, līdz kamēr...
Vienveidīgu un garlaicīgu piedāvājumu starpā, kas viens otru centās pārtrumpot ar zemu un vēl zemāku cenu (taču, iedziļinoties, visur atklājās "cenu karu" viltība – pat lai tikai nokļūtu līdz kārotajam Vecītim, pie norādītās cenas bija jāmaksā klāt vēl un vēl...), un kur lielākais uzsvars bija likts uz veikalu "ķemmēšanu", gulēšanu viesnīcās un "trofeju" iegādi, pēkšņi uzdūros vārdiem "... 200 km aiz Polārā Loka...". Tas bija kas savādāks, un, nu jau ar manāmu interesi, izlasīju piedāvājumu no sākuma līdz beigām. Tam sekoja lasītā prezentācija ģimenes lokā, īsa diskusija par ceļojuma budžetu, taču mirdzums jaunās paaudzes acīs un "āķis lūpā" man pašam drīz vien aizslaucīja manus formālos tekstus no sērijas "Vai mēs to šogad varam atļauties? Varbūt krājam naudu un braucam nākamgad?", un tika izlemts - "Dosimies Ziemeļu Ekspedīcijā!"
Pagāja gaidpilns mēnesis no brīža, kad noslēdzām ceļojuma līgumu (starp citu – izlēmām doties ceļojumā, tobrīd neizdodot ne santīmu, bet visu mūsu pieejamo budžetu drošības pēc paņemt līdzi, lai nebūtu jāknapinās – ceļojuma iegādes summu nomaksājām šī gada laikā pa daļām, par nomaksas iespēju maksājot vien ap 15 Ls mēnesī), un pienāca svētdienas, 23. decembra agrs rīts. Ieradāmies norunātajā vietā – Zinātņu Akadēmijas pakājē, kur mūs jau gaidīja neliels autobusiņš, kas turpmākās 4 dienas būs mūsu labākais draugs un sabiedrotais tālā ceļa mērošanā. Nopriecājāmies, ka mūsu grupa ir vien 16 cilvēku – mēs 4, vēl divas ģimenes un trīs pāri – nebūsim lielā "barā", bet varēsim justies "ekskluzīvi": par mums rūpēsies 2 šoferi un grupas vadītāja.
Tā nu mūsu ceļš no Rīgas tieši uz Ziemeļiem bija sācies. Ar īsām kāju izlocīšanas pauzēm šķērsojām ierastu Latvijas ziemas ainavu, kas līdzīga turpinājās arī Igaunijā. Priekšpusdienā mūsu ceļu uz Ziemeļiem aizšķērsoja Somu līča ūdeņi. Tā kā bijām atbraukuši samērā raiti, ietaupītajā laikā grupas vadītāja mūs izveda īsā ekskursijā pa Tallinas vecpilsētu. Pēc tam tie, kas ar pārtiku ceļa somas nebija pielocījuši jau mājās, iepirka proviantu netālu no ostas esošajā "Rimi" veikalā Tallinā, un tad devāmies jūrā...
Ap tējas laiku, kad tie, kas vēlējās, jau izmantojuši kuģa koka piedāvātos labumus, pie apvāršņa parādījās klinšainas saliņas un drīz jau kļuva redzami Helsinku jumti. Ceļš uz Ziemeļiem turpinājās pa nu jau svešādu, klintīm piemētātu apkārtni – tas reizēm bija vienkārši izcirsts cauri akmens blāķiem, kam mugurā sakāpuši priežu meži. Ik pārstundas ieelpojot svaigo, dzestro gaisu, cauri neskaitāmu ezeru izraibinātajai Somijas vidienei vakara izskaņā jau bijām atstājuši somu zemes galvaspilsētu labus 600 kilometrus aiz muguras.
Iekārtojamies nedaudz futūristiskos, Ziemassvētku sarkanajos toņos ieturētos viesnīcas "Omena" numuriņos Oulu pilsētā, piepildījām ledusskapjus ar līdzpaņemto proviantu, padzērām vakara tēju, uzmetām acis rītdienas laika ziņām televizora platajā ekrānā un interneta tīmeklī – rītvakar jau Ziemassvētku Vakars...
Ausmas mijkrēslī baudījām rīta kafiju, uzsildījām savu brokastu tiesu un skatījāmies aizvien vēl uz Ziemeļiem – pēc vakardienas ceļojuma tā vien šķita, ka leģendārais Polārais Loks, ko kā Pasaules Malas vārtu sarga namiņš iezīmē Ziemassvētku Vecīša mājiņa, ir vien rokas stiepiena attālumā.
Jau pēc nedaudzām stundām, rūķu skatienu pavadīti, spērām kāju pār Pasaules galvenā Santaklausa biroja slieksni. Tik tuvo Svētku gaidās te valdīja rosība, viss mirdzēja un laistījās, saposts svarīgajam brīdim. Vecītis laipni smīnēja bārdā, spieda mums rokas un novēlēja laimīgu ceļu pretī Ziemassvētkiem – aizvien vēl uz Ziemeļiem. Vēl brīdi kavējāmies viņa sētā – aplūkojām Ziemsvētku parku, briežu pajūgus, par piemiņu iegādājāmies apliecinājumu, ka nu esam šķērsojuši Sniega Karalienes valstības robežu – Polāro Loku. Bērni bija sajūsmā par parka apmeklējumu un Ziemassvētku izstādi, bet mēs – vecāki – domās slavējām savu gudro lēmumu paņemt līdzi ceļojumā rezerves līdzekļus, jo, kā tas nu it labi bija redzams, Somija ir viena no dārgākajām Eiropas valstīm, un jebkurš muzeja, izklaides objekta vai parka apmeklējums pilnā ģimenes sastāvā diezgan spēcīgi "sit pa kabatu". Taču, ko padarīsi – tieši tādēļ esam braukuši garu ceļu, lai Ziemassvētku laikā dotu bērniem to, kā varbūt pietrūka mūsu bērnībā...
Taču tikai tagad, ar Ziemassvētku Pavēlnieka svētību, sākās ceļojuma pati svarīgākā, aizraujošākā un īpašākā daļa – dažas stundas braukuši baltajā pasakā – ārpus ierastā laika un telpas – atstājām autobusu sniegos, lai pārsēstos uz sniega motocikliem un uzsāktu pirmo tiešo sarunu ar īsto Lapzemi – tās baltajām ainavām, īpašo sniegu, klusajām ārēm un noslēpumainajiem mežiem. Tā kā mums abiem ar sievu ir autovadītāja tiesības, noklausījušies īsu instruktāžu, ko sniedza stalti somu puiši, kas, kā šķita, ir piedzimuši ar sniega moci starp kājām, pukstošām sirdīm sēdāmies pie neparasto agregātu stūres, sēdinājām mazos sev aiz muguras “seglos” un, sākumā pabailīgi, bet drīz jau aizvien vairāk aizraujoties, devāmies līdzi mūsu ceļvežiem polārajā dabā.
Un tad tālumā atspīdēja savādas, krāsainas gaismas... Vai tā būtu mirāža, varbūt ziemeļblāzma? Iespējams. Dosimies turp! Tuvāk braucot, kļuva skaidrs, ka tur krāsainās ugunīs viz vēl neredzētas sniega celtnes, ledus skulptūras un rotājumi. Klāt bija unikālais Sniega Ciemats – visā pasaulē izslavēts ar savu prātam neaptveramo Ledus Viesnīcu, kur viss, sākot no sienām, griestiem un grīdas, un beidzot ar mēbelēm, veidots tikai no ūdens, ko Sniega Karaliene pārvērtusi cēlā alabastrā un dārgā kristālā.
Iepazīstot šo pasakaino vietu un nebeidzot brīnīties par tās krāšņumu pat nemanījām, kā pienācis īpašais brīdis – pats Ziemassvētku Vakars, un draudzīgie ciematnieki mūs aicina pie svētku galda, kas klāts somu tradicionālā Ziemsvētku stilā. Svinības var sākties! Vakara gaitā pat iemācījām namatēvam pāris latviešu Ziemassvētku dziesmu.
Kad jautrība bija pierimusi un Ziemeļu nakts darījusi visus miegainus, ievilkām elpu un ienirām nākamajā neaizmirstamajā piedzīvojumā – devāmies uz sniega istabām un likāmies ledus gultās, lai pārlaistu nakti tā, kā to vēl nekad nebijām darījuši. Ziemas gaisā miegs bija salds...
Nākamajā rītā ar ogu sulas glāzi rokā mūs modināja viesmīlīgs laps un aicināja brokastīs. Un – neticēsiet – te bija pat sauna, kur par nelielu samaksu varējām sasildīties, visas ērtības, kā arī iespēja iznomāt siltas drēbes un apavus, ja kāds vēlētos doties možā pastaigā, bet piemirsies paņemt līdzi ko siltāku mugurā velkamu (paši gan bijām jau savlaicīgi "ekipējušies", taču vienai no mūsu ceļabiedru ģimenītēm šis pakalpojums bija kā "glābšanas riņķis" īstajā vietā un brīdī).
Brokastis ir galā, kaulos ielijis patīkams siltums – nu māsim ardievas šai ledus pasakai 200 kilometrus aiz Polārā Loka un Pirmajā Ziemassvētku dienā sāksim mājupceļu zem dzidrajām ziemeļu debesīm. Kavējoties atmiņās un pārdomājot iespaidus par tikko piedzīvoto, pret pusdienlaiku atkal nonācām Oulu, kur nakšņojām turpceļā. Tie, kas vēlējās, ieskaitot mūs, atrada kafejnīcu, kur ieturēt pusdienas, iegriezāmies arī veiklā, lai papildinātu pārtikas krājumus, un tad, kamēr daļa mūsu ceļabiedru izmantoja brīvo laiku, lai paklejotu pa pilsētu, paši jautri pavadījām pāris stundas tropiskajā ūdens parkā "Eden", kas ar savu siltzemju atmosfēru krasi kontrastē ar ārā valdošo ziemeļzemes ziemas saltumu.
Kad bijām no jauna aklimatizējušies civilizācijā pēc it kā citā pasaulē pavadītā Ziemassvētku Vakara un iemantojuši rimtu brīvdienas omulību, raiti ripojām nākamo Somijas pilsētu virzienā, kas izkaisītas mūsu ceļā: vēlā vakarā sasniedzām Jyväskylä un iekārtojāmies tādā pašā viesnīcas "Omena" istabiņā, kādā nakšņojām pirms pāris dienām. Vieglas vakariņas no mūsu līdznestajiem krājumiem, tase viesnīcas tējas un naktsmiers.
Lai atkal pieradinātu sevi pie lielpilsētas un tās ritma, pēc pašu gatavotām brokastīm steidzām uz Helsinkiem. Tur bija iespēja pusdienot, grupas vadītājas vesti apskatījām galvaspilsētas ievērojamākās vietas, apbrīnojām arhitektūru. Tad iegriezāmies izslavētajā akvārijā SeaLife, kas neatstāja vienaldzīgus ne pieaugušos, ne, vēl jo īpaši, bērnus – tie izmanījās pat pakutināt sānu haizivij...
Tad arī bija klāt laiks kapteinim aicināt mūs uz klāja un doties uz ierastāku krastu. Kuģa restorāni, kafejnīcas un ātrās ēstuves palīdzēja apmierināt mūsu un mūsu ceļabiedru izsalkumu, un jau pēc pāris stundām senās Tallinas torņi mūs sagaidīja "gandrīz mājās".
Ar katru minūti tuvojās brīdis, kad vēlā vakarā spersim kāju uz dzimtās Latvijas zemes, sastapsim savus tuviniekus un draugus, lai tos pārsteigtu ar neticamiem stāstiem par piedzīvoto un apbalvotu par gaidīšanu mājās ar kādu suvenīru. Ziemassvētki bija galā – tie bija atnesuši daudz jauku iespaidu, nekad iepriekš nebaudītu sajūtu un galvu reibinošu piedzīvojumu.
Vairāk informācijas par ceļojumu - šeit.
.png "Jaunais Ford Tourneo Europcar")
