Ir saulains, skaidrs un jau ļoti silts rīts, kad sestdienā dodamies Gruzijas vīna reģiona – Kahetijas virzienā, ar mērķi apmeklēt vietas un cilvēkus, kas mūsu ceļotāju viesošanos Gruzijā izkrāsotu vēl košākās krāsās. Paskaitot – diena ieplānota gana raiba un koša – ar seniem pagrabiem, kolorītiem vīndariem, kalniem, nepārskatāmiem vīnogu laukiem, tad tiem pievienojas persiku spaiņi, arbūzu grēdas un nepārspējami saldi smaržojošas melones.
Reklāma
Kaut arī galvaspilsētā augļu un dārzeņu tirgotavas izaugušas kā sēnes pēc lietus, Kahetijas ceļmalas tirgotavas pārsniedz jebkādas gaidas – te atrodamas plaukstas lieluma melones un plūmes lieluma kazenes, lieli spaiņi nektarīnu, plūmju un persiku, ko iespējams nopirkt par 12 lariem (~ 5 eiro) – visu spaini! Kādā no stūriem parādījušās arī smalkas, zaļas un saldas pirmās vīnogas. Jūlija vidū!
Nākošais pārsteigums – arbūzu grēdas un "gaziku" kravas kastes ar kaudzi, pilnas šo milzu ogu. Citur mašīna līdz jumtam piekrauta ar melonēm. Un tas viss, šķietamā nekurienes vidū – ne ēku, ne ciemu, ne lielu krustojumu, tikai daudz tirgotāju un debešķīga meloņu smarža.
Pirmais no saimniekiem, kas mūs sagaida un dod nogaršot mājas vīnu, ir gados jauns vīndaris Giorgi – viņš lepni rāda ķieģeli mājas sienā, uz kura rakstīts, ka vīna pagrabs šeit uzcelts 1803.gadā, vēlāk tam piebūvēts mājas pirmais stāvs un dzīvojamā māja celta tikai 1908.gadā. Varbūt paviršam skatītājam šķitīs – mēs taču neiegājām pagrabā – grīda ir tādā pašā līmenī, nu labi, 30 centimetru zemāk kā pārējais pagalms. Bet nē – īstā "sāls" slēpjas tajā, ka īpašie māla vīna raudzēšanas podi - "kvevri" ir ierakti zemē, kas tos uztur noteiktā temperatūrā. Giorgi marani (vīna pagraba) lepnums ir kvevri, kurā ietilpst septiņas tonnas vīna. Tas ir tik ietilpīgs, ka tajā varētu uzklāt galdu četrām personām un viņi tur varētu arī apsēsties un pavakariņot. Šobrīd gan pods pilda savas funkcijas un ir pilns ar vīnu, tādēļ cienāšanos un saviesīgas sarunas atstājam uz mājas priekšnamu. Kad ierodas viesi no tuvām un tālām zemēm, Giorgi māca gatavot arī vienīgo īsto gruzīnu saldumu – čurčelas. Kas tas un kā gatavojams – to katram pašam jāierauga un jāpamēģina!
[Saules nogurdinārie] "Un kā sauc sunīti?" "Nav viņam vārda – atnāca, sāka dzīvot un tagad izrādās."
Tālāk dodamies viesos pie Nodari – viņa pagrabs esot viens no vecākajiem visā Gruzijā – cik sens, īsti neviens nezina, bet pieci vai seši gadsimti esot. Pēkšņi mūs pārsteidz Nodari uzdots jautājums: "Cik tev gadu?" Pēc skaitļa nosaukšanas saimnieks lepni norāda uz kādu nišu sienā, kur grēdā sakrautas tumša stikla pudeles - "Tur stāv vīns, kas vecāks par tevi! Un daudz vecāks! Pašās jaunākajās pudelēs stāv 25 gadus vecs vīns." (Interesanti, cik tur patiešām ir vīns un cik etiķis?)
Un tad pa vārtiem, šķietami parastā ciemā aiz norādes "Georgian Wine Road" iebraucam... eiropeiski sakoptā parka stūrītī. Šeit savu misiju beiguši kvevri tapuši par strūklakām, ienākušies lauru ķiršu augļi, zālieni iekopti ar Eiropas rūpību. Bet tas ir tikai skats no ārpuses! Īstā "Khareba" vīna darītavas "sāls" slēpjas zem zemes – šeit teju astoņu kilometru garumā klintī ir izurbti tuneļi, kuros tiek raudzēti, nogatavināti un glabāti vīni, kas, sasnieguši nepieciešamo kondīciju, tiek eksportēti uz dažādām Eiropas un pasaules valstīm. Šeit vīni top gan pēc gruzīnu metodes (zemē ieraktos kvevros), gan pēc Eiropas tehnoloģijām – ozolkoka mucās un metāla cisternās. Vienā no tuneļa galiem redzama arī izstāde ar rīkiem, kas reiz izmantoti vīna gatavošanas un apstrādes procesos.
Bet tas ir tikai sākums! Katrā Gruzijas vīna darītavā/pagrabā, top arī daudz "niknāks" dzēriens – čača. Šeit čačas "aparāts" ir pat divstāvīgs! Ticiet vai ne, bet noslēpies pavisam "nevainīga" paskata namiņā, kam gribētos piedēvēt kamīntelpas funkciju.
Vēl viens no "Khareba" parakstiem ir restorāns, no kura paveras plašs skats uz Alazani ieleju un vīnogulāju stādījumiem tajā. Lai nokļūtu uz restorānu no vīna tuneļa, jābrauc ar liftu, kuram starp 1. un 2. stāvu ir 57 metru starpība! Tad vēl pāris stāvu kājām – un garda maltīte ar Kahetijas panorāmas skatu ir Jūsu rīcībā! Un kas var būt labāks par īstu, aukstu "Tarhūnu" pie pusdienām, kas joprojām garšo pēc bērnības...
Papusdienojuši, pajūsmojuši dodamies tālāk Kahetijā – uz vēl vienu lielu vīna darītavu, "Kindzmaruli Corporation" - tā kā šeit mums dažas nopietnākas lietas runājamas, tad tiekamies ar pašu uzņēmuma ģenerāldirektoru, kurš, gaidot mūs mazliet vēlāk, ierodas pa tiešo no vīnogu laukiem uz velosipēda. Vīnogu ražas gatavošanās pakāpe taču labi jānokontrolē! Mūsu tikšanās sākumā viņš lepni rāda cietoksni (celts no jauna, bet pēc tālāk pagalmā esošā 15.gadsimta cietokšņa parauga), kurā notiek fasēšanas darbi, bet uz jumta ir 11 valstu karogi, uz kurām tiek eksportēta Kindzmaruli produkcija.
Tā vien šķiet, ka teju katram priekšmetam šeit ir savs stāsts – strūklaka pagalmā ir šumeru kalendārs, par dzeramo strūklaku pārveidots miltu uzglabāšanas kvevri, Par to saimnieks stāsta, ka šo podu ieraudzījis pie kāda sava radinieka mājās, lūdzis, lai pārdod. Radinieks liedzies, tas viņam mantojums no sievastēva, tādēļ nevarot pārdot... līdz kādā reizē piekritis pārdot par 50 rubļiem.
Citur uz mūrīša malas stāv "Svētais Grāls" - uz tā parādīts viss, ko radījis Dievs – no zivīm ūdenī līdz putniem gaisā un cilvēku visam pa vidu.
Un vesela stāstu sērija ir par vienu no vīna raudzēšanas pagrabiem, kur tiek izmantota Gruzijas tradicionālā vīna gatavošanas metode. Vispirms mums saimnieks rāda koka objektu, "sacnaheli", kas līdzinās milzu silei – tajā vīnogas tika mīcītas, lai iegūtu sulu, kas vēlāk tiks pārvērsta vīnā. Kā tā nonākusi šeit? Tās ilggadējie saimnieki to nolēmuši uzdāvināt tagadējiem saimniekiem, bet, tā kā mājiņa, kurā šis vīna atribūts bija iekšā, bija uzbūvēta tam apkārt un pa durvīm to nebija iespējams iznest, tad tika nojaukta puse mājiņas, sacnaheli iznests, mājiņa "salikta" atpakaļ.
Turpat blakus mums virsū skatās... mežacūkas galva! Bet zem tās – vai viss rukšu pulks – izrādās, viens no ražotnes īpašniekiem reiz nomedījis cūci, galvas izbāzeni piestiprinājis pagrabā, bet kompleksa mākslinieks šeit piezīmējis pārējos diž-sivēnus, lai lielajam ruksim nav garlaicīgi.
Un tad ēkas galā strādā arī pats mākslinieks, top skulptūra, kas stāsta par Gruzijas vīna darīšanas vēsturi – pirmajiem vīnogu spraudeņiem līdz viengabala biķerim un ģimeņu tradīcijām.
Starp citu, kādā maliņā stāv arī darbs ar stāstu – kā mākslinieks gājis sievu bildināt uz viņas mājām. Vidū topošā līgava – daiļa, bet apkārt visādi mošķi... Laikam jau ģimene!
Un tā esam nonākuši līdz īstajam Kindzmarauli cietoksnim – tas šeit stāv no 15.gadsimta, šobrīd gan no tā palikuši tikai ārējie mūri, bet iekšā ierīkots futbola laukums – stūrī, kur kādreiz bijis vīna pagrabs, vēl nesen futbolisti esot klupuši pār vēsturiskiem kvevriem un lauzuši kājas... Mūsu pavadoņa plānos ir šo cietokšņa iekšieni atjaunot kā brīvdabas muzeju – ar marani (vīna pagrabu), maizes ceptuvi, dzīvojamām mājām. Lai top!
Plāni šeit milzīgi, vīni gardi, restorāna zivs – nepārspējami labi sagatavota, namatēvs katru tostu papildina ar dzeju, bet mums laiks doties tālāk.
Nākošā pieturvieta – neliela viesnīciņa milzu vīnogu lauka vidū. Kad stāvi uz tās terases, viss, kas redzams ir vīnogulāji, vīnogulāji, vīnogulāji... un dūmaikaini zili Kaukāza kalni saulrieta ēnās. Šķiet, šeit pat nav zonas telefonam – viss kas nepieciešams pāris bezrūpīgām brīvdienām.
Dienu noslēdzam pie saimnieka nelielā ciematiņā Šildā – te saimnieks lepni rāda trīs istabiņas, kuras izīrē tiem, kas vēlas kādu dienu pavadīt lauku mierā ar mājās gatavotām maltītēm. Te uz grīdas guļ bizēs sapīti sīpoli, baļķēnos tiek audzētas sēnes, bet katru viesi sagaida divi ņipri kucēni – Belka un Strelka.
Un tad caur Telavi dodamies mājup uz Tbilisi. Ir nogaršoti ap 18 vīnu variantu, pirmās pusgatavās vīnogas, visgardākie baklažāni ar valriekstiem un nepārspējamas Kahetijas ainavas. Uz tikšanos rudenī, īstajā vīnogu un vīna laikā!
Aiga Krišmane, Georgia Travel RSP
.png "Ford Puma Pilna Servisa Līzings Europcar")
