Foto: Pixabay.com

Uzskatu, ka intervijā meklēto risinājumu virziens ir pareizs, bet akcenti tomēr nav nepareizi.

Reklāma

Pateicoties fotoradaru blīvumam, pagājušajā gadā samaksāju valstij 160,- eiro soda naudas (4x40 eiro), gada laikā kopumā nobraucot apmēram 45.000 kilometrus. Iekšējā sajūta ir tāda, ka ir samaksāts īsti "ne par ko". Visi sodi pienāca pēc 2 - 3 mēnešiem un es īsti vairs neatceros, kur un kāpēc tas tā notika. Piefiksēju tikai, ka divas reizes "iekritu" uz jaunajiem fotoradriem, jo tajās dienās braucu bez ieslēgta Waze.

Es esmu par to, ka ceļu satiksmes noteikumi ir jāievēro un tie saprātīgā veidā ir arī jāpilda. Taču bojāgājušo cilvēku skaita pieaugums 2018. gadā dara mani bažīgu.

Policija un Satiksmes ministrija uzreiz metas pie "rungas pedagoģijas", ka vajag vairāk fotoradarus, bargākus sodus un citas represīvas metodes attiecībā uz autovadītājiem.

Gandrīz katrā Satiksmes ministrijas vai valsts policijas preses relīzē tiek runāts, ka ir jāsamazina auto plūsmas vidējais ātrums, bet tas ir pilnīgi aplami. Tas ir pretrunā ar tautsaimniecības izaugsmi, jo cilvēkiem un precēm pa valsts maģistrālajiem ceļiem ir jāpārvietojas ne tikai droši, bet arī ātri. To pieprasa mūsdienu biznesa nosacījumi un civilizācijas komforts. Latvijā šobrīd ir vēlme drošību uz ceļiem risināt ar ātruma ierobežojumiem, papildus luksoforiem (bet ne gājēju tuneļiem) un fotoradariem, bet ne uzlabotu infrastruktūru, kas ļautu drošā veidā palielināt vidējo ātrumu. Esmu bieži jau pieminējis, ka Vācijā es nobraucu 600 kilometrus ar vidējo ātrumu 176 km/h un neko neesmu pārkāpis. Tātad jautājums nav ātrumā, bet gan ceļu satiksmes infrastruktūrā.

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas nav uzbūvēts neviens maģistrālais ceļa posms ar 4 braukšanas joslām. Jaunais Tīnūžu - Kokneses ceļš ir kļuvis par vienu no bīstamākajiem ceļu posmiem Latvijā. Tur cilvēki vienkārši mieg ciet, jo šis ir garlaicīgākais posms visā A6 (Rīga – Krāslava) maršrutā. Protams, tam visam klāt nāk meža zvēru problēma un tas, ka lielās kravas automašīnas bieži vien veido ciešas kolonas un to apdzīšana daudziem vieglo automobiļu vadītājiem ir nedroša un bīstama. Veidojas automašīnu kolonas ar 30 un vairāk automobiļiem. Pirms un pēc lieliem svētkiem (Līgo, Ziemassvētki, Jaungads) būtu kategoriski jāaizliedz lielo kravas auto kustība uz divu joslu valsts maģistrālajiem ceļiem, jo tas kaitē ceļu satiksmes drošībai un vietējam tūrismam.

Ja Tīnūžu – Koknese ceļa posms būtu bijis uzbūvēts kā 4 joslu ceļš ar 120 km/h, tad lielākā daļa ceļu satiksmes upuru būtu palikuši dzīvi un viņi maksātu nodokļus valsts kasē. Tagad veidojas pilnīgs tautsaimniecisks absurds – jauns un taisns ceļš, bet auto vidējo ātrumu cenšas visu laiku samazināt. Ja atļautais ātrums šajā posmā būtu bijis 120 km/h, tad katrs vadītājs vinnētu apmēram 11 minūtes. Manā gadījumā es vidēji gadā šo posmu nobraucu turp un atpakaļ apmēram 30 reizes. Tas nozīmē, ka šajā posmā viena gada laikā es ieekonomētu 11 stundas, bet 10 gadu laikā tas būtu 4,5 dienas no manas dzīves. No tautsaimnieciskā viedokļa tas ieguvums būtu milzīgs, jo diennaktī šo posmu šķērso vismaz 5000 vieglo auto automobiļi, un viena gada laikā tautsaimniecība ietaupītu apmēram 335 000 stundas jeb 38,2 gadus.

No maziem skaitļiem ilgākā laika posmā veidojas lielas summas, tāpēc, pirms mēs atkal paceļam soda sankcijas pret autovadītājiem, parēķinām un investējam naudu ceļu infrastruktūrā!