Viedokļi: Pirms 31 gada es Baltijas ceļā…

Autors: Santa Bivbāne
Avots: Baltictravelnews.com

1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās, savienojot Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu, lai viens otru stiprinātu cīņā par kopīgu mērķi – Baltijas valstu neatkarības atgūšanu.

Akcija ieguvusi nozīmīgumu arī pasaules mērogā un 2009. gadā tā tika iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Stāsti un atmiņu uzplaiksnījumi šo notikumu padarīs vienmēr dzīvu. Tā ir vērtība, kuru atceroties varam nodot no paaudzes paaudzē.

Reklāma

Savās atmiņās dalās tūrisma nozares profesionāļi:

Astrīda Trupovniece, Latvijas Tūrisma Aģentu un Operatoru Asociācijas izpilddirektore

23. augustu pirms 31 gada atceros kā saulainu pēcpusdienu, kad Komjaunatnes krastmalā pie Pionieru pils vairāki dažādu iestāžu organizēti autobusi gaidīja ļaudis, lai kopīgi dotos uz Baltijas ceļa maršrutu. Vienā no tiem kopā ar Rīgas ekskursiju biroja kolektīvu devos arī es. Mans tā laika pastāvīgais darba kolektīvs toreiz nekādās aktivitātēs nepiedalījās. Visi autobusā sapulcējušies bija patīkami satraukti, pārliecināti, ka notiek kas īpašs. Devāmies ceļā Siguldas virzienā, līdz noskatījām sev vietu pie Tallinas apkārtceļa, lai iekļautos ļaužu ķēdes brīvākā posmā. Ar kabatas formāta radio aparātu pie auss gaidījām mirkli, kad atskanēs signāls visiem reizē šajā vienotajā Baltijas akcijā cieši sadoties rokās, paužot savu brīvības gribu! Un tas notika!

Radio 80to-90to gadu mijā bija galvenais "gadžets", ko vismaz es turēju rokās gandrīz tikpat bieži, kā šobrīd mobilo telefonu. Joprojām ar pateicību atceros tā žurnālistus, kuru balsis spēja aizraut un iedvesmot, kuri sniedza informāciju par notiekošo, reizēm satraucošu, bet cerības, ka viss būs labi! Esmu pateicīga liktenim par iespēju dzīvot atšķirīgos Latvijas vēstures posmos un piedzīvot tik pacilājošus visas tautas vienotības mirkļus, kādi tie bija 1987.,1989, un 1991.gadā. Tie visarežģītakajos mūsu tagadējās sabiedrības attīstības brīžos neļauj bezcerīgi nolaist rokas. Atcerēsimies tos un stāstīsim nākamajām paaudzēm Latvijas nākotnes vārdā!

Aija Šēla, Trīszvaigžņu viesnīcas "Airport Hotel Māra" valdes priekšsēdētāja

Atceroties Baltijas ceļa notikumu, no jauna uzviļņo tās izjūtas, ko sajutu toreiz! Biju ļoti aktīva atmodas laika dalībniece, sākot jau ar VAK – vides aizsardzības kluba aktivitātēm vēl pirms Tautas Frontes dibināšanas. Tajā laikā biju valmieriete, piedalījos piketos, sapulcēs, mītiņos ne tikai Valmierā, arī Rīgā - Mežaparkā, Krastmalā un Barikādēs.

Arī šajā dienā biju kopā ar cīņu biedriem - valmieriešiem Baltijas ceļa ķēdē, roku rokā saķērušies kā milzīgus cerību spārnus izpletuši- sajūtot milzīgu  spriedzi un saviļņojumu!!!

Tik lielu garīgo spēku un patriotisko izjūtu pacēlumu kā tanī laikā - ieskaitot Baltijas ceļu – vairs neesmu izjutusi. Tas, kas ar mums notika un ko mēs spējām izdarīt pirms 31 gada,  ir nākošo paaudžu mantojums un ļoti gribētos, lai mūsu bērni un mazbērni saprot, izjūt un novērtē iegūto brīvību. Vienoti Latvijai! Kaut tā būtu arī tagad!

Viesturs Tīle, Starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrības BT 1 valdes priekšsēdētājs

Baltijas ceļš.... Tas bija kaut kas kolosāls, oriģināls, tās sajūtas ir grūti aprakstīt! Kopā ar kolēģi gājām pa toreizējo Ļeņina ielu no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas izpildkomitejas, kurā strādāju par kultūras un sporta nodaļas vadītāju, uz centra pusi. Spilgti atmiņā palicis, ka meklējām "robus" cilvēku roku izveidotajā ķēdē un pievienojāmies tai tikai netālu no Rīgas Jaunās Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskās baznīcas. Tā bija pacilājoša sajūta! Tolaik nebija ne mobilo telefonu, ne interneta, bet radio stacijas un televīzijas pārraides nemitīgi ziņoja par notiekošo un cilvēki pārsteidzoši operatīvi mobilizējās. Daudzi brauca ārpus Rīgas, kur cilvēku koncentrācija nebija tik liela, lai sadoto roku ķēde turpinātos un netiktu pārtraukta. Arī man gribējās, kaut es būtu bijis tai Baltijas ceļā kaut kur ārpus Rīgas. Turklāt neviens pat neapsvēra domu šim Baltijas ceļam nepievienoties. Tā bija liela vienotības sajūta! Pēc tam pulcējāmies pie Brīvības pieminekļa un vakarā ar gandarījuma sajūtu skatījāmies ziņas, kas vēstīja par neaprakstāmo Baltijas valstu iedzīvotāju spēku. Mēs varam būt lepni!

Anda Magone, Cēsu Tūrisma attīstības un informācijas centra vadītāja

Tajā pēcpusdienā biju satraukta un pat nedaudz nobijusies, jo vecāki instruēja, ka rezultāts šai akcijai var būt neprognozējams: tie var būt svētki un Latvijas kā valsts nākotne, bet var arī pārvērsties par milicijas uzbrukumu tiem, kas piedalās pasākumā. Neskatoties uz šīm bažām, manā ģimēnē pat neapsvēra iespēju nepiedalīties. Jādodas un viss! Mums auto nebija, uz Cēsu centru kopā ar vecākiem todien devāmies ar pilsētas autobusu. Man tas likās netaisnīgi, gribēju būt ārpus pilsētas. Skaidrs, ka pilsētā ķēde tiks nodrošināta, bet vai tā būs uz šosejas? Neatceros, ka mēs būtu dziedājuši, rinda manās atmiņās stāvēja klusējot, bet cilvēki smaidīja. Bet man toreiz kā pusaudzim emocijās tas likās vairāk kā riskanta un cēla misija, kuras daļa esmu arī es.

Jānis Strazdiņš, atpūtas kompleksa "Miķelis" direktors

Toreiz biju 17 gadus jauns un dzīvoju Cēsīs. Mans brālis toreiz strādāja Cēsu autoremonta rūpnīcā un viņam bija darba mašīna GAZ-52. Tajā dienā mājās paņēmām garu metāla stieni (improvizēts karoga kāts) un piestiprinājām mašīnas kravas kastē pie kabīnes. Galā uzvilkām Latvijas karogu. Mums bija jābrauc uz norādīto vietu Cēsu -Valmieras ceļā, nedaudz aiz pagrieziena uz Smilteni. Brālis Uģis sēdējā pie stūres, bet es un kaimiņu vienaudži iekāpām kravas kastē abpus karogam, pieķērāmies garajai borta malai un devāmies 18 kilometrus garajā ceļā.

Visā ceļa garumā tauta jau pulcējās gar ceļu un braucot ar Gaz-52 LATVIJAS karogs vējā skaisti plīvoja. Cilvēki ceļa malā bija sajūsmas pilni un patiesā priekā uzgavilēja arī mums, garām braucošajiem. Tieši no šī brauciena man palikuši spilgtākie iespaidi par Baltijas ceļu un cilvēkiem, kas to veidoja.

Galapunktā paņēmām savu karogu un devāmies šosejas vidū veidot kopējo Baltijas ceļu. Mēs bijām patiesi lepni, ka mēs varam kopā ar baltiešiem vienoties šādai akcijai, savu tautu nākotnes vārdā. Humoram piemetināšu – kā jau jaunieši, stāvot Baltijas ceļā, arī pajokojām – nez, kā būtu, ja no Viļņas līdz Tallinai caur cilvēku pūli palaistu elektrisko strāvu no viena gala līdz otram?!

Līva Šaicāne, Alūksnes Tūrisma informācijas centra tūrisma mārketinga un reklāmas speciāliste

Man tad bija septiņi gadi, kad ģimenes lokā ar baltu žigulīti devāmies no Alūksnes uz Valmieras pusi! Kaut zemapziņā latviešu tautai tolaik bija iesētas nelielas bailes, tomēr domas ar skatu uz gaišāku nākotni ņēma virsroku! Mērķis un ideoloģija daudziem tajā dienā bija viena - būt vienotiem! Cilvēki bija sabraukuši no malu malām - galvenokārt ar žiguļiem, moskvičiem, kaimiņš izpalīdzēja kaimiņam, jo tur bija jābūt! Rokās sadevušies, tautu tērpos tērpti, kopā veidojām tautas saliedētības pārbaudījumu. Spilgti atceros, kā skanēja Latvijas valsts himna, stingri nostieptas bija Lielvārdes jostas, ko mazajās rociņās toreiz noturēt nenācās viegli, bet zināju - tā vajag! Un bija vērts!

Jana Bergmane, Kuldīgas aktīvās atpūtas centra vadītāja

Šo notikumu atceros ļoti spilgti! Man tolaik bija 10 gadi un tā bija saulaina diena. Vasaras tajā laikā pavadījām Jūrmalā un 23. augustā kopā ar brālēniem, māsīcām un krustvecākiem ar automašīnu Moskvich devāmies ceļā uz Bauskas pusi, lai kļūtu par daļu no šī Baltijas valstis vienojošā notikuma. Vieta, kur veidojām cilvēku ķēdi bija ļoti reljefaina un atradās tuvu Lietuvas robežai. Traktorā vietējie cilvēki bija ieslēguši radio un skanēja mūzika, atmosfēra bija pozitīva un visi bija priecīgi – gan pieaugušie, gan bērni. Nevienā brīdī neizjutām bailes – bija svinīga sajūta!

Ilgvars Ābols, Vidzemes Augstskolas Tūrisma un atpūtas virziena vadītājs

Tajā laikā biju students Latvijas Universitātes ģeogrāfijas fakultātē un kopā ar saviem studiju biedriem bijām Bramberģes muižā un to restaurējām. 23. augustā aptuveni 20 cilvēki kopā ar padomju laika autobusu devāmies ceļā uz Iecavas pusi, lai būtu vieni no šī notikuma dalībniekiem. Vietā, kur ieradāmies, nebija tik liels skaits cilvēku – stāvējām cits no cita aptuveni 2-3 metru attālumā. Bet tas nemainīja nozīmīgo un tik ļoti svarīgo sajūtu par šo akciju. Mums līdzi bija arī karogi un radio, kurā klausījāmies Baltijas ceļa norises atspoguļojumu. Tās patiesi ir ļoti skaistas un nozīmīgas atmiņas.

Ēriks Lingebērziņš, Biznesa augstskolas Turība asociētais profesors, Tūrisma pētniecības centra vadītājs

Mans stāsts ir pavisam īss - man tuvojās lielais dzīves notikums, iešana 1. klasē. Biju Rīgā un kopā ar mammu un vecmammu bijām aizgājuši līdz Brīvības ielai, apmēram starp VEF un Gaisa tiltu. Pastaiga man šķita diezgan garlaicīga, jo daudz vairāk nomāca doma - kā tas būs - iet skolā, 1. klasē. Un tomēr – šīs dzīvās cilvēku ķēdes nozīmi es sapratu 2 gadus vēlāk, 1991. gadā, kad bija Barikāžu laiks. Mana ģimene bija diezgan nacionālistiski noskaņota, tādēļ, redzot viņu pacilātās emocijas un saņemot paskaidrojumus par notiekošo, arī man radās sapratne par brīvības nozīmi. Arī skolā par to runāja, tādēļ Baltijas ceļa nozīmīgā loma tika saprasta laika gaitā.

Sandra Sirmace, restorāna "Kaļķu vārti" izpilddirektore

Tajā laikā studēju pasākumu režiju Latvijas Valsts konservatorijā un kā zināms – tieši studenti savā jaunības maksimālismā allaž bijuši lielākie revolucionāri un nemieru cēlāji. 1988. gadā Viļņā pilsētas parka "Vingis" estrādē norisinājās 10. Baltijas republiku studentu dziesmu svētki "Gaudeamus", kur devāmies palīdzēt to organizēšanā. Atceros, ka igauņi jau tajā laikā mums bija solīti priekšā un uz šiem svētkiem ieradās ar savu nacionālo karogu un diezgan patriotiski sagatavotu svētku programmu. Lai gan karogu lietošanu kontrolēja milicija, igauņi bravūrīgi un spītīgi turējās pie sava simbola. Arī mūsos iedegās patriotisms un slepenībā meklējām Viļņā audumus, kas līdzinātos Latvijas karoga krāsām, lai to uzšūtu. Mums tas izdevās un arī latvieši pievienojās igauņiem un parādīja savu spēku un spītu. Tieši šīs "Gaudeamus" laikā piedzīvotās noskaņas vijās arī Baltijas ceļa veidošanas dienā. Kopā ar ģimeni devāmies uz Brīvības ielu, iepretim Jaunajai Ģertrūdes baznīcai. Tur cilvēki stāvēja 2 rindās, bet ikkatrs vēlējās būt posms no šī nozīmīgā notikuma. Sajūtas, ko guvām, nav aizmirstamas un joprojām pārņem pacilājums un aizkustinājums to visu atceroties. Tomēr, šķiet, visīpašāk šo brīvības dvesmu izjuta cilvēki, kas visu savu mūžu bijuši Padomju varas nospiesti…

Ieva Ozola, "Bellevue Park Hotel Riga" direktore

Jā, protams, atceros to dienu. Man bija septiņpadsmit gadu un manas mammas darbavieta, Citronskābes ražosanas Rūpnīca, kas atradās Rīgā, Brīvības ielā tieši blakus VEF rūpnīcai, organizēja lielo autobusu, lai vestu mūs visus ārpus galvaspilsētas, tādējādi nodrošinot "ķēdes" nepārtrauktību visā Latvijā. Diena bija silta un saulaina (vismaz tieši šādas izjūtas man ir palikušas atmiņā). Mēs visi, rokās sadevušies, stāvējām lielceļa vidū stundām un lieliskā noskaņojumā. Valdīja prieks, pacilātība un lepnums.

Līga Kondrāte, Ludzas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja

Tajā laikā biju jauna, bet pēc augstskolas beigšanas paspēju piedalīties Latvijai šajā tik nozīmīgajā notikumā. Toreiz dzīvoju Cēsu pusē un gaisā virmoja brīvības ziņa - bija skaidrs, ka atpakaļceļa vairs nav un brīvība Latvijai ir jādabū, lai nāktu kas nākdams. Protams, bija tāda dīvaina sajūta, ko nevarētu nosaukt par bailēm, drīzāk par satraukumu, bet bija skaidrs - iesim visi kopā un izcīnīsim brīvību savai zemei, kas tik ilgi bija gaidīta. Un bija iekšēja apņemšanās un drosme stāvēt par Latviju, tautu un savu zemi, un ja vajadzēs arī cīnīties... Pieļāvām iespēju, ka no robežas puses nāks draudi. Taču tā, kā bijis līdz šim - palikt vairs nevarēja. Šodien tie izklausās skaļi vārdi, bet toreiz tā bija pati par sevi saprotama lieta un svēta patiesība. Tā laika satraucošo sajūtu, kas virmoja gaisā - to nevar aizmirst.
Baltijas ceļš bija lieliska iespēja katram piedalīties brīvības sapņa īstenošanā. Un, tāpat kā daudzie tūkstoši Latvijas cilvēku, arī mēs devāmies uz ceļiem, lai sadotos rokās un pasaulei liktu saprast - mēs gribam brīvību. Mēs stāvējām posmā starp Cēsīm un Valmieru, kaut kur Raunas apkaimē, atradām posmu, kur bija mazāk ļaužu un pacilāti gaidījām ziņas. Tā bija vienreizēja sajūta - lepnums, satraukums un milzīga savas zemes mīlestība. Lai tā palīdz mums nosargāt savu Latviju arī turpmāk, arī ne tik vieglos laikos!

Aivars Mackevičs, BalticTravelnews.com direktors

Šajā dienā es biju Latgalē pie saviem vecākiem, jo pirms neilga laika biju atgriezies no divu gadu militārā dienesta PSRS bruņotajos spēkos un čakli palīdzēju vecākiem lauku darbos. Septembrī bija jāatgriežas uz studijām LU Ģeogrāfijas fakultātē.

Atceros, ka šajā dienā (23.08.1989) skaldīju malku un skaļi klausījos Latvijas radio. Kopā ar tēvu pārrunājām tā laika politisko situāciju un nospriedām, ka ir sākušies īsti juku laiki. Vakara televīzijas ziņās, redzot Baltijas ceļa akcijas diženumu, es reāli nožēloju, ka man nav sanācis būt klāt. Jāatzīst, ka es savos laukos būdams tā īsti nenojautu šī pasākuma plašo vērienu. Ierobežotās mobilitātes dēļ es biju pasīvs šī pasākuma atbalstītājs Latgalē, kas turpmāk manī radīja vēlmi un apņemšanos – ņemt aktīvu dalību pozīcijā pret Maskavas varu Latvijā. Vēlākajos mūsu valsts notikumos, esot Rīgas studentam un dzīvojot Vecrīgā (Basteja bulvāra kopmītnēs), es spēju pilnā mērā līdzdarboties un būt daļai no procesa, kura rezultātā mums ir sava valsts LATVIJA.

Inese Šīrava, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore

1989. gadā biju vēl bērns, tomēr atceros Baltijas ceļa dienu gluži kā šodien. Vasaras beigas pavadīju laukos Virešos, Alūksnes pusē un redzēju, ka pieaugušie svinīgā noskaņojumā gatavojas doties uz šo Baltijas valstis vienojošo notikumu. Bijām ziņkārīgi un pieaugušie mums ar prieku skaidroja, kādēļ šī ir nozīmīga diena. Toreiz šos akcijas apmērus bija grūti aptvert, bet, laikam ejot, atliek vien sajūsmā brīnīties, ka pie tik ierobežotiem sakariem, kādi bija 31 gadu atpakaļ, Baltijas tautām izdevās vienoties neticamā spēkā! Lai arī ne visi bērnībā piedzīvotie notikumi saglabājušies spilgti, atmiņas par Baltijas ceļu ir dzīvas vēl šobrīd!

Kitija Tigule, Amadeus Baltijas reģionālā direktore un ALTA viceprezidente

Es gan Baltijas ceļa laikā biju pamaza un ļoti maz ko atceros, tomēr mana omīte mani bija paņēmusi līdzi šajā īpašajā tautu vienojošajā akcijā. Bijām pie Bauskas, bet pārējais ir stipri miglā tīts. Atceros, cik svarīgi bija tas, ka visi rokās sadevās cieši jo cieši, bez neviena pārrāvuma.

Gatis Krūmiņš, Vidzemes Augstskolas rektors

Man 1989. gadā bija 16 gadi un arī es, līdzīgi kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, piedalījos Baltijas ceļa akcijā. Precīzu dalībnieku skaitu mēs nezinām, taču akcijā piedalījās vismaz katrs ceturtais, un iespējams, pat gandrīz trešdaļa Baltijas iedzīvotāju. Toreiz neviens neuzdeva jautājumu - piedalīties vai nē, visus bija tik ļoti pārņēmusi vēlme atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un tāda zināma uzdrīkstēšanās eiforija, jo pēc vairākām desmitgadēm cilvēkiem bija iespējas brīvi pulcēties kādas augstākas idejas vārdā. Mēs toreiz neapzinājāmies, ka nokļūsim visas pasaules uzmanības centrā, mēs baudījām to lielisko vienotības sajūtu. Sveši cilvēki šķita kā tuvākie draugi. Tās ir neaizmirstamas sajūtas. Tiem, kas to nav piedzīvojuši, to ir grūti saprast, bet man tomēr prieks par mūsu jauno paaudzi, kam dzīve PSRS murgā nebija jāpiedzīvo, lai arī šādas tādas emocijas viņiem ir gājušas secen.

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.

Citi raksti par šo tēmu:

24. novembris vēsturē: Vidzemes tūrisma asociācija šodien svin dzimšanas dienu (24.11.2017)

23. novembris vēsturē: Dibina Ainažu jūrskolu (20.11.2020)

23. novembris vēsturē: Tilts savieno Latgali un Zemgali (21.11.2021)

23. novembris vēsturē: Jelgavā rodas pirmā zinātņu biedrība Latvijā (22.11.2023)

«Pavāru klubs» atklāj «Bocuse dor» jauno akadēmijas virtuvi Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā - Foto (21.11.2024)