Tas brīdis, kad stāvi lidostā, gaidot iekāpšanu lidmašīnā, rokās nervozi turot pasi, iekāpšanas karti un vakcinācijas pasi… Tas brīdis, kad uz tablo redzi uzrakstu “Rīga”. Tā ir zīme, ka atvaļinājums ir beidzies, un laiks doties mājās, atpakaļ realitātē.
Travelnews.lv saturs nevarētu tapt, ja mēs neceļotu. Katrs ceļojums bagātina, dod jaunu pieredzi, spēku jaunam darba cēlienam. Un dod arī virkni pozitīvu emociju.
Reklāma
Savā ziņā arī šoreiz atvaļinājums izdevās. Jā, laika apstākļi izspēlēja ļaunu joku – Turcijā, kas bija mans ceļojuma galamērķis, nebija pat par kapeiku siltāk, nekā Latvijā. Tagad gan gaiss sasilst jau līdz +18, un arī niknais vējš pierimis. Šeit atkal kļūst vēsāks – ak, viltīgais pavasaris. Par spīti laikapstākļiem, tomēr atradu, ko darīt, lai arī kārotās pastaigas svaigā gaisā, jūras krastā izpalika (piedodiet, esmu siltummīle ar lielo burtu).
Un tad nu neliels ieskats tajā, ko darīt Turcijā nesezonā. Jāsāk gan ar to, ka šis ceļojums bija ieplānots krietni savādāks. Pirmkārt, Turcija tika izvēlēta, lai satiktu tuvu cilvēku no Krievijas. Nē, nemetiet ar akmeņiem un neapsaukājiet. Man, gluži tāpat kā daļai Latvijas iedzīvotāju, ir radinieki Krievijā, kuri neņēma plinti rokās, nesēdās tankos un nebrauca “atbrīvot” Ukrainu. Tomēr karš un sankcijas ieviesa korekcijas – “Aeroflot” reiss tika atcelts, un alternatīva – “Turkish Airlines” reiss izmaksātu tikpat, cik gluži laba, bet lietota automašīna. Un tā nu mana plānotā satikšanās izpalika. Nācās atvaļinājumu baudīt vienai.
Pirmā lieta, ko izdarīju – hamams jeb turku pirts – bauda ķermenim un garam. Tiesa gan, pēdējos gados turku pirtīs nez kāpēc aizvien vairāk strādāja meitenes no Kazahstānas vai labākajā gadījumā no Indonēzijas, un turku pirts bija tikai tāds nosaukums – ne kārtīgs pīlings, ne kārtīga putu masāža. Šoreiz noveicās – viesnīcas hamamā strādāja kārtīgs turks, kas pa tiešām savu darbu izdarīja perfekti – kā vecos labos laikos. Kā vecos labos laikos arīdzan karināja man makaronus uz ausīm, stāstot par briesmīgo limfu un kalcija pārbagātību kaulos, kas izlabojama tikai un vienīgi ar masāžām. Nācās gan vilties – bizness neizdevās, jo savu ķermeni pazīstu gana labi, un aizrādījums, ka strādāju tūrisma žurnālistikā, arī lika mazliet piebremzēt.
Nākamais solis – apciemot savus senus cīņu biedrus tūrisma lauciņā. Teikt, ka sastapu milzīgu optimismu, būtu krietni pārspīlēt. Turciju arīdzan skārusi degvielas cenas palielināšanās, kas komplektā ar liras defoltu ir izraisījusi milzu pašizmaksas kāpinājumu teju visiem tūrisma produktiem, bet cilvēki nav gatavi maksāt vairāk. Turklāt priekšā arī neziņa – kāda būs gaidāmā tūrisma sezona? Skaidrs, ka krievu tūristu, kas pērn bija visnotaļ iespaidīgs atbalsts pandēmijas paplacinātajam tūrisma tirgum, nebūs daudz. Kāpēc? Katastrofālās lidojumu cenas un to nepieejamība. Tie, kuri var atļauties vēl joprojām pirkt dārgus lidojumus, visdrīzāk, kā savus galamērķus izvēlēsies gana eksotiskākus galamērķus, nevis vienmēr iepriekš tik pieejamo un lēto Turciju…
Uz Turciju gan turpina braukt gan krievi, gan ukraiņi, bet ar savām automašīnām, bīstoties no kara. Un viņi nav tūrisma produktu patērētāji – viņi meklē iespēju noīrēt dzīvokļus uz ilgāku laiku – vismaz uz dažiem mēnešiem. Šāds pavērsiens ir radījis pamatīgumu bumu nekustamo īpašumu tirgū, un īres cenas ir saskrējušas debešos.
Vēlējos noskaidrot, vai ir arī kādi etniski strīdi. Mani sarunu biedri atzina, ka neesot. Turcijas nostāja esot gana stingra – būs dūru vicināšana un nepatikšanas ar likumu – čemodāns un stacija, jeb, citiem vārdiem, deportācija no Turcijas.
Pēc šādām ne tik optimistiskām sarunām tomēr atradu to, kas varēja iepriecināt. Kā īstai sievietei vienmēr tīkams ir šopings. Un, jāsaka, ka, pateicoties liras vērtības krišanai, kurai cenas nespēj tikt līdzi, iepirkšanās var izvērsties pa gana pievilcīgu nodarbi. Uz kartes palikuši pieci eiro? Ha! Ar to iepirkšanās nebūt nav beigusies! Mājinieki nu apgādāti teju ar visu – sākot no zeķēm un T-krekliem, beidzot ar siltajām ziemas jakām. Un ko tad nu teikt, ja visai foršu T-kreklu var nopirkt par apmēram 1,20 eiro, bet visnotaļ labu ziemas jaku – pa 20 eiro. Latvijas veikaliem šobrīd pat tuvumā negribas doties.
Un tagad vēl par vienu niansi atpūtā Turcijā. Ieslēdzu televizoru. Nez kā uzgāju vienu Krievijas ziņu kanālu, kas 24/7 režīmā vēstīja ziņas par “specoperāciju”. Ja līdz šim man šķita, ka memes par Krievijas mediju darbu ir krietni pārspīlētas, izrādījās, ka ir vēl sliktāk, nekā spējam iedomāties.
Bet pēdējais “ķirsītis uz atvaļinājuma kūciņas” – mājupceļš. Līdzās man kāda kundzīte, visdrīzāk, no Krievijas, bet, iespējams, arī no Tadžikistānas vai Uzbekistānas. Īsinot laiku līdz lidmašīnas pacelšanai, Facebook paskatījos ukraiņu memes par Krievijas mediju darbu. Blakussēdētāja sāka uz mani nelabi bļaut, ka es skatos feikus, un kā man nav kauna! Nācās paskaidrot, ka feikus tomēr skatās viņa, bet es skatos jokus par Krievijas atbrīvotājiem…
Mans atvaļinājuma mērķis bija gūt pozitīvas emocijas. Tas izdevās par 50%. Izbēgt no kara tēmas neizdevās. Lai arī Turcijā tikai dažviet redzēju Ukrainas karogus (kāda bēgļu ģimenīte devās pastaigā, līdzi ņemot karogus), šī tēma ir aktuāla. Iespējams, ne tik sāpīgi uztverta kā Latvijā. Bet ir aktuāla. Caur biznesa prizmu. Un mazs ķiķinājums, tiesa gan joks, no kāda mana sena drauga: “Jūs būsiet nākamie…”
Bet mans ieteikums: ceļojiet! Neatlieciet uz vēlāku laiku! Ceļojiet kopā ar draugiem un ģimeni!
