Autors: Ieva Krūmiņa
Avots: BalticTravelnews.com/adme.ru
Ir neapstrīdami vēstures fakti, ko apgūstam jau skolas solā. Ir arī vēsturiskas leģendas – gan baisas, gan romantiskas, kam mums patīk ticēt, jo tās rosina mūsu iztēli un it kā padara dzīvi krāšņāku. Taču vienlaicīgi mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad viss tiek izzināts, apšaubīts, pārbaudīts, pierādīts no jauna. Piedāvājam piecus vēsturiskus stāstus, kuri katrs ir savā veidā saistoši, taču, papētot sīkāk, zinātnieki vai vienkārši atjautīgi cilvēki ir atklājuši, ka tajos atainotie notikumi nav patiesība .. vai vismaz – ne visa patiesība.
Reklāma
Napoleons un sfinkas deguns
Lielā sfinksa ir viens no grandiozākajiem senās Ēģiptes kultūras pieminekļiem, un tai ir arī īpaša pazīme – sagrauts deguns. Atbildību par šo nodarījumu populārākajā vēstures leģendas versijā bija pieņemts uzvelt Napoleona karaspēkam, kurš kaujās pie piramīdām 1798.gadā apšaudīja turku pozīcijas ar lielgabaliem. Tomēr šo pieņēmumu ir viegli atspēkot, ja aplūko ievērojamā dāņu ceļotāja Frederika Nordena zīmējumus, kuros jau 1737.gadā sfinksa attēlota ar “ievainotu” degunu. Tā ka šai reizē Napoleons nav pie vainas!
Vincents van Gogs un nogrieztā auss
Diez vai Rietumu pasaulē atradīsies cilvēks kurš neko nebūs dzirdējis par slaveno holandiešu mākslinieku, impresionistu Vincentu van Gogu. Ar viņa vārdu saistās arī romantiski dramatiska leģenda par to, kā, mocīdamies atraidītas mīlas sāpēs, mākslinieks it kā ar bārdas nazi esot nogriezis sev ausi un aizsūtījis to savam kaislību objektam. Notikuma sekas iemūžinātas arī vēlāk pasaules slavu ieguvušajā gleznā, kur van Gogs attēlots ar apsaitētu galvu. Bet pastāv arī daudz piezemētāka notikuma versija. Pēc satikšanās ar Polu Gogēnu, arī mākslinieku, ar kuru van Gogu vienoja vētrainas un pretrunīgas draugu – sāncenšu attiecības, abu starpā izraisījās kārtējais sirdi plosošais konflikts, kura laikā van Gogs mēģināja pretiniekam uzbrukt ar nazi. Gogēnam knapi izdevies karstgalvi nomierināt. Nākamajā rītā van Gogs, tikpat kaislīgas nožēlas un neprāta lēkmē, nogriezis mazu auss gabaliņu pats sev. Daži pētnieki gan uzskata, ka šo ekstravaganto rīcību mazāk izraisījusi patiesa nožēla, kā – pārmērīga absinta patēriņa radītais neprāts.
Vikingu ragainās cepures
Grāmatās, gleznās un kino filmās mēs esam pieraduši pie iespaidīgā vareno vikingu karotāju atveidojuma, un viņu ekipējuma neiztrūkstošs elements ir draudīgās, ragainās bruņu ķiveres. Tomēr arheologi joprojām nav atraduši pārliecinošus pierādījumus tam, ka vikingi šādas ķiveres vispār nēsājuši. Vikingu attēlojumu masu kultūrā ir ietekmējuši viņu apbedījumos atrastie primitīvie zīmējumi. Mūsdienu zinātnieki sliecas uzskatīt, ka, ja arī šādas ragainas galvas rotas vispār dabā eksistējušas, tad tās tikušas izmantotas tikai rituāliem, nevis kā kaujas bruņojuma sastāvdaļa.
Stounhendžas "uzlabošana"
Zinātniekiem Stounhendža – iespaidīgi megalītu akmens bluķu krāvumi Anglijas vidienē – ir viens no noslēpumainākajām vietām uz mūsu planētas. Pieminekļa vecums tiek lēsts ap 2500 – 3000 gadiem, un ir izvirzītas dažādas hipotēzes par to, kāpēc tai laikā britu salas apdzīvojušām ganu un zemnieku kopienām ievajadzējies veidot tik iespaidīgu akmeņu apli, un galvenais – kā viņi spējuši izveidot tādas konstrukcijas no nenormāli smagajiem bluķiem. Mazliet noslēpumu izgaisina fotogrāfijas un citas liecības no 1901.gadā uzsāktās vērienīgās pieminekļa restaurācijas Viljama Goulanda vadībā. Kad Stounhendžu no jauna “atklāja” 19.gadsimta beigās, tā patiesībā bija haotiski izmētātu akmens bluķu kopums, un tikai attāli atgādināja to vēstures pieminekli, ko apbrīnot brauc ļaužu tūkstoši mūsdienās. Un, kā apliecina fotogrāfijas no restaurācijas procesa, tad neticami precīzo akmens bluķu “vārtu” veidošanai jau tika izmantotas 20.gadsimta tehniskās iespējas, kas ievērojami pārsniedza neolīta laikmetā pieejamās.
Pirmie eiropieši Amerikā
Pat pašiem mācībās kūtrākajiem skolēniem tomēr atmiņā no ģeogrāfijas stundām būs palicis fakts, ka Amerikas kontinentu 1492.gadā atklāja Kristofors Kolumbs ar savu ekspedīciju. Viņa nopelni nav noliedzami, tomēr nebūtu korekti viņu saukt par pirmo eiropieti, kas spēris kāju uz Amerikas kontinenta, kā tas nereti tiek darīts. Mūsdienās ir pietiekami daudz pierādījumu, ka vikingu jūras braucēji to ne vienu reizi vien bija paveikuši jau apmēram 10.gadsimtā. Tad arī notika pirmā ģenētiskā sajaukšanās eiropiešu un Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju starpā.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
